Vai, sasniedzot pilngadību, mēs uzreiz kļūstam pieauguši? Profesors izpētījis, cik gados mēs patiesi pieaugam
Vairumam no mums varētu šķist, ka pieauguši skaitāmies brīdī, kad mums ir atļauts precēties, iegādāties alkoholu un likuma priekšā atbildam par savu rīcību pēc pilnas programmas, bet patiesībā pieaugšana ir daudz sarežģītāks jautājums.
Masačūsetsas Klārka universitātes Psiholoģijas nodaļas profesors Džefrijs Arnets, kas jau vairāk nekā 30 gadus veic pētījumus par šo tēmu, norāda, ka studiju ilguma pagarināšanās, kā arī vēlākais laulību un vecāku vecums, novedis pie jauna dzīves posma starp 18 un 29 gadiem, ko viņš dēvē par “topošo pieaugušo vecumu”.
Pēc pētnieka domām, šī vecuma grupa varētu piedzīvot tādu pašu izaugsmi kā pusaudžu vecuma jēdziens pagājušajā gadsimtā. Šo dzīves posmu raksturo pieaugoša atbildības uzņemšanās, lielākas neatkarības meklējumi un savas identitātes veidošanās.
No psiholoģiskā viedokļa raugoties, no 18 līdz 29 gadu vecumam mēs patiešām sasniedzam pilngadību. Priekšstati par to, ko nozīmē “būt pieaugušam” gan atšķiras. Daudzi cilvēki uzskata, ka pilngadība ir saistīta ar trim kritērijiem: spēju par sevi parūpēties, spēju pašam pieņemt lēmumus un finansiālo neatkarību. Citiem savukārt pieaugšana asociējas ar prasmi rūpēties par saviem vecākiem, radīt pašam savu ģimeni un veidot ilgtermiņa karjeru.
Saskaņā ar datiem, eiropieši vidēji pamet ģimenes dzīvesvietu 26 gadu vecumā. Dati gan katrā Eiropas valstī atšķiras, proti, ja Zviedrijā ģimenes ligzdu pamet vidēji 21 gadu vecumā, tad Spānijā un Itālijā tam sagatavojas tikai sasniedzot 30 gadu slieksni.
Kembridžas universitātes neirologu komanda 2019. gadā aprēķināja, ka mūsu smadzenes nobriest aptuveni 30 gadu vecumā. Patiesībā divdesmit gadu laikā turpina attīstīties mūsu prefrontālā garoza, kas ir saistīta ar lēmumu pieņemšanu, izpratni par citiem un attiecībām ar riskiem.
Atsevišķi eksperti piekrīt, ka pieaugšana nenotiek vienas dienās laikā, bet tas ir ilgstošs posms, kas nozīmē, ka ir arvien absurdāk definēt konkrētu brīdi, kad mēs no bērniem kļūstam par pieaugušajiem.
Sūzana Neimane, esejas “Pieaugšana” autore, norāda, ka kļūšana par pieaugušo ir nebeidzams process, kura laikā tiek saglabāts nedrošs līdzsvars, lai spētu raudzīties uz realitāti tādu, kāda tā ir, vienlaikus nebeidzot mēģināt to mainīt un pārveidot to par tādu, kādai tai vajadzētu būt.
