Dzeja, proza un klusums: kā Andra Manfelde atrod iedvesmu rakstīšanai
Šķiet, atkarība no rakstīšanas viņai nedraud, tomēr kā savu profesiju Andra Manfelde nespēj iztēloties neko citu. Saruna ar rakstnieci - žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Kā atzīšanās mīlestībā jūrai un ne tikai tai – tāds ir Andras Manfeldes jaunākais dzejoļu krājums Dilstošais medus mēness. Viņas daiļrade ir liecinājums tagadnei un pagātnei, tā mijas starp dzeju un prozu, un balvas ir pasniegtas gan par vienu, gan otru.
Pēc psihologu domām, mistiskā globālā trauksme nav saistīta tikai ar mūsdienu cilvēku pieredzi, bet balstās arī mūsu senču piedzīvotajā. Uz savas ādas to izjutusi Andra Manfelde, kura tikai 30 gadu vecumā uzzināja, ka viņas ģimene bija represēta. Saprast vecāku un vecvecāku piedzīvoto, paraudzīties uz to caur savas paaudzes skatījumu, skaidrot, ko ar to visu iesākt un kā dzīvot tālāk, – šī tēma caurvij rakstnieces daiļradi, jo sevišķi prozas darbos Zemnīcas bērni, Mājās pārnācu basa, grāmatā Virsnieku sievas un, protams, arī Poēmā ar mammu. Tā tika nominēta Dzejas dienu balvai un Latvijas literatūras gada balvai (2022). Dzimtas un Latvijas ļaužu atmiņas ceļu izstaigāšana turpinās, jo pēc laika pie lasītājiem dosies grāmata Kosmonauta iela. To lasot, daudzi varēs atsaukt atmiņā pagājušā gadsimta 60. gadus, kad avīžu pirmās lappuses rotāja ģenerālsekretāra un kosmonautu portreti. Tolaik daudzi zēni un arī meitenes sapņoja doties kosmosa iekarotāju pēdās, nevis kļūt par influenceriem, baņķieriem vai plastikas ķirurgiem kā tagad. Manfelde joprojām raksta par bērnību, pieaugšanu, kā pagātnē notikušais atspoguļojas un deformē tagadni. Daudz uzmanības viņa veltījusi arī literatūrai bērniem. Andrai ir divas meitas, un viņas ietekmējušas arī rakstnieces pasaules redzējumu.
Katrs darbs kā pašportrets
Pēc žanra esi reāliste? Šķiet, ka tieši vai netieši esi visās savās grāmatās.
Laikam vienīgais darbs, kurā manis nemaz nav, ir Mājās pārnācu basa. Bet no sevis jau nekur aiziet nevaru, un, manuprāt, katrs darbs autoram ir kā pašportrets, pat ja viņš raksta par citiem. Vīrs mani kritizē, lai beidzu rakstīt par sevi, – visiem drīz apnikšot. Arī Vai mamma ir mājās? varone – nogurusī mamma, kura skraida pakaļ bērniem, kaķiem, un visi prasa: kur zeķes, kur pildspalvas, kur cepumi? Tā, protams, esmu es. Taču ar viņu, man šķiet, var identificēties liela daļa sabiedrības, jo ne tikai solo mammas ir pārgurušas, bet visa mūsu iekārta nenāk par labu bērnu audzināšanai. Agrāk viensētā, sādžā vai muižā – visur tomēr bija saime, bet tagad betona kastītē vai viensētā aiz žoga mammai vai tētim, bieži vien vienam pašam, ir jātiek galā, kā nu var. Lai mamma un/vai tētis nebūtu pārguris, ģimenē ir jābūt komandas darbam.
Grāmatās izgudrotais ar nereti savijas kopā ar realitāti, piemēram, ir izmeklētājs japānis, kurš ierodas risināt situāciju. Protams, nav nekāda japāņa, tikai manas vecākās meitas interese par anime. Un, man šķiet, lielākajai daļai bērnu patīk japāņi. Izmantots arī manas meitas termins citronmazga, ko viņa dzer no rītiem, – ūdens ar citronu. Tur vēl ir daži šādi izteicieni. Vienīgā nelaime – ja es tos uzreiz, kad dzirdu, nepierakstu, pēc tam ir grūti atcerēties. Jaunākajai meitai ir desmit gadu, un viņai šādi vārdi dzimst ik pa laikam, bet vecākajai jau sešpadsmit…
Sarežģīts vecums. Vai tiešām esi tāda mamma, kā tikko aprakstīji? Augu dienu rosies, pūlies, lai visiem viss būtu labi?
Laikam tiešām esmu pāraprūpētāja. Kotlešu mamma – tā, kas cep kotletes un šiverē. Bet tad, kad man viss apnīk, es kaut ko izgudroju. Vajadzīgs taču arī atslēgties, tāpēc, kamēr bērni skolā, es ar nūjām prom uz jūru, pat kādu dzejoli vai stāstu uzrakstu vai palasu internetā, kas noticis. Varu rediģēt kādu darbu, varu mājās zīmēt, bet lielo darbu, romānu vai pat bērnu grāmatu, mājās es sākt rakstīt nevaru. Tad saku bērniem čau! un aizbraucu prom uz kādu rakstnieku māju, citādi es nezinu… Ar meitām paliek vīrs vai vecmāmiņa – mana otrā vīra māte.
Šogad daudz esmu bijusi prom, varbūt pat par daudz, jo gada laikā uzrakstīju romānu. Rezidencēs esmu nedēļu, desmit dienas. Pirmajā dienā pēc aizbraukšanas guļu, jo beidzot neviens nesauc: “Mammu!” Atpūšos. Pēc tam rakstu, un tad man vajag klusumu. Tāpēc, ja man jautā, kas ir nepieciešams rakstīšanai, es tā arī atbildu – klusums.
Jauno grāmatu Dilstošais medus mēness kuluāros jau dēvē par šā gada labāko dzejoļu krājumu. Tu raksti bez atskaņām, tā bija arī Poēmā ar mammu.
Es pat nemāku to trohaju un jambu. Dizaina skolā, lietišķajos, pa kluso rakstīju dzejoļus, domāju, nu tik būs izcila atzīme, bet skolotāja ielika divnieku. Es rakstu pēc ritma, klausos ar iekšējo dzirdi, kā tam jābūt. Strādāju arī ar valodu, analizēju, kurš vārds būtu lieks. Ja baigi sasparotos, varētu ar atskaņām rakstīt, bet uz to man nav iedvesmas. Toties apbrīnoju, kā, lietojot pantmērus, raksta Kārlis Vērdiņš vai Inga Gaile. Es varbūt dzejā esmu tāda puskoka lēcēja. Bet Poēma ar mammu speciāli bija domāta kā episks vēstījums, salikts pa gabaliņiem, lai veidotu secīgu stāstījumu. Neuzskatu, ka tā ir poēma, drīzāk spēlēšanās, atceroties, piemēram, Ziedoņa Poēmu par pienu, kas arī nav vienots teksts. Poēma nevis par, bet ar mammu man ir kā liela lauku glezna, kur mamma ir vienā stūrītī. Šī grāmata man ir ļoti mīļa, tagad to var nopirkt burtiski par kapeikām. Kaut ko līdzīgu vairs nespētu uzrakstīt, bet to pašu varu teikt par Virsnieku sievām vai Zemnīcas bērniem. Ne visas savas grāmatas varu nosaukt par baigi labām, bet, šīs rakstot, atcerējos bērnības sajūtas, kā skrēju ar suni, lielo akmeni laukos. Man vienmēr tur bija paradīze. Rakstīju arī par tanti Lidiju, viņas vīru dzērāju, par mammas stāstīto, kā viņš mirstot turēja Lidijas roku. Ar maniem laukiem ir paradoksāli – kad biju Visbijā, iemīlējos turienes akmeņos, un, mājās atbraucot, uzzināju, ka Latvijā ir viens vienīgs dižakmens ar fosilijām. Jā! Tas ir mans lauku akmens – Rudzīšu dižakmens.
Visu sarunu ar rakstnieci Andru Manfeldi, lasi žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 8. novembra pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
