Ministre Baiba Braže par stilu, skriešanu un karjeru: “Pirmais kilometrs ir grūts...”

Tādēļ var teikt, ka ārlietu ministres postenis ir tikai loģisks karjeras turpinājums. Atbilstošs ir arī viņas tēls – par sevi pārliecināta profesionāle, kuru viens otrs jau paspējis nodēvēt par latviešu dzelzs lēdiju. Uzreiz jāsaka, ka salīdzinājums ar dzelzs lēdiju Baibai Bražei pašai nepatīk: “Nē, neesmu es nekāda dzelzs lēdija. Esmu normāls cilvēks!” Taču to gan viņa atzīst, ka ir prasīga gan pret sevi, gan pret citiem, un piebilst: “Tādēļ jāprot uzdevumus noformulēt tā, lai tie nevienam neliktos aizvainojoši vai nesaprotami. Komunikācija ir ļoti svarīga.”

Interviju ar viņu žurnālam nebija nemaz tik viegli noorganizēt, pat neraugoties uz to, ka ārlietu ministre no žurnālistiem nevairās. Gluži vienkārši darba grafiks ir tāds, ka izbrīvēt stundiņu sarunai nav vienkārši. No ministres puses pat bija piedāvājums tikties septiņos no rīta – pirms viņas došanās kārtējā komandējumā, no kā gan beigās atteicāmies, jo pārāk jau sasteigta sanāktu saruna. Un arī šī intervija norisinājās divos piegājienos, jo pa vidu Baibai bija jāsteidz uz kādu tikšanos. Tobrīd viņa jaunajā amatā bija nostrādājusi nepilnu mēnesi, kas izvērtās visai dinamisks.

Mēnesis kā ātrvilcienā

Ministres amatā esat nepilnu mēnesi. Cik no šī laika esat pavadījusi mājās?

Neesmu skaitījusi, taču ik nedēļu ir bijis pāris komandējumu uz Ukrainu, Igauniju, Lietuvu, vairākkārt – Briseli, Gruziju. Ilgākais bija pirmais komandējums uz Ukrainu, jo uz turieni pa tiešo aizlidot nevar un tādēļ ceļš prasa ilgāku laiku.

Un cik gara parasti ir darba diena?

Ilga. Kādas 12 stundas.

Piedāvājums kļūt par ārlietu ministri jums nāca kā pārsteigums?

Jā, turklāt ļoti liels. Jo man likās, ka politiskajās partijās ir cilvēki, kuri var darīt šo darbu. Nebija tā, ka sēdēju un gaidīju piedāvājumu, biju jau paspējusi sastādīt savus plānus. Kad premjerministre nedēļas nogalē piezvanīja, tas bija neliels šoks. Paņēmu laiku uz nedēļas nogali pārdomām. Skaidrs, ka šis darbs ir saistīts ar privātuma zudumu, jo agrāk vairāk biju strādājusi aizkulisēs, nevis starmešu gaismā, kā to nākas darīt ministram. Pēdējais mēnesis, sākot strādāt šajā amatā, ir aizritējis kā ātrvilcienā, pat īsti nepamanot, kas aiz loga notiek.

Vai, sākot darbu valdībā – ārlietu ministres amatā, jūs saskārāties ar kaut ko, kas pārsteidza?

Ārlietu ministrijas skats ir diezgan visaptverošs, un agrāk man vairāk bija jāstrādā tieši ar ārlietu un aizsardzības jautājumiem. Savukārt tagad darba lauks ir  plašāks – jāseko visai Ministru kabineta darba kārtībai. Ikdienā jākoordinē sadarbība ar citām ministrijām, jo mums ir diezgan daudz kopīga ar Aizsardzības ministriju un Ekonomikas ministriju, arī ar Tieslietu ministriju. Vakar, piemēram, piedalījos Saeimā ekonomikas debatēs. Tiek liktas lielas cerības, ka Ārlietu ministrija būs tā, kas uz Latviju atvedīs visas pasaules investorus. Tad nākas skaidrot, ka tas tomēr ir komandas darbs, kurā neiztikt arī bez Ekonomikas un citu ministriju un pašvaldību iesaistīšanās – kaut vai tādēļ, ka ražotnes atvēršanai ir vajadzīga zeme, elektrības pieslēgums, darbaspēks.

Vai šobrīd Latvija, kas atrodas tieši blakus Krievijas “dzelzs priekškaram”, ir ārvalstu investoriem interesanta?

Skatoties, par kādiem pakalpojumiem ir runa. Rūpnīcu varbūt arī negribēs būvēt pierobežā, taču pakalpojumu kompānijai, kurā darbinieki strādā attālināti, ir pilnīgi vienalga, kur viņi atrodas. Protams, konkrētajai pilsētai ir jābūt gatavai atbalstīt investorus, ko, piemēram, Daugavpils gadījumā īpaši nejūt. Savulaik, kad strādāju vēstniecībā Nīderlandē, tad sadarbībā ar LIAA atvedām uz Latviju uzņēmumu Brabantia, kas šeit atvēra ražotni – tagad tā ir Talsu apkaimē. Savukārt Daugavpilī bija ķīmiskās šķiedras rūpnīca, ko plānoja privatizēt kāda Singapūras kompānija, bet beigās tomēr atteicās no šīs ieceres. Toreizējais Daugavpils mērs gribēja vienkārši izpārdot rūpnīcas iekārtas, ko mēs nepieļāvām un panācām, ka šajā uzņēmumā investēja Francijas kompānija Axon` Cable – tagad tas ir viens no lielākajiem darba devējiem Daugavpilī. Kopumā biznesa vide Latvijā ir ievērojami uzlabojusies, un, ja paskatāmies, ko mēs eksportējam, tad tie, piemēram, ir informācijas un tehnoloģiju pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību. Latvijā ir inovatīvi un izglītoti cilvēki ar labām valodu zināšanām, tādēļ šajā ziņā es esmu optimiste.

Vai mēs varam būt optimisti arī drošības jautājumos, apzinoties, ka tepat netālu uz austrumiem ir politiķi, kuri draud pasaulei ar kodolieročiem? Vai ir pamats cerēt, ka NATO grūtā brīdī tiešām nāks palīgā?

Vienkāršiem vārdiem sakot, Krievija negaidot mums nevar uzbrukt. Kopš 2014. gada NATO valstis ir veikušas lielas investīcijas, lai paaugstinātu novērošanas spējas ārpus savām robežām. Tā nav tikai Latvija, kaut gan arī mēs šajā virzienā esam daudz izdarījuši; tās ir arī mūsu sabiedrotās valstis. Ir ļoti labi redzams, kas notiek robežas otrā pusē, bet tas nozīmē, ka ir paaugstinājušās NATO reaģēšanas spējas. Šobrīd tieši militāru draudu nav, jo Krievija visus spēkus ir koncentrējusi Ukrainā. Taču tas nenozīmē, ka draudi nevar rasties pēc dažiem gadiem. Tādēļ mums ir jāapzinās, ka arī pašiem jārūpējas par savas drošības stiprināšanu, nevis jādzīvo ar cerību, ka gan jau sabiedrotie visu izdarīs mūsu vietā. Būtiski ir arī tas, ka mainījusies ir NATO atturēšanas un aizsardzības politika, atsakoties no ierobežotu spēku sūtīšanas uz tāliem punktiem, piemēram, Afganistānu, tā vietā atgriežoties pie kolektīvās aizsardzības, kas nozīmē aizstāvēt gan teritoriju, gan tautas. Ir aizsardzības plāni ziemeļu, centra un dienvidu sektoram, ir plāni aizsardzībai jūrā, uz zemes, kibertelpā, gaisā un kosmosā. Lai tos vajadzības gadījumā īstenotu, ir nepieciešama spēku klātbūtne ar dažādām spējām, kā arī  spējas ātri pārvietot karaspēka vienības un tehniku, taču vienlaikus nepieciešama arī sabiedrības noturētspēja. Un šajā ziņā pēdējos gados mani uztrauc mūsu neticība pašiem sev – savai valstij, savai armijai, saviem līderiem. Jāatceras, ka Krievijas informācijas kara taktika pirmām kārtām paredz uzbrukumus citu valstu līderiem, lai panāktu sabiedrības neuzticēšanos viņiem. Mūsu pirmā fronte ir mūsu galvās un mūsu pašapziņā – un tās ir jāsargā īpaši rūpīgi. Tādēļ papildus NATO garantijām mums pašiem ir jābūt gataviem sevi aizstāvēt. 

Tik dažādā angļu valoda

Diplomātiskajā dienestā savulaik nonācāt apzināti? Vai arī tomēr lielā mērā tā bija sagadīšanās?

Apzināti. 1992. gadā es sāku maģistra studijas Politisko zinātņu katedrā, kas tolaik bija Vēstures un filozofijas fakultātē, bet 1993. gadā radās iespēja semestri mācīties Groningenas Universitātē – Nīderlandē. Tur bija starptautisko tiesību programma, kurā bija arī jautājumi par ANO, kas mums līdz tam tiešā veidā nebija mācīti. Otrs virziens bija Eiropas integrācija – par Eiropas Savienības veidošanos, par tiesībām. Tas bija ļoti aizraujoši, un atpakaļ es atbraucu ar pilnu pārliecību, ka gribu strādāt Ārlietu ministrijā. Man paveicās ar to, ka Rīgas 49. vidusskolā mums bija ļoti laba angļu valodas skolotāja Vija Āboltiņa, kuru tolaik mēs kā skolēni varbūt ne pārāk mīlējām, jo viņa bija stingra, taču viņa mums lika kalt angļu darbības vārdu pamatformas. Tajā laikā man likās, ka nav nekā garlaicīgāka, taču rezultātā man pēc tam gramatiku vairs nevajadzēja papildus censties iekalt. Vārdnīca, izteiksmes veids un diplomātiskā angļu valoda – to visu, protams, nācās papildus mācīties, taču pamati bija ielikti jau skolas laikā.

Atceros, ka  astoņdesmito gadu beigās vai deviņdesmito sākumā manās rokās nonāca NHL hokeja žurnāli, ko ar lielu interesi lasīju. Taču tā bija pilnīgi cita angļu valoda, tādēļ nācās ar pirkstu vilkt līdzi tekstā un meklēt, ko tie angļu vārdi nozīmē. Tas bija diezgan liels pārsteigums – izrādās, angļu valoda var būt arī tāda. Tos NHL žurnālus es nolasīju līdz driskām. Mums ģimenes draugs bija basketbola treneris Armands Krauliņš, kurš no ārzemēm atveda žurnālu Rock’n Roll – un arī tā bija jauna pasaule. Lasi un konstatē, ka it kā jau tā ir tā pati valoda, ko mācījies skolā, bet tu neko nesaproti. Un atkal ņem vārdnīcu un mēģini saprast teikuma jēgu. Līdzīgi ir ar diplomātisko angļu valodu. Tā ir pavisam atšķirīga no tās, kādā runā cilvēki uz ielas vai seriālos. Un tas ir interesanti.

Diplomātiskā karjera jums ļāvusi padzīvot dažādās pasaules malās: Nīderlandē, Lielbritānijā, pat Taizemē...

Mans pirmais ārvalstu postenis bija ANO. Tas bija īpašs laiks, jo sadarbībā ar starptautiskajām organizācijām notika Krievijas armijas izvešana no Latvijas. Vienlaikus šī organizācija pētīja cilvēktiesību stāvokli Latvijā un atzina, ka šeit nav cilvēktiesību pārkāpumu, taču Krievija tik un tā taisījās iesniegt ANO Ģenerālajā asamblejā rezolūciju par it kā masveidīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem Igaunijā un Latvijā. Izmantojot procedūras noteikumus, mēs panācām, ka pirmais tika izskatīts mūsu sagatavotais dokuments – pēc tam ANO šo jautājumu uz visiem laikiem slēdza. Tas bija viens no mūsu diplomātiskajiem panākumiem. Pēc tam atgriezos Latvijā, kur pilnā sparā notika gatavošanās, lai Latvija saņemtu uzaicinājumu iestāties Eiropas Savienībā. Ministrijā izveidojām sarunu sagatavošanas grupu, lai veidotu izpratni par šiem jautājumiem starp citām ministrijām, Saeimas komisijām. Vēl tagad atminos, ka gājām uz katru ministriju skaidrot, kas ir Eiropas Savienība un kā varētu tikt piemēroti Eiropas regulējumi dažādām nozarēm. Daudzi uz mums skatījās ar neizpratni –  kāda vēl Eiropas integrācija, mums taču jādara ikdienas darbi! Tikai pakāpeniski izstrādājām praktiskus soļus visās jomās.

Īsi pirms iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO kļuvu par vēstnieci Nīderlandē, kur nostrādāju piecus gadus, taču vienlaikus darbojos arī Ķīmisko ieroču aizliegšanas organizācijā, kas atrodas turpat – Hāgā. Tur arī iepazinos ar savu vīru, kurš vadīja starptautisku organizāciju. Mēnesi pēc meitas dzimšanas atgriezos darbā, jo nevar jau atļauties pateikt – ziniet, tagad kādu laiku Latvijai vēstnieces nebūs. Tas bija ļoti spraigs laiks, kurā, ņemot vērā Nīderlandes vēsturisko saistību ar Āziju, man radās interese par šo reģionu. Gribēju kaut kur Āzijā mācīties, savukārt vīrs, kurš arī ir profesionāls diplomāts, vēlējās atgriezties Nīderlandes diplomātiskajā dienestā. Kad viņam piedāvāja kļūt par Nīderlandes vēstnieku Taizemē, Laosā, Kambodžā un Mjanmā, tad sapratu, ka varu ņemt bērna kopšanas un mācību atvaļinājumu, ko veltīt studijām Āzijā. Mācījos taizemiešu valodu, studēju budismu, daudz braukāju pa Mjanmu, kas tajā laikā bija diezgan slēgta valsts. Tas bija ļoti interesants laiks.

Taizemiešu valoda ir sarežģīta?

Ir karaliskā taizemiešu valoda, kas tiešām ir ļoti sarežģīta, un to es neapguvu, taču sarunvalodu, lai varētu tikt galā ar praktiskām situācijām, var diezgan viegli apgūt. Tiesa, sen gan nav sanācis šīs zināšanas izmantot. Tur dzīvojot, sapratu, ka Āzija ir pilnīgi cita pasaule, par kuru mums noteikti jāzina vairāk.

Ja atgriežamies pie ANO, tad ko vajadzētu izdarīt, lai šī organizācija kļūtu efektīvāka un neaprobežotos tikai ar runām vien? Jo Krievijas iebrukuma laikā Ukrainā radās iespaids, ka ANO to vien dara, kā “pauž bažas”, taču praktiski neko iesākt nespēj...

Nav tik vienkārši. Ir lielais ANO jeb Ģenerālā asambleja, un ir ANO Drošības padome, kuras lēmumi ir saistoši visām dalībvalstīm. Panākt, lai Drošības padome kaut ko nolemtu, nav viegli, jo tur ir 15 valstis, no kurām piecas ir pastāvīgās locekles, bet desmit tiek ievēlētas uz laiku – nākamgad arī Latvija centīsies iekļūt to skaitā. ANO harta ir tas starptautiskais līgums, ko visas dalībvalstis ir ratificējušas un kas paredz valstu teritoriālo integritāti, agresijas nepieļaušanu un strīdu risināšanu mierīgā kārtā. Būtībā harta nosaka pašreizējo pasaules kārtību. Lielākā daļa ANO dalībvalstu ir skaidri nostājušās Ukrainas pusē, jo hartā ir punkts par pašaizsardzību un agresijas aizliegumu. Dalībvalstis ir skaidri pateikušas, ka Krievija ir agresors. Jā, ne visas tās sniedz Ukrainai materiālu palīdzību, taču vienlaikus starptautiskais vērtējums ir skaidrs. Nākamais solis ir tas, ka valstis, kas atbalsta Ukrainu, nav atbalstījušas Krievijas ievēlēšanu vairākās starptautiskās institūcijās. Piemēram, pirmo reizi ANO vēsturē Krievijas pārstāvis nav ievēlēts Starptautiskajā tiesā; krieviem nav arī pārstāvja Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā. Un tā viņi zaudē vienu organizāciju pēc otras, notiek praktiska Krievijas izolēšana.

Taču turpina sēdēt Drošības padomē...

Jā, jo ir Drošības padomes pastāvīgais loceklis. Taču arī tur ir notikusi reforma, kas nosaka: ja Drošības padomes valsts, kas ir pastāvīgais loceklis, ir izmantojusi veto tiesības kādai rezolūcijai, tad tālāk šo rezolūciju var virzīt diskusijām Ģenerālajā asamblejā, lai šis jautājums tik vienkārši nepazustu no darba kārtības. Savukārt vēlētai Drošības padomes dalībvalstij nav veto tiesību, bet ir balsstiesības un tiesības, piemēram, likt uz apspriešanu dažādus jautājumus, ja vien to atbalsta pārējās deviņas dalībvalstis. Respektīvi, lai pieņemtu saturiskus lēmumus, ir vajadzīgas deviņas balsis. Agresija pret Ukrainu tur tiek diskutēta, nosodījums ir izteikts, uzmanība Krievijas noziegumiem pret Ukrainas bērniem, sievietēm, kara noziegumiem tiek pievērsta regulāri. Tieši mazās valstis bieži nāk ar lietišķiem priekšlikumiem, jo mūs neapmierina pašreizējais lietu stāvoklis, Drošības padomes darba metodes ir jāuzlabo. Jāmin, ka pastāvīgajām ANO Drošības padomes valstīm nav veto tiesību par procedurāliem lēmumiem, kuriem ir arī politisks konteksts. Piemēram, ar procedūras lēmumiem lemj, vai rīkot ANO Drošības padomes sēdi par Krievijas agresiju Ukrainā, vai ļaut ANO Drošības padomē uzstāties pārstāvim no Ukrainas, kādas ANO aģentūras vai nevalstiskās organizācijas.  

Lielākas starptautiskas skatuves par ANO vienkārši nav. Ja to neizmantotu, tad, piemēram, globālā sabiedrība neuzzinātu par situāciju Ukrainā un citu valstu vērtējumu. Bet, ja diskusija notiek ANO Drošības padomē, tad tas jau ir pavisam cits līmenis. Cita globāla mehānisma nav, kaut gan, protams, panākt konsensusu starp 193 valstīm nav viegli.

Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu dzīvē ir gadījies satikt?

Jā, viņš laikā, kad mums bija diplomātiskā cīņa par cilvēktiesību rezolūciju, bija Krievijas vēstnieks ANO. Viņa darba metodes man ir grūti komentēt, jo mums tomēr ir rietumnieciskā kultūra un mēs noteikti nerīkotos tā, kā rīkojas viņi. Es pat nevaru iedomāties situāciju, ka mums būtu publiski jāstāsta lietas, kas nepārprotami neatbilst patiesībai, piemēram, ka Ukraina gatavojusies uzbrukt Krievijai.

Skriešana un Zemessardze

Gandrīz vienlaikus ar nonākšanu ministrijas vadībā iestājāties arī Zemessardzē...

Jā, tāds plāns man bija jau sen. Kad kļuvu par ministri, nospriedu – kādēļ gan man atteikties no ieceres, ko esmu lolojusi jau desmit gadus? Šī izvēle pat nav saistīta ar Ukrainas karu, jo par Zemessardzi sāku domāt jau aptuveni pirms 10 gadiem. Manuprāt, ikviens no mums kaut kādā kapacitātē var būt noderīgs Zemessardzei, tas nav nekas neiespējams un neizdarāms. Arī mācībām veltāmais laiks – 21 diena gadā – nav tik liels, lai to nevarētu atlicināt un iegūt prasmes, kas var noderēt gan valsts drošībai, gan  pašam sev. Formalitātes biju sākusi kārtot jau rudenī, taču vēl nācās gaidīt, kamēr nokomplektēs jaunu zemessargu grupu.

Kā tagad būs ar apmācību procesu?

Tam nāksies veltīt nedēļas nogales, jo darba dēļ uzreiz visu garo apmācības kursu nevarēšu iziet. Tātad mans pamatapmācības kurss beigsies kaut kad gada nogalē.

Laika pietiks?

Šobrīd esmu visu saplānojusi tā, lai, ja vien negadās kaut kas ārkārtējs, varētu iziet šo pamatapmācības kursu. Jau pirmo apmācību laikā sapratu, ka te esmu satikusi cilvēkus, ko citādi es nekad nesastaptu. Tie ir ļoti interesanti cilvēki – katram ir kaut kāds savs profesionālais stāsts. Bet tagad mums visiem kā vadam būs jāprot saprasties un sastrādāties – un tas ir ļoti interesanti.

Un kāda ir attieksme pret jums no dienesta biedru puses? Galu galā, ar ministri kopā pa mežu skriet katru dienu negadās...

Pret mani nav kaut kādas īpašas attieksmes – tāda pati kā pret visiem. Mēs taču visi esam normāli cilvēki. Vakar devām zvērestu, kurā solījām pildīt komandiera pavēles – un man kā ierindas zemessardzei tas būs jādara. Tur es neesmu ministre, tur es esmu ierindas zemessardze.

Pirms tam ar ieročiem darīšana ir bijusi?

Tik vien, cik skolā, padomju laikos, militārajā apmācībā taču bija jāprot izjaukt un salikt Kalašņikova automātu. Vēl bija arī ierindas skates. Vairāk gan nekādas saskares nav bijis, ja neskaita apmācību, ko izgāju NATO ietvaros. Tur bija paredzēts arī izdzīvošanas treniņš, taču nenotika kovida dēļ.

Aizraujaties arī ar skriešanu – šim vaļaspriekam laika atliek?

Jā, piedalīšos Rīgas maratonā – pilnu distanci gan neskriešu, tikai pusmaratonu. Man gan sacensībās būs grūtāk skriet, jo tur nedrīkst izmantot austiņas, ko esmu pieradusi darīt treniņos. Izrādās, sacensībās austiņas skaitās palīglīdzeklis. Kad to uzzināju, biju diezgan apbēdināta. Parasti skrienot klausos dažādus podkāstus – Financial Times, The Economist –, dažādas diskusijas.

Kādēļ cilvēkiem patīk skriet barā?

Taisnību sakot, es nezinu. Droši vien tā ir vēlme kaut kādā veidā sevi pārbaudīt. Man pašai skriet barā nepatīk, taču viens no iemesliem, kādēļ nolēmu piedalīties Rīgas maratonā, bija vēlme sevi sagatavot Zemessardzei. Pa vidu visām komandējumu lietām izpildīju treneres iepriekš sastādīto skriešanas programmu, lai varētu piedalīties maratonā. Skrēju gan Kijivā, gan Vašingtonā, gan Varšavā. Kad skrēju Varšavā, es tikko biju kļuvusi par ministri, un tādēļ poļi man iedalīja drošībnieku, kurš skrēja man līdzi. Protams, arī Rīgā esmu skrējusi dažādās vietās.

Un kā bija skriet Kijivā?

Kad februārī biju Kijivā, tad trāpījām tieši uz vienu no lielākajām krievu rīkotajām bumbošanām, tādēļ mūs uzreiz pa taisno aizveda uz patvertni. Kad iznācām ārā, tad sekoja dažādas tikšanās, pēcpusdienā izdevās mazliet paskriet, bet nakti atkal pārlaidām patvertnē. Bet, ja runājam par skriešanu, tad Kijiva ir ļoti reljefaina, tādēļ ir pavisam cita slodze – visu laiku kalnā augšā un lejā. Parasti, sākot skriet, pirmais kilometrs ir grūts, taču beigās ir prieks, ka izdevies to paveikt. Skriešana ir gan labs sevis disciplinēšanas pasākums, gan  gatavošanās Zemessardzei.

Tautastērpā pie karalienes

Parunāsim par modi. Vai diplomātijas pasaulē vispār ir mode? Ar kungiem it kā viss skaidrs – uzvalks vai smokings, bet kā apģērbu izvēlas diplomātiskajā dienestā strādājošas dāmas?

Pastāv tāda lieta kā protokols, kas nosaka arī ģērbšanās stilu konkrētos pasākumos, lai neradītu neērtas situācijas. Piemēram, kad biju vēstniece Lielbritānijā, tad uz Ziemassvētku pieņemšanu pie karalienes Bekingemas pilī ielūgumā bija norādīts white tie jeb balta kaklasaite – tātad kungiem fraka ar baltu tauriņu. To vilka mans vīrs, bet sievietēm tas nozīmē garu kleitu, ne virs potītēm. Abi var likt arī valstu apbalvojumus, ja tādi ir. Var arī vilkt tautastērpu vai militāru uniformu. Ja nav tik striktu prasību, tad parasti apģērbu izvēlas no praktiskā viedokļa. Ja tev pa tiešo no lidmašīnas jādodas uz tikšanos, tad droši vien izvēlēsies tādu apģērbu, kas neburzās, un izvairīsies vilkt baltu žaketi, ko ir viegli nosmērēt. Es dodu priekšroku klasiskām vērtībām.

Valsts kompensē apģērba iegādi darba vajadzībām?

Tiešā veidā nē. Ar pārsteigumu uzzināju, ka ministres amatā pirmo reizi saņemšu kompensāciju par reprezentācijas izdevumiem. Kvalitatīvi kostīmi un apavi nav lēti nekur, vienalga, Latvijā vai citur taisīti. Daudzus tērpus šuju Latvijā, arī visu pārējo pērku Latvijā. Ja mēs paši to nedarīsim un neatstāsim naudu šeit, kurš cits to darīs.

Vai var atļauties vilkt košas krāsas apģērbus? Atminos, ka Vaira Vīķe-Freiberga savulaik mēdza vilkt košus kostīmus, tādēļ viņu allaž pamanīja un kopīgajās fotografēšanās reizēs ar citu valstu vadītājiem sēdināja vidū...

Jā, tā noteikti var darīt! Tā ir stratēģiskā komunikācija, lai panāktu, ka tevi pamana.  Vēlams arī krāsas izvēlēties tādas, kas atbilst konkrētajai tēmai. Piemēram, braucot uz Igauniju, es speciāli uzvilku melnas bikses, zilu blūzi un baltu žaketi, lai kopā būtu Igaunijas karoga krāsas. Diplomātam jāģērbjas tā, lai izskatītos labi un vienlaikus apģērbs būtu funkcionāls – jo tu taču pārstāvi savu valsti!

Tautastērpu bieži sanāk uzvilkt uz pieņemšanām?

Bekingemas pilī es laikam biju pirmā latviešu tautastērpa nesēja. Tad arī uzreiz rodas daudz jautājumu no pārējiem dalībniekiem, kas šis par tērpu un ko simbolizē. Tas arī ir labs veids, kā kļūt pamanāmam. Un arī man pašai tautastērpa uzvilkšana rada lepnumu par savu valsti. Pirms iet tautastērpā uz Bekingemas pili, es gan konsultējos, vai drīkstu likt ziedu vainagu, jo vispār jau precētām sievām pienāktos likt aubi vai lakatu. Taču lakats tik labi neizskatās. Tad bija ilgas diskusijas, līdz beigu beigās saņēmu atbildi: pie karalienes var iet ar vainagu, taču, ja tas būtu autentisku tautastērpu pasākums, tad gan nedrīkstētu.

Kādus smalkus ēdienus servē pieņemšanās Bekingemas pilī?

Vai, es pat neatceros... Ziniet, tur bija simtiem cilvēku, tādēļ tika piedāvāti gan aukstie, gan siltie ēdieni, taču nekas tāds īpašs prātā nav palicis. Bija tradicionālie britu ēdieni – gan zivis, gan liellops –, taču mūsdienās jau arī šie ēdieni ar modernu pieskaņu.

Vai, tik ilgi dzīvojot pa ārzemēm, esat kaut ko no turienes pārņēmusi?

Vīru esmu atradusi ārzemēs, Nīderlandē. Arī viņš ir diplomāts.

Kādā valodā mājās runājat?

Latviski. Angliski. Ar meitu runāju tikai latviski. Kaut gan vīrs diezgan daudz saprot latviski un es runāju nīderlandiski, tomēr, lai mājās būtu līdztiesība, runājam angliski. Ja vajag kaut ko pateikt tā, lai citi nesaprot, tad runājam nīderlandiešu valodā. Ko vēl esmu no ārzemēm pārņēmusi... Droši vien ēdienu receptes, jo man patīk gatavot. Mājās bieži gatavoju taizemiešu ēdienus – parasti gan ne tik asus kā paši taizemieši, jo zinu, ka Latvijā ne visiem tas patīk. Taču atsevišķi piedāvāju čili piparus, ko var pievienot tie, kam patīk asāks ēdiens. Taisu karijus, pīli un cāli, zivju kotletītes, nūdeļu, arī dažādus dārzeņu ēdienus. Āzijas virtuve nav sarežģīta, turklāt tagad visas vajadzīgās sastāvdaļas ir iespējams iegādāties.

Pieminējāt, ka Āzijā studējāt arī budismu...

Budisms  nav tikai reliģija, tas ir kas vairāk – vesels pasaules uzskats. Ir lietas, kas no budisma mani ir iespaidojušas, piemēram, nepieķeršanās un atkarību neradīšana.  Nepieķerties, lai pēc tam neradītu sāpes, jo viss ir pārejošs, nepastāvīgs. Jo tas ir ceļš, kā tu sevi attīsti. Budisma māksla, budisma filozofija un vēsture – tas viss ir ļoti interesanti. Piemēram, ja latviešiem Māra ir gaišā, mātes dievība, tad budistiem tā ir tumšākā, vilinātāja, dēmons, elles dievība. Ir arī līdzības. Latviešu valoda cēlusies no sanskrita, bet taizemiešu budisma kanons ir pāli valodā, kura pamati ir sanskrits. Ja to raksta latīņu burtiem, tur ir garumzīmes un mīkstie līdzskaņi, un man bija ļoti vienkārši izrunāt taizemiešu tempļu nosaukumus, budisma apzīmējumus. Taizemiešos tas radīja lielu izbrīnu, jo angļiem vai vāciešiem tāda izruna nav tik dabiska. Ir tiešām pārsteidzoši tik tālu no Latvijas atrast zināmas līdzības. Budisms tev iedod mieru, kas ir ļoti svarīgi. Taču budisms ir arī prakse – meditāciju un taizemiešu vingrošanu tu vari mācīties visu mūžu, bet līdz galam neapgūt.  Koncentrācija – prāta un ķermeņa fokusēšana uz tagadni, uz elpošanu ir pamatu pamats.

Jūsu darbā tas palīdz?

Es sev laiku pa laikam cenšos atgādināt par šīm zināšanām. Svarīga ir arī pašdisciplīna.