“Balss maskā” uzvarētāja Nansija Garkalne: par bērnību, influenceres ikdienu un iepriekšējām dzīvēm

Pirms mūsu tikšanās noklausījos dažas tavas intervijas. Un ievēroju, ka, runājot par bērnību, tu saminstinies: tur kaut ir noticis, bet tu neizstāsti, kas…

Mana bērnība nebija tik skaista un rožaina, kāda tā, iespējams, varēja būt. Un es patiesi nekad nepasaku, kas tieši bija… Patiesībā es laikam pat gaidīju, kad kāds tieši pajautās. Vienlaikus neesmu pārliecināta, vai esmu gatava par to runāt. Nebūtu pārāk godīgi pret maniem līdzgaitniekiem par šīm lietām runāt publiski.  Varu pateikt, ka tur bija tāds Tarantīno filmu pieskāriens. Visādas nepatīkamas lietas, kas man kā bērnam bija jāredz. Nezinu arī, cik daudzi kā bērni ir pieredzējuši ko līdzīgu… Jā, laikam būtu gudrāk apstāties pie ievirzes Tarantīno filmās. Mana bērnība bija visai līdzīga tām.

Ko tu ar tām atmiņām dari?

Tagad jau es to savā dzīvē sajūtu tikai kā spēcinājumu. Man ne par ko nav kauna, es neko nenožēloju. Nepārdzīvoju, ka esmu redzējusi lietas, kas bērnam nebūtu jāredz. Varbūt tāpēc esmu kļuvusi tāda… Bezemocionālāka? Ir uzaugusi biezāka āda, mani ir grūtāk aizvainot, apbēdināt. Bet es arī esmu ļoti empātisks cilvēks. Es cilvēkā ieurbjos līdz pašam dvēseles dziļumam, pārņemu viņa emocijas. Ja jutīšu, ka otram ir slikti, es paņemšu to sevī. Izjutīšu katru viņa sāpi. Taču, kad uz ielas vai tusiņā notiek kādas trakas lietas – kāds, piemēram, sāk kauties –, es jūtu līdzi, bet… mani tas nepārsteidz. Mani nekas nepārsteidz. Ja redzu kādas šausmīgas lietas, vienkārši domāju – jā, tā ir, tā notiek. Nu nekas, dzīvojam tālāk.

Tu sociālajos medijos esi ļoti, ļoti iekšā. Bet tur nav tikai skaistas bildes, tur ir arī naids, izsmiekls un vienkārši nelabvēlība. Kā tu ar to tiec galā?

Nezinu, vai man ir palaimējies, vai cilvēki man vienkārši neuzdrošinās kaut ko teikt, bet neesmu ne reizi no veseliem cilvēkiem saņēmusi kādu nepatīkamu komentāru. Nopietni, neesmu izjutusi naidu vai agresiju. Es vispār komentārus nelasu, bet pēc manas pirmās video intervijas Laura Zalāna podkāstā tomēr palasīju. Tur viedokļi dalījās, tas bija skatītākais raidījums, un lielākā daļa komentāru vienalga bija labi. Bet ir arī cilvēki, kas vienkārši līdz galam nesaprot, ko es runāju, – viņiem tas liekas garlaicīgi, nesaprotami. Un, kad mums kaut kas nav saprotams, mums tas dabiski nepatīk, vai ne? Mana dziļa pārliecība – katram ir tiesības domāt, kā viņam gribas. Svarīgi, kā tu reaģē uz situāciju, kā tu ļauj tai sevi ietekmēt. Ja tevi sarūgtina komentāri, tad tu vispār nedrīksti strādāt šajā industrijā – būs grūti. Ja katrs nepatīkams komentārs vai nikns smaids tevi satricina – bēdz no soctīkliem! Man kaut kā diezgan viegli bija pieņemt, ka visiem neizpatikšu un ka nikns komentārs – tas ir tikai viens nepazīstams cilvēks. Un viss, nekas vairāk.

Tev tiešām negribas visiem patikt?

Man laikam vienkārši gribas būt sev pašai. Un es nekādi nevaru būt atbildīga par to, kā cits cilvēks mani uztvers, tas jau ir viņa bizness.

Kā tu sociālajos medijos kļuvi slavena? Ko tu izdarīji?

Tā patiesībā nebija mana izvēle, es nevienā momentā to neizvēlējos un uz to negāju. Zinu, ka ir cilvēki, kas tiešām par to cīnās un Youtube raksta: “How to get more followers?” Es to nekad neesmu darījusi, tas vienkārši kaut kā pilnīgi dabiski notika. Piereģistrējos Instagram – un… Zini, es vienmēr esmu bijusi dīvaina, nekaunos to atzīt, vienmēr jūtos ārpus visa, nesaprasta. Esmu kaut kur citur, citādāk. Un tajā Instagram vidē es to nebaidījos izrādīt. Esmu no Kuldīgas, līdz ar to pirmie sekotāji bija savējie. Rādīju savas dzīves izjūtas, dīvaino humoru, smieklīgās lietas… Droši vien arī mans iekšējais ceļotājs sākumā tos sekotājus savāca – es tolaik viena pati ļoti daudz apkārt braukāju. Iesēdos autobusā un tā – nu, uz kurieni šodien braukšu? Šodien uz Liepāju, tur mani neviens negaida, būs jauns piedzīvojums! Staigāju tur pa ielām, eju klāt cilvēkiem, prasu, vai negrib draudzēties, – tā es tiešām darīju. (smejas) Un tā no tusiņa uz tusiņu – atvērtā lidojumā, laid vibrācijas un piesaisti cilvēkus. Tā es arī pa citām pilsētām sāku savākt tos “sekotājus”. Instagram mūsdienās kalpo kā vizītkarte.

Ja tā pavisam īsi – domāju, cilvēkus piesaistīta tā humora deva, kas manī ir. Man ir teikts: “Nansij, ienākot tavā profilā, es vienmēr smejos, man tā patīk tev sekot!” Ir cilvēki, kas ikdienā nopietni sēž birojā, bet arī šiem cilvēkiem nopietnības ir tik ļoti gana, ka viņi slepenībā skatās manus storijus un smejas balsī. Ar laiku es sāku darīt vēl ko: liku Instagramā savus darbus, rādīju, kā strādāju ar jauniešiem, braukāju pa pilsētām. Plus vēl tava unikalitāte, varbūt mākslas darbi, ko tu tur liec, bet varbūt tu pats esi staigājošs mākslas darbs. Katrā darbības žanrā, ar ko nodarbojos, ir cilvēki, kam tas interesē, un tad kopā sanāk pieklājīgs sekotāju cipariņš. Bet, jā, es vispār speciāli neko tādu neveidoju, viss notika pats no sevis.

Kas ir tavi iemīļotie interneta personāži, ko tu skaties?

Es īstenībā gandrīz neko neskatos. Man nav nekādu elku, viss, ko skatos, ir mani tuvākie draugi. Vispār ļoti maz patērēju soctīklus, tā varbūt ir mana problēma, bet man vienkārši nepatīk soctīkli. Jā, tas ir pretrunā ar to, ka tas nu jau ir arī mans darbs, taču tā joprojām ir mana izvēle. Man patīk dzīvot šeit un šobrīd, pieredzēt ar acīm, sirdi un dvēseli, ar cilvēkiem, kas ir man apkārt dzīvē. Telefons ir pilnīgi cita dimensija – kad paņem to rokā, kļūsti nozombēts un vairs neesi pieejams reālajai dzīvei. Es pat teiktu, ka man ir grūti tam pieskarties. Diemžēl gadās, ka es arī ar laika nobīdi atbildu uz ziņām, jo, ja esmu starp dzīviem cilvēkiem, nepārtraucu šo komunikāciju ar telefona ņemšanu rokās. 

Ir kāds darbs, uz kuru tu gribētu iet kā uz darbu?

Superīgs jautājums! Šī ir komplicēta tēma, jo man ir mīlestības un naida attiecības ar rutīnu. No vienas puses, tā ievieš mieru un stabilitāti, bet tajā pašā laikā es nevaru ilgi tā dzīvot, tad palieku nelaimīga. Man ļoti vajag brīvību, īstu brīvību. Ir daudz darbu, ko esmu gribējusi darīt, piemēram, strādāt Radio. Un nu ir pienācis moments, ka man trīs rādžiņi reizē piedāvā pie viņiem iet strādāt! Trīs! Un tagad es domāju – vai tiešām es to gribu? Vai tiešām gribu tik agri no rīta mosties? Es bieži vien eju sešos no rīta gulēt, un, ja man sešos no rīta sākas ēters,… Bet vienalga šādu iespēju apsvēru, domāju, varbūt tas man palīdzēs izlīdzināt dzīvi, ieiet normālās sliedēs. Skrienot notikumiem pa priekšu, tobrīd es visiem šiem piedāvājumiem diemžēl atteicu, bet, kas zina, varbūt kādu dienu – vēlme jau man ir.

Bet, kad tu stājies Kultūras akadēmijā, ko arī pabeidzi, tev taču bija kaut kāda vīzija, ko tu gribētu darīt?

Nē, es īstenībā negāju uz to programmu, kur iestājos. Es gāju uz aktieriem. Šis ir diezgan labs stāsts. Bērnībā man bija trīs sapņu profesijas, viena no tām – aktrise. Jau bērnībā taisīju savas filmas, iesaistīju savas draudzenes, mēs skrējām pa pilsētu ar kameru, es visu to montēju. Tā bija mana sirdslieta, un tas visu laiku kaut kā nāk man līdzi līdz pat šodienai. Man ir kāda trauma – kā man skolotāji spiež lasīt to, kas vispār neinteresē. Droši vien tāpēc man nepatīk lasīt, kur nu vēl ar savu ADHD. Un momentā pie dokumentu iesniegšanas vietas es sapratu, ka aktieros taču man nāktos garus Šekspīra tekstus lasīt un vēl mācīties no galvas… Tobrīd man nebija nekāda priekšstata par šo profesiju, kā tur mācās, kā vispār tiek līdz skatuvei, kas patiesībā ir pavisam citādāk, nekā es to biju iztēlojusies. Rezultātā visa tā aktieru būšana mani kārtīgi sabiedēja, turpat to papīru saņurcītu izmetu miskastē un paskatījos – ok, labi, kādas vēl programmas šeit ir? Un iestājos socioloģijā un menedžmentā. Tajā laikā gan vispār nezināju, ko nozīmē socioloģija.

Bet tavs draugs ir aktieris. Un ļoti labs aktieris – Igors Šelegovskis.

Jā, kaut kā tā smieklīgi sanāca…

Un par menedžmentu tu kaut ko zināji?

Kā, es taču biju lielā menedžere Kuldīgā, taisīju un vadīju pasākumus! Smieklīgs, sirdi sildošs stāsts ir par to pasākumu vadīšanu – tas arī bija viens no darbiem, ko bērnībā patiešām gribēju darīt. Kā es tur, Kuldīgā, pie paštaisītiem lapiņu “baneriem” stāvēju. Bet taču piemanifestēju arī to – šodien es tiešām stāvu pie īstiem baneriem ar īstu mikrofonu, novadījusi īstu pasākumu.

Kāds ir tavs Instagram tēls?

Instagram es velku divas līnijas: posti un storiji. Postus lieku ļoti reti, tur stāstu citu stāstu, bet caur storijiem var redzēt pilnīgi visu, ko katru dienu daru. Skaistas lietas, joki, bēdas, problēmas...

Cik dienā ieliec storijus?

Citreiz 2–3, citreiz nevar saskaitīt tās “pumpiņas” augšā. Savukārt postos es apzināti turu savu tēlu tādu frīkainu – turklāt tā Nansija raksta kā analfabēts. Varu gan atklāt, ka latviešu valodas gramatika man īstenībā ir spēcīgā puse.

Kāpēc tad tu raksti nepareizi?

Tāpēc ka man patīk kaut kas interesantāks. Visi raksta pareizi. Tā ir mana unikālā lieta – nepareiza, īpatnēja rakstība. Es pilnīgi visu redzu kā mākslu. Arī burtu salikumos es eju iekšā niansēs: teksta izskatā, domā, ko gribu pateikt. Es to visu uztveru kā mākslu. Savus caption tekstus rakstu, izmantojot paņēmienu, kad raksti pilnīgi visu, kas ienāk prātā. Apziņas plūsma. Rakstu – “čau sveiki man šodien gāja vispār sāp kāja kaķis pāri ielai iet sarkana krāsa” – redzi? Kāds no malas lasa un domā – kas tā par šizofrēniju? Bet es to rakstu ar apzinātu domu, ka tas ir mākslas veids. Izvēlos kaut kur rakstīt ar garumzīmēm, kaut kur – bez, kaut kur vārda vidū ielikt lielo burtu, izmantot dīvainus vārdu salikumus. Lai cilvēks no malas, kas to lasa, domātu – ko tas cilvēks pīpē, ko ēd brokastīs, kas vispār notiek tajā galvā?! Bet tur jau ir tā māksla – izraisīt cilvēkiem kaut kādas emocijas. Vai tev patīk vai nē, kaut kas iekšā no tā satricinās un raisa pārdomas.

Un ko tu ēd brokastīs?

Diezgan vienveidīgi. Man ļoti garšo vēršacs – smuka, perfekta, apaļa oliņa ar jēlu dzeltenumu.

Viena?

Viena. Plus dārzeņi un kakao vai C vitamīna dzēriens.

Un ko tu pīpē?

Baigi neko… Elpoju gaisu. Mīlestību pīpēju. (smejas)

Vai tev ir kādi veselīgie ieradumi?

Es teiktu, ka man ir vairāk iekšējo, izkopto, labo ieradumu nekā ārējo. Ļoti daudz strādāju ar savu galvu, saviem mentālajiem procesiem, visādām spirituālām lietām. Mazāk nodarbojos ar fiziskām lietām, tur esmu paslinka. Bet, kas tagad ir nācis klāt un ar ko es lepojos, – esmu sākusi aktīvi sportot. Pēc atbraukšanas no Ekvadoras sāku – mani tas viss ļoti iedvesmoja, it īpaši Artūrs Strautiņš, operators un grupas Triānas Parks ģitārists. Mēs ļoti satuvinājāmies, sapratām, ka esam dvēseles radinieki. Es esmu viņš meitenes formātā, un viņš – es puiša formātā. Un mans labākais draugs Justs par to ir greizsirdīgs. (smejas) Starp citu, es kādreiz biju gandrīz bodybuilder. Ļoti aktīvi kačājos, man vēl no Kuldīgas ir bildes, kur man rokas muskuļi tikpat kā ir lielāki par pašas galvu; 2015. gads. Mani bērnībā draugi pat sauca par Muskulinu. (rāda bildes)

Neticami – tā esi tu 15 gadu vecumā?!

(smejas) Man tas visu laiku bijis asinīs iekšā, man ļoti patīk cīņas, tādas muskuļainās lietas. Un tagad tas Ekvadoras piedzīvojums un Artūrs, kurš ir ļoti sportisks, mani pozitīvi iedvesmoja. Man atkal gribas atpakaļ tos muskuļus, kas man bija pirms desmit gadiem. Tā nu es atkal ar to nodarbojos. Visi, kas kopā ar mani šovā brauca uz Ekvadoru, bija fiziski sagatavojušies šim pasākumam, bet mana fiziskā sagatavotība bija tas, ka nedēļu pirms braukšanas sāku uz astoto stāvu kāpt ar kājām. Tā bija visa mana fiziskā sagatavotība pirms Ekvadoras brauciena.

Kādas ir tavas spirituālās aizraušanās? Jāatklāj lasītājiem, ka tu ieradies ar savu svecīti, ko sarunas laikā iedegt.

Iedomājies, ja tās svecītes te nebūtu, telpā būtu pavisam cita atmosfēra, vai ne! Bet par to, kādas ir manas spirituālās intereses, – tā ir lielā tēma. Nezinu, vai esmu gatava par to runāt, jo tas būs ļoti ilgi un dziļi, bet īsumā… Man pagājušogad bija atmoda. Es pamodos un pilnīgi uz visām lietām dzīvē sāku skatīties pavisam citādāk. Pagājušogad man bija ļoti smaga… negribu teikt “depresija”, bet ilgu laiku ļoti slikti jutos. Ļoti. Gada sākumā divus trīs mēnešus vispār negāju ārā no mājas, man draugi nesa ēst, lūdza, lai es vismaz paēdu. Kad zvanīja par darbiem, atbildēju – šobrīd negribu runāt, esmu no visa prom. Kādu laiciņu arī nekādos internetos nebiju. Ko es darīju? Sēdēju un skatījos sienā, motivācijas nekādas. Bet šis laiks iet kopā ar maniem pirmajiem mūzikas soļiem, tā bija vienīgā lieta, ko šajos mēnešos darīju, es visu savu sāpi izliku tādā kā muzikālā formātā – uzrakstīju dziesmu. Tās dziesmas dēļ tagad varu teikt, ka tas laiks nemaz nebija tik slikts. Jo es izdarīju to, kas man jau sen bija jāizdara.

Tu kovida laikā izveidoji savu apģērbu līniju. Kāpēc to tagad pieminu – tāpēc, ka ir sajūta, ka tev vispār ne no kā nav bail un tu tici, ka viss izdosies.

Strādāju frīlansā, man nav viena konkrēta darba, ko daru no 9 līdz 17, man dzīve šobrīd ir tā sakārtojusies, ka es pamostos un izdomāju – šodien nodarbošos ar to. Nākamajā dienā daru kaut ko citu. Kaut kādā ziņā mani varētu saukt par multimākslinieci, lai gan nepatīk pašai sev šo marku uz pieres likt. Bet par tiem apģērbiem – tur arī ir stāsts, kā es izdomāju taisīt drēbes, jo nevarēju atrast to, ko pati gribēju. Un tolaik es daudz pati ar rokām smagi strādāju, tā ka plaukstas vienās tulznās un pirksti līdz asinīm. Tā ka daži apģērbi bija jāpārtaisa tieši tāpēc, ka uz tiem bija manas asinis. Tagad ar apģērbiem – NEFES SETS – uz laiku esmu iepauzējusi. Bet tas man visu laiku sēž iekšā – būs jāsāk tur atkal kaut ko darīt, tikai nu jau ar lielāku jaudu un citiem dizainiem.

Ir arī kaut kas, no kā tev ir bail? Kaut kas, par ko tev liekas, ka tu to nevarēsi?

Jā, mūzika. Tā ir mana tabu tēma. Citu baiļu man nav. Man pilnīgi viss vienmēr šķiet iespējams, man liekas, ka vienīgais, kas tevi var atturēt no panākumiem, esi tu pats – tu pats esi sev lielākais ienaidnieks un sabotieris. Tagad, piemēram, izdomāju taisīt smaržas no ēteriskām eļļām… Man jau viss ir sapirkts, bet vēl neesmu to tā kārtīgi iesākusi darīt. Tā es katru otro dienu pieceļos ar ideju, kas atnāk no kaut kurienes, un daru. Jā, ar daudzām lietām ir tā, ka trīs dienas padaru, bet pēc tam pametu. Bet galvenais ir tas, ka to piepildījumu tajā momentā saņemu un varu priecīga dzīvot tālāk un pēc laika atgriezties atpakaļ!

Kādas smaržas tu pati lieto?

Nekad neesmu varējusi atrast savas smaržas. Un, ja beidzot atrodu, tad tās ir nišas smaržas, kas ir super dārgas, un es kā parasts cilvēks no tādas summas nevaru šķirties. 600 eiro maksāt par 50 ml smaržu pudelīti – paldies, tad es labāk smirdu. Lūk, tāpēc es arī izdomāju pati veidot savas smaržas; ja kaut ko es nevaru atrast, tad pati uztaisu.

Tas bija interesanti – “es kā parasts cilvēks”.

Es pat teiktu – prasts. Man ienākumi var būt visādi, bet es vēl aizvien varu būt prasts cilvēks.

Parasts?

Parasts… Skatos uz cilvēkiem, kas kaut ko sasniedz, nāk liela nauda, un ļoti redzu, kā viņiem sakāpj galvā – man tiešām ir tik žēl. Kāpēc mēs nevaram būt vienkārši cilvēki? Kāpēc naudas lietas tā sagroza smadzenes? Es, protams, to saprotu, redzu, no kurienes tas “sakāpums” nāk, varu iejusties tajā cilvēkā, bet es ļoti no tā atturos. Šos procesus sevī esmu izslēgusi, izsvītrojusi. Ļoti negribētu, lai man sakāpj galvā. Šodien nauda ir, rīt nav, tad atkal būs, varbūt būs kaut kāds statuss vai sasniegumi… Bet tas nenozīmē, ka es nepieiešu uz ielas cilvēkam, kam vajadzīga palīdzība, vai nerunāšu ar tevi tāpēc, ka neesi manā “burbulī”. Es redzu, kā ar cilvēkiem tas notiek, un man ir tik šausmīgi žēl! Liekas – tev tiešām nav sirds? Tiešām tu vairs neesi cilvēks? Sāk šķirot – es tagad esmu tādās aprindās, tu neesi, tu man vairs neesi interesants. Sāk kaut ko mērīt pēc naudām vai brendiem, nevis pēc cilvēka stāsta un vibrācijām. Tas ir tas, par ko ļoti iestājos, – būt vienkāršiem cilvēkiem, izvērtēt citam citu no cilvēciskā aspekta. Tāpēc, jā, esmu vienkāršs, parasts cilvēks – un ceru tāda palikt!

Kas tev savā dzīvē patīk vislabāk?

Es teiktu, ka man ir diezgan brīvs gars. Man vispār nav raksturīga stereotipiska domāšana. Ja kāds saka – tas ir labi, tad es sāku domāt, kas vispār ir labi. Kas pateiks, kā ir labi? Kā ir pareizi? Es priecājos un uzskatu par labo lietu savu attieksmi. Es pat ar to lepojos. Jo katram apstāklim, kas tev nāk pretī, tu jau pats pieliec nozīmi, vai tas ir labs vai slikts. Tu pats esi šīs nozīmes un savas attieksmes noteicējs. Es uz visu skatos pozitīvi, vismaz cenšos, esmu pie tā daudz strādājusi. Un nu jau tas motoriņš darbojas automātiski – sūtīt pozitīvās vibrācijas un vairot labo, jebkuru situāciju uzņemt ar labu sirdi un pozitīvu attieksmi. Tā ir tā labākā lieta manā dzīvē. Līdz ar to es visas lietas, kas ir un nāk, – ne vienmēr labas – saskatu no pozitīvās un gaišās puses, ko es no tā varu paņemt sev, ko es varu mācīties un attīstīt, pārvēršot par labām.

Un kas influenceres darbā ir visgrūtākais?

Būt telefonā. Man vispār nepatīk tas influenceres šablons, kas man pielikts. Man tas vārds šķiet nievājošs, tad jau labāk skan “digitālā satura veidotājs”.

Nievājošs arī tava vecuma cilvēkiem?

Jā. Nezinu, kā ir citiem, varbūt kādam ir riktīgs kaifs, ka viņu tā nosauc, bet man ir tāds – meh… Es pati tā nejūtos. Ja es to reāli darītu, varbūt būtu ar mieru, ka mani tā sauc, bet tā konkrēti līdz galam to nedaru taču. Ir cilvēki, kas pārtiek tikai no sadarbībām, no influencēšanas un neko citu dzīvē nedara. Tas, manuprāt, ir influenceris. Negribu viņus saukt par reklāmas stabiem, vienkārši katram ir savs darbiņš. Man tā influencēšana nav pat sekundāra, drīzāk piec-kundāra, jo man ir citas lietas dzīvē. Kad man piedāvā kādu sadarbību, es super reti to pieņemu.  Un ļoti izvēlos un izsveru, ko ņemu, – vai tas ir man atbilstoši? Lai tas iet roku rokā ar mani, nevis tagad sākšu reklamēt desas tikai tāpēc, ka man vajag naudu.

Tu un Igors. Intervijās vienmēr izvairīgi saki – tas mūsu iepazīšanās stāsts ir tik garš! Un nekad nepastāsti, kāds tas ir.

Es vēl joprojām laikam gribu to maģiju paturēt tikai mums.

Cik ilgi esat kopā?

Tāda sajūta, ka visu dzīvi. Un visas iepriekšējās dzīves.

Kuras no viņa lomām tev visvairāk patikušas?

Godīgi sakot, es nejaucos viņa karjerā. Neesmu izpētījusi viņa pagātni, nemaz nezinu, ko visu viņš ir spēlējis.

Bet filmu Homo Novus taču noskatījies?

Jā, interesanti, es nezināju, ka tas ir viņš. Tur ir mistērijas, sakritību sakritības…

Man viņš patīk kā cilvēks, nevis tāpēc, ka viņš ir aktieris. Bet laikam jau man tagad tie Padomju džinsi patīk vislabāk, mēs skatāmies kopā.

Vispār mums šī aktieru tēma ir kutelīgs jautājums, jo viņš zina, kā es skatos filmas – visu ļoti analizēju. Protams, es neesmu profesionāla kritiķe, bet man pret šo mākslas jomu ir liela vilkme, intuīcija, es pat teiktu – sajēga. Savā nepiepildītajā sapnī esmu profesionāle. (smejas) Un es esmu tāda kritiķe, ka viņš nemaz negrib mani savās pirmizrādēs redzēt. Nav tā, ka es visu nosodu, vienkārši spēju atšķirt, kas ir labi un slikti. Bet Padomju džinsi man ļoti patīk!

Kāda ir tava taktika attiecībās? “Esam kopā tagad” vai “būsim kopā mūžīgi”?

Būtu forši, ja tas būtu ilgtermiņā, bet es arī pieļauju, ka tas jebkurā momentā var beigties. Mēs esam šeit un tagad. Vietā, laikā un momentā. Viss ir lieliski. Jūtam viens otru. Baudām šo mirkli. Un ir jau, protams, arī vēlēšanās – ka tikpat forši varētu būt arī dzīvē tālāk. Mēs abi īstenībā esam ļoti dīvaini cilvēki. Nezinu, vai šo vispār gribu teikt… Kad pavisam nesen ar Igoru bijām sākuši draudzēties, kāds draugs pienāca man klāt: “Panāc šurp, man ar tevi ir, ko runāt! Tā ir taisnība, ka tu esi ar Igoru?” Man tāds – ak Dievs, kur tu to esi dzirdējis?! Tas tad bija vēl tik svaigi. Man tāds – paga, paga, un kas tad ir? Tad bija tāds rupjš vārds, ko viņš teica, izdomāšu, kā to aizvietot… Labi, ņemsim “psihopāti”. Viņš teica: “Divus lielākus psihopātus par jums es nezinu, un jūs satikāties… Bet psihopāti labā ziņā. Ak Dievs, kas šis ir par match­-u...” Un es pilnīgi saprotu, ko viņš domā, jo zinu, ka gan Igors, gan es – mēs esam ļoti īpatnēji cilvēki. Un te nu tāds tādu atrada. Mēs abi ļoti labi saprotamies, kad lidojam ārpus šīs Zemes, kad dzīvojam citā dimensijā.

Vai tu pati sevi uzskati par jauku sievieti?

Esmu par šo domājusi. Es gribētu ticēt un cerēt, ka jā – to jau lai spriež apkārtējie. Savā klusībā iekšā zinu, ka esmu labsirdīgs un sirsnīgs cilvēks, bet man jau nešķiet, ka par tādām lietām staigā apkārt un stāsta – cik esi labs un jauks. Tas nav nevienam speciāli jāpierāda, man šķiet – tas nāk kaut kā automātiski. Es ceru, ka no manis arī tādas vibrācijas nāk un cilvēki to jūt. Ticu, ka ar sirdi man ir viss kārtībā.

Ko jums patīk darīt kopā?

Grauzt saulespuķu sēklas. Graužam sēklas un skatāmies viens uz otru. Kas vēl interesantāks, uz ko skatīties? (smejas) Mums īstenībā patīk kopā darīt pilnīgi visu. Nezinu, kā ir citās romantiskās attiecībās, bet mums nav tā, ka es skatos uz viņu un saku – ak, mēs varētu aizbraukt uz jūru vai doties zirgu izjādē pār trejdeviņiem kalniem. Nē, es paņemu viņa rokas un jautāju – zini, ko es ar tevi gribētu darīt? Viņš – nu, nu? – jau gaida kaut ko romantisku. Es viņam saku – es gribētu ar tevi aizbraukt uz veikalu. Vienkārši aiziet pastaigāties uz veikalu, aizbrauksim? Un viņš atbild – super, aizbrauksim! Visas vienkāršās ikdienas lietas saredzam kā lielus notikumus. Kaut vai kāpjot no astotā stāva uz pirmo – arī tad tev ir jautri un interesanti, esot blakus savam cilvēkam.

Tu jūties piederīga savai paaudzei?

Nē, vispār nē. Man vispār šeit, uz Zemes, ir kaut kā grūti dzīvot, es nekad neesmu jutusies saprasta un vēl joprojām nejūtos. Paldies maniem tuvākajiem draugiem, jo tikai starp viņiem jūtos saprasta. Kaut arī ne vienmēr esam no vienas dimensijas, viņi kaut kā mani jūt, tāpēc esmu izvēlējusies tieši viņus un jūtos tur droši.

Bet ir patīkami, ka kāds saprot.

Man ir sajūta, ka runājot neizsakos tikai vārdiski, visam pateiktajam līdzi nāk tāds kā “maisiņš” ar kaut ko, nezinu, sauksim to par kodu. Un ir cilvēki, kas neatkož un nenoķer, kas ir iekšā tajā maisiņā, viņiem šis kods vēl nav pazīstams, līdz ar to viņi nespēj līdz galam saprast, ko es gribu pateikt, – līdz viņiem atnāk tikai tukšs teikums, un tad var likties, ko viņa tur muld... Bet man viss, ko es runāju tieši par specifiskām tēmām, ir kā ceļojums, tas iedod kaut kādas vibrācijas, tam visam apakšā ir kaut kas daudz dziļāks. Ai, šī vispār ir ļoti sarežģīta tēma…

Esi pilnīgi pārliecināta, ka tev ir bijušas iepriekšējās dzīves. Būs arī nākamā?

Esmu par šo daudz domājusi. Un neesmu pārliecināta, vai nākamā būs, bet iespējams. To varēšu pateikt tikai šīs dzīves izskaņā.

Bet zini, ka iepriekšējās ir bijušas?

Jā. Bet šajā, šķiet, jau tuvojos tādam dvēseles mieram un balansam, uz ko dzīvē tiecamies un kāpēc dvēsele vispār pārdzimst. Es runāju tikai par savu filozofiju, kam es ticu. Es ticu, jūtu un zinu. Esmu redzējusi, tāpēc tam ticu. Un jūtu, ka šī, iespējams, ir mana pēdējā dzīve, esmu ļoti veca dvēsele.

Tu droši vien arī nejūties 25 gadus veca.

Nē. Protams, apzinos – esmu jauna meitene. Dzīvoju to, kas viņai ir jādzīvo. Iemācos to, kas viņai jāiemācās. Vienkārši šoreiz dvēsele ir ielikta šādā ķermenī, 25 gadus vecā meitenē. Bet visa šī tēma ir tāda, ka… (nopūšas) Ir ļoti daudz cilvēku, kas šeit vēl nav un nesaprot tādas lietas. Un viņiem nav tas jāsaprot, šajā dzīvē viņiem ir jāsaprot kaut kas cits. Lasīs šo un domās – viņa tiešām ir prātā sajukusi, šito skuķi mēs norakstām. Šī ir tāda intīma tēma, tā nav jādzird visiem. Nišas lieta, kas visiem nemaz nav jāsaprot un jāiepazīst šobrīd.

Interesanta lieta, runājot par vecumu un talantu, ka esmu dzīvē bieži dzirdējusi – cik tu esi talantīga! Cik tev vispār to talantu ir – tu dari to, to un vēl šito! Nodarbojies ar cīņas mākslu? Vēl arī dejo, glezno, zīmē, šuj, dziedi? Kas tu esi par monstru? Nevaru pat izsekot līdzi! Un man ir grūti to uztvert kā komplimentu, jo manā filozofijā es nesaku, ka cilvēkam ir talants. Mans skaidrojums tam – talants ir tas, ko tu jau esi darījis iepriekš un ka tu to vienkārši atceries, tāpēc arī tev tas tik ātri, viegli un labi sanāk. Tā ir kā milzīga dāvana – to atcerēties, iespējams, vēl izkopt un izmantot šo rīku, labu mērķu vadītam, darot to, kas tev ir šeit jāizdara. Bet arī šī ir sarežģīta tēma.

Globālās tēmas, kas tevi uztrauc?

Dienas beigās man nereti vienkārši ir skumji un jautājums – kāpēc pasaulē ir tik daudz naida? Kāpēc cilvēkiem iekšā ir tik daudz riebuma? Tas viss ķēdītē pavelk tās nesmukās lietas, kas ir mums visapkārt – kari, piemēslojumi –, varētu saukt vēl un vēl... Bieži problēmas nāk no cilvēka paša, no iekšējā nelaimīguma. Tas ir tas, par ko es ikdienā domāju, protams, nevaru viena to izmainīt, bet varu piedegt to gaismiņu cilvēkiem, ja tā liesmiņa dziest nost. Bet es laikam ļoti utopiski domāju…

Tas prasa daudz enerģijas, iztukšo pašu.

Ļoti. Tad jābūt kā saules baterijai, jāzina savs veids, kā uzlādēties atpakaļ. Izdaru savu darbiņu, uzlādēju cilvēkus, iedodu mīlestību, prieku un humora devu, palīdzu, ja nepieciešams, esmu arī uzklausošs plecs. Viss, lai otrs justos labi. Jā, tas viss prasa ļoti daudz enerģijas. Bet, ja dzīve ir atvedusi cilvēku pie manis, viņa uzdotie jautājumi un sakāmais nav nejaušība, šīs sarunas un tēmas prasa nenormāli daudz enerģijas, jo tu pilnīgi izklāj savu sirdi un emocionāli dziļi atdodies. Tās nav 10 minūšu sarunas. Negribu teikt, ka pildu psihoterapeita funkciju, tas ir nedaudz kaut kas cits.

No kuriem cilvēkiem tu pati saņem atbalstu?

Man pašai tāds cilvēks ir mamma. Un mans, tā teikt, sestais prāts, kurš skatās visu no malas un ar ko es runāju kā pati ar sevi. Mana mamma arī ir tāda, teiksim, ezoteriska. Viņa ir viens no retajiem cilvēkiem, kas mani saprot, viņa arī nāk mazliet no citurienes. Un viņa noteikti ir mans miera spilvens. Tu sākumā jautāji, kas ir mana sāpe. Es tomēr pastāstīšu. Ir divas lietas: viena ir tas bērnības pieredzējums, bet otra ir mans tētis, kurš man ir nenormāli mīļš, bet tajā pašā laikā viņš man nekad emocionāli līdz galam nav bijis. Mani īstenībā neviens neuzaudzināja, es biju tas bērns, kam netika pievērsta uzmanība, – dari, ko tu gribi. Nevis tāpēc, ka viņiem nerūpēju vai viņi mani nemīlēja, nē, mums bija ļoti daudz mīlestības, bet viņi vienkārši paskatījās uz mani un nosprieda: viņa pati zina, ko dara. Uzticējās. Es visu laiku kaut kur klaiņoju, pazudu.

Biju tēta meitiņa. Viņš mani ļoti mīlēja un mīl. Nodrošināja un deva visu, ko varēja. Bet viņš man nekad nav bijis emocionāli klātesošs. Mēs esam tik atšķirīgi domāšanā – viņš ir tas konservatīvais seno laiku cilvēks ar savām padomju traumām. Un es to saprotu un pieņemu! Man vienkārši ir ļoti žēl, ka no viņa puses neesmu bijusi emocionāli saprasta, ka viņam nekad nav laika priekš manis. Arī tagad. Mans tētis ir ārkārtīgi foršs, jauks cilvēks, kas visu dod citiem un neko nepatur sev un savam ģimenes lociņam. Vienmēr visu ir darījis citiem, bet ne sev. Viņš labāk citiem kaut ko palīdzēs izdarīt, nekā ar mani pasēdēs kafijas tases garumā. Par to man vienmēr ir bijis žēl. Bet tas nenozīmē, ka viņš mani nemīl. Mums ir tāda – es to saucu par nepateikto mīlestību, kad es pasaku, ka viņu ļoti mīlu, un tas vienkārši netiek sadzirdēts. Es ar viņu gribu runāt, bet man ir tāda sajūta, ka otrā galā ir “pī, pī, pī, adresāts pašlaik nav sasniedzams…”. Viņam ir tāds skrējiens mūža garumā. Viņš nekad nesēž uz vietas, viņš pat neguļ! Viņam tūlīt būs 70, un viņš saka: “Ja apgulšos, tad arī palikšu guļam.” Nezinu trakāku seno cilvēku par manu tēti...

Tā sajūta ar gadiem nepāriet?

Vispār nepāriet. Tas vēl vairāk saasinās un sāp, jo zini, ka visiem jau tas laiks tikšķ. Ir sāpīgi apzināties, ka vairs var nebūt laika ko mainīt. Laikam jau jāsamierinās ar to, ka tas tā vienkārši ir. Ir tik liela, vārdos neizsakāma mīlestība pret to cilvēku – taču tā vienkārši karājas kaut kur gaisā un līdz tam cilvēkam neaiziet. Bet varbūt viņš sadzird, tikai ir kaut kādi emociju bloki, kas viņam neļauj izrādīt savas emocijas. Ticu, ka ne man vienīgajai ir šāda sāpe, tas ir daudziem.

Tā nu mūsu saruna apmeta riņķi un atgriezās pie tā, ar ko sākās…

Pie svarīgākā un arī sāpīgākā.