Ivars Puga par teātri, laulību ar 20 gadus jaunāku sievieti un Saeimu: "Ko zaudēt nebija"

Kad kanāla malā aiz teātra parādās kolēģis Gundars Grasbergs, Ivars viņu dauzonīgi saķer, abi smejot pacīkstās. Vēl viens labs kadrs. Un, kad būsim izrunājuši nopietnas lietas, mēs vēl atgriezīsimies pie dauzīšanās. Bez tās tak dzīve būtu par nopietnu! Lai raksturotu Ivaru Pugu, nevar izdomāt neko labāku par to, kas par viņu vēstīts Nacionālā teātra aktieru vizītkartē: “Viņš spēj padarīt par savu jebkura tēla pārdzīvojumu, pasaules uztveri un likteni un likt skatītājam noticēt par simt procentiem. Jo tālāk no Ivara paša būtības un domām, jo ticamāks šis tēls kļūst, varbūt tāpēc, ka skaidri nolasāms – tas nav Ivars Puga, tas ir bīskaps Alberts, Pļuškins, Rainis. Ivars spēj būt neticami dažāds – stiprs, pašapzinīgs, nošņurcis un šaubu mākts, vīrišķīgs un šarmants, pretīgs un nožēlojams. Grūti iedomāties lomu, kas būtu stiprāka par Ivara talantu.” Tāpēc arī aktiera aiziešana no teātra, lai kļūtu 13. Saeimas deputātu, šķita diezgan nesaprotama. Viņa atgriešanās teātrī skatītājam dod cerību ieraudzīt iemīļoto aktieri atkal jaunās lomās.

Ar sapņošanu nenodarbojos

Teātra sezona sākusies, vasaras prieki uz gadu jāaizmirst. Kādiem jūs dodat priekšroku?

Tās vasaras nav tik garas, lai izbrīvētu laiku kādiem īpašiem priekiem. Vislabāk būtu vasarā nedarīt neko, bet, tā kā mums Mazirbē ir māja, tai līdzi nāk nekad nepadarāmo mājas darbu sadaļa, kas paņem diezgan daudz laika. Turklāt aktierim jau tāda īsta vasara, tīrs vaļošanās laiks, tikai vienu mēnesi vien ir. Saeimā gan varēja izbaudīt garāku atvaļinājumu – divus mēnešus. Lai gan deputātiem jau atvaļinājuma vispār nav... Pēdējos četrus piecus gadus bišķīt esmu pievērsies makšķerēšanai, tas tad ir viens no vasaras prieciņiem. Draugs mani centās uzsēdināt uz āķa, un daļēji tas arī izdevās. Bet esmu tikai līdzi braucējs, viens pats uz copi pagaidām nevaru saņemties. Uz ko braucam? Uz plēsējiem – līdakām, zandartiem. Rudenī klāt nāk arī gadskārtējais bušu brauciens.

Tikko beidzās Jurģa Lūša iestudējuma Dullais Dauka mēģinājums. Jūs izrādē esat skolotājs.

   Arī pļēgurs, skroderis, mežsargs. Izrāde un grāmata nav viens pret vienu. Režisors pie materiāla ir piestrādājis, pielāgojot tagadējam laikmetam, tomēr pamatā stāsts palicis par to pašu – par patiesības meklējumiem, kas cilvēkam bijuši svarīgi visos laikos. Necenšoties izdabāt, esam izrādi veidojuši vairāk jauniem cilvēkiem – tā, lai viņiem būtu interesanti skatīties. Daudzi grāmatu noteikti ir lasījuši visai sen, taču Dullais Dauka visiem atmiņā iegūlis kā zinātkārs sapņotājs. Sapņotājs, kurš, nesaņēmis atbildes, aizgāja pāri horizontam. Izrādē tad arī mēģinām saprast, cik svarīgi jauniem cilvēkiem ir pārbaudīt robežas un uzzināt, kas atrodas aiz horizonta. Dažādās nozīmēs.

Kad 2022. gada septembrī paziņojāt, ka 14. Saeimas vēlēšanās nestartēsiet, un ieminējāties, ka varētu atgriezties uz skatuves, drīz vien saņēmāt Edmunda Freiberga uzaicinājumu spēlēt Braku viņa iestudējumā Heda Gablere. Atgriešanās.  Pēc tam, vaicāts, vai vēlētos atgriezties teātra štatā, izvairīgi atbildējāt, ka “sapņošanai par to, kā būtu, nav nekāda svara”. Varbūt tomēr ir? Drosmīgi sapņi mēdz piepildīties.

   Šajā gadījumā nav nekā brīnumaina, visam ir pragmatisks izskaidrojums. Teātrī mainījās vara, un jaunā vara mēdz domāt citādi. Ja vecajai nebiju vajadzīgs, tad jaunajai biju.

Un ja atmetam to garlaicīgo pragmatismu?

   Man tiešām vairs nav tie gadi, kad nodarbojas ar sapņošanu. Lai gan pēc dabas esmu romantiķis un joprojām dažkārt mēģinu to sevī atdzīvināt, dzīves pieredze liek uz lietām skatīties reāli.

 Tad atskatāmies atpakaļ – varbūt ir piepildījies kāds bērnības vai jaunības sapnis?

   Nē. Nepiederu pie tiem, kuri iet pa dzīvi mērķtiecīgi. Tas attiecas arī uz iekļūšanu aktieru saimē. Skolu beidzot, man nebija pilnīgi nekādas nojausmas, ka nonākšu līdz šādai dzīvei. Mācoties tehniskajā skolā par metinātāju, biju spiests piedalīties daiļlasīšanas konkursā, bet čaļiem metinātājiem tas bija pazemojoši pēc būtības, tāpēc uztvēru to kā soda mēru. Bet tieši tur mani pamanīja dramaturgs Dainis Grīnvalds un aizvilka uz Dailes teātra aktiera Žaņa Priekuļa un viņa sievas Katrīnas, režisora asistentes Rīgas kinostudijā, vadīto Rīgas Strādnieku jaunatnes kamerteātri. Tikai mani viņu aizrautība ar teātri nekādi neaizdedzināja. Uztvēru to kā iespēju pavadīt laiku citādā kompānijā, risināt interesantas sarunas, kas atšķīrās no ierastajām. Ikdienā turpināju strādāt galdniecībā.

Kroders uzlika aci

Kas tad beidzot pietuvināja teātrim?

 Palīdzēja alkohols. Maza, viegli sadzērusies kompānija no kamerteātrīša Teātra dienā ieklīdām Operetes teātrī. Tolaik šo dienu atzīmēja ar plašu vērienu – tā bija kā atvērto durvju diena, teātros varēja ienākt pa visām sānu ejām un skatīties, kas tur notiek. Operetē tovakar rādīja bērnu izrādi Muļķu spēles multipulti zemē, mēs ielīdām aiz kulisēm un skatījāmies, kā aktieri lēkā pa skatuvi. Nu, interesanti! Kāda sieviete, mūs pamanījusi, pajautāja, vai redzētais patīkot. Jā, baigi forši! Vai gribot paši pamēģināt? O, jā, gribam! Tad lai atnākot tajā un tajā dienā tikos un tikos. Izrādījās, Oļģerts Dunkers vāca komandu izrādei Nāc pie puikām!, un mēs tikām uzaicināti uz, kā tagad saka, kastingu. Mūs paņēma, un es uzreiz tiku pie galvenās – Mareka Pegusa lomas! Tomēr arī tad man nebija jūsmīgas sajūtas – ah, esmu atradis savu aicinājumu! Jauns piedzīvojums, tas gan. Citādi mierīgi turpināju strādāt galdniecībā. Mareku spēlēju gadu, tad aizgāju armijā. Atgriezies vēl kādu laiciņu sabiju Operetē. Jau tad mani zem sava spārna bija paņēmuši mani teātra krustvecāki Biruta un Ivars Kauliņi, viņi bija arī vedēji manās pirmajās kāzās. Būdami liepājnieki, Kauliņi pazina Oļģertu Kroderu un ieteica pievērst man uzmanību. Kroders to bija sadzirdējis, tiku aicināts stāties konservatorijā, viņa kursā. Izkritu sacerējumā – anormālā kļūdu daudzuma dēļ. Pēc gada Kroders esot teicis, lai tas puika stājas vēlreiz. Aktieru kursa togad nebija, iestājos režisoros, bet momentā tiku pārbīdīts aktieros. Kroders man bija uzlicis aci, un te nu es esmu.

   Tāds, redz, bija mans ceļš līdz skatuvei. Bez jebkādas mērķtiecības! Drīzāk esmu peldētājs pa straumei, bet ar airi rokā. Tad var paņemt atstraumi, lavierēt, izvairīties no akmeņiem. Kā ūdenstūrisma instruktors ar tiesībām vadīt divdesmit cilvēku grupu pa otrās kategorijas upēm labi zinu, ka pret straumi airēt tiešām nav jēgas, tāpat nekur netiksi. Kā nonācu pie ūdenstūrisma? Skolā bija tūrisma pulciņš, mēs divus gadus braucām uz Karpatiem, kur kalnu upē izgājām instruktora kursus, likām eksāmenu.

Dzīves ceļā arī gadās akmeņi...

   Tāpēc jau ir ķiveres un peldvestes. Un, protams, vajag ievērot noteikumus.

Tas vienmēr ir izdevies?

Cik nav gāzies, cik nav dauzījies! Bet, ja vēl esmu pie dzīvības un veselības, tad jau tie bijuši tādi stiprinošie gāzieni. Ja pēc tādiem no bedres neizrāpies, ko tad vairs runāt – tad puķītes nes...

Galdniecība, metināšana – šīs iemaņas sadzīvē droši vien noder arī tagad.

 Jebkuras iemaņas, arī tad, ja netiek regulāri izmantotas, nekur nezūd un attiecīgā situācijā atkal var noderēt. Kaut vai tajā pašā ūdenstūrismā iegūtās. Es joprojām, nonācis slapjā mežā, iekuršu ugunskuru, zināšu guļvietu lūkot zem egles, jo eglēm cauri nelīst. Manī nebūs panikas – ārprāts, ko lai tagad iesāk?! Izmisis nelūkošos telefonā, kur meklēt siltas naktsmājas. Arī par armijas laiku nevaru teikt, ka tie ir divi pazaudēti gadi un sagandēta dzīve. Joprojām esmu tam laikam pateicīgs. Dienēju tepat Latvijā. Alūksnē beidzu aviācijas skolu, pēc tam pusotru gadu pavadīju Tukuma kara lidlaukā.

Paveicās – dienējāt, tā teikt, mājās.

 Atkal nekādas mistikas, tikai džinsi un konjaks! No Alūksnes pēc sadales man vajadzēja kāpt vilcienā un braukt dienēt uz Abakanu, bet par džinsiem un cik tur pudelēm konjaka vilciens pagriezās uz Tukumu. Brālēnam bija vajadzīgie gali, arī man pašam, un – lieta darīta!

Kad motors kauc pēc ierastā režīma

 Edmunda Freiberga uzaicinājums spēlēt izrādē Heda Gablere. Atgriešanās sniedza atgriešanās prieku?

To uzņēmu nevis ar prieku, bet ar milzīgu pateicību Edmundam. Viņš vispār man ir darījis ļoti daudz laba – jau kopš ienākšanas teātrī deva lomu pēc lomas. Vai Edmundam Braka lomai kāds mani ieteica, vai arī viņš izkārtoja, lai mani paņemtu, neesmu nevienam jautājis. Un tam arī nav nozīmes. Prieks, bēdas, dusmas – es vairs neizdalu tīrās krāsas.  Papriecājāmies – labi, padusmojāmies – arī labi. Jaunības laika stiprajām emocijām ir visai nosacīta vērtība. Tuvojoties pensijas vecumam, jāmācās kļūt rāmi pieņemošam. Jātver un jābauda tas, kas tev ir, nevis jāsapņo un jācer uz veiksmi. Īpaši, ja visu dzīvi un visur bez tā ir iztikts. Zināt, kas ir veiksme? Kad laulībā abiem sakrīt humora izjūta. Tad gan var teikt, ka izvilkta pilnā biļete. Kā Dumpjiem – Uldim un Dainai. Bet, ja nesakrīt, cilvēki pie tā nav vainīgi. Lietas, par ko var teikt paveicās, manuprāt, tiešām ir uz pirkstiem saskaitāmas. Pārējais vairāk vai mazāk ir atkarīgs no tā, kā tu airē to laivu.

Kā aizairējāt līdz Saeimai?

Teātrī biju radis būt aktīvajā repertuārā, bet tad pienāca gadi, kad viss mainījās. Jaunietis vairs neesi, varoņu laiks beidzies, un iestājies vectēvu lomu laiks. Tātad to ir mazāk un mazākas. Tikai loģisks kritiens, bet iekšēji ar to nevarēju samierināties. Motors, uz bremzēm uzmests, kauca – gribu strādāt iepriekšējā režīmā! Kad pāris gadu, pie sevis domādams – ja kāds piedāvātu citu darbu, ietu prom –, biju ar to pacīnījies, piezvanīja Artuss Kaimiņš. Iepriekš biju viņam izteicis komplimentu par aktīvo darbošanos Saeimā, un nu viņš aicināja mani nākt sarakstā. Ko zaudēt nebija, metos piedzīvojumā. Pēc dabas esmu piedzīvojumu cilvēks, man patīk izaicinājumi. Tostarp vienam ceļot. Situācija, kad esmu svešā pilsētā un nokavēju lidmašīnu, ir kā man radīta. Tā man vētras dēļ gadījās Amerikā, turklāt tolaik vēl katram nebija mobilā telefona. Protams, ne jau es vienīgais nokavēju lidmašīnu, kopā domājām, ko darīt, kā sazināties ar galamērķi un tamlīdzīgi. Ja kopā ar mani ceļotu vēl kāds, es justos atbildīgs, nāktos mierināt… Tas atņemtu enerģiju un mazinātu kaifu, ko izjūtu šādās situācijās, būdams viens; pozitīvais stress mani baro, uzlādē. Nakti pārlaidām lidostā, guļot uz grīdas, uz paklājiņiem. Avantūrista gēns manī ir!

   Skolas laikā mums ar draugu bija kāda īpaša nodarbe – aizgājām uz autoostu, viens ar pirkstu vilka pa Pierīgas autobusu sarakstu, otrs kādā brīdī teica: stop! Uz kura reisa pirksts bija apstājies, turp arī braucām. Līdz galapunktam. Izstaigājām šo vietu un devāmies atpakaļ. Viss bija aprēķināts tā, lai mājās atgrieztos it kā pēc stundām.

   Kāda bija jūsu pirmā reakcija, uzzinot, ka esat ievēlēts Saeimā?

   Artuss par to paziņoja pussešos no rīta, un man bija tikai viens vārds, ko atbildēt. Bet to žurnālā labāk nerakstīt. Tālāk bija – ko nu? Nu neko – kā būs, tā būs. Vai nu maz pieredzēts, kad, vadot pasākumu, tiec iemests negaidītā situācijā un īsti nesaproti, ko no tevis grib. Bet tad, ātri aptvēris notiekošo, saki – jā, labi! Tad jau pats vari rāpties laukā, aizpildīt tukšos caurumus. Sākot strādāt Saeimā, būtībā jutos tieši tāpat.

Spēles noteikumi Saeimā

   13. Saeimas laikā bijāt Pieprasījumu komisijas priekšsēdētājs, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāts, Sporta apakškomisijas deputāts. Kā iejutāties parlamentā? Savu ieguldījumu tā darbā jutāt?

   Beidzot sapratu, cik dažādi cilvēki sanāk Saeimā. Viens vēlēšanās startējis kādu apsvērumu dēļ, citam to darīt likusi degsme cīnīties un strādāt. Un kā viņi jūtas pēc tam. Jo tie pirmsvēlēšanu saukļi pamatā ir godīgi un patiesi. Tiem, kas ievēlēti pirmo reizi, vispirms, protams, jāsaprot Saeimā notiekošais, jāapgūst vietējā valoda un spēles noteikumi. Kad tajos ielauzies, itin drīz iestājas aplauziens – tu aptver, cik ļoti maz no tevis kā personas kaut kas būs atkarīgs. Ja esi starp opozīcijas deputātiem, tu esi varonis, jo deklarē, ka visi ir cūkas un tāpēc jāatlaiž. Lai gan būtībā tā ir tikai skaņas izdošana. Savukārt, ja tu esi koalīcijā, tad saproti, ka būs jāpakļaujas noteikumiem un jābalso tā, kā lems partija. Runas par to podziņu spaidīšanu ir vistīrākā patiesība, līdz ar to sevi īsti nav kur patērēt, tu vari tikai aktīvāk vai mazāk aktīvi imitēt darbību. Nu, var jau mēģināt cīnīties par taisnību, bet... Piemēram, būdams Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, iestājos par to, lai Pēterbaznīca paliktu Rīgas pilsētas īpašumā, lai to neatdod LELB Vācu Svētā Pētera draudzes nodibinājumam, jo bija zināms, ka šajā gadījumā zem tā slēpās vācu ģimene, kurai, kā vēlāk noskaidrojās, bija lielas finansiālas nepatikšanas – mājas konfiskācija un kas tik vēl ne. Viņi, protams, solījās baznīcas atjaunošanā ieguldīt trīsdesmit četrdesmit miljonus, triju gadu laikā sākt un desmit gadu laikā pabeigt baznīcas atjaunošanas darbus. Jautājums ceļoja no vienas komisijas uz otru, to pavadīja matemātika un iekšējās rebes “tu man, es tev”, līdz vilciens aizripoja vāciešu virzienā, un jautājums par Pēterbaznīcas likteni nemanāmi noklusa. Aptuveni zinot, kas notika aizkulisēs, apskrējās dūša, bet viens tu neesi cīnītājs – tāpat visu izšķir balsu skaits. Kas baznīcā notiek tagad, divus gadus pēc šī lēmuma, nezinu. Bet lifts, kas toreiz kalpoja kā arguments baznīcas kritiskajam stāvoklim, šodien, kā izskatās, atkal priecīgi pārvadā ekskursantus. Bez visa kapitālā remonta... Katrā ziņā cilvēkam, kurš savas darbības politikā vērtē no morāli ētiskās puses, ilgstoši tajā palikt ir ļoti gūti, jo tas nozīmē nemitīgi iet pret savu sirdsapziņu. Un, ja kāds man teiks, ka tā nav, lai panāk priekšā – aprunāsimies.

Atvadījies no Saeimas, teicāt, ka darbs parlamentā bijis lielisks komandējums.

Un jaunas pieredzes bagāts! Kamēr pats tur neesi pabijis, domā, ka Saeimā savā ziņā ir koncentrējusies akadēmisko zināšanu un intelekta esence, bet, kad tur pagrozies, ir, par ko pārdomāt...

Nevajag brēkt pret debesīm

 Sekoja brīnišķīgs bezdarbnieka periods – beidzot varējāt nedarīt neko.

Ļoti labs formulējums. Es tajā pensionāra gadā tiešām jutos pasakaini. Saņem pieklājīgu bezdarbnieka pabalstu, esi brīvs, dzīvo mierā. Paša priekam paspēlēju Aīdas Ozoliņas producētajā izrādē Silvija. Tomēr par nākotni jau vajadzēja domāt. Zināju, ka ar darbu teātrī, kamēr pie vadīšanas ir Vimba, nekas nesanāks. Sākumā viņš mani aicināja atpakaļ, bet pēc tam uzmeta. Nezinu, tas bija viņa lēmums vai viņš izpildīja mākslinieciskās vadības komandu, ka pensionāri teātrī nav vajadzīgi, bet man nekas netika paziņots. Tikai avīzē izlasīju Vimbas teikto, ka “šobrīd Puga teātrī nav vajadzīgs. Ja arī situācija pamainīsies, domāju, štata vieta viņam nespīd”. Forši, vai ne? Sīkāk situāciju vairs negribu iztirzāt, bet – bumerangs savu ir nostrādājis.

Sapratis, ka teātrī darba nebūs, kā pedagogs sākāt strādāt Rīgas 5. pamatskolā, kur speciālās pamatizglītības programmu apgūst bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Ko mācījāt, un kāpēc tāda izvēle? Darbs ar šādiem bērniem nav viegls.

 Šajā skolā strādā manas sievas māsīca Ieva. Reiz viņa jokojoties jautāja – kad beigsi ņemties teātrī, nāksi par skolotāju? Uz ko, muļķi laižot, atbildēju – jā, būtu forši! Un, re, laikus sākot lūkoties pēc darba, izmantoju bezdarbniekiem piedāvāto iespēju mācīties kursos Latvijas Universitātē un Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolā, lai iegūtu sertifikātu, kas dod tiesības nodarboties ar pedagoģiju. Tad piezvanīju Ievai un teicu, ka muļķa laišanu varētu padarīt reālu. Pēc pārrunām ar direktori sāku strādāt par skolotāja palīgu, mācīt teātra mākslu – tagad skolās ir tāds mācību priekšmets.

Kāds tam ir mērķis?

Vienkārši lielisks – iedrošināt bērnus atvērties, nebaidīties izteikties publikas priekšā, brīvi sākt sarunu arī ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Jo daudziem sliktas atzīmes ir tikai tāpēc, ka, lai gan uzdotais apgūts, viņiem ir bailes un kauns iet klases priekšā un runāt. Teātra mākslas nodarbībās šo šķērsli māca pārkāpt. Tas arī dzīvē ir ļoti vajadzīgs. Kuram potenciālais darba devējs dos priekšroku – tam, kurš, nodūris skatienu, knibinās pirkstus un nevarēs izmocīt ne vārda, vai tam, kurš smaidot skatīsies acīs un droši teiks – labdien, es esmu Jānis? Arī valoda šajās nodarbībās tiek bagātināta, jo daudzi tagad tiešām māk runāt tikai primitīvās interneta valodas līmenī. Un šī priekšmeta skolotājam nav obligāti jābūt aktierim – pietiks, ja viņš būs vienkārši atraktīvs cilvēks, kurš nodarbībās visus bērnus aicinās pārvērsties par zaķiem. Ar to arī būs gana, lai viņi atbrīvotos. Rīgas 5. pamatskolā bērni, protams, ir īpaši; daļai ir ļoti smagi garīgās attīstības traucējumi. Ar viņiem jau cita valoda jāmeklē. Tās ir labas mācībstundas arī pašam. Šie bērni ir kā balzams – tik labestīgi un tīri savā būtībā. Tur nav nekādu dubultdibenu, ar viņiem var runāties godīgi, ticēt un uzticēties. Nonācis šādā vidē, pa īstam saproti, ka vairums cilvēku, kuri gaužas – vai, cik slikti es dzīvoju, tūliņ sajukšu prātā –, būtībā čīkst un vaid ne par ko. Aizej pie šiem bērniem, padzīvo kaut pusi dienas kopā ar viņiem, iedomājies, kā jūtas viņu vecāki, un tad varbūt vairs nevērsi vaļā muti, lai čīkstētu par savām milzīgajām problēmām. Protams, katram sava problēma šķiet tā lielākā, bet nevajag brēkt pret debesīm.

Tagad tikai jātur līdzi!

Jūsu jaunākais dēls Bernhards nupat sāka iet skolā. Kļūt pat tēti krietni pēc piecdesmit gadu vecuma ir gana liela uzdrīkstēšanās.

Kāda tur uzdrīkstēšanās – ja sieva ir divdesmit gadus jaunāka, vecim jātur līdzi! Dzīvojot kopā ar vienaudzi, vari atslābt. Žāvājoties novilkt – a ko šodien darīt, braukt makšķerēt vai sēņot?... Varbūt garāžā pasēdēt, kaut ko padarīt? Eh, slinkums – nedarīšu neko, palasīšu avīzi. Savu esi atstrādājis, vari tā darīt, jo sieva tak arī pie mājas. Bet manējā grib iet tur un tur, un atkal kaut kur. Iekšējā balss manī norūc – negribu! Bet tad sapurinos un smaidu – labi, ejam! Un sajūta, ja bērns piedzimst 57 gados, neatšķiras no sajūtas, kad viņš piedzimst 23 gados. Vienīgais, kas tagad mainījies, ir laika daudzums, ko varu pavadīt ar dēlu. Lielos bērnus, meitu un dēlu, jau būtībā audzināja vecmammas. Protams, mīlēju viņus tikpat stipri kā tagad Bernhardu. Lai kāda steiga, vienmēr sabučoju, kad vien varēju, visur gājām un braucām kopā, bet paralēli bija darbā aizņemtā tēta dzīve. Fiziski biju ar bērniem, bet domās – teātrī. Toties tagad dēlam varu veltīt daudz vairāk uzmanības, ko arī daru. Droši vien arī tāpēc, ka nav vecmammu, kam viņu varētu uzticēt. Un, protams, tagad bērnu uzlūkoju un pret viņu attiecos citādi – jau kopš pašas dzimšanas kā pret personību. Tomēr neliegšos, dziļi manī mīt domas par manu tēta vecumu, kā būs vēl pēc cik tur gadiem, bet, līdzko tās paceļ galvu, momentā tiek izslēgtas. Kā būs, tā būs!

   Bernhards skolas gaitas sāka tajā pašā, skolā, kurā gāju es, – Angļu ģimnāzijā. Tīri fiziski esmu apmetis loku. Piedzimu Vienības gatves tālajā galā, tad dzīve mani aizveda uz Mežaparku, tad – uz Teiku, bet tagad atkal dzīvoju Pārdaugavā, piecu minūšu gājienā no skolas.

Esat arī vectēvs?

Trīskāršs. Mazmeitai sākās pēdējais skolas gads. Vēl viens aplis!

Gata Šmita iestudējumā Bezkaunīgais vecis iejūtaties ciniskā un skeptiskā Askolda Oltes lomā. Izrāde ir stāsts par to, ka viņa draugs Jānis Bertolds, sasniedzis 60 gadu vecumu, pēkšņi izlemj atgūt dzīves garšu un dzīvot tikai sev un kā to uzņem viņa draugi. Vai tas ir pareizs lēmums – kad vēl, ja ne pēc sešdesmit?

Manā gadījumā tā nesanāk – man jādzīvo vēl vienam mazam cilvēciņam. Bet tas ir to vērts. Dažkārt, kad netiec makšķerēt vai sēņot tāpēc, ka kaut kur jāved Bernhards, tāds merkantils vilnītis pārskrien, bet, paskatoties uz puiku, momentā norimst. Varbūt kādam tas izklausīsies savādi, bet vēl pagaidām mēs abi kopā gan bumbu spēlējam, gan peldamies un braucam ar riteņiem. Arī dēls man liek turēt līdzi! Vispār es uzskatu, pie mums izpratne par vecumu ļoti klibo. Šai sakarā pat ieviesies tāds dīvains vārds – eidžisms. Mana meita dzīvo Itālijā un zina teikt – ja Itālijā starp pieciem cilvēkiem, kuri atnākuši uz darba interviju, kāds ir pensijas vecumā, viņš tiek uzklausīts pirmais, jo darba devēji novērtē pieredzi. Pie mums viss ir kaut ačgārni, un varbūt te vietā ir jautājums par vadītāju izglītības kvalitāti. Tiek kropļota arī sabiedrības mentālā veselība. Kas notiek tramvajos – vecīši stāv, jaunieši sēž, kājas sacēluši!

    Izglītības sistēma Latvijā pašlaik vispār ir pabriesmīga. Pats paguvu saprast, kāds nenormāls bardaks skolās valda. Nav pat vienotas programmas, pēc kuras skolēnus mācīt, nav metodiskā materiāla. Kā tā var būt? Droši vien šis jautājums būtu jāsāk izskatīt ar Izglītības ministrijas darbinieku izglītības kvalitātes un kompetences izvērtēšanu, jo viņi jau nosaka izglītības politiku valstī. Kaut kādiem standartiem taču jābūt, nevis kā tagad – skolotājiem pašiem jāizgudro, kā aizpildīt stundu, kā iemācīt apgūstamo vielu. Tāpēc, kad 10. klasē vienkopus sanāk jaunieši no vairākām skolām, kurus mācījuši skolotāji ar dažādu izpratni par mācīšanu, iestājas haoss, jo skolēniem ir atšķirīgs zināšanu līmenis. Taču tā nav skolotāju vaina. Tāds laju laiks tagad iestājies daudzās jomās. Negribu to teikt par visiem, diemžēl daļa tiešām ir savu lietu nezinoši un nelietderīgi speciālisti. Ja nevar atrast neko citu, būs par aktieri! Un daudzi arī tiek aicināti spēlēt tikai tāpēc, ka viņiem ir laba faktūra. Bet, lai kļūtu par aktieri, arī ir jāmācās četrus gadus pa divpadsmit stundām dienā. Tikai, redz, tagad izglītība ne vienmēr tiek prasīta. Arī citās jomās, arī ministrijās. Lai tiktu pie darba, pietiek ar sarunāšanu. Es tādās esmu bijis klāt un dzirdējis, ko un kā runā. Tad liekas – zeme, atveries! Rezultāts tam, ka n-tie cilvēki savtīgos nolūkos dara darbu, no kura neko nesaprot, ir labi redzams it visā, bet pietiks jau ar RailBaltica piemēru. Turklāt ir jau pierasts – taisi vienalga kādus mēslus, par to nekas nebūs. Lai gan par to vajadzētu rīkles griezt. Tikai nav jau neviena, kas to darītu, visi naži stāv pie viņiem pašiem. Tāpēc vajag mums to Ulmani, kārtīgu saimnieku, kas beidzot izmēztu māju un iedibinātu kārtību.

Labāk padauzīties nekā izdzist

Interesanti, ko Ivars Puga atbildētu uz jautājumiem no izrādes Bezkaunīgais vecis. Sāksim ar tādu – cik alus kausu dienā drīkst izdzert, kad sasniegts 65 gadu vecums?

Tas atkarīgs no komplekcijas un treniņa. Ja cilvēks sver 130 kilogramu, viņā pieci kausi dienā pazūd kā nebijuši. Ja sver 62, jau viens kauss nogāž gar zemi.

Vai, esot pensijā, pirkt sev modīgas drēbes ir ētiski?

Tas ir obligāti! Ja cilvēks sevi neuztur kārtībā vizuāli, viņš nolaižas arī iekšēji. Līdz paliek par nīgru veci, kurš staigā vienā kreklā, nemaina zeķes un visus pasūta kaut kur tālāk.

Cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu?

Tas atkarīgs no veselības stāvokļa. Bet, sākot no gadiem 75, jautājumu par vadīšanas atļaujas pagarināšanu vajadzētu stingri skatīt. Pats būdams šoferis, labi zinu, kādas emocijas manī izraisa – un kādas situācijas uz ceļa var izraisīt – šoferis ar cepuri galvā un degunu pie stūres. Kad vēl biju Saeimā, man reiz vaicāja, vai es nevarot vienam 83 gadus vecam vīram palīdzēt pagarināt tiesības. Pirmkārt, es nevarēju palīdzēt, otrkārt, ja varētu, tad atņemtu viņam tiesības un mašīnas atslēgas.

Trakulīgi izbraucieni pie dabas ir pelnīta atpūta mūža nogalē vai tomēr vecuma plānprātības izpausme?

 Protams, ka pelnīta atpūta. Arī draudzības saišu stiprināšana, bijušo vājo punktu likvidēšana un padarīšana par stipriem punktiem. Bla, bla, bla...

Vai vispār var būt par vēlu sākt dzīvot tādu dzīvi, par kādu vienmēr sapņots?

Nevar. Galvenais – pagūt!

Cilvēks esot tik vecs, cik vecs jūtoties.

 Mans ideālais piemērs tam ir Kroders. Nezinu, cik viņam tobrīd jau bija gadu, bet vienā televīzijas raidījumā viņš ar raidījuma vadītāju, jaunu sievieti, sarunājās, abiem guļot gultā zem vienas segas. Tur nebija nekā piedauzīga, viss bija kičīgi, smieklīgi un interesanti. Kā teica Kroders – mēs abi izdomājām padauzīties! Un man šķiet, kamēr vien cilvēkā ir gribēšana padauzīties – šim vārdam ir daudz nozīmju –, viņš vēl ir gana jauns un dzīvelīgs. Kad visā nopietnībā sāk stenēt – eh, ko nu vairs es – , tad arī vairs nekā nav, atliek tikai lēnām dzist laukā. Bet labāk taču padauzīties!