Maija Sējāne: "Redzu, ar kādām acīm Reinis skatās uz meitiņu un kā viņu mīļo"

Abi neļauj vecāku lomai sevi ierobežot un ar nesalaužamu mieru un mīlestību apgūst sadzīvi jaunajā formātā. 

Vai atceraties, kad bija jūsu iepriekšējā intervija žurnālam “OK!”?

Maija: Es atceros ļoti labi, bet tas bija droši vien pirms kādiem desmit gadiem, varbūt drusciņ mazāk. Atceros fotosesiju!

Reinis: Mums pat bildīte no tās fotosesijas ir izdrukāta.

Tas bija tieši pirms septiņiem gadiem. Vai pašiem liekas, ka šajā laikā daudz kas mainījies?

Reinis: Īpaši pēdējos divos mēnešos.

Maija: Nu, drīzāk jau pēdējos vienpadsmit. Ļoti daudz kas ir mainījies, tā jau cilvēka dzīvē normāli notiek.

Reinis: Vispār cilvēki ar šo visu drusciņ bur drāmu. Ja tu ļoti vēlies turpināt darīt savas lietas un priecāties par dzīvi, tad bērniņš ģimenē noteikti nevar traucēt. Ir konkrētas praktiskas lietas, kas šobrīd prasa vairāk laika un pacietības. Bet mēs par tām lietām bijām runājuši jau simtiem reižu, mums ir burvīgi piemēri apkārt.

Maija: Redzam gan, kā vajag, gan – kā nevajag darīt. (Smejas.)

Reinis: Mēs vienmēr esam gājuši visam pāri ar savu redzējumu, kā dzīve, mūsuprāt, jādzīvo. Līdz ar to mēs pavisam noteikti neesam šokā – viss ir tieši tā, kā tam ir jābūt. Mēs zinājām, ka būs apmēram šādi.

Savas īpašības meitā jau esat pamanījuši, bet kā ar jaunatklājumiem vienam par otru?

Reinis: Nu, klāj vaļā!

Maija: Tās nav jaunas īpašības, bet es jaunā gaismā ieraugu lielu Reiņa mīlestību, uzmanību. Redzu, ar kādām acīm viņš skatās uz meitiņu un kā viņu mīļo. It kā tās īpašības jau vienmēr viņā ir bijušas, bet tagad tas ir atkal “izpeldējis”.

Reinis: Brīdī, kad tu saproti, ka ir kāds, par kuru tu esi pilnībā atbildīgs, notiek pamatīgs un spēcīgs klikšķis. Tajā mirklī tu pēkšņi saproti, ka viss fokuss ir tikai uz to mazo cilvēku. Jebkura problēma, kas jārisina, ir jārisina caur šī cilvēciņa acīm un perspektīvu. Nesarežģījot, cenšoties pēc iespējas ātrāk un precīzāk, bez liekām kustībām. Tas uzreiz liek daudzas lietas pabīdīt malā.

Maija: Krietni pacietīgāks tu esi kļuvis. (Smejas.) Caur Elzas nepacietību tu iemācīsies savu pacietību.

Reinis: Tieši tā! To pašu pacietību, ko vienmēr esmu mācījies caur savu tēvu un kas man nekad nav padevusies. Mans tēvs ir pacietīgākais cilvēks pasaulē. No viņa var mācīties, kā rūpīgi, mierīgi un ar vēsu prātu visam pieiet. Nogaidīt un tikai tad pateikt, nevis ļauties mirkļa iespaidam. Bet attiecībā uz Maijas īpašībām… Mēs Elziņu tik ļoti gaidījām un par to tik daudz pirms tam runājām, ka es jau zināju un cerēju, ka viss tieši tā būs. Pazīstot Maiju jau ļoti daudzus gadus, es zināju, ka viņai ir pilnīgi visas vajadzīgās īpašības, kas nepieciešamas mammai. Viņa ir īstena mammas paka, līdz ar to es varēju būt ļoti mierīgs. Man līdz šim ar bērniem nebija bijusi nekāda darīšana – pirmais zīdainis, ko es turēju rokās, bija mana meitiņa. Bet man bija pilnīga drošība, zinot, ka Maija ir tāda, kāda viņa ir, daudz darbojas ar bērniem un zina arī visas praktiskās lietas.

Maija: Es esmu 20 gadus nostrādājusi bērnudārzā par mūzikas skolotāju. Tagad esmu bērna kopšanas atvaļinājumā. Līdz ar to bērni man apkārt ir bijuši visu laiku. Arī tādi pavisam maziņi, sākot no pusotra gada vecuma. Nu labi, Elziņa vēl ir mazāka, bet arī viņa jau ir reāls cilvēks!

Kā jums veicas ar laika atrašanu vienam otram un atpūtu?

Reinis: Vienkārši, re, mēs atradām laiku atnākt uz interviju!
Maija: (Smejas.) Elzai bija mēnesis, kad mēs aizbraucām uz Džeikoba Koljēra koncertu Tartu. Kad nopirkām biļetes, es vēl biju stāvoklī, un nevarējām zināt, kāds būs bērniņš un kā tas viss būs. Bet mēs ļoti gribējām un sapratām, ka jāpērk, un tad jau viss sanāks. Reizēm aizejam ar draugiem vakariņās.

Reinis: Mums arī ir brīnišķīga, pašu izsapņota un iekārtota māja, kur mēs jūtamies lieliski. Mēs nekad neielaižam to noguruma situāciju tik tālu, lai būtu jādomā par rehabilitāciju, drīzāk mēģinām atrast laiku atpūtai katru dienu.

Maija: Piemēram, mums ir rituāls vakarā otram pajautāt, kā pa dienu gājis un kas labs noticis. Tad vakarā gaiss ir nomierinājies, var kopā pasēdēt un parunāties.

Reinis: Īstenībā jau tagad bērniņš daudz guļ. Nākotnē jau varēs cerēt uz kādu konkrētāku ritmu, garākiem nakts posmiem… Ir katru dienu tās pāris stundiņas, kad māja ir klusa un mierīga,

Maija: Vienmēr ir variants iziet papļaut zāli vai parušināties dobēs. Paralēli jau arī notiek visas tomātu aplaistīšanas un citi dārza darbi. Šogad neko neizlaidām, ir gan tomāti, gan gurķi, gan zaļumi…

Reinis: Un mēs neizlaidām arī savu kāzu jubilejas balli! Mēs atkal uzlikām milzīgo nojumi, saaicinājām visus draugus un radus.

Maija: Nu patiesībā tās šoreiz bija Elziņas raudzības.

Reinis: Tādas mega raudzības. Elziņa visam bija centrā, bet bija laba ballīte līdz astoņiem no rīta.

Visu interviju lasi žurnāla “jaunsOK!” septembra numurā!