50 gadu vecas sievietes atzīšanās: "Tik ļoti ilgojos pēc saviem pieaugušajiem bērniem, ka tas līdzinās sērām"

Medijam The Guardian savu stāstu uzticējusi 50 gadu veca sieviete, kuras pieaugušie bērni ir laimīgi aizgājuši savā dzīvē. Savukārt māte pati tagad ir kā no laivas izmesta un atzīst, ka izjūt reālas sēras, kaut zina - bērniem viss ir labi. Viņai un citiem vecākiem, kuri izjūt tukšās ligzdas sindromu, padomu sniedz The Guardian eksperte Filipa Perija.

Sievietes stāsts

Es esmu 50 gadu veca šķirtene. Mans jaunākais bērns ir 23 gadus vecs un pirms pieciem mēnešiem pameta mājas. Viņa 25 gadus vecā māsa devās projām jau pirms pāris gadiem, un izjūtu reālas sēras. Tiesa, ne regulāri, bet ļoti spēcīgi. Tas reizēm šķiet šokējoši. Man sāp arī tas, cik maz mani bērni man zvana vai apciemo. Man ir piepildīta dzīve ar lielisku draugu loku un ik pa laikam satiekos ar draugu, kurš dzīvo citur. Taču pastāvīga partnera man nav, un tukšā māja raisa vainas apziņu, pārdomas par manu bērnu bērnību, manām laulībām un pat par to, cik bieži es pati apciemoju savus vecākus.

Es pilnībā saprotu, ka mani bērni ir aktīvi, neatkarīgi un paši veido savu dzīvi - ar darbu, draugiem un partneriem. Es cenšos koncentrēties uz citām lietām, bet es šūpojos starp sajūtu, ka viss ir kārtībā, un brīžiem, kad jūtos ļoti izmisusi. Dažreiz domāju, kāda ir dzīves jēga bez maniem mīļajiem bērniem. Es domāju: vai tas ir viss? Taču zinu, ka, ja es izdarīšu spiedienu uz viņiem, viņi rīkosies pretēji. Tāds prasīgums var būt atbaidošs.

Kad biju viņu vecumā, es reti domāju par saviem vecākiem – es zinu, ka tas ir normāli. Es šaubos, vai esmu slikta māte, ja viņi nevēlas mani bieži redzēt. Sirdī zinu, ka viņi mani mīl, bet viņiem nevajag tik daudz kontaktu, cik man vajadzētu. Es cenšos atrast līdzsvaru starp viņu vajadzību pēc neatkarības un manu ilgošanos pēc viņiem, bet tas šķiet gandrīz neiespējami. Šīs jūtas ir kā dziļas sēras, ko es knapi spēju kontrolēt un kas mani beidz vai nost.

Atiecību ekspertes Filipas Perijas atbilde

Šī situācija jūs tik smagi skar, jo jūsu saikne ar bērniem ir ļoti dziļa. Taču tas, ka šī saikne ir skaista, nenozīmē, ka tā nevar būt arī sāpju avots. Es ļoti ceru, ka jums palīdzēja tas, ka šo problēmu aprakstījāt – rakstīšana ir labs veids, kā izpētīt un izpaust savas jūtas. Un tādas izjūtas kā šīs ir labāk izlikt ārā nekā turēt sevī.

Jūs pastiprināt savas skumjas, mokot sevi ar nožēlu. Šīs pārdomas par bērnību, laulību un pat par to, cik reti jūs pati domājāt par saviem vecākiem viņu vecumā, baro jūsu skumjas. Apstādiniet sevi, kad sākat atkal gremdēties pašpārmetumos un nožēlā. Tā nevajag darīt. Pārslēdziet uzmanību uz pozitīvajām atmiņām un labajiem brīžiem, ko dalījāt ar saviem bērniem. Tas, ka viņi ir aizņemti, laimīgi un dzīvo neatkarīgas dzīves, liecina par svarīgu lietu: jūs esat pietiekami laba māte – un tas ir labākais, uz ko varam cerēt. Neviens vecāks nav perfekts. Jūsu bērni ir iekšēji pieņēmuši jūsu mīlestību un to uzskata par pašsaprotamu.

Ir svarīgi, lai mūsu bērni atrastu, kas viņi ir bez mums. Viņiem ir jāatrod savi cilvēki – tas ir mūsu bioloģijā, jo, ja viņi joprojām būtu atkarīgi no mums, viņi nebūtu spējīgi dzīvot pēc mūsu nāves. Cerams, ka mēs, būdami vecāki, tomēr mirsim pirmie.

Jūs atgādināt man mani, kad mana meita devās studēt. Tas bija smags trieciens. Es devos uz grāmatu veikalu, lai lasītu lekciju dažiem cilvēkiem. Tas vienkārši bija iegansts, lai dotos uz pilsētu, uz kurieni pārcēlās mana meita. Astoņu stundu brauciens, lai pārdotu divas grāmatas! Protams, tas nebija iemesls, kāpēc es tur biju, taču jutos nomākta, ja neredzēju savu meitu vairāk nekā četras nedēļas. Protams, viņai viss bija kārtībā ar distanci un to, cik bieži tagad tiekamies. 

Tāpat kā jūs, es arī nevēlējos izskatīties uzbāzīga. Bet es atklāti pateicu: ja es neredzu tevi vismaz reizi četrās nedēļās, manas ilgas kļūst nepanesamas. Vai varu piebraukt, aizvest tevi uz vakariņām, pārnakšņot un tad doties mājās? Protams, viņai nebija iebildumu, un viņa to akceptēja. Ja jūs atklāti pastāstītu, kā jūtaties, bez izmisuma vai lūgšanās, tā nav uzbāzība, bet tikai tas, kā jūs jūtaties. Un bērniem tas būs jaunums, un viņi noteikti neiebildīs tikties ar jums vai iet kopā pastaigāties.

Jūs varētu arī ierosināt tradīciju, piemēram, kopējas vakariņas katru otro nedēļu vai iknedēļas zvanu. Paskaidrojiet, ka tas ir jūsu dēļ, un es domāju, ka viņi to pieņems. Varbūt jūs atturējāties to darīt, jo jūsu jūtas ir tik spēcīgas un jūs bijāt šokēta par to, cik ļoti jūs pēc viņiem skumstat, un negribējāt šīs emocijas uzlikt viņiem. Ja to varat izteikt nemanipulatīvā veidā, tas nav slogs.

Jūsu bērni, šķiet, ir cilvēki, kas jums ir vistuvākie. Ja jūsu attiecības ar draugu attīstīsies vai ja atradīsiet jaunas mīlestības attiecības, jums būs jaunas primārās attiecības. Bet šobrīd jūsu dzīvē ir tukšums, un, kamēr to aizpildīja jūsu bērni, jūs, iespējams, to nemanījāt. Tā var būt daļa no jūsu ilgām. Šķiet, ka jūsu bērni piešķīra jūsu dzīvei jēgu. Līdz brīdim, kad parādīsies jauna jēga jūsu dzīvē, būs kaut kāds eksistenciālais tukšums, ar kuru būs jāsaskaras, pirms jūs to varēsiet uztvert kā “vēl vienu sasodītu personīgās izaugsmes iespēju”, kā to dēvē terapeiti.