"No rīta pie telts bija jaguāra pēdu nospiedumi" - latvietis dodas sapņu ceļojumā uz džungļiem

Toreiz man bija apmēram 10 vai 12 gadi. Kā jau katru vasaru, pēc skolas gada beigām tiku nosūtīts pie vecmammas uz laukiem kaut kur nekurienē starp Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu. Tie bija dziļi Latvijas lauki, bez tiešiem kaimiņiem, bet ar dīķi un ezeru, mežiem un pļavām, un pakalniem līdz pat horizontam. Tieši šie pāris mēneši gadā, ko pavadīju, basām kājām skraidot pa pļavām, ložņājot pa mežu brikšņiem un rāpjoties kokos, manī iedēstīja to piedzīvojumu garu un lika meklēt jaunus izaicinājus dabā un apkārt. Ar izkapti pļaut piemājas mauriņu bija viens no tiem darbiem, kas bija manos pienākumos, bet ne jau paša procesa dēļ es to izbaudīju tik ļoti – pie vainas bija rīta rasas un svaigi pļautas zāles aromāts, fonā dziedošas putnu balsis un sienāžu sisināšana.

Un, kad jau vairākus gadus vēlāk pametu Latviju kā tāds Dullais Dauka, lai redzētu, kas tam “ezeram otrā krastā”, reiz, jau sēžot Meksikas džungļu pakājē, atkal sajutu šo pašu svaigi pļautas zāles aromātu, putnus, sienāžus. Te atkal bija brikšņi un koki, un meži, es tos atpazinu, pat īsti nepazīstot. Tā pati svaigsaldā smarža, rīta rasas vēsums un pirmie vēsi sildošie saules stari pa tumšzaļu kalna nogāzi.

Es biju mājās. Lēni aiz cieņas es notupos un ar plaukstu pieskāros vēsajai zemei. Kā lūgšanu pie sevis klusi noskaitīju: “Es nāku pie tevis viesoties kā ciemiņš. Lūdzu, aizsargā mani!” Un spēru pirmos soļus nezināmajā.

Kā es “saslimu” ar džungļiem

Šis nu jau ir kļuvis par manu mazo rituālu ikreiz, kad dodos iekšā džungļos. “Ko dari, Reimundo?” manu lūgšanas rituālu pārtrauc Dons Mario. Izstāstu sirmajam kungam savu stāstu un par šo saikni ar mājām, ko esmu sajutis ar akmeņu palīdzību. Viņš nosmej un saka: “Tev katram akmenim ir jautājums, bet, kas ir interesanti, katrs akmens tev arī atbild!”

Esmu apmeties pie kādas meksikāņu ģimenes džungļu pievārtē, un man apmaiņā pret naktsmājām un vēdertiesu ir uzticēts sakopt banānu audzes mežu. Vērā ņemamas izmaiņas salīdzinājumā ar Piebalgas pļaušanas pieredzi! Šī ir mana pirmā šāda veida pieredze Meksikā, un esmu iemests patiešām mežonīgā pasaulē, kurā es vēl neko nesaprotu un nepazīstu. Pirmo meža kopšanas procesā es pamanu briesmīga paskata un plaukstas lieluma zaļi-sarkanu zirnekli ar simtiem bērniņu... It kā ar to vēl nebūtu gana, mirkli vēlāk manu taku šķērso apmēram pusotru metru gara čūska. Dīvainās putnu balsis nerimstas ne uz mirkli un cenšas pārkliegt cita citu kā tādā haotiskā teātra zālē pirms pirmā cēliena. Kož moskīti. Lido kaut kas līdzīgs Latvijā sastopamajiem iršiem, bet kādas divas reizes lielāki. Man tiek piekodināts cirst banāna lapas uzmanīgi, lai tā sula netiekot man acīs, jo citādi varot kļūt akls. No banāna? Esmu šokā, bet neiešu jau iebilst. Nē – te nav bīstami vai baisi. Un nav arī tā, ka visi tevi džungļos grib nogalināt vai apēst. Katram te ir savs uzdevums – vai tas ir taurenis, vai skorpionzirneklis, vai lietus lāse, vai orhidejas zieds. Šie lietusmeži mani fascinē ar savu pirmatnējumu un dzīvību, ar savu majestātisko varenību un nepārtraukto kņadu. Šī ir mūsu zeme, planēta Zeme – tāda, kāda tā ir. Tās patiesā seja. Bez cilvēka iejaukšanās. Ar saviem likumiem un kārtību.

Vienā no pirmajām reizēm, kad dodos šajos mežos pēc pabūšanas Meksikā, savam Gvatemalas džungļu pavadonim Hugo jautāju, vai jaguārs ir mums bīstams. Uz ko viņš atbild: “Redzi to taureni – viņš baidās no tā putna, ko redzi tur. Tas putns savukārt baidās no mērkaķa kokā, mērkaķis – no jaguāra, bet jaguārs? Tas baidās no cilvēka! Un pretējā barības ķēdes virzienā neviens bez apdraudējuma neuzbruks.” Daudzi no maniem turpmākajiem pavadoņiem, kad jautāju par džungļu valdnieku – jaguāru, atteic, ka pēdas redz visu laiku, bet pašu dzīvnieku vai nu ļoti reti, vai pat dzīves laikā nav gadījies redzēt nekad. Arī es – nu jau padsmit gadu laikā, kopš dzīvojos pa valstīm, kur mīt arī jaguāri, – to esmu manījis tikai tik, cik dzirdējis pavisam netālu, naktī staigājot ap manu telti. No rīta arī jaguāra pēdu nospiedumi pie pašas telts ieejas to apstiprināja. Šim dzīvniekam reiz maiji piedēvēja pat dievišķas īpašības un uzskatīja par svēto dzīvnieku un džungļu karali. Ne tikai vien spēka un viltības dēļ. Tas, ka es neesmu redzējis jaguāru džungļos pats savām acīm, vēl nenozīmē, ka tas nav redzējis mani… Džungļi var būt tik dažādi. No zemajiem Amazones lietusmežiem līdz sausajiem Meksikas un Gvatemalas džungļiem un pasakaini skaistajiem mākoņmežiem Peru un Ekvadorā… Lai gan džungļi ir tik dažādi, no tiem nevajag baidīties, taču ar zināmu piesardzību doties to izpētē un baudīšanā.

Ar kuriem džungļiem sākt?

Es pat nevaru izcelt, kuri džungļi man patīk visvairāk! No dabas viedokļa – noteikti mākoņmeži. No vēsturiskā mantojuma aspekta (jā, tieši tā!) tādi ir Gvatemalas un Meksikas meži ar reiz te mitušās maiju civilizācijas relikvijām un seno pilsētu drupām. Aiz liānu un palmu zaru aizkara no zaļās džungļu jūras viļņiem iznirst cilvēka celts akmens kalns. Bļauru mērkaķi ziņo par svešajiem nācējiem, pār galvu pārlaižas krāšņs tukāns. Reiz plašais tūkstošiem ļaužu piepildītais ceremoniālais laukums tagad paredzēts vien mums…. Šeit katrs solis ir vēsturē mīts. Dabas uzraudzīts un pieskatīts.

Peru un Ekvadoras mākoņmeži ir mistiski un noslēpumaini, kur katrs solis ved tevi augšup un lejup pa miglainajām takām, kur kalnu nogāzes ir apslēptas siltas miglas plīvurā un katra ieelpa ir piepildīta ar ziedu svaigumu. Šajos mežos, šķiet, ka laiks ir apstājies un katrs stūris slēpj sevī noslēpumus, kas gaida atklāšanu. Te putni dzied savas senās dziesmas un katra lapa, katrs zieds stāsta par mūžību, kurā daba un cilvēks saplūst vienotā harmonijā.

Un tad ir arī Amazones džungļi, kuri izstaro senatnīgu pirmatnību, kas piepildīta ar dzīvību, kur katra šķiedra, katrs lapas čauksts, katrs čiepsts un kustība rada kopīgu melodiju, kas stāsta par mūsu planētas dvēseli. Tur, kur neredzamā roka pieskaras milzīgajiem ceibas kokiem, kur orhidejas zied diendienā, kur upes stāsti plūst cauri neskaitāmiem līkločiem, dzīvība pulsē neskaitāmās krāsās un formās. Te viss ir liels, plašs un dziļš, visu apņemošs un reizē biedējošs ar savu milzīgumu. Tieši šie meži ir tie, kuri jau no ceļojumu un ekspedīciju aizsākumiem 19. gadsimtā ir visvairāk vilinājuši avantūristus. Sākot jau ar pārdrošo Persiju Fosetu un viņa kaislību un pārdrošību mesties iekšā, kā pats teicis, “vislielākajā kaujas laukā uz planētas”. Džungļos, kuros notiek “nepārtraukta cīņa par izdzīvošanu”, Fosets pavadīja vairākus gadus, nesekmīgi meklējot noslēpumaino pilsētu Z, līdz pats pazuda tajos bez pēdām. Tomēr svarīgi piebilst, ka ceļojumu un ekspedīciju pasaule 20. gadsimta sākumā ne tuvu nebija tāda, kāda tā ir mūsdienās. Toreiz džungļi bija “cita planēta”. Nepazīstami augi, kukaiņi un dzīvnieki, mistiskas ciltis. Piedzīvojumu meklētājiem nācās aprobežoties ar mežonīgu drošssirdību un naivumu, jo nezināmā bija krietni vairāk nekā atbilžu. Tā, piemēram, pirmās ekspedīcijas džungļos izmantoja zirgus vai ēzeļus mantu nešanai. Un bieži šie meži tika aprakstīti kā “mūžzaļa, necaurejama siena”, tāpēc grūti iedomāties pārvietošanās ātrumu, ja līdzi jāved bariņš ar šiem mantu nesējiem. Šeit gan būtu palīdzējis vērīgāks un pieredzējis džungļu pazinējs, kurš būtu pamanījis dzīvnieku un vietējo cilšu iestaigātas takas. Tādu šajos mežos ir daudz, un tieši pa šīm arī mūsdienās pārvietojas džungļu ekspedīciju komandas.

Visu stāstu lasi žurnāla “jaunsOK!” jaunajā numurā. Vēl žurnālā par influenceru dzīves ēnas pusēm, praktiskiem padomiem sava “startup” izveidošanai, vasarīgām dāvanu idejām un modi, kas ļauj sapņot. Saruna ar digitālā satura veidotāju un šova “Balss maskā” uzvarētāju Nansiju Garkalni par sevis meklējumiem un Latvijas basketbola komandas treneri Luku Banki par mīlestību pret Latviju un olimpiskajām cerībām.

Pērc žurnālu preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai lasi digitālo versiju šeit