Divas svarīgākās lietas, ko iemācīt bērnam, lai izaugtu izcilnieks
Viss plūst un mainās, laika gaitā maināmies arī mēs. Arvien biežāk dzirdamas runas, ka daudzi ierastie pedagoģijas paņēmieni vairs nav aktuāli un vecās audzināšanas metodes nedarbojas. Vai tiešām tā ir? Un par ko mēs savus bērnus audzināsim – par izciliem sportistiem vai populāriem skatuves māksliniekiem?
Bērnu audzināšana vienmēr bijis grūts uzdevums. Bija laiks, kad tas tika darīts pēc grāmatām, bija, kad pēc valsts ideoloģijas, bet daži cieši turējās pie senču gudrībām, sak, mana mamma un vecāmamma tā darīja, tāpēc arī es tā darīšu. Skaidrs, ka bērns nav mājas mīlulis – kaķis vai suns. Lai gan tagad mazs, viņš noteikti izaugs un, iespējams, kļūs par cienītu zinātnieku, populāru mākslinieku vai slavenu sportistu. Ar tādu potenciālu mazulis jāuzlūko jau kopš bērnības. Bet kā notiek dzīvē?
Dzīves gudrība vēsta: “Kam visvairāk dzīvē esi pieķēries, tas arī sagādā vislielākās ciešanas.” Ja vecāki laiduši pasaulē bērnu ar domu, ka bērns viņus iepriecinās – būs vienmēr paklausīgs, uzcītīgs, gudrs, čakls, respektīvi, tāds, kas sniedz prieku, lepnumu, gandarījumu, turklāt vecuumdienās vēl pasniegs glāzi ūdens –, tad neapzināti viņu bērns sāks uzskatīt sevi par pasaules centru, pieņemot, ka viņam viss pienākas. Viņš kļūs kaprīzs, egoistisks un grūti audzināms. Ja vecāki pieķeras, nevis patiesi mīl, bērns neklausīs un negribēs uzklausīt viņu padomus. Egoistiskai mātei, kura vēlas baudīt bērna klātbūtni, ir grūti izturēt, ja viņas bērns nerīkojas un neuzvedas tā, kā viņa vēlētos. Tādējādi viņa aizskar un pazemo savu bērnu. Vecākiem dažkārt ir grūti pieņemt, ka bērns nav viņu privātīpašums, viņu ego turpinājums. Bērnam pašam ir tiesības izvēlēties, kas viņam patīk un ko viņš vēlas.
Pirmo iespaidu uzsūkšana
Kad aiz muguras ir pirmie bērna dzīves gadi, negulētas naktis, zobu nākšana un masaliņas, vecāki pārslēdzas uz nākamo posmu, proti, bērna spēju izkopšanu – kā nu kurš to prot un saprot. Viens lasa teorētisko literatūru, mehāniski praktizējot apgūto, tā dažreiz pat kaitējot sava bērna psihei, cits apspriežas ar draugiem vai speciālistiem, vēl kāds vienkārši atļauj iet līdzi radu vai kaimiņu bērniem uz dažnedažādiem pulciņiem. Bieži vien vecāki līdz asarām priecājas par bērna veiksmēm un līdz izmisumam pārdzīvo katru bērna kritienu. Tas ir process, kas reizēm spēji apraujas, kad bērns iekāpj padsmitnieka vecumā, un tad, kā izrādās, viņu interesē pavisam citas lietas. Ko nu? Gadās, cīņa turpinās. Vecāki lauza rokas, lūdzas, piespiež, draud, vilina un moralizē... Skaidrs, ka vecāki to dara, tikai labāko nodomu vadīti. Viņuprāt, tas viss tiek darīts bērna nākotnes labā.
Ir uzskats, ka neviens vecums nav par mazu, lai sāktu audzināt bērnu. Zīdaiņa vecumā bērna dvēselīte ir gluži kā fotoplate, kas sāk uzsūkt savus pirmos iespaidus. Ne velti zīdaiņus cenšas norobežot no tā sauktajām ļaunajām acīm un nevēlamu cilvēku iespaida. Bērnu šajā vecumā var pielīdzināt māla pikai, kuru veido viņam tuvie cilvēki.
Svarīgi bērnam iemācīt divas lietas, kas noderēs visas turpmākās dzīves laikā, proti, spējas sevi disciplinēt un koncentrēties.
Ņemot talkā pacietību, bērns jāpieradina pie disciplīnas, un tas tiek sasniegts ar vienu un to pašu darbību atkārtošanu. Nevis ar piekāpšanos vai dresēšanu, bet ar vienu un to pašu darbību mērķtiecīgu atkārtošanu. Tas ir ritms. Līdzsvarot zīdaini var tikai ar ritmiskām nodarbēm – šūpošanu vai grabuļu ritmisku skandināšanu, kam jāsākas, pieskaņojoties viņa satrauktajam prātam, lai pamazām pārslēgtos uz normālu ritmu. Zīdaiņa uzbudināmība ir tikai normālā ritma traucējums.
Nākamā svarīgā iemaņa – koncentrēšanās. To māca, novietojot bērna acu priekšā vairākas krāsainas mantas, bet tā, lai uzmanību piesaistītu tikai viena. Tas šķiet tik vienkārši, jo – kāpēc gan mēs pērkam bērniem šīs mantiņas? Taču rotaļlietas ir jālieto, nevis jāpārvērš bērnistaba par mantu noliktavu. Nespēja koncentrēties rodas tieši tad, kad bērns dzīvo starp mantām, kuras pat neatšķir, kuru ir krietni par daudz, bet nav kaut kā viena un mīļa, kam gribētos pievērst uzmanību.
Kā novērots, bērns piedzimst ar apziņu, ka viņam pieder viss. Savā būtībā bērns ir visīstākais ķēniņš, un šīs apziņas laupīšana ir pielīdzināma izraidīšanai no paradīzes. Tā parasti notiek, kad mēs apzināti vai neapzināti mēģinām ierobežot bērna apvāršņus un iespējas. Likumsakarīga būs arī iebilde – nevar taču visu atļaut!
Trīs, četru, piecu gadu vecumā, kad bērniem pamostas atdarināšanas spējas, noteicošais ir regularitāte – laikā ēst, laikā gulēt, laikā spēlēties. Adaptācija pasaulē bērnam ir sarežģīta, un tieši režīma ievērošana palīdz to fiziski izturēt.
Virzība uz labo, nevis slikto
Kad buciņš paaudzies, sāk parādīties arī nevēlamās īpašības. Tas ir dabiski. Piemēram, bērns kļūst spītīgs, ļauns vai egoistisks. Par to vecākiem nevajadzētu pārlieku pārdzīvot, bet gan ielāgot – nevajag uguni dzēst ar uguni. Pieaugušam cilvēkam nevajag atbildēt ar analoģiskām emocijām.
Četru piecu gadu vecums ir arīdzan laiks, kad sāk veidoties bērna manieres. Tas nozīmē, ka bērnam jāierāda laiks, kad drīkst izrādīt savas emocijas un kad tas nav vēlams.
Jā, tieši tā – strikti jāiezīmē laiks un teritorija, kad drīkst runāt un kad vēlams klusēt. Un, lai cik dīvaini tas izklausītos, jāmāca nestrīdēties un neiebilst kategoriskā formā, jo, bērnam augot, šī tendence var attīstīties līdz klajai bezkaunībai. To var izdarīt diezgan maigā formā, paskaidrojot bērnam, ka viņš vēl nav izzinājis pasauli tik daudz un dziļi, lai varētu izteikties par to vai citu jautājumu.
Un vēl, protams, bērns ir jāslavē. To var atgādināt simtiem un simtiem reižu – bērnam šajā pasaulē nav nekā elementāra.
Jo vairāk bērna gars tiks uzturēts tajā jutīgajā zonā, kad audzinātāja skatienam un aizrādījumam ir nozīme, jo vieglāk vecākiem būs bērnu audzināt. Audzinātāja un bērna attiecībām ir jābūt tādām, kādas tās veidojas orķestrim ar diriģentu. Ko darīt, ja bērns neklausa? Galvenais – nedrīkst viņu sodīt rupji un aizskaroši, jo tādā veidā vecāki bērnu pazemo, tātad virza uz verdziskumu.
Vecākiem jāierauga bērna labās, nevis sliktās īpašības, jāatgādina nevis par vājībām, bet gan stiprajām pusēm, viņa talantiem un spējām.
Piemēram, vecāki pārmet, ka meita nav līdere, nav moderna, bet neredz viņas dvēseles tīrību, kautrīgumu – iekšējās kvalitātes, kas būtībā ir daudz nozīmīgākas.
Tēvs vēlas, lai dēls būtu sportisks, uzņēmīgs, bet nemana viņa māksliniecisko talantu, atsaucību, draudzīgumu, labestību un devīgumu.
Visu pabeigt līdz galam
Septiņu gadu vecumā bērnā vēlams attīstīt interesi par zīmēšanu, mūziku un deju, kas nepavisam nenozīmē viņa apmācību kādos pulciņos. Attīstīt vēlmi bērnam brīvi pašizpausties šajās jomās nenozīmē īpašas skolas, vēl vairāk – ierādīšanu vai dīdīšanu. Protams, ja bērns izrāda interesi un vēlmi mācīties, tā ir jāatbalsta, taču nekādā gadījumā tas nav jāuzspiež. Lai gan pieredze rāda – katrs normāls bērns grib zīmēt, dejot un dziedāt, taču nereti pēc dārgu tapešu apzīmēšanas vai dziedāšanas, kas nosaukta par nevajadzīgu kliegšanu, šī vajadzība ātri vien iet mazumā. Tāpēc vecāku uzdevums ir slīpēt pacietību, neatlaidību un izturību – gan sevī, gan bērnā.
Bērnam ir ļoti svarīgi šajā laikā iemācīt pabeigt darbu līdz galam, pat ja tā ir tikai rotaļlietu kastes sakārtošana.
Bērns, kuram nav šīs neatlaidības, nekad nespēs novest līdz galam nevienu darbu, kas nozīmē, ka visi turpmākie talantu meklējumi jau dīglī ir nolemti neveiksmei. Savukārt pacietība bērna dzīvē ienāk kopā ar prasmi gaidīt.
Ja ar bērnu ir tikts tik tālu, var sākt domāt par viņa speciālo spēju attīstīšanu un virzīšanu. Mēdz teikt, ka bērns ir kā kociņš, un vecāku uzdevums ir būt žogam, lai šis kociņš varētu brīvi augt. Ne krātiņam, bet pasargājošam žogam. Ja neko nedarīsim, kociņš var iet bojā, ja darīsim par daudz, kociņš var izaugt kroplīgs. Un vēl – bērna attiecībām ar vienaudžiem nevajadzētu pāriet nekontrolējamībā. Šim laikam ir jābūt ierobežotam un noteiktam, citādi viss audzināšanas darbs vienkārši izšķīdīs. Izvēloties sava bērnam rotaļu biedrus, vecāki daļēji izvēlas arī viņa dzīves potenciālos sabiedrotos.