Mongoliete Colomontuja Džamjansurena dzīvo, strādā un priecājas - Latvijai

Mērniecību Colmona Pētersone sauc par savējo jau kopš 1986. gada, kad pēc studijām kopā ar vīru ieradās Latvijā. Abi joprojām strādā apgūtajās profesijās. “Man – mērniecības ģeodēzija, zemes mērīšana  un būvniecības mērījumi, vīram kartēšana.  Varu palepoties, ka uzreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas esmu veidojusi pirmo Rīgas karti – šo projektu dibināju un vadīju,” sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" atklāj Colmona.

Tad sekoja  darbs  vairākās valsts iestādēs un privātbiznesā, arī nesaistīti ar mērniecību. “Pat bezdarbniekos esmu bijusi, apguvu manikīru un pedikīru. Mazliet pastrādājusi, sapratu, ka man tas neder, tāpēc atgriezos mērniecībā – aizgāju par projektu vadītāju uz uzņēmumu "Līvlande". Pēc četriem gadiem nolēmu veidot pati savu uzņēmumu – radniecīgu, bet ne konkurējošu, tāpēc draudzīgi šķīrāmies.”

Colmonas uzņēmumam "Apvidus mērnieki" tagad jau pārdesmit gadu,  viņa tajā strādā kopā ar vecāko dēlu Kristapu: “Man vairāk tehniskā daļa, viņam joma, kur orientēties ir krietni sarežģītāk: likumi, noteikumi – grāmatvedība.”

Kāda bijāt, pirms izlēmāt doties studēt, turklāt tālu no dzimtenes?

Esmu dzimusi Mongolijas galvaspilsētā Ulanbatorā, biju jaunākā piecu bērnu ģimenē. Tēvs, sakaru inženieris Ārlietu ministrijā, mūsu smadzenēs veiksmīgi ielika matemātiskās domāšanas pamatus – jebkuru formulu prata izskaidrot tā, ka to viegli uztvert un paturēt prātā. Nekādu domu par braukšanu mācīties ārpus savas Ulanbatoras man nebija  – jau kopš bērnības gribēju būt fizikas un matemātikas skolotāja.

Mongolijā valsts jauniešu tālāko izglītošanos ļoti atbalsta, taču bezmaksas studijām uz izvēlētām specialitātēm vidusskolas beidzējiem notiek valsts mēroga konkurss. Labākajiem tiek piešķirtas tiesības turpināt studijas ārzemēs – visbiežāk Krievijā vai Vācijā.

Kad aizgāju pārbaudīt iegūtās balles, mans vārds – Colmontuja Džamjansurena (mongoļiem nav uzvārdu, tikai vārds un tēvavārds) – garajā pretendentu  sarakstā bija ceturtais no augšas. Sekoja jautājums, vai esmu ar mieru doties uz Maskavu studēt. Kā jau cilvēks, kuru veidojusi matemātiskā domāšana un aziātiskā audzināšana,  biju ieradusi katru jaunu iespēju uztvert ar degsmi un ieinteresētību.

Ko nozīmē aziātiskā audzināšana?

Tajā visu, kas bērnam jāzina, nemēģina skaidrot ar vārdiem, bet rāda ar piemēru. Tēvs pārliecināja par matemātiskās domāšanas svarīgumu, māte radīja izpratni par dzimtas nozīmi un sievietes lomu ģimenē. Būdama pašpietiekama, bet ar stingru mugurkaulu,  tieši viņa noteica auru un gaisotni videi, kurā dzīvojām.

Pat strādājot savā profesijā, mājās viņa bija tāds kā sirdsministrs – atbildīgā par to, lai visi jūtas labi. Nekad netiku dzirdējusi mammu paceļam balsi, par kaut ko čīkstam un sūdzamies. Viņa mācēja nevienu nevainot un nekritizēt, cita pateikto nelabot. Neuzplijās ar padomiem, ja tos neprasīja, taču katru mācēja uzmundrināt tieši tur, kur viņam vajadzīgs.

Prāta un ķermeņa aktivitāti mamma turēja balansā līdz pat mūža galam. Kad jau pie viņas aizbraucu tikai ciemos, sirsnīgākā  izrunāšanās mums notika uz vingrošanas paklājiņa. Vēl savos 70 gados mamma vēdera presīti varēja noturēt ilgāk nekā es.

Viņa nomira pirms četriem gadiem. Es vēl paguvu aizbraukt un atvadīties. Ievēroju, ka pie viņas teikt ardievas nāk daudz cilvēku, vairākums jaunieši: kā mēs tālāk bez viņas dzīvosim? Ar ko gan šis vecais cilvēks daudziem spēja būt tik nozīmīga? Acīmredzot tieši ar to kluso spēku, ko dod dzīvesgudrība – ar prasmi saņemt gandarījumu no nelielām lietām, piešķirot tām svarīgumu un vērtību. Ar māku saskatīt arī to, kas neduras acīs, sadzirdēt to, vārdos nepateikts.

Kā šāds viedums skāra bērnu ikdienu?   

Ar to, ka mājās netikām raustīti un komandēti, bet vasaras pavadījām pie vecāsmātes laukos.  Mongoļi tradicionāli ir lopkopji, meklējot labākas ganības, viņi seko saviem zirgu un govju, kazu un aitu bariem. Sezonas laikā dzīvošana parasti ir tāda pati kā sendienās  – jurtās. Aukstajās naktīs jurtā ir silti, dienu karstumā – vēsi.

Jurtu parasti cēla līdzās kalnam. Uzkāp virsotnē, un īsts optimisma un spēka pieplūdums izstrāvo cauri ķermenim, tāda brīvības sajūta pārņem. Arī līdzenai vietai noteikti ir savs kaifs, tomēr kalnos  visa būtība gavilē neviltotā priekā par iespēju pacelties pāri ikdienišķajam, redzēt tālāk, būt augstāk. Turklāt jurtas vietu mongoļi parasti izvēlas pie kalnu upes. Ūdens tajā vienmēr ir ledusauksts, straumes spēks veido kritumus, kas  gāž no kājām, bet mēs tur peldējāmies. Šo ūdeņu mutuļošanas skaņu ne ar ko sajaukt nevar – tā atbrīvo dvēseli.  Un fiziski norūda. 

Tāpat kā mūsu vienkāršā un dabiskā pārtika. Ledusskapju lopkopjiem tolaik vēl nebija, tāpēc  ēdienkartes pamatā – izkaltētu govju mēslu dūmos žāvēta jēra gaļa. Svaigā gaļa, kopā ar dažādām garšsaknēm  sautēta savā sulā īpaši veidotos sakarsētu akmeņu krāvumos, bija tikai tūlītējai lietošanai.

Bērniem deva daudz skābpiena produktu – kefīru, kumisu, airānu. Viss pašu gatavots. Dažus no tiem lietoja arī ārēji. Piemēram, lai bērni ziemā neslimotu, mazajam nosmērēja ķermeni ar rūgušpienam līdzīga dzēriena suliņām, tad lika vismaz piecas minūtes izplestām rokām pastāvēt saulē. Man šī procedūra ļoti nepatika – tāpat kā viss, kur jāiekļaujas noteiktos rāmjos. Taču runāt pretī vecaimātei nebija pieņemts. Šajā sistēmā, kur katram zināmi savi pienākumi un atbildība, tomēr valdīja gadsimtos iedibinātas tradīcijas un īsta kazarmu disciplīna. 

Arī vecāki tās turēja godā un, cik vien iespējams, brauca vecaimātei palīdzēt. Viņiem gan līdzi vienmēr bija arī kastes ar augļiem un citiem pilsētas gardumiem. Par mani tikai mazliet vecākās dvīņumāsas līdz skolas gaitu sākumam dzīvoja pie vecāsmātes pastāvīgi. Vasarās viņas mani kā jau jaunāko bieži palutināja, ļaujot man būt  mazajam muļķītim, mīlulītim.

Piedaloties ganāmpulku pārdzīšanā, iemācījos  labi jāt. Brīvajos brīžos organizējām smieklīgas, taču arī bīstamas sacensības, piemēram – kurš ātrāk tiks lejā no kalna viengadīga bullēna mugurā? Vienmēr bijām klāt, kad dzima jēri, kazlēni, kumeļi, teliņi – ļoti aizkustinoši, mīļuma pilni mirkļi. Skatīti bērna acīm, tādi atstāj nospiedumu uz visu dzīvi. Šī pieredze man bijusi ļoti vajadzīga, bez tās es būtu pavisam citāds cilvēks.

Maskavā arī palīdzēja?

Nebiju ar salauztu vai citādi traumētu mugurkaulu, ar pašvērtējumu viss bija kārtībā –  arī negaidītās situācijās parasti jutos savākta un par sevi pārliecināta,  tāpēc ne ierašanās Maskavā, ne iestāšanās Ģeodēzijas fakultātē grūtības nesagādāja. Sarežģītāk bija aptvert, ka mana  krievu valodas prasme tomēr neatbilst līmenim, ko prasa apgūstamo zināšanu apjoms.

Kopā ar draudzeni, arī meiteni no Mongolijas, meklējām iespējas šīs iemaņas pieslīpēt. Vienā no puišu kopmītnes istabiņām dzīvoja viņas draugs, divi arābi un latvietis Gvido Pētersons no kartogrāfiem. Pa reizei tur piestaigājām pakomunicēt. Sarunās atklājās, ka Pētersonam  ar krievu valodu nav nekādu problēmu. Viņš piedāvājās man palīdzēt. Skolniece biju cītīga, bet citādi nekādas dzirksteles: puisis kā visi citi. Arī tad vēl nekādu uzmanību viņam nepievērsu, kad sākām kopā iet uz krievu filmām. Gvido gan vēlāk atzina, ka ieskatījies manī jau pirmajā tikšanās reizē.

Tā viss sākās. Pamazām un bikli. Man 18 gadu, viņam 19, attiecību ziņā abi nepieredzējuši. Katram savas nākotnes vīzijas, katrs no savām tradīcijām un kultūrvides.

Kā nonācāt līdz lēmumam, ka būšanai kopā  tas netraucē?

Kad biju priekšpēdējā kursā, bet Gvido pēdējā un viņam līdz eksāmeniem palicis tikai īss brītiņš,  pieteicās bērniņš  un visu nokārtoja – pārliecināja, ka ar steigu jārīko studentu kāzas. Sareģistrējāmies aprīlī. Mani vecāki uz kāzām neieradās.  Māte situāciju pieņēma, tēvs ne: par to, ka būs mazais, neuztraucies, bet precēties – nē! Neuzticējās tam, ko nebija pārbaudījis. Baidījās par mani.

Kā paši lūkojāties uz savu nākotni?

Tā, kā iespējams vienīgi jaunības dullumā un maksimālismā. Grūtniecība nav slimība, tikai papildu slodze organismam, tāpēc nekādu akadēmisko gadu, bet pabeigt studijas! Mazulim jānāk pasaulē pēc eksāmeniem, jūlijā, bet vasarā viņš jau paspēs tiktāl apvelties, lai es jau rudenī varētu turpināt mācīties.

Dzemdēt braucu uz Latviju, uz Talsiem, jo Gvido ir kurzemnieks. Nolēmām, ka rudenī, kad pati došos atpakaļ uz Maskavu, divus mēnešus veco Kristapiņu tomēr atstāšu pie vīra un viņa vecākiem.  

Kad pēc gada diplomu beidzot saņēmu, sākās nākamie sarežģījumi. Tēvs kategoriski uzstāja: nekādas Latvijas! Valsts tevi aizsūtīja mācīties, tāpēc divi gadi jānostrādā savā zemē – jāatdod parāds. Tādā izpratnē par patriotismu un godīgumu biju audzināta. Neiebildu. Vīrs gan dot dēlu man līdzi nepiekrita. Kristapiņš ar Gvido atkal palika Latvijā, es Mongolijā.

Kad parāda gadi tuvojās beigām, abi atbrauca ciemos. Gvido manos vecākos pilnībā izkausēja jebkuru neuzticēšanos, izkliedēja visas baiļu un aizdomu ēnas. Iepazinuši savu znotu un mazdēlu,  viņi manu izvēli no sirds pieņēma un svētīja.

Pašai par to nav bijis nekādu šaubu? Ar iekļaušanos jaunajā dzīvē taču netrūka arī sāpīgu brīžu?

Par sāpēm man sava filozofija. Tās veidojas, ja tu kaut ko nepieņem. Un tad vienmēr jāuzdod sev jautājums, ko no tā, kas tev jāsaprot un jāpieņem, tu tomēr neesi sapratusi un pieņēmusi, tāpēc sāpēm bija jāatnāk to atgādināt.  Tā situācijas personīgumu iespējams attālināt no sevis, lai varētu uz to palūkoties no neitrāli analītiskāka skatpunkta.

Bet ķermeņa reakcija uz sāpēm – gan fiziskām, gan mentālām – taču uzpaužas uzreiz!  Pa kuru laiku tās tuvināt vai attālināt?

Pamazām to iemācās. Ja mācās. Atceros: neilgi pēc ierašanās Latvijā  aizgāju uz poliklīniku, kur kāda medmāsiņa mani – iemeslu vairs neatceros – sāka tā gānīt, ka aizskrēju uz mājām. Vairs nekad neiešu uz to briesmīgo klīniku! Vīrs: kāpēc, kas noticis? Stāstu, kā nenormāla medmāsiņa mani tur izlamāja no panckām: no kurienes tu te uzradusies, ko dari un kāpēc nevācies atpakaļ. 

Vīrs mierīgi: klīnika taču nav vainīga, bet viens konkrēts cilvēks. Nomierināja mani, aizgāja un izrunājās ar darbinieci. Ļāva man tikt pie labās pārliecības, ka sarežģītos brīžos vīrs mani aizstāvēs, jo arī mongoļu ģimenē vīrs vienmēr iestāsies par savu sievu, tāpat kā sieva par vīru.  Taču tikpat vērtīga bija jau pazīstamā mācība, kas jau ir ielikta  izdzīvošanas instinkta pamatā: ja sāpju avots nav tevī, bet kādā citā, tu nedrīksti tam pieslēgties.

Brīžu, kad nācies to sev atgādināt, netrūka. Piemēram, rīvēšanās kolēģu vidū: tu citāda, tu atšķiries, tāpēc paej malā. Ja šajās situācijās būtu ieciklējusies uz sāpēm, es neizdzīvotu. Vismaz ne kā jēdzīga sieva savam vīram un sakarīga māte bērniem.

Bet, ja saproti, ka viena no kolēģēm ar šādu attieksmi cenšas saglabāt savu varas pozīciju, otra pauž savu vai pat visas tautas traģiskās pieredzes deformēto nacionālismu, tava enerģija atbildes reakcijām vairs nav jāiznieko. To var izmantot labākām lietām – apgūstot pieslīpēšanos, iekļaušanos.

Kāda nozīme šajā pieslīpēšanās un iekļaušanās mākslā  ir valodai? 

Nonākot jaunā vidē, mani parasti pārņem urdoša vajadzību šo vidi saprast un izjust. Ja tā nenotiek,  dzīvot ir sarežģītāk. Nejūties piederīgs, līdzvērtīgs, pilnvērtīgs. Taču deviņdesmitajos gados, kad atnācu uz Latviju, neatkarība vēl nebija izcīnīta. Apkārt bija gan krievi, gan latvieši, taču saziņā dominēja krievu valoda. Nesaprotot latviski, man bija grūti aptvert, kāpēc vieni izrunājas un rīkojas ne tā, kā otri,  tomēr ar vīru un arī viņa vecākiem sazinājos krieviski.

Taču Kristaps krieviski neprata un vakaros man uzstājīgi prasīja palasīt  pasaciņu. Sākumā to darīju, nesaprotot ne vārda, pamazām šis tas aizķērās. Bet tad uz galda ieraudzīju Oļega Rudņeva grāmatu Ilgais ceļš kāpās. Biju noskatījusies filmu, kas man ļoti patika, tāpēc  nekavējoties pieķēros grāmatai. Un, pašai par brīnumu, valoda aizgāja. Tomēr,  lai justos pavisam brīvi, mazliet vairāk par diviem gadiem man vajadzēja.  

Un cik ilgu laiku prasīja iekļaušanās latviskajā mentalitātē?

Par šīm atšķirībām neesmu filozofējusi. Laikam jau manu uztveri vairāk uzrunā citi akcenti latviešu un mongoļu salīdzinājumā. Kā latviešus vienojoši labo īpašību uzskatu to, ka  viņi ir ļoti disciplinēti un strukturēti. Ne tikai darbā, bet attieksmē pret daudzām sev svarīgām lietām.

Mongoļi tik sistematizēti nav. Vienas ganības te, nākamās otrpus kalna, līdzās tuksnesis –  vajadzīga straujāka piemērošanās un elastīgums. Palīdzot man iekļauties jaunā situācijā, Gvido allaž mēdza norādīt: to nedari, to neņem, no tā piesargies. Mani tas mulsināja: kāpēc vispirms uzsvērt nosacījumus, kas traucē, nevis mudināt darīt, uzdrošināties, riskēt?  

To, ka mongoliskā uztvere salīdzinājumā ar latvisko ir vairāk brīva un izkliedēta, dažbrīd  redzu pat visikdienišķākajās izpausmēs. Jau piecus gadus divreiz nedēļā es eju uz līnijdejām. Ļoti patīk. Kolektīvā valda īsti latvisks gars, kur galvenais ir precīzi apgūt soļus un nesajaukt tūres.  Arī es cenšos, lai ir skaisti, taču man, tiklīdz atskan mūzika, nemanot vairāk gribas ļauties ritmam un atdoties ķermeņa diktētajai kustību brīvībai, tāpēc  soļu precizitāte mēdz nojukt.

Kur ir robeža, kas nosaka, vai tas ir labi vai slikti? Domāju, ka tādu novilkt nemaz nav iespējams, taču bilancei jābūt. Pēc līdzsvara jātiecas. Vismaz paša sajūtās.

Kas veido jūsu iekšējā līdzsvara sajūtu?

Visvairāk tas, ka jau 38 gadus līdzās ir Gvido. Es nerunāju par hormonu izraisīto  emociju  vētru  jaunībā, kas pēc dažiem gadiem mēdz norimt, bet par to mūsos ielikto pirmsākumu, kas visu mūžu liek otrā iemīlēties atkal un atkal. Līdzīgi, kā tas notiek ar dzīvniekiem – katrs pavasaris nāk ar jaunu atmodu. Ar kaut ko tādu, ko pats ar labāko gribu nevari ne ieprogrammēt, ne saglabāt – tas vai nu no augšienes ir dots, vai arī nav.

Mēs kaut kādā veidā šajā dzīvē laikam jau esam viens otru nopelnījuši.

Bet abu lepnums ir mūsu lieliskie bērni. Kristaps, Tomass, Emija – neviens nav izceļams kā labākais vai gudrākais, taču mani priecē tas, ka viņos ieliktie pamati ir stabili un dzīves vērtību uztvere pareiza – spējā novērtēt atbildību, ģimenes svaru, attiecību nozīmīgumu un mīlestību visplašākajā nozīmē.

Kādus viņus izjūtat, redzat?

Kristaps ir ļoti praktisks un iejūtīgs, labestības un nesavtīguma iemiesojums; viņš mūsu ģimenē tiek tverts kā otrais tētis.

Tomass ir desmit gadus jaunāks par brāli. Piedzima Rīgā, kad vēl mētājāmies pa īrētiem dzīvoklīšiem, taču jau no četriem gadiem uzcītīgi trenējās hokejā. Kad finansiāli vairs nevarējām to pavilkt un treniņi bija jāpārtrauc, viņš nezaudēja to pamatu, kur galvenais ir mērķtiecība, izturība, pacietība. Tagad Tomass ir atzīts par vienu no spēcīgākajiem spēlētājiem  dronu sportā ne tikai Latvijas, bet pasaules mērogā, bet tas ir arī vecākā brāļa nopelns. Jau kopš pirmajiem soļiem šajā sporta veidā Kristaps brāli ļoti atbalstīja, arī materiāli. Tomēr  no dažām izpausmēm Tomasa raksturā man ir pat mazliet bail – daudz kā viņā ir pārāk – pārāk pareizs, pārāk pašaizliedzīgs, pārāk paļāvīgs  un mīlīgs.

Emīlija mums ir jaunākā. Mīlulīte. Stjuarte – skaista, dzīvesgudra, pašpietiekama.  Man jau bija 37 gadi, kad piedzima – tādā pašā vecumā kā es savai mammai. Atceros, kā slimnīcā interesējās, vai man ir jauns vīrs, ka riskēju dzemdēt tādos gados. Laikam jau atbilde bija neierasta – ka ar to pašu veco vīru mums šis  ir jau trešais bērns, tikai šoreiz izlolots vēl lielākā gatavībā brīnišķīgajam notikumam, nekā to mācējām ar pirmajiem.

Katram savas lietas un aizņemtība, tomēr kopābūšanas brīžos mums vienmēr ir forši un mīļi visiem kopā, kad  pulcējamies  savā plašajā un pašu labiekārtotajā  mājā Baldonē.

Vai šajā veselumā ir vieta arī jūsu mongolisko sakņu sadaļai?

Mazāk, nekā gribētos. Daudz mazāk. Sapņos joprojām runāju savā dzimtajā valodā, tomēr bērniem to neesmu iemācījusi. Kamēr mamma bija dzīva, vismaz reizi gadā vai divos aizbraucu uz Mongoliju, taču tagad, kad abi vecāki jau miruši, ciemošanās nesanāk. Taču saikne ar tuviniekiem nav pārtrūkusi. Zinu, ka viņiem klājas labi. Brālis ir autoinženieris, vecākā māsa – hidroģeoloģijas speciāliste; abiem savi nelieli uzņēmumi. Viena no mūsu dvīņumāsām ir  skolotāja, otra bibliotekāre. Visi savulaik bijuši arī ciemos Latvijā. Protams,  ka gribētos tikties biežāk – lai saziņa būtu ne tikai sakņu uzturēšanai un mīļumam, bet arī situāciju un notikumu apskatei.

Ja viņi vai kāds cits jums lūgtu ieskatu Latvijas notikumos un situācijās, ko jūs uzsvērtu kā sev svarīgāko?

Mani ar katru dienu vairāk satrauc karš. Tas, kas nedrīkstēja sākties un kam sen vajadzēja beigties, joprojām turpinās, un šis karš vairs neskar tikai Krieviju un Ukrainu, bet vienlīdz attiecas uz visu pasauli. Ar katru mirkli tā kļūst sprādzienbīstamāka. Man pirmo reizi dzīvē ir bail.

Ekonomiskā svarīguma akcenti? Politikas pamatievirzēs tie salikti pareizi, tomēr dažbrīd esam pārāk atkarīgi no Eiropas standartiem. Lai arī tā ir pavisam citāda atkarība nekā savulaik no Maskavas, man tomēr gribētos just stiprāku mugurkaulu savu vērtību apzināšanā.  

Daudz tiek spriests arī par krievu pasaules un latviskās dzīves uztveres nikno pretstāvēšanu. Man tas ir brīnums, kas joprojām nebeidz pārsteigt. Nekad agrāk nebiju aptvērusi, ka ar informatīvo telpu – presi, televīziju, interneta resursiem, mākslīgo intelektu ieskaitot – var tik apdullinoši iedarboties uz cilvēka smadzenēm. Jo tas ir briesmīgi – dzīvot šeit, bet justies citur – tur. Cīnīties pret kaut ko, taču nesaprotot, par ko.

Atliek secināt,  ka ļoti daudzi Latvijas cilvēki, kas jūtas pazemoti un nesaprasti,  visvairāk nesaprot un arī nemēģina saprast paši sevi. Sevi visvairāk. Tā vietā, lai paraudzītos uz pasauli atvērtām acīm,  viņi turpina sēdēt savā ierastajā toksiskajā virtuālajā vidē, pat nemēģinot no tās izrauties.

Es esmu ārzemniece. Mongoliete. Es to neslēpju, jo man to slēpt nevajag. Nevienam nevajag, lai kas tu būtu. Ja esi Latvijā, jūties Latvijā! Dzīvo, strādā un priecājies – Latvijai.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Mongoliete Colomontuja Džamjansurena dzīvo, strādā un priecājas – Latvijai” saturu atbild Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.