Divas svarīgākās lietas, ko iemācīt bērnam, lai izaugtu izcilnieks
foto: Shutterstock
Vecākiem dažkārt ir grūti pieņemt, ka bērns nav viņu privātīpašums, viņu ego turpinājums. Bērnam pašam ir tiesības izvēlēties, kas viņam patīk un ko viņš vēlas.
Bērni

Divas svarīgākās lietas, ko iemācīt bērnam, lai izaugtu izcilnieks

Uldis Liepzars

"Patiesā Dzīve"

Viss plūst un mainās, laika gaitā maināmies arī mēs. Arvien biežāk dzirdamas runas, ka daudzi ierastie pedagoģijas paņēmieni vairs nav aktuāli un vecās audzināšanas metodes nedarbojas. Vai tiešām tā ir? Un par ko mēs savus bērnus audzināsim – par izciliem sportistiem vai populāriem skatuves māksliniekiem?

Divas svarīgākās lietas, ko iemācīt bērnam, lai iz...

Bērnu audzināšana vienmēr bijis grūts uzdevums. Bija laiks, kad tas tika darīts pēc grāmatām, bija, kad pēc valsts ideoloģijas, bet daži cieši turējās pie senču gudrībām, sak, mana mamma un vecāmamma tā darīja, tāpēc arī es tā darīšu. Skaidrs, ka bērns nav mājas mīlulis – kaķis vai suns. Lai gan tagad mazs, viņš noteikti izaugs un, iespējams, kļūs par cienītu zinātnieku, populāru mākslinieku vai slavenu sportistu. Ar tādu potenciālu mazulis jāuzlūko jau kopš bērnības. Bet kā notiek dzīvē?

Dzīves gudrība vēsta: “Kam visvairāk dzīvē esi pieķēries, tas arī sagādā vislielākās ciešanas.” Ja vecāki laiduši pasaulē bērnu ar domu, ka bērns viņus iepriecinās – būs vienmēr paklausīgs, uzcītīgs, gudrs, čakls, respektīvi, tāds, kas sniedz prieku, lepnumu, gandarījumu, turklāt vecuumdienās vēl pasniegs glāzi ūdens –, tad neapzināti viņu bērns sāks uzskatīt sevi par pasaules centru, pieņemot, ka viņam viss pienākas. Viņš kļūs kaprīzs, egoistisks un grūti audzināms. Ja vecāki pieķeras, nevis patiesi mīl, bērns neklausīs un negribēs uzklausīt viņu padomus. Egoistiskai mātei, kura vēlas baudīt bērna klātbūtni, ir grūti izturēt, ja viņas bērns nerīkojas un neuzvedas tā, kā viņa vēlētos. Tādējādi viņa aizskar un pazemo savu bērnu. Vecākiem dažkārt ir grūti pieņemt, ka bērns nav viņu privātīpašums, viņu ego turpinājums. Bērnam pašam ir tiesības izvēlēties, kas viņam patīk un ko viņš vēlas.

Pirmo iespaidu uzsūkšana

Kad aiz mu­gu­ras ir pirm­ie bēr­na dzī­ves ga­di, ne­gu­lē­tas nak­tis, zo­bu nāk­ša­na un ma­sa­li­ņas, ve­cā­ki pārslēdzas uz nā­ka­mo pos­mu, pro­ti, bēr­na spē­ju iz­kop­ša­nu – kā nu kurš to prot un sa­prot. Viens la­sa te­orē­tis­ko li­te­ra­tū­ru, me­hā­nis­ki prak­ti­zē­jot ap­gū­to, tā daž­reiz pat kai­tē­jot sa­va bēr­na psi­hei, cits ap­sprie­žas ar drau­giem vai spe­ci­ālis­tiem, vēl kāds vien­kār­ši at­ļauj iet līdz­i ra­du vai kai­mi­ņu bēr­niem uz daž­ne­da­žā­diem pul­ciņiem. Bieži vien ve­cā­ki līdz asa­rām prie­cā­jas par bērna veik­smēm un līdz iz­mi­su­mam pār­dzī­vo kat­ru bēr­na kritienu. Tas ir process, kas reizēm spēji apraujas, kad bērns ie­kāpj pad­smit­nie­ka ve­cu­mā, un tad, kā izrādās, vi­ņu in­te­re­sē pavisam citas lietas. Ko nu? Gadās, cī­ņa tur­pi­nās. Ve­cā­ki lau­za ro­kas, lū­dzas, pie­spiež, draud, vi­li­na un mo­ra­li­zē... Skaidrs, ka vecāki to dara, tikai labāko nodomu vadīti. Viņuprāt, tas viss tiek da­rīts bēr­na nākotnes la­bā.

Ir uzskats, ka ne­viens ve­cums nav par ma­zu, lai sāk­tu audzi­nāt bēr­nu. Zī­dai­ņa ve­cu­mā bēr­na dvē­se­lī­te ir glu­ži kā fo­to­pla­te, kas sāk uz­sūkt sa­vus pir­mos ie­spai­dus. Ne vel­ti zī­dai­ņus cen­šas no­ro­be­žot no tā sau­kta­jām ļau­na­jām acīm un ne­vē­la­mu cil­vē­ku ie­spai­da. Bēr­nu ša­jā ve­cu­mā var pielīdzi­nāt mā­la pi­kai, ku­ru vei­do viņam tuvie cilvēki.

Svarīgi bērnam iemācīt divas lietas, kas noderēs visas turpmākās dzīves laikā, proti, spējas sevi disciplinēt un koncentrēties.

Ņemot talkā pacietību, bērns jāpieradina pie dis­cip­lī­nas, un tas tiek sa­sniegts ar vie­nu un to pa­šu dar­bī­bu at­kār­to­ša­nu. Ne­vis ar pie­kāp­ša­nos vai dre­sē­ša­nu, bet ar vie­nu un to pa­šu dar­bī­bu mērķ­tie­cī­gu at­kār­to­ša­nu. Tas ir ritms. Līdz­sva­rot zī­dai­ni var ti­kai ar rit­mis­kām no­dar­bēm – šū­po­ša­nu vai gra­bu­ļu rit­mis­ku skan­di­nā­ša­nu, kam jā­sā­kas, pie­ska­ņo­jo­ties vi­ņa sa­trauk­ta­jam prātam, lai pa­ma­zām pār­slēg­tos uz nor­mā­lu rit­mu. Zī­dai­ņa uz­bu­di­nā­mī­ba ir ti­kai nor­mā­lā rit­ma trau­cē­jums.

Nā­ka­mā sva­rī­gā ie­ma­ņa – kon­cen­trē­ša­nās. To mā­ca, no­vie­to­jot bēr­na acu priekš­ā vai­rā­kas krā­sai­nas man­tas, bet tā, lai uz­ma­nī­bu pie­sais­tī­tu ti­kai vie­na. Tas šķiet tik vien­kār­ši, jo – kā­pēc gan mēs pēr­kam bēr­niem šīs man­ti­ņas? Ta­ču ro­taļ­lie­tas ir jā­lie­to, ne­vis jā­pār­vērš bērn­is­ta­ba par man­tu no­lik­ta­vu. Ne­spē­ja kon­cen­trē­ties ro­das tie­ši tad, kad bērns dzī­vo starp man­tām, ku­ras pat neat­šķir, ku­ru ir kriet­ni par daudz, bet nav kaut kā vie­na un mī­ļa, kam gri­bē­tos pie­vērst uz­ma­nī­bu.

Kā novērots, bērns pie­dzimst ar ap­zi­ņu, ka vi­ņam pie­der viss. Sa­vā bū­tī­bā bērns ir vi­sīs­tā­kais ķē­niņš, un šīs ap­zi­ņas lau­pī­ša­na ir pie­lī­dzi­nā­ma iz­rai­dī­ša­nai no pa­ra­dī­zes. Tā pa­ras­ti no­tiek, kad mēs ap­zi­nā­ti vai ne­ap­zi­nā­ti mē­ģi­nām ie­ro­be­žot bēr­na ap­vār­šņus un ie­spē­jas. Li­kum­sa­ka­rī­ga būs arī ie­bil­de – ne­var ta­ču vi­su at­ļaut!

Trīs, četr­u, piec­u ga­du ve­cu­mā, kad bēr­niem pa­mos­tas at­da­ri­nā­ša­nas spē­jas, no­tei­co­šais ir re­gu­la­ri­tā­te – lai­kā ēst, lai­kā gu­lēt, lai­kā spē­lē­ties. Adap­tā­ci­ja pa­sau­lē bēr­nam ir sa­rež­ģī­ta, un tie­ši re­žī­ma ie­vē­ro­ša­na pa­līdz to fi­zis­ki iz­tu­rēt.

Virzība uz labo, nevis slikto

Kad bu­ciņš pa­au­dzies, sāk pa­rā­dī­ties arī ne­vē­la­mās īpa­šī­bas. Tas ir da­bis­ki. Pie­mē­ram, bērns kļūst spī­tīgs, ļauns vai ego­is­tisks. Par to ve­cā­kiem ne­va­ja­dzē­tu pār­lie­ku pār­dzī­vot, bet gan ie­lā­got – ne­va­jag ugu­ni dzēst ar ugu­ni. Pie­au­gu­šam cil­vē­kam ne­va­jag at­bil­dēt ar ana­lo­ģis­kām emo­ci­jām.

Četr­u piec­u ga­du ve­cums ir arī­dzan laiks, kad sāk vei­do­ties bēr­na ma­nie­res. Tas no­zī­mē, ka bēr­nam jā­ie­rā­da laiks, kad drīkst iz­rā­dīt sa­vas emocijas un kad tas nav vē­lams.

Jā, tie­ši tā – strik­ti jā­ie­zī­mē laiks un te­ri­to­ri­ja, kad drīkst ru­nāt un kad vē­lams klu­sēt. Un, lai cik dī­vai­ni tas iz­klau­sī­tos, jā­mā­ca ne­strī­dē­ties un ne­ie­bilst ka­te­go­ris­kā for­mā, jo, bēr­nam augot, šī ten­den­ce var at­tīs­tī­ties līdz kla­jai bez­kau­nī­bai. To var iz­da­rīt diez­gan mai­gā for­mā, pa­skaid­ro­jot bēr­nam, ka viņš vēl nav iz­zi­nā­jis pa­sau­li tik daudz un dzi­ļi, lai va­rē­tu iz­teik­ties par to vai ci­tu jau­tā­ju­mu.

Un vēl, pro­tams, bērns ir jā­sla­vē. To var at­gā­di­nāt sim­tiem un sim­tiem rei­žu – bēr­nam ša­jā pa­sau­lē nav ne­kā ele­men­tā­ra.

Jo vai­rāk bēr­na gars tiks uz­tu­rēts ta­jā ju­tī­ga­jā zo­nā, kad audzi­nā­tā­ja ska­tie­nam un aiz­rā­dī­ju­mam ir no­zī­me, jo vieg­lāk ve­cā­kiem būs bēr­nu audzi­nāt. Audzi­nā­tā­ja un bēr­na at­tie­cī­bām ir jā­būt tā­dām, kā­das tās vei­do­jas or­ķes­trim ar di­ri­ģen­tu. Ko da­rīt, ja bērns ne­klau­sa? Gal­ve­nais – ne­drīkst viņu so­dīt rup­ji un aiz­ska­ro­ši, jo tā­dā vei­dā ve­cā­ki bēr­nu pa­ze­mo, tā­tad vir­za uz ver­dzis­ku­mu.

Vecākiem jāierauga bērna labās, nevis sliktās īpašības, jāatgādina nevis par vājībām, bet gan stiprajām pusēm, viņa talantiem un spējām.

Piemēram, vecāki pārmet, ka meita nav līdere, nav moderna, bet neredz viņas dvēseles tīrību, kautrīgumu – iekšējās kvalitātes, kas būtībā ir daudz nozīmīgākas.

Tēvs vēlas, lai dēls būtu sportisks, uzņēmīgs, bet nemana viņa māksliniecisko talantu, atsaucību, draudzīgumu, labestību un devīgumu.

Visu pabeigt līdz galam

Sep­ti­ņu ga­du ve­cu­mā bēr­nā vēlams at­tīs­tīt in­te­re­si par zī­mē­ša­nu, mū­zi­ku un de­ju, kas ne­pa­vi­sam ne­no­zī­mē vi­ņa ap­mā­cī­bu kā­dos pul­ci­ņos. At­tīs­tīt vēl­mi bēr­nam brī­vi paš­iz­paus­ties ša­jās jo­mās ne­no­zī­mē īpa­šas sko­las, vēl vai­rāk – ie­rā­dī­ša­nu vai dī­dī­ša­nu. Pro­tams, ja bērns iz­rā­da in­te­re­si un vēl­mi mā­cī­ties, tā ir jā­at­bal­sta, ta­ču ne­kā­dā ga­dī­ju­mā tas nav jā­uz­spiež. Lai gan pie­re­dze rā­da – katrs nor­māls bērns grib zī­mēt, de­jot un dzie­dāt, ta­ču ne­re­ti pēc dār­gu ta­pe­šu ap­zī­mē­ša­nas vai dzie­dā­ša­nas, kas no­sauk­ta par ne­va­ja­dzī­gu klieg­ša­nu, šī va­ja­dzī­ba ātr­i vien iet ma­zu­mā. Tā­pēc ve­cā­ku uz­de­vums ir slī­pēt pa­cie­tī­bu, ne­at­lai­dī­bu un iz­tu­rī­bu – gan sevī, gan bērnā.

Bēr­nam ir ļo­ti sva­rī­gi ša­jā lai­kā ie­mā­cīt pa­beigt dar­bu līdz ga­lam, pat ja tā ir tikai rotaļlietu kastes sa­kār­to­ša­na.

Bērns, ku­ram nav šīs ne­at­lai­dī­bas, ne­kad ne­spēs no­vest līdz ga­lam ne­vie­nu dar­bu, kas no­zī­mē, ka vi­si turp­mā­kie ta­lan­tu mek­lē­ju­mi jau dīg­lī ir no­lem­ti ne­veik­smei. Sa­vu­kārt pa­cie­tī­ba bēr­na dzī­vē ie­nāk ko­pā ar pras­mi gai­dīt.

Ja ar bēr­nu ir tikts tik tā­lu, var sākt do­māt par viņa spe­ci­ālo spē­ju at­tīs­tī­ša­nu un vir­zī­ša­nu. Mēdz teikt, ka bērns ir kā ko­ciņš, un ve­cā­ku uz­de­vums ir būt žo­gam, lai šis ko­ciņš va­rē­tu brī­vi augt. Ne krā­ti­ņam, bet pa­sar­gā­jo­šam žo­gam. Ja ne­ko ne­da­rī­sim, ko­ciņš var iet bo­jā, ja da­rī­sim par daudz, kociņš var izaugt kroplīgs. Un vēl – bēr­na at­tie­cī­bām ar vie­nau­džiem ne­va­ja­dzē­tu pār­iet ne­kon­tro­lē­ja­mī­bā. Šim lai­kam ir jā­būt ie­ro­be­žo­tam un no­teik­tam, ci­tā­di viss audzi­nā­ša­nas darbs vien­kār­ši iz­šķī­dīs. Iz­vē­lo­ties sa­va bēr­nam ro­ta­ļu bied­rus, ve­cā­ki da­ļē­ji iz­vē­las arī vi­ņa dzī­ves po­ten­ci­ālos sa­bied­ro­tos.

Tēmas