Viņa zelta repertuāram līdzi dzied arī jaunieši. Saruna ar dziedātāju Žoržu Siksnu

Tik darbīgas vasaras skaistā tenora īpašniekam sen nav bijis. Mūsu Latvija ar koncertiem tiek apceļota krustu šķērsu. Par laimi, Žoržam ir savs šoferis – sieva Anna. Dziedātājam pašam šāda darbīga dzīve patīk, jo viņš ir ātrs pēc dabas – ātri kustas, ātri runā, taču ar baudu izdzied arī lēnās, romantiskās dziesmas. Viņa siltā, liriskā balss spēj aizkustināt dažādu paaudžu klausītāju sirdis, un solists ir pārsteigts, cik labi mūslaiku jaunatne zina vārdus viņa zelta repertuāram.

Uzstājies no piecu gadu vecuma

Vai vienmēr esat bijis tik apsviedīgs?

Jā, kādreiz varēju vienlaikus darīt pat trīs lietas, bet slimošana (2011. gadā Žoržs lidmašīnā, atgriežoties no koncerta Amerikā, piedzīvoja insultu un infarktu – D. M.) mani atsita atpakaļ, tagad varu reizē darīt tikai divus darbus. Uz skatuves vienmēr vajag ātru reakciju, to zina visi mūziķi, jo situācijas nemitīgi mainās. Var kaut kas sabojāties, un, ja mikrofons neskan, uzreiz jāiet dziedāt pie otra. Ja kļūdās orķestris vai tu pats, jānoķer īstā takts; šī spēja darba gaitā izstrādājas.

Un kāds Žoržs bija bērnībā?

Arī ātrs – ātri sāku runāt, staigāt. Jau divu gadu vecumā sāku dziedāt. Esmu stāstījis, ka mans tēvs bija despots. Kad man bija pieci seši gadi, viņš visiem lielījās, ka puika labi dzied. Kad pie mums nāca kādas tantes vai onkuļi, man vienmēr bija jādzied priekšā. Sešu gadu vecumā darīju to pašu, ko tagad, zināju, kurai tantei kura ir mīļākā dziesma, un to arī dziedāju. Uz svētkiem kopā sanāca daudz cilvēku. Tēvam bija brālis un māsa, vēl citi radinieki, bet tagad vairs tik ļoti nedraudzējamies. Mana mamma prata visus saturēt kopā…

Savus radus?

Nē, arī tēva, jo Siksnas nav organizatori, viņi ir amatnieki. Vecāmāte bija šuvēja, vecaistēvs – galdnieks Žagarē, leišos. Uz Latviju viņi atnāca tikai četrdesmito gadu sākumā. Mans tēvs piedzima vēl Lietuvā, zināja lietuviešu valodu. Arī bija Žoržs, vārdu dabūja par godu vecātēva draugam. Vectēvu sauca Dāvids, bet vecvectēvs man bija Jēkabs, arī labs amatnieks – galdnieks. Viņa vārdā es nosaucu savu dēlu, jo gribēju, lai viņš arī kaut ko māk. Vispār Siksnas nāk no Kurzemes puses, bet dzīvojām Zemgalē. Zemgalieši ir strādīgi. Mamma bija no Jelgavas – Dzidra Bērtule. Pilsēta bija sabombardēta, viņa aizbrauca uz Augstkalni, skaistu vietu pie ezera. Ar manu tēvu mamma iepazinās darbā. Tur bija neliela vilnas rūpnīciņa, viņa tajā strādāja par grāmatvedi, bet, kad nodibināja Tērvetes kolhozu, pārcēlāmies uz turieni. Man tad bija četri gadiņi.

Augstkalnē ir skaista baznīca, bet tai gāja garām ar līkumu, kristīt mani neveda. Bija tā sauktie bērnības svētki, tur arī tiku pie krustmātes un krusttēva. Mani nokristīja tikai nesen, reizē ar dēlu Jēkabu, un beidzot oficiāli jau otro reizi tiku pie tā paša krusttēva un krustmātes. Luterāņi jau tagad lecīgi – grib, lai divus gadus iet uz baznīcu mācībā. Par laimi, mūs pieņēma anglikāņu draudzē pie mācītāja Jura Cālīša, kurš tā nespīdzināja.

Jēzus taču teicis – laidiet tos bērniņus pie manis!

Jā, pārspīlēti noteikumi. Atceros, kad vēl dzīvoju Mežciemā, reiz gribēju padziedāt Biķernieku baznīcā, laikam Ziemassvētkos, bet mācītājs atraidīja – es neesot viņu draudzē un vispār ne tāds, kā vajag. Dieva cilvēki manā balsī varot sadzirdēt kaut ko nepareizu. Tā man toreiz nolaidās spārniņi… Tomēr sapni izdevās piepildīt jau kopā ar 3. mūzikas skolas bērnu kori Varavīksne – pēc gada tiku dziedāt Doma baznīcā ar Larisu Bulavu pie ērģelēm. Tā, redz, dzīvē gadās.

No Modo uz varietē

Sātaniska balss… Varbūt svētajiem tēviem tā likās, jo esat dziedājis krogā.

Rīgā, viesnīcā Daugava, bija varietē. Bargā ziemā jāiet līdz trolejbusam, Daugavmalā ass vējš... Programmas bija burvīgas, tās iestudēja baletmeistare Janīna Pankrate. Izcilas dejotājas, labi mūziķi, orķestri vadīja Jevgeņijs Jansons, kurš vēlāk izceļoja uz Ameriku.

Vai tolaik jau bijāt solists radio estrādes orķestrī?

Vispirms dziedāju pie Raimonda Paula Modo. Kad viņš aizgāja no Filharmonijas un ansambļa, man iestājās kaut kas līdzīgs depresijai, jo viss mainījās. Man bija labs vokālais pedagogs Leonīds Zahodņiks, gluži kā otrais tēvs, labus padomus deva, viņš teica – nemokies, ej prom! Tad tiku tajā varietē, un man uzreiz arī piedāvāja darbu radio – vienlaikus ar Noru Bumbieri, dziedājām arī duetā. Sakritība, bet esam no vienas puses, Augstkalnes, esam dzīvojuši pat vienā mājā. Skaista vieta, turpat dzīvojušas divas izcilas dāmas – Aspazija un Anna Brigadere. Starp citu, es mācījos Brigaderes skolā.

Drīz jau Jēkabam būs skolā jāiet.

Jā, vēl pāris gadu. Viņam ir švaki ar runāšanu, iet īpašā dārziņā. Dēls apmeklē arī mūzikas skolu Ķengaragā, kur mācības notiek grupiņā. Braucam arī pie burvīgas privātskolotājas, kura spēj bērnu nodarbināt un aizraut četrdesmit minūtes. Jēkabs jau dzied, solfedžē, jādomā par kāda instrumenta spēli. Ne es pats, ne sieva viņu mācīt nespētu, jo puika taču nemitīgi dīdās, grib skraidīt. Jēkabam patīk mašīnas, grib stumdīt savu auto. Ja audzinātāja parāda savu mašīnu un viņš drīkst tajā iekāpt, uzreiz rodas draudzība. Pat nedomāju, ka var būt tik milzīga interese…

Vai dēlam iznāk šad un tad arī braukt līdzi uz koncertiem?

Jā, bet tas nav labi – uzreiz tiek sabojāts režīms. Guļ mašīnā, vēlu tiek mājās. Man jau pašam arī tāds režīms nav veselīgs – to atgādināja ārsti, kad ieraudzīja manu vasaras grafiku. “Vienu koncertu dienā,” viņi teica. Kad ir garāks pārbrauciens, jāizkāpj, jāpastaigā.

Futbolists mača laikā zaudē pāris kilogramu svara, bet dziedātājs?

Ir grūti, vajadzīga liela enerģija, un kolēģi bieži nesaprot, ka nemaz nav viegli publiku uzkurināt un noturēt tādā tonusā. Pavisam citādi ir sēdēt man aiz muguras un visu nospēlēt no notīm.

Jā, solistam visu laiku jākustas. Citādi būtu, ja Siksna sēdētu pie klavierēm un dziedātu sērīgas balādes.

Tas atkrīt, tik labi es klavieres nespēlēju, tas jādara pianistam. Kad Gunāram Jākobsonam nesen radio svinēja septiņdesmit darba gadus, pie instrumenta piesēdās Maestro, un lēnajās vietās klavieres uzreiz sāka dziedāt. Nu, kurš vēl šolaiku pianists to spēj? Klapē, bet klavieres nedzied. Kā teica čellists Māris Villerušs, dziedātāja balsij jāskan kā čellam. Lasīju, ka savulaik Enriko Karūzo gribējis savai balsij dabūt tādu skaņu. Viņam tas izdevās, skan kā čells – skaisti, piepildīti.

Brīvdomātāji un vecā skola 

Mūziķiem ir tā priekšrocība, ka visu laiku var augt un mācīties, jo mūzikā jau ideālas pilnības nav.

Tomēr pamatu pamats ir akadēmiskā skola, kuras man principā nav. Par laimi, Zahodņiks pēdējos dzīves gados mani piespieda dziedāt klasiku; viņš tad jau bija slims. Sāku pie viņa mācīties septiņdesmitajos kā Jelgavas orķestra Gamma solists, uzstājos koncertos, piedalījos skatēs. Pie vokālā skolotāja mani aizveda orķestra vadītājs Jānis Romanovskis. Zahodņiks teica, ka brīvu vietu nav, gribēju jau nodurtām acīm iet prom, bet tad viņš mani aicināja padziedāt. Jānis, labs pianists, pie klavierēm, es dziedu. “Nu, man vēl divas vietas ir, kad tu tiksi?” Pēc pāris nedēļām jau piedāvāja nākt uz stundām biežāk. Beigās no Jelgavas uz Rīgu ar autobusu braucu jau piecas dienas nedēļā. Tad vēl tik plata ceļa nebija, stunda ar mikriņu pa šauro šoseju. Dažreiz diezgan briesmīgi bija sēdēt blakus šoferim un vērot apdzīšanu. Pa gadu Zahodņiks mani sagatavoja tā, lai es varētu dziedāt pie Paula Modo.

Ar kuriem komponistiem vēl esat kopā uzstājies?

Diezgan bieži ar Aleksandru Kublinski, kuram ļoti labi skanēja klavieres. Gan Paulam, gan Kublinskim bija pamatīga akadēmiskā skola. Tāpat Ivaram Vīgneram – arī kopā ar viņu daudz uzstājāmies. Daudz strādāju kopā ar Zigmundu Lorencu – viņš kā čellists bija beidzis Dārziņus, tad konservatorijā komponistus. Unikāls mūziķis bija Ivars Birkāns (flautists un saksofonists, arī komponists – D. M.), spēlējis operā. Klasika ir pamatu pamats, ko bieži vien aizmirst, jo tagad visur izveidotas džeza nodaļas, bet tur ir pavisam citas prasības. 

Vai Zahodņika metodiku izmantojat, mācot savus skolēnus?

Jā, protams. Es toreiz apmeklēju arī citu audzēkņu stundas, par ko Zahodņiks ļoti brīnījās. “Kāpēc tu to dari?” Atbildēju, ka man ir interesanti. Pie Zahodņika mācījos divpadsmit gadu, beigās, kad viņš jau beidza strādāt, gatavoju tikai klasisko repertuāru, kas man ļoti noderēja.

Akadēmiskā izglītība mūzikā nosaka lielu paškritiku, savukārt par Žoržu Siksnu runāts, ka viņš esot iedomīgs un pašpārliecināts. Pat lecīgs!

No vecajiem kolēģiem pa ļipu dabūju katru dienu, humors man pielipis no viņiem. Sevišķi asprātīgs bija Birkāns, ar kuru kopā strādājām Ogres Metronomā, arī Zemgales puika. Tagad mūslaiku radio orķestra jaunajiem mūziķiem pietrūkst tā dzēlīguma, smīna, ar kuru viņš spēlēja saksofonu. Toreizējie mūziķi tādi bija pēc dabas, apcēla, varēja kaut ko rupju pateikt, stāstīja anekdotes – īsti veči. Tagadējie ir audzināti ļoti pareizi – ja kaut kas nepatīk, solistam nevar pat izteikt nekādus iebildumus. Mākslā nevajadzētu būt tādai atkarībai. Vecie mūziķi bija brīvdomātāji, viņiem patika apcelties, varēja pienākt klāt un pateikt acīs, ko viņi par mani un manu dziedāšanu domā…

Šmaukšanās kovida laikā

Mūzika var būt dzīvesveids, var būt bizness, pat atkarība. Kovida laika dīkstāvi, cik atceros, pārdzīvojāt ļoti smagi.

Jā, bet jāatzīstas, ka sagrēkoju, šur un tur dziedāju privātās jubilejas. Dakteri ieteica man kā sirds slimniekam potēties, ko arī izdarīju, jo jābūt taču cilvēkos. Vienudien jādodas uz koncertu, mana kundze jutās slikti un nolēma veikt kovida testu. Puika bija dārziņā, rindas uz testu nebija, es joka pēc arī nodevu analīzes, lai gan man nekas nekaitēja. Todien pirmā uzstāšanās bija VEF kvartālā – astoņdesmitgadīgas kundzes jubileja. Tagad jau modē tie selfiji, es arī nobildējos kopā ar jubilāri. Nodziedu, aizbraucu mājās, uznāk bišķi drebulis. Izmēru temperatūru – jā, 37,3! Sadzeros krustmātes tējas, aizmiegu, paguļu pāris stundu. Vakarā nākamā uzstāšanās…Kakls jau nebija ciet, balss strādāja. Braucu uz otro vietu, pa ceļam zvana sieva – mēs abi esam pozitīvi! Un atkal blondās dāmas grib selfijus ar mākslinieku. Stājos blakus, centos elpot uz otru pusi. Jā, sagrēkoju. Es, protams, pēc tam zvanīju, interesējos, neviens, par laimi, nesaslima. Man arī tikai uz stundu paaugstinājās temperatūra, un viss. Bet viens draugs, dakteris, saņēma potes, pēc tam jutās slikti, teica – ja būtu to zinājis, nebūtu potējies.

Dzīve ir negaidītu pavērsienu pilna.

Jā, un man patīk Čērčila slavenais teiciens, lai nekad nevēl veselību un naudu, bet gan veiksmi. Uz Titānika visi bija bagāti un veseli, bet krastā tika veiksminieki.

Vai pašam ir bijuši brīži, kad šķiet – no augšas kāds pieskata?

Droši vien tas pats insults, kad no lidmašīnas uzreiz nokļuvu slimnīcā. To varbūt varētu saukt pa veiksmi. Protams, slimības sekas jūtamas, pazaudēju visu klasisko repertuāru, piemēram, Ļenska partiju operā Jevgeņijs Oņegins; viss aizmirsts, jāmācās no jauna. Bet operas žanrs arī nav domāts man – man patīk koncerti. Žēl, ka tagad operzvaigznes nekoncertē tā, kā senos laikos, sākot ar Karūzo un Fjodoru Šaļapinu, turpinot ar mūsu pašu Jāni Zāberu, Pēteri Grāveli, Miķeli Fišeru, Edgaru Plūksnu, ar kuriem uzaugu, viņi arī tajos pašos Veras Singajevskas rīkotajos bērnības svētkos dziedāja. Tagadējiem dziedoņiem būtu vairāk jākoncertē, taču cilvēkiem laikam ir grūti nosēdēt un nopietni kaut ko klausīties. Daudz koncertēja Tito Skipa, tenors, kurš man ļoti patīk. Zahodņiks rādīja savu repertuāru, kurā bija populāras dziesmas, bet viņš neļāva man dziedāt O sole mio. Laikam pats bija to tā nodrillējis, ka vairs negribēja klausīties.

Tā Žoržam Siksnam laikam ir ar Muļķa sirdi, bez kuras koncerts nav izdevies.

Trīs gadus to dziedot, beidzot iemācījos vārdus… Protams, joks. Tagadējie jaunieši, interneta paaudze, paskatās – ā, latviešu estrāde, ko tad es dziedu? Jāņos dziedāju Jel dod man bučiņ, skatuves priekšā daudz jauniešu, daudzi dziedāja līdzi. Jā, tas ir patīkami. Sava loma, domāju, ir arī karam, aug patriotisma nozīme. Publika tagad vairāk grib dzirdēt dziesmas dzimtajā latviešu valodā, varbūt pat ne angļu, kur nu vairs krievu. Daudz esmu šogad ģimnāzijās uzstājies, dziedu arī jau minēto Jel dod man bučiņ. Asprātīgs pavadījums, ko aranžēja Vīgners, bet otru pusi oriģinālā skaņai deva Birkāna saksofons. Notis tās pašas, bet tagad tā vairs neskan. Bija forši strādāt kopā ar pēckara pašpuikām.

Pats spēlējat klarneti, izpildot Vālodzīti. Daudzi nemaz nezina, ka dziesmai ir Pētera Jurciņa vārdi. Dzejniekam šis ir jubilejas gads.

Pirms pāris nedēļām uzstājos Prāta spēlēs, Rīgas centrā ir tāds visziņu klubs. Toreiz pajautāju, kas Jurciņš bija pēc profesijas. Tikai viens zināja, ka viņš strādāja par milici.

Kāpēc nedzimst jauni hiti

Raimonds Pauls estrādes dziedātājiem šad tad pārmet dzīvošanu uz viņa rēķina. Arī jūsu repertuārā Maestro dziesmas noteikti ir vienas no populārākajām.

Jā, Paula dziesmas ir populāras, bet ir jau arī citi komponisti, taču paliek jautājums – kāpēc šodien nedzimst jauni hiti? Kur tie pazūd? Šad tad nodziedu Dzīvīte, dzīvīte ar Jāņa Petera vārdiem, ko Maestro sacerēja Paulai Saijai, bet vispār jaunas dziesmas tā nepielīp, jo nav vairs Bumbieres, Vilcānes, nav Viktora Lapčenoka, kas tās aiznestu līdz klausītājam. Mirdza Zīvere dziedāja burvīgi, kopā uzstājāmies Modo. Izpildītājiem ir ļoti liela nozīme…

Viņai izdevies veiksmīgi aiziet no skatuves, Mirdzai tā acīmredzot nekļuva par narkotiku.

Apbrīnojami, ka viņa, augstās balss īpašniece, Zigmara Liepiņa jubilejā varēja iznākt uz skatuves un tik spoži nodziedāt. Viņa ir ļoti muzikāla, ļoti jaudīga. Katrs dziedātājs ir atšķirīgs, citam vajag iesildīties pamazām, kā sportā – vispirms iesildīt muskuļus un kaulus, tad celties un skriet. Ar balsi ir tāpat. Kādam vajag regulārus treniņus, kādam ne.

Vai saldējumu neēdat? Un šallīte allaž ap kaklu?

Nē, tā nav. Drīkst jau vasarā arī saldējumu, tikai speciāli nevajag riskēt, jo varu saaukstēties. Ar dēlu uzēdam…

Radies iespaids, ka tēvs jūsu dzīvē neko daudz nepiedalījās. Pats esat teicis, ka jūs audzinājušas sievietes.

Tētis man pievērsa maz uzmanības, par mani atcerējās, kad uzradās sabiedrība un vajadzēja padziedāt. Mana mamma bija tēva otrā sieva, viņam jau bija dēls no pirmās laulības, mans pusbrālis. Jauks cilvēks, diemžēl jau mūžībā – mums bija desmit gadu starpība. Audzināšanā jau ir dažādas metodes, ne vienmēr tā kliegšana un stumšana ir vajadzīga. Man savulaik bija divi ļoti atšķirīgi pedagogi – klarneti mācīja Jūlijs Grūtups, dziedāšanu Leonīds Zahodņiks, abi pirms kara strādājuši operā: viens orķestrī, otrs dziedāja uz skatuves. Inteliģenti, zinoši cilvēki, burvīgi skolotāji. Cik Grūtups bija nopietns, tik ar Zahodņiku varējām kopā pasmieties un pajokot.

Vai ar Jēkabu bumbu iznāk uzspēlēt?

Tiešām tagad nav laika, vairāk tikai pastaigājamies, par pārējo rūpējas māmiņa. Dēlam vasarā ļoti patīk jūra, braucam uz Jūrmalu, mašīnā viņš diezgan nopietni klausās mūziku. Bija uz baletu Riekstkodis mūsu operteātrī, kaut kur bija sadzirdējis Čaikovska Ziedu valsi no Apburtās princeses. Kopā ar draugu nosēdēja visu Putnu operu, kurā es savulaik dziedāju Kanārijputniņu. Abi bija priecīgi, tur nu Lūsēns, kā saka, ir trāpījis desmitniekā. Tagad ik pa brītiņam mašīnā jāatskaņo Ziedu valsis, jāstāsta par instrumentiem. Jēkabs ar interesi ir klausījies Lučāno Pavaroti balsi, Roda Stjuarta dziedātās Ziemassvētku dziesmas, kas arī man pašam ļoti patīk. Dēls mājās savā nodabā dungo bērnu dziesmas, kuras māca dārziņā; no visa dzirdētā kaut kas aizķeras.

Tagad jau modē ir digitālā bērnība.

Jēkabs ierīcēs orientējas diezgan labi, no telefona, protams, mūziku arī klausāmies.

Par meitu un mazdēlu Nīderlandē laikam lieki vaicāt…

Mums nekādas attiecības tā arī neizveidojās.

Vai ir bijis laiks draudzības uzturēšanai?

Ir pāris draugu, forši mūziķi, diemžēl dzīvo ļoti tālu – Amerikā, abi vijolnieki, tāpat kā mans draugs Andris Riekstiņš, pie kura Cēsīs ieskrienu, ja iznāk braukt garām. Kad Ziga Lorencs bija dzīvs, varēju piezvanīt viņam uz Kanādu, aprunāties. Vēl ir daži draugi dakteri, mani vienaudži. Nesen viens labs draugs aizgāja mūžībā, arī dakteris.Tagad ar daudziem man nav, par ko runāt, darbs un nauda, vairāk nekas viņus neinteresē.  Jā, ar ārstiem ir ļoti patīkami aprunāties par dažādām tēmām, ļoti inteliģenti cilvēki. Viņi arī iet uz koncertiem – gan tādiem, kuros es uzstājos, gan klausās nopietnu mūziku, klasiku. Skolotāji un ārsti koncertus apmeklē, šajā ziņā pamatvērtības nemainās.

Bet vai pats, piemēram, uz teātri ejat?

Nav jau laika, bet ar lielu interesi noskatījos Pūt, vējiņi! Nacionālajā. Bērnībā redzēju, kā Astrīda Kairiša un Ģirts Jakovļevs tēloja, tagad redzēju jauno versiju. Jā, Jēkabs Reinis bija vienkārši perfekts! Pretī spēlēja meitene, kura manā Jelgavas korī piedalījās Koru karos, – Agnese Budovska. Tagad prieks, ka iznākusi tik laba aktrise. Pazinu Reiņa vecomāti, bija manas tantes draudzene. Skaistam darbam vajadzīgs, lai to iznes. Atsauca atmiņā Artmani, Radziņu – šīs burvīgās aktrises…Dīvaini, ka Reinis aizgājis prom no teātra, labprāt aizietu paskatīties vēl kādu lomu. Ja teātris viegli var šķirties no tāda aktiera? Gan teātrī, gan mūzikā izpildītājiem ir milzīga nozīme, kaut vai atceros Andreju Žagaru Operā, kurš vilka uz Rīgu topa līmeņa dziedātājus.

Rīgā nav arī muzikālā teātra, kur Žoržs Siksna pāris reižu mēnesī varētu priecēt ārzemniekus ar neapoliešu dziesmām. Vai dziedāt estrādi latviešu mūzikas klubā.

Mani patīkami pārsteidza Zeit Līgatnē, kura īpašniekam ir klubs arī Valmierā – Akustika. Arī tur vairākas reizes iznācis uzstāties. Būdams Līgatnē, iegāju paskatīties viņu vasaras pasākumu programmu ar latviešu māksliniekiem. Gribētu ieteikt Dzintaru koncertzāles vadītājiem aizbraukt un paskatīties, ka varbūt šajā kara laikā nav jātaisa festivāli vien, kas ir viegls ceļš, kā pelnīt naudu. Līgatnē strādā vīrs ar izdomu, tur ir papilnam klausītāju. Labs restorāns, viesnīciņa; ir, ko darīt kopā ar bērniem, liels pastaigu taku loks. Nezinu, vai viņš ir studējis mākslas menedžmentu, drīzāk jau intuitīvi jūt, kā šo vietu padarīt interesantu.

Bez koncertiem justos slikti

Ir apbraukāta visa Latvija – kaut vai šovasar, kur vienā nedēļas nogalē ir koncerts gan Talsos, gan Salacgrīvā. Kāds ir iespaids par mūsu valsti, cilvēkiem?

Vietas mainās, un jāatzīst, ka mana dzimtā puse, kādreiz bagātā Zemgale, atpaliek no Vidzemes, kur latviešu mūziķiem ir visvairāk darba. Redzēju arī karti, kurā atzīmēti novadi, kas nes Latvijai visvairāk ienākumu: Valmiera, Smiltene, tā puse. Arī vissiltākā uzņemšana ir tai pašā Valmierā, kur ir vairākas koncertzāles. Vecpuišu parkā ir skaista koncertzāle, Akustikā klausās mazākas programmas, lielisks klubs jauniešiem. Skaidri redzams, kur notiek attīstība, kur ir vairāk uzņēmīgu cilvēku. Taču arī mans skolasbiedrs Tērvetē iekārtojis simpātisku restorānu Zoltners, mūsu vecāki savulaik kopā strādāja kolhozā, viņa tēvs bija viens no labākajiem Latvijas agronomiem. Skolasbiedrs arī brauc uz koncertiem, teātriem, labs lauksaimnieks, uzņēmējs.

Varbūt vajag pašam nodibināt krodziņu Pie Žorža, kur dziedāt nedēļas nogalēs, lai nav tik daudz jābraukā apkārt?

Tas ir jāmāk, neesmu tāds cilvēks, pats sevi pārdot nemācēšu. Tagad man producenti piedāvā koncertvietas, uzstāšanos sarakstu, programmas garumu, un es varu izvēlēties. Dažkārt gan, kad jubilejās nepieciešami specveltījumi, kaut kas netiek līdz galam izdarīts. Man taču par cilvēku jāzina vairāk – kur viņš ir strādājis, kas jubilāram ir svarīgs... Jādomā taču par dāvanu – ko viņam pateikt, ko nodziedāt. Nevis tikai atnākt un kaut ko statiski izpildīt.

Ilgajā dziedātāja karjerā noteikti gadījies piedzīvot dažādas negaidītas situācijas. Kā spējat saglabāt aukstasinību?

Jaunībā daudz ko varēju norakstīt uz tās rēķina. Tagad palīdz laiks un pieredze, kas uzkrāta, piemēram, dziedot restorānā. Atceros, bija viens vakars, kur divas kompānijas sacentās ar pasūtījumiem, un visu vakaru skanēja tikai divas dziesmas. Ko darīt, ja maksā? Mēs labi nopelnījām. Viens restorāna galdiņš pasūtīja kādu čigānu romanci, to dziedāja kolēģis. Otrs galdiņš – One Way Ticket, ko dziedāju es. Aizgāju gulēt trijos naktī, un visu nakti man galvā skanēja tā dziesma.

Astoņdesmito sākumā Rīgā bijāt viens no stilīgākajiem puišiem – pusgari mati, saulesbrilles, kļošenes, platformenes. Viens vienīgs imports!

Man bija daudz draugu tirgotāju, kā toreiz teica – spekulanti. Brauca no Jelgavas un pie Laimas pulksteņa stāvēja ar džinsiem un citām mantām. Poļi Šauļos būvēja gāzesvadu, viņi tās mantas pirka no poļiem, pēc tam par dubultu cenu sita gaisā. Bija interesanti vērot viņu darbošanos.

Esat dziedātājs uzvalkā – tā noteikti ir Žorža Siksnas firmas zīme.

Man tāds repertuārs. Astoņdesmito gadu sākumā notika Lielupes svētki, bija jāuzstājas uz kuģīša. Stāvu džinsos un jakā un saku kolēģim, Jurim Kaufeldam no Opuss-C, ka tāds pats arī varētu dziedāt. “Žorž, nāc paskaties, tās kundzes jau pirms pāris stundām atnākušas, lai klausītos tevi, un viņas tevi pazīs tikai uzvalkā!” Jurim bija taisnība, es pārdomāju un apvilku uzvalku. Tā ir – vispirms tu pats savu klausītāju tā pieradini, un tad viņš no tevis gaida tieši to. Neko darīt...

Arī ikdienā laikam jūs šortos neredzēsim?

Man nav tik glītu kāju, un tur vajag sportisku augumu. Es cenšos iespēju robežās nodarboties ar sportu – ātru soļošanu. Jā, kā mūsu Daliņš, un, kā jau sportists, esmu pateicis nē alkoholam. Nu, varbūt atļaujos tējkaroti konjaka. Jābūt formā, jo koncertu grafiks šovasar ārkārtīgi blīvs. Bet, ja es kādu nedēļu neuzstātos, tad justos slikti. Jā, var teikt, ka mūzika man ir atkarība. Tonijs Benets, piemēram, dziedāja līdz deviņdesmit pieciem, pie mums labs piemērs ikvienam mūziķim ir Raimonds Pauls. Starp citu, mans draugs Amerikā reiz spēlēja Benetam klavieres. Dziedātājs ieradies restorānā un gribējis nodziedāt vienu dziesmu, bet orķestra vadītājs pateicis – nē! Visi mēmi. Tad Benets nodziedāja akustiski, bez orķestra, tikai ar klavierēm, un esot skanējis labi. Bet tas, kā var tik ilgi saglabāt balsi, ir noslēpums.

Pašam vēl jāpiepilda arī sapnis par latviešu tautasdziesmu albumu.

Es uzaugu ar tautasdziesmu, sevišķi patika, kā tās dziedāja Miķelis Fišers, Gunāra Ordelovska lauku kapela – tie bija pasakaini aranžējumi. Es vēl to piedzīvoju, pēc tam jau tāda dziedāšana vairs nebija populāra. Mana sieva strādā bērnudārzā par muzikālo audzinātāju, un mazie krievu bērniņi tur gatavo latviešu tautasdziesmas. Attiecībā uz divvalodību Latvijai šajā ziņā būtu uz priekšu jāvirzās ar vēsu prātu, jāpaliek pie savām prasībām. Kaut kas jau iet uz labo pusi, bet tas viss tiek darīts daudz par vēlu.