Negaidīti! Ziemassvētku dāvana atklāj ģimenes noslēpumu, par kuru neviens nav nojautis 50 gadus

2021. gada Ziemassvētkos Tonijs saņēma DNS testu un nolēma pārbaudīt, vai viņam vēl ir radinieki. Rezultāti norādījuši, ka viņam ir māsa, taču tā nav Džesika, ar kuru viņš uzaudzis, vēsta BBC. Tonijs bija vecākais no četriem Džoanas bērniem. Pēc trim dēliem Džoana ilgojās pēc meitas, un 1967. gadā viņas sapnis piepildījās, piedzimstot Džesikai.

Kad Tonijs viņai pastāstīja par negaidīto DNS rezultātu, Džoana uzreiz kļuva satraukta. Arī Tonijs tāds bija, bet centās to neizrādīt, nevēlēdamies radīt papildu rūpes mātei, kura pēc vīra nāves dzīvoja viena un bija jau vairāk nekā astoņdesmit gadus veca. Tomēr viņam šī situācija šķita pārāk nopietna, lai to atstātu neskaidru.

Nākamajā rītā Tonijs izmantoja DNS testēšanas uzņēmuma privāto ziņojuma apmaiņas vietni un sazinājās ar Klēru - sievieti, uz kuru tests norādīja kā viņa māsu. Viņš rakstīja vienkāršu, taču tiešu ziņu: "Sveika! Mani sauc Tonijs. Es veicu DNS testu, un tu uzrādies kā mana māsa. Man šķiet, ka tas ir kļūda. Vai vari sniegt kādu skaidrojumu?"

Šī vienkāršā ziņkārība izrādījās pirmais solis garā ceļojumā uz ģimenes noslēpumiem, kas desmitgadēm ilgi bija palikuši neatklāti. Turpmākie atklājumi pārveidoja gan Tonija, gan Klēras ģimenes dzīves.

Pirms diviem gadiem Klēra savā dzimšanas dienā no dēla saņēma DNS testu. Viņas rezultāti bija dīvaini - tie nerādīja nekādu saistību ar vietu, kur piedzimuši viņas vecāki. Testa rezultātos parādījās radniecība ar pirmās pakāpes brālēnu, kuru viņa nepazina.

Vēlāk, 2022. gadā, Klēra saņēma paziņojumu no DNS testa uzņēmuma - viņas ģimenes kokam bija pievienojies māsas statuss. Ziņa bija mulsinoša, bet vienlaikus apstiprināja senas aizdomas. Klēra nekad nebija jutusies piederīga savai ģimenei. "Es vienmēr jutos kā svešiniece," viņa stāsta. "Nebija nekādu līdzību - ne izskatā, ne raksturā. Es bieži domāju, ka esmu adoptēta."

Šis atklājums tikai apstiprināja viņas bērnības sajūtas. Klērai un viņas ģimenei nācās pieņemt realitāti, kuru viņa vienmēr intuitīvi bija jutusi, bet nekad nespēja pilnībā saprast.

Sākot saraksti un daloties dzīves detaļās, Klēra un Tonijs atklāja satriecošu faktu - Klēra piedzimusi aptuveni tajā pašā laikā un tajā pašā slimnīcā, kur Tonija māsa Džesika, ar kuru viņš uzauga. Pamazām izkristalizējās viena, neizbēgama teorija: pirms 55 gadiem abas meitenes jaundzimušo nodaļā bija netīšām sajauktas un uzaugušas katra citā ģimenē.

Šādi gadījumi, kad bērni nejauši sajaukti dzemdību nodaļās, Apvienotajā Karalistē ir ārkārtīgi reti. Kopš 1980. gadiem jaundzimušie uzreiz pēc piedzimšanas saņem radiofrekvenču identifikācijas birkas, kas ļauj sekot viņu atrašanās vietai. Taču pirms šīs tehnoloģijas ieviešanas dzemdību nodaļās bija ierasts lietot rokraksta birkas un zīmītes uz gultiņām. Diemžēl dažreiz tika pieļautas cilvēciskas kļūdas.

Klērai un Tonijam bija jāpieņem lēmums par to, kā rīkoties tālāk. Tonijs rakstīja Klērai: "Šī situācija izraisīs milzīgas pārmaiņas. Ja tu vēlies šeit apstāties, es to pilnībā respektēšu un neturpināšu šo jautājumu." Taču Klēra nešaubījās par savu vēlmi satikties ar Toniju un māti, kura abiem, kā izrādījās, bija viena. "Es vienkārši vēlējos viņus satikt, aprunāties un apskaut," viņa teica.

Kad Tonijs beidzot pastāstīja Džoanai, ko atklājis DNS tests, viņa bija satriekta un izmisīgi vēlējās atbildes. Kā gan tāda kļūda bija iespējama? Džoanai un visiem iesaistītajiem bija jāpielāgojas jaunajai realitātei, kas ne vien radīja jautājumus par pagātni, bet arī raisīja pārdomas par ģimenes jēdzienu un identitāti, kuru viņi līdz šim pazina.

Džoanai vēl arvien spilgti atmiņā ir nakts, kad piedzima viņas ilgi gaidītā meita. Lai gan sākotnēji bija paredzēts dzemdēt mājās, ārsti nolēma dzemdības novadīt slimnīcā Vestmidlendsā, jo Džoanas asinsspiediens bija paaugstināts. "Viņi mani uzņēma svētdienā," viņa atceras. "Tajā dienā sniga."

Mazulis piedzima ap pulksten 22:20, un Džoanai uz īsu brīdi ļāva paturēt savu ilgi gaidīto meitu. Viņa atceras, kā skatījās uz jaundzimušās sārto sejiņu. Taču mazulīti uzreiz aizveda uz kopējo zīdaiņu nodaļu, lai māte varētu atpūsties, kas 1960. gados bija ierasta prakse.

Tās dažas minūtes, kad viņa paturēja meitu rokās, saglabājušās viņas atmiņā kā dārga piemiņa. Taču, nezinot, kas nākamajos gados atklāsies, Džoana nevarēja iedomāties, ka šis mirklis būtu tik nozīmīgs un nes sev līdzi noslēpumu, kas viņas ģimenei liks pārvērtēt visu, ko par sevi zināja.

Dažas stundas pēc tam, pusnaktī, tajā pašā slimnīcā piedzima Džesika. Nākamajā rītā, kad Džoanai atnesa mazuli, tā bija Džesika, nevis viņas bioloģiskā meita Klēra. Džesikai bija gaiši mati, atšķirībā no pārējās ģimenes, kurā dominēja tumši mati, taču Džoana tolaik tam nepievērsa uzmanību. Viņa domāja par līdzīgiem radiniekiem - tantēm un brālēniem ar gaišiem matiem.

Kad Džoanas vīrs ieradās slimnīcā, lai sastaptu jauno ģimenes locekli, viņi bija pārāk aizņemti ar prieku par mazuli, lai pamanītu kādas nesakritības.

Pēc piecdesmit pieciem gadiem Džoana izmisīgi vēlējās uzzināt, kādu dzīvi Klēra bija dzīvojusi - vai viņa bija laimīgi uzaugusi? Taču, pirms viņa varēja saņemt atbildes, Džoanai un Tonijam bija jāpastāsta par šokējošo atklājumu Džesikai, kura visu mūžu bija ticējusi, ka Džoana ir viņas māte un Tonijs - viņas brālis.

Tonijs un Džoana devās uz Džesikas mājām, lai satiktos un personīgi pastāstītu patiesību. Džoana viņu mierināja, sakot, ka viņas vienmēr būs māte un meita, taču kopš tā laika viņu attiecības ir mainījušās. Džesika izvēlējās nekomentēt šo stāstu, un Džoana respektē viņas vēlmi.

Šis negaidītais pavērsiens ir mainījis ģimenes dinamiku un izaicinājis Džoanas ģimeni uzdot sarežģītus jautājumus par ģimenes saiknēm un identitāti - jautājumus, kas pieprasa atbildes, bet reizēm sniedz vairāk emociju nekā skaidrības.

Tikai dienu pēc tam, kad Tonijs saņēma DNS rezultātus, Klēra nolēma apciemot Džoanu. Vairākus gadus viņa, braucot uz darbu un mājup, bija šķērsojusi Džoanas ciematu, nenojaušot, ka tur dzīvo viņas bioloģiskā māte. Tonijs gaidīja Klēru pie mājas: "Sveika, māsiņ!" viņš teica. "Nāc, iepazīsties ar mammu."

No pirmā acu skatiena Klērai un Džoanai šķita, ka viņas vienmēr ir pazinušas viena otru. "Es paskatījos uz viņu un teicu: "Ak, Dievs, man ir tavas acis! Mums ir vienādas acis!" Klēra sajūsmā atceras. Džoana atbildēja, ka Klēra izskatījās tāpat kā viņa savos jaunības gados.

Viņas pavadīja pēcpusdienu, šķirstot ģimenes fotoalbumus un daloties stāstos par savām dzīvēm. Klēra stāstīja par savu partneri, bērniem un mazbērniem, kamēr Džoana un Tonijs viņai pastāstīja par viņas bioloģisko tēvu, kuru viņai vairs nebija iespējas satikt.

Kad runa nonāca līdz jautājumam, vai Klēra ir uzaugusi laimīgi, viņa bija izvairīga. "Es toreiz nespēju pateikt patiesību," Klēra vēlāk atzina. "Mani vecāki šķīrās, kad biju ļoti maza. Es neatceros viņus kopā. Bērnībā piedzīvoju absolūtu nabadzību, bezpajumtniecību, bieži cietu badu un visu, kas ar to saistīts. Tā bija ļoti grūta bērnība."

Viena no vissarežģītākajām lietām Klērai bija izstāstīt šokējošo atklājumu mātei, kura viņu bija uzaudzinājusi. Viņa cenšas sniegt viņai mierinājumu, ka šīs attiecības nemainīsies. Klēras audžumāte nomira šī gada sākumā, līdz ar to Klēra zaudēja vienu no tuvākajiem cilvēkiem, kas bija viņas dzīvē.

Papildus emocionālajām izmaiņām Klērai bija jāpielāgojas arī jaunajai identitātei praktiskā ziņā. Tā kā viņa piedzima pirms pusnakts, viņa atklāja, ka ir par dienu vecāka nekā līdz šim domājusi: "Mans dzimšanas apliecībā minētais datums ir nepareizs, arī pase, autovadītāja apliecība - viss ir nepareizs."

Šis negaidītais dzīves pavērsiens Klērai prasīja pieņemt jaunu identitāti un vienlaikus izlīdzināt attiecības ar vecākiem, kuri viņu bija uzaudzinājuši, un atrast vietu jaunā ģimenē.

Tikmēr Klēra un Džoana atklāj kopīgās intereses, piemēram, līdzīgu gaumi apģērbā, ēdiena izvēlē un pat tējas baudīšanas veidos. Viņas devās kopīgā ceļojumā, lai izpētītu ģimenes saknes Īrijā, un pavadīja pagājušos Ziemassvētkus kopā. "Mēs esam ļoti tuvas," Klēra saka par savu jaunatklāto ģimeni. "Es gribētu pavadīt tik daudz laika kopā ar viņiem, cik vien varu, bet šis laiks ir pazudis. Tas tika atņemts."

Klēra tagad Džoanu sauc par "mammu". Savukārt Džesika, kura agrāk viņu sauca par mammu, to vairs nedara. Taču Džoana saka: "Man nav nozīmes, ka Džesika nav mana bioloģiskā meita. Viņa vienmēr būs mana meita.”

Šī DNS atklājuma rezultātā ģimene ir piedzīvojusi lielas pārmaiņas. Neskatoties uz daudzajām neatbildētajām jautājumiem, kas izraisīja emocionālus pārdzīvojumus, jauniegūtā saikne starp Klēru un Džoanu ir viņām dārga, ļaujot atrast mieru pēc gadiem ilgas neziņas.