Viņš izbēra man aiz muguras rožlapu sirsniņas. Lauras un Rolanda Admidiņu mīlasstāsts - skaists kā filmā

: – Daudzi saka, ka man ir spēcīgs rokasspiediens, laikam būs jāpiedomā.

: – Nē...

: – Mēs vienkārši sasveicinājāmies. Tas notika Daugavas stadionā.

: – Izdomāju pieteikties treniņu grupā, lai satiktu Lauru.

: – Nē, es startēju biatlonā un vasarās piedalījos arī vieglatlētikas sacensībās. Tur arī Lauru ievēroju. Viņai Draugos bija rakstīts, ka treneris meklē audzēkņus. Aizrakstīju Andim Austrupam, ka vēlos pieteikties viņa treniņu grupā. Sākumā viņš mani atgrūda, teica, lai eju pie cita trenera, bet tad – varbūt tāpēc, ka abi esam no Talsiem – tomēr mani paņēma. Pirmajā treniņā Lauras nebija, satikāmies otrajā, tā notrenējos kādu pusgadu vai gadu.

: – Jau pēc pirmā kopīgā treniņa Rolands mani veda uz kino, pēc tam – mājās. Uzreiz bija klikšķis, tā pēkšņi.

: – Nu, pēc tam es to sapratu! Man šķita ļoti jauki, ka cilvēks tā cenšas. Sākumā neiedomājos, ka viņš vispār uz mani tēmē.

: – Pirms tam, tiekoties ar meitenēm, nekāda klikšķa nebija. Bet ar Lauru bija! Kad iepazīsti cilvēku, sajūtas ir pilnīgi citādākas.

: – Mēs diezgan ātri apprecējāmies.

: – Draudzējāmies divus gadus. Skatījāmies – tad iekrīt pasaules čempionāts, tad olimpiskās...

: – Izlēmām – pēc Eiropas čempionāta.

: – Man šķiet, ka ir labi, jo viens otru atbalstām itin visā. Rolands ir fizioterapeits un arī daļa no manas komandas, brauc līdzi uz nometnēm, sacensībām. Var palīdzēt, ja kaut kas sāp, tāpat esmu informēta par sportistam nepieciešamo uzturu. Ja ir besis pēc treniņa vai darba, ir forši, ja kāds pagatavo ēst. Sports ir mūsu ikdiena, mums abiem patīk dažādas aktivitātes. Nav nekādu problēmu, nesaprašanos, mums iet tā... ļoti viegli.

: – Ja mēs abi būtu ļoti augsta līmeņa sportisti, ja es būtu palicis biatlonā, tad lielākās sacensības man būtu ziemā. Laurai tās ir vasarā. Ziemā viņa būtu projām nometnē, vasarā – es.

: – Tad mēs vispār nesatiktos!

: – Tagad es Laurai palīdzu – ar fizioterapiju, psiholoģiju. Kādreiz arī pamačojamies savā starpā – lecot, skrienot, mētājot basketbola bumbu.

: – Kā kuru reizi...

: – Rolands parasti uzvar kārtīs – durakos un cūkās.

: – Tajā laikā vēlējos sevi tikai uzturēt formā. Kad bija iespēja palīdzēt Laurai, domāju – tas ir lieliski, varam būt kopā arī nometnēs, sacensībās...

: – Trenerim patika, ka sākām draudzēties, jo tad atjaunošanās notiek arī mājās.

: – Nē, kad nāk vienkārši klienti, tas tomēr ir citādi. Strādājot ar Lauru, zinu, ka viss jāpakārto viņai, es to daru ar prieku un izbaudu rezultātus. Nav tā – o, tas mani besī, kaut viņa ātrāk beigtu treniņu!...

: – Ja esmu priecīga, arī viņš uzreiz ir priecīgs.

: – Par fizioterapeita profesiju man jāsaka paldies krusttēvam, Marekam Osovskim, visas zināšanas, var teikt, nāk no viņa. Mareks ir viens no labākajiem fizioterapeitiem Latvijā, visi sportisti vēlas viņu. Arī Laura pie viņa iet, mēs sastrādājamies. Ja kaut ko nezinu, piezvanu vai aizrakstu, viņš iesaka, ko darīt. Lielākais pluss, strādājot ar Lauru, ir tas, ka gandrīz visu laiku esam kopā. Ja man būtu cits darbs, mēs netiktos trīs, četrus mēnešus gadā.

: – Savā ziņā, viņam tas ļoti labi padodas. Rio man bija nepieciešama psihologa palīdzība, vispirms runāju ar Rolandu, tad sazvanījos ar psiholoģi no Latvijas Olimpiskās vienības, kura pateica tieši to pašu, ko Rolands. Jā, viņam reāli ir talants uz motivēšanu. No daudzām draudzenēm dzirdu, ka attiecību problēmu gadījumos Rolands esot labākais konsultants, dodot tādus padomus...

: – ...lai gan ar Lauru man ir pirmās nopietnās attiecības, pirms tam man pastāvīgas draudzenes nav bijis.

: – Un te uzreiz sieva!

: – Vecāki visu laiku taujāja: “Kad tu atvedīsi parādīt kādu meiteni?” Teicu: “Vedīšu tikai vienu un īsto.” Tā arī iznāca, ka aizvedu Lauru.

: – Protams! (Smejas.)

: – Tas ir labi! Kādreiz biju iedomājies ideālo sievieti – protams, skaista, gara auguma un sportiska... Es dabūju pārāk sportisku (smejas), bet tas nav sliktākais variants!

: – Oi, es ēdu ļoti daudz saldumu! Pat neskatos.

: – Nē, Laura slēpj no manis.

: – Tā tiešām ir, jo viņš apēd visu! Es pievēršu lielu uzmanību tam, kādu pārtiku pērku. Nereti Rolandam stāstu: “Tas ir ļoti veselīgs...” Taču viņam ir vienalga, ko ēst, galvenais, ka tik garšīgi!

: – Reizēm nopērku Cielaviņu un apēdu visu!

: – Es arī to drīkstētu, bet man tā Cielaviņa ne visai...

: – Neatļautie gardumi vienmēr ir pie Rolanda vecākiem Talsos – pašcepti, tik garšīgi! Bezē cepumi, kūkas un meduskūkas, maizītes... Vajadzētu atteikties, bet man ļoti garšo! Varu mazliet piebremzēt, bet pateikt saldumiem “nē” noteikti nevaru.

: – Atteikties nākas no daudz kā – nevar iet ārā ballēties, visu nakti negulēt, lietot alkoholu...

: – Viena negulēta nakts var sabojāt divu nedēļu darbu. Visa nākamā diena ir sačakarēta, un vēl ilgi pēc tam nevari atiet.

: – Kaut vai iepirkšanās. Man to ļoti gribētos, bet tas atņem enerģiju, turklāt ārsti mums neiesaka apmeklēt lielveikalus – ziemā visapkārt ir baciļi, var saķert slimību un izbojāt visu sezonu. Pēcsezonā, protams, vari atpūsties, iziet... Esi nogaidījies, un tas prieks ir lielāks.

: – Sportot mamma mani nemācīja, vairāk to, kas noderēs dzīvē. Vienmēr teica: “Nāc un skaties, kā to dara!” Kā gatavot ēst, kā stādīt, kā šūt. “Nāc un skaties!”

: – Var! Pēc tam viss bija jādara pašai. Arī tagad visu daru pati. Mamma vada pareiza uztura kursus, nesen biju uz semināru, uzzināju daudz jauna.

: – Centīšos... Man ir grūtāk – septiņas disciplīnas, viņai bija tikai sprints. Bet nekas nav neiespējams, gan jau kādu dienu izdosies. Es nepadošos! (Smejas.)

: – Tas vairāk attiecas uz lielajām sacensībām. Rio neizjutu nekādu spiedienu, jo aizbraucu traumēta. Zināju, ka no manis neko labu nevar gaidīt. Vairāk izjutu to psiholoģisko spiedienu, kas bija citiem. Ļoti jutu līdzi šķēpmetējiem, īpaši Madarai Palameikai. Viņa palika pēdējā, kas startē finālā. Kā uz pēdējo cerību uz tevi ir šausmīgs spiediens, un tas iespaido startu. Man tā bija pasaules čempionātā Pekinā, kad izcīnīju bronzu. Biju ranga augšā, visi gaidīja... Es spiedienu pārvarēju un laboju Latvijas rekordu. Jā, daudzi nepadomā un netīšām to spiedienu izraisa.

: – Es to divas reizes noskatījos, un abas reizes acīs uzreiz bija asaras. Runājot par patriotiskām jūtām, emocijas grūti kontrolēt.

: – Cilvēki staigā ar lāpām, noliek svecītes – nezinu, kurā valstī vēl tā ir. Tajā brīdī man šķiet, ka visai Rīgai ir tāda skaista kopības sajūta.

: – Tad arī parādās patriotisms. Žēl, ka tikai reizi gadā. Svētkos parādās saliedētība, latvieša gars.

: – Jā, vienmēr stadionā mēģinu sameklēt mūsu karogu – tad zinu, ka Latvija ir ar mani. Kāds skatās pa televizoru, atbalsta – radinieks vai nepazīstams... Tas sūta labo enerģiju un palīdz.

: – Madara pie mums brauc bieži, Rolands viņai teipo plecus, izmasē muguru, es pagatavoju kafiju, viņa ir atvedusi kūciņas, un mums ir tusiņš.

: – Jā, mēs ar Madžu nekaunamies, ka mums garšo.

: – Nometnēs arī viņas abas bieži ir kopā.

: – Jā, parasti dzīvojam kopā, brīvdienās dodamies iepirkties vai uz jūru, okeānu sauļoties. Arī pusdienās gribas iziet. Ja gatavojam pašas, arī tas ir burziņš.

: – Vēl ir krāsojamās grāmatiņas...

(smejas): – Jā, mums abām ir.

: – Jā, arī puķes, dzīvniekus.

: – Viņas sacenšas, kura vairāk sakrāsojusi!

Laura: – Tagad, pēcsezonā, varam atļauties negulēt nakti, kaut kur Vecrīgā pasēdēt. Tas ir jauki.

: – Dabūju, dabūju kaķīti!

: – Pirmo kaķīti es tev solīju, kad tev bija trauma Eiropas čempionātā.

: – Jā, nezināju, vai varēšu nostartēt līdz galam, domāju pat par izstāšanos. Bet Rolands teica – ja nostartēšu līdz galam, paņemsim kaķēnu. Tad mūsu kaķenītei piedzima kaķēni, plānojām tos atdot draugiem, bet man gribējās vienu paturēt.

: – Teicu: “Ja būsi trijniekā, varēsim vienu paturēt.” Tā arī notika. Mums ir skotu stāvausu kaķis, paturējām to ar nokarenajām ausīm.

: – Kaķēni piedzima Lāčplēša dienā. Tāda mums tagad ģimenīte – mēs un divi kaķi.

: – Olimpiskajās spēlēs gan vairs neko nesolīju (smejas).

: – Solīji gan! Teici – ja iekļūšu trijniekā, būs suns. Bet tas jau būtu par traku.

: – Rolanda māsa. Kad biju Rio, pieskatīja mana mamma – ielikām kastītēs un aizvedām. Bet māsa dzīvojas pie mums.

: – Mums ir dzīvoklis. Tikko svaigi izremontējām un ievācāmies, uzreiz pēc Rio. Uz terases iedēstīju tūjas. Apkārt zaļums, klusa vieta, var meditēt, nav tālu no Rīgas, ļoti saulains, balta virtuve. Man patīk, ka viss ir tāds gaišs.

: – Un tas, ka paši iekārtojām...

: – Jā, tas ir citādāk! Nekad nebiju to darījusi. Aizraujoši, varēju atslēgties no slodzes, kas bija pirms Rio. Plānoju, piemeklēju lietas.

: – Es pat uz kušetes redzu asaras! (Smejas.) Jā, rezultāti nāk diezgan smagi. Nav tā, kā visi iedomājas – o, ceturtā vieta, viss forši, visi priecīgi!

: – Kad Laura apguļas uz kušetes, saku: “Tagad esmu fizioterapeits, nevis vīrs, un es tevi nežēlošu.” Pēc masāžas, jā, tad pačubinu. Sacensībās, ja viņai kaut kas nesanāk, šķiet – varbūt es kaut ko neizdarīju simtprocentīgi, sāku analizēt. Kad redzu Lauras pārdzīvojumus, gribas atrasties viņai vēl tuvāk. Bet es varu tikai noskatīties vai, kā olimpiskajās spēlēs, rādīt sirsniņas pusi.

: – Mēs parasti viens otram tā rādām – ka viss kārtībā!

: – Man bija daudz variantu... Vienu biju izdomājis riktīgi labi, bet nestāstīšu, varbūt kādreiz to vēl īstenošu. Visu izjauca tas, ka Laura iepriekšējā dienā aizgāja tusēt uz Vecrīgu.

: – Tā bija pēcsezona.

: – Jā, es tevi bildināju 5. oktobrī. Viss bija saplānots, bet viņa atbrauc mājās un visu dienu guļ!

: – Man bija slikti!

: – Bet man bija vēl viens, rezerves, variants. Braucām uz Siguldu, uz Turaidas pili. Lai gan pa ceļam viņa izjauca arī manu rezerves plānu. Un tā visu laiku... (smejas)

: – Es pat nezināju...

: – Bet man labi sanāca – jautāju, vai Laura zina Turaidas stāstu. Viņa nezināja, un tad es stāstīju – bet it kā par mums. Viņa tikai beigās saprata!

: – Viņam līdzi mugursomā bija rožlapiņas! Man aiz muguras bija izbēris, pagriezos, tur – rožlapu sirsniņas!

: – Es tik gāju un stāstīju, bet augšā kalnā koki kā gredzenā izauguši – izdomāju, būs simbols. Publiska bildināšana man nepatīk, nav personīgi.

: – Katrs samaksājām divus eiro, lai tiktu iekšā.

: – Galvenais, šī pukst: “Divi eiro, ko iedomājies, pēc 20 minūtēm vērs ciet!” Tikai iet un purpina.

: – Ā, es jau nestāstīju par viņu! Bet par mums, uz vietas izdomāju. Tā kā Laura Turaidas stāstu nezināja, varēju improvizēt.

: – Ja momentā jāstāsta – nē. Ja padomātu, atcerētos.

: – Es arī nezinu.

: – Tikai tad, kad viņš stāstīja to stāstu, nojautu, ka būs bildinājums. Pirms tam domāju, ka brauksim nosvinēt divu gadu jubileju.

: – Tas bija skaidrs pats par sevi, ka teikšu jā!

: – Nē!

: – Mēs abi esam Dvīņi.

: – Jā, un es zinu, kāds esmu. Viņa ir tāda pati. Ja ir kādi mazie misēkļi, saprotu – ja neuzsākšu sarunu, tiešām nekas nebūs! Tad piekāpjos, pajautāju: “Nu, kas noticis?” Izrunājam, un viss kārtībā.

: – Es arī esmu mainījusies, sāku vairāk runāt.

: – Strīdu mums nav bijis vispār. Pārrunājam arī, ko attiecībās uzlabot vai pamainīt, un ņemam vērā otra ieteikto.

: – Bet viņš jau arī strādāja par ugunsdzēsēju...

: – Jā, par ugunsdzēsēju nostrādāju četrus gadus – paralēli Biznesa augstskolai Turība, kur studēju starptautisko komunikācijas vadību. Vēl esmu studējis Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pēc 9. klases aizgāju mācīties par ugunsdzēsēju – glābēju, domāju, ka saistīšu karjeru ar militāro pasauli. Tajā laikā bija obligātā jaunsardze, iestājos Aizsardzības akadēmijā, bet sapratu, ka man labāk patīk ugunsdzēsēja darbs. Tāpēc ar fotosesiju nav tā, ka izdomāju vienkārši patēlot.

: – Sākumā bija tā dīvaini – stīvi...

: – Vēlāk viss izvērtās jautrībā.

: – Vairāk sev – mums nebija kopīgu bilžu, pāra fotosesijas.

: – Līdz medijiem tas nonāca tāpēc, ka Sokolovs jautāja, vai drīkst kādu bildi ielikt savā mājas lapā. Mēs, protams, atļāvām, jo nekā tāda tur nebija.

: – Man arī vīriešu žurnāli to ir piedāvājuši, bet... Nezinu. Nedomāju, ka tā vajadzētu izrādīt tos plikumus, tāpēc atteicu.

: – Ja manā formiņā, kā startēju, tad – jā! Vai apģērbā. Bet kaila ne. Ko es pēc tam bērniem, kuri taču internetā tās bildes skatīsies, teikšu? (Smejas.) Vai arī mana ome. Dabūs sirdstrieku, ieraugot tādas bildes!

: – Laikam ne, man tas šķiet mazliet lēti. Turklāt ieguvējs ir tikai žurnāls, kuram tiek celta tirāža. Kāds no tā labums Laurai? Neviens jau nemaksā! Ko viņi var dot pretī – tās bildes?

: – Mājās arī tādas var uztaisīt...

: – Nosacīti. Māsa Signija bija profesionāla modele, braukāja apkārt, ārzemēs fotografējās lielajiem žurnāliem. Reiz palīdzēju paziņam no modeļu aģentūras pārnest mēbeles. Šis atpazina, ka esmu Admidiņš – mums kādreiz ar māsu vaigu kauli bija līdzīgāki, tagad esmu mazliet apvēlies. Paņēma mani skatē, un tā viss aizgāja. Bet es esmu amatieris, nostrādāju gadu, divus, bet līdz māsas līmenim man tālu. Es to arī negribētu – diezgan smags darbs, un nekādu lielo naudu tur nesaņem. Skaistas bildītes, un viss.

: – Pēc šīm olimpiskajām bērniņš nebija plānots. Jāskatās, kā izvērtīsies karjera. Mazums – traumas, tpu-tpu-tpu... Bet tas varētu būt pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm.

: – Vai varbūt vēl pēc tam... Jāskatās.

: – Bērns prasa uzmanību, koncentrēšanos. Var jau pabīdīt malā, bet tad viņš būs tāds... atstumts. Tāpēc – kamēr jauna, lai sporto! Nav māksla bērnu uztaisīt, bet izaudzināt.

: – Piedzimu Ventspilī, bet radi ir no Ugāles.

: – Tādā ziņā ideāli, ar vienu braucienu apceļojam visus.

: – Jā, mums ir daudz sakritību.

: – Ekskursiju cilvēki neesam, vairāk patīk garšīgi paēst, restorāni. Arī sauļoties, atpūsties, peldēties un iepirkties.

: – Kad atgriežamies, man pārsvarā iznāk strādāt no rīta līdz vakaram.

: – Jā, nereti mēs ar draudzenēm izejam, bet Rolands tikmēr strādā.

: – Mana problēma ir, ka es neprotu atteikt. Kad dzirdu: “O, man sāp tas un tas...”, saku: “Nu, labi...”

: – Nu, nē! Citas sievietes jau viņš arī masē.

: – Ne tikai masēju.

: – Arī teipo un trenē. Par ko būt greizsirdīgai? Tas ir viņa darbs. Tikpat labi es trenējos stadionā, kur muskuļaini puiši trenējas bez krekliem, tad jau viņš arī varētu būt greizsirdīgs. Bet tas ir pašsaprotami.

: – Tu tomēr tos puišus ievēro, jā? (Smejas.)

: – Nu, tā...

: – Es drīzāk teiktu, ka no mums daudzi ņem piemēru. Kādam bērnam varbūt esi kā elks, kam viņš grib līdzināties. Skatās, ko tu dari, kā uzvedies. Tāpēc jārāda labs piemērs. Sacensības ir kā izrāde. Mēs trenējamies, gatavojamies kā aktieri mēģinājumos un tad ejam uz izrādi. Mūsu skatuve ir stadions.

: – Tas man šķiet tik pašsaprotami... Tie ir mani svētki, gribas sapucēties. Arī ikdienā man patīk būt sievišķīgai. Bieži vien ir priekšstats – o, sportiste, tad jau viņa ir puiciska! Es cenšos parādīt, ka sportistes var būt skaistas, varam siet matu lentes, visu ko... Es uzlīmēju tetovējumus.

: – Man arī ir, bet īsts! Sāpēja ļoti. Divi spārni, tajos iekšā latvju zīmes un Lauras iniciāļi.

: – Man vēl tetovējumu nav, bet es gribētu. Nevaru saņemties. Vienmēr esmu iestājusies, ka mans ķermenis būs bez tetovējumiem, jo lielākajai daļai tomēr kāds ir. Bet tagad, kopš labā starta Rio, man gribas uztetovēt olimpiskos riņķus (smejas).

: – Bet vajag tetovēt tā, lai tos neredzi. Es, piemēram, jau esmu aizmirsis. Reiz man prasīja: “Vai tev ir tetovējums?”, teicu: “Nav!” Tad atcerējos – ā, man taču ir!

: – Nav nevienas reizes, kad es nebūtu Lauru lidostā sagaidījis ar ziediem.

: – Kad atgriezīšos no Tallinas, arī tā sagaidīsi?

: – Nē, man labāk patīk dāvināt rotas.

: – Man principā nekad nav bijis rotaslietu, visas, kas tagad ir, dāvinājis Rolands. Es ar tām pat startēju.

: – Jā!

: – Ar vīriešiem ir grūtāk. Pulksteņi, kaut kas no apģērba...

: – Nē, vienkārši zinu, ko un kāda izmēra vajag.

: – Arī viens otra gaumi zinām – kas patiks, kas – ne.

: – Es labi gatavoju ēst, kādreiz palutinu Rolandu ar kaut ko īpašu.

: – Rolands arī lutina Lauru. Kad esam Latvijā, Laura gatavo darbdienās, Rolands – brīvdienās. Reti, bet ar vērienu.

: – Jā, tagad katru mēnesi turp braukšu uz nometnēm.

: – Es nepārtraucu, viņš pārtrauca.

: – Tā visi saprata. Viņi nav ne tikušies, ne izrunājušies. Bija dažas īsziņas Laurai, un tad treneris savā Facebook kontā ierakstīja, ka pārtrauc sadarbību. No tā mediji uzpūta lielo burbuli, ka “Ikauniece-Admidiņa pārtrauc sadarbību ar treneri”.

: – Nē, es biju ļoti laimīga! Bet treneris par ceturto vietu bija ļoti nelaimīgs. Viņš sabojāja visu prieku par veiksmīgo startu.

: – Es tiešām nezinu. Viņam vienkārši kaut kas galvā aizgāja ciet.

: – Pēdējā īsziņā, ko treneris atsūtīja, viņš pats uzrakstīja, ka pārtrauc sadarbību. Nesmuki, ka par vainīgo tika parādīta Laura.

: – Man jādomā, kā vispār varēšu tālāk trenēties.

: – Jā, četrpadsmit gadu. Šādas lēkmes, kad viņš ir gribējis no manis atteikties, Austrupam ir uznākušas arī agrāk, bet tas neizgāja publiskajā telpā, un es piekāpos. Šoreiz viņš tā izdomāja – nu, labi... Var jau būt, ka treneri sadeg.

: – Jā – nolikt tiesības (smejas). Eju autoskolā. Tas mums būtu liels atvieglojums.

: – Es savu sapni atdodu Laurai – lai viņai būtu olimpiskā medaļa. Tad emocijām, asarām, visam, ko viņa ieguldījusi, būtu atalgojums.

: – Godīgi – jā! Vienmēr, kad kaut kas jāvēlas, iedomājos – kaut Laura izcīnītu olimpisko medaļu! Pēc tam jau... Protams, bērns arī.

: – Jā! Pirmais gads pie jaunā trenera būs grūts, jāaprod. Bet pārmaiņas jau vienmēr ir uz labu. Noteikti iemācīšos ko jaunu.

: – Nē, domāju, uz vidējo nometni Rolands varētu braukt līdzi...

: – ...saplānošu grafiku!