Baiba Braže tiem, kuri viņu sauc par dzelzs lēdiju: "Esmu normāls cilvēks!”
Baiba Braže Latvijas politikā parādījās it kā no nekurienes. Tā vismaz droši vien likās tam lielum lielajam vairumam cilvēku, kuri īpaši neseko ārlietu dienestā notiekošajam, jo tieši tur attīstījās viņas līdzšinējā karjera – vēstniecībās Lielbritānijā un Nīderlandē, vēlāk arī NATO. Tādēļ var teikt, ka ārlietu ministres postenis ir tikai loģisks karjeras turpinājums. Atbilstošs ir arī viņas tēls – par sevi pārliecināta profesionāle, kuru viens otrs jau paspējis nodēvēt par latviešu dzelzs lēdiju. Interviju ar Baibu Braži lasi žurnāla "jauns OK" jaunākajā numurā.
Uzreiz jāsaka, ka salīdzinājums ar dzelzs lēdiju Baibai Bražei pašai nepatīk: “Nē, neesmu es nekāda dzelzs lēdija. Esmu normāls cilvēks!” Taču to gan viņa atzīst, ka ir prasīga gan pret sevi, gan pret citiem, un piebilst: “Tādēļ jāprot uzdevumus noformulēt tā, lai tie nevienam neliktos aizvainojoši vai nesaprotami. Komunikācija ir ļoti svarīga.”
Mēnesis kā ātrvilcienā
Ministres amatā esat nepilnu mēnesi. Cik no šī laika esat pavadījusi mājās?
Neesmu skaitījusi, taču ik nedēļu ir bijis pāris komandējumu uz Ukrainu, Igauniju, Lietuvu, vairākkārt – Briseli, Gruziju. Ilgākais bija pirmais komandējums uz Ukrainu, jo uz turieni pa tiešo aizlidot nevar un tādēļ ceļš prasa ilgāku laiku.
Un cik gara parasti ir darba diena?
Ilga. Kādas 12 stundas.
Piedāvājums kļūt par ārlietu ministri jums nāca kā pārsteigums?
Jā, turklāt ļoti liels. Jo man likās, ka politiskajās partijās ir cilvēki, kuri var darīt šo darbu. Nebija tā, ka sēdēju un gaidīju piedāvājumu, biju jau paspējusi sastādīt savus plānus. Kad premjerministre nedēļas nogalē piezvanīja, tas bija neliels šoks. Paņēmu laiku uz nedēļas nogali pārdomām. Skaidrs, ka šis darbs ir saistīts ar privātuma zudumu, jo agrāk vairāk biju strādājusi aizkulisēs, nevis starmešu gaismā, kā to nākas darīt ministram. Pēdējais mēnesis, sākot strādāt šajā amatā, ir aizritējis kā ātrvilcienā, pat īsti nepamanot, kas aiz loga notiek.
Vai, sākot darbu valdībā – ārlietu ministres amatā, jūs saskārāties ar kaut ko, kas pārsteidza?
Ārlietu ministrijas skats ir diezgan visaptverošs, un agrāk man vairāk bija jāstrādā tieši ar ārlietu un aizsardzības jautājumiem. Savukārt tagad darba lauks ir plašāks – jāseko visai Ministru kabineta darba kārtībai. Ikdienā jākoordinē sadarbība ar citām ministrijām, jo mums ir diezgan daudz kopīga ar Aizsardzības ministriju un Ekonomikas ministriju, arī ar Tieslietu ministriju. Vakar, piemēram, piedalījos Saeimā ekonomikas debatēs. Tiek liktas lielas cerības, ka Ārlietu ministrija būs tā, kas uz Latviju atvedīs visas pasaules investorus. Tad nākas skaidrot, ka tas tomēr ir komandas darbs, kurā neiztikt arī bez Ekonomikas un citu ministriju un pašvaldību iesaistīšanās – kaut vai tādēļ, ka ražotnes atvēršanai ir vajadzīga zeme, elektrības pieslēgums, darbaspēks.
Vai šobrīd Latvija, kas atrodas tieši blakus Krievijas “dzelzs priekškaram”, ir ārvalstu investoriem interesanta?
Skatoties, par kādiem pakalpojumiem ir runa. Rūpnīcu varbūt arī negribēs būvēt pierobežā, taču pakalpojumu kompānijai, kurā darbinieki strādā attālināti, ir pilnīgi vienalga, kur viņi atrodas. Protams, konkrētajai pilsētai ir jābūt gatavai atbalstīt investorus, ko, piemēram, Daugavpils gadījumā īpaši nejūt. Savulaik, kad strādāju vēstniecībā Nīderlandē, tad sadarbībā ar LIAA atvedām uz Latviju uzņēmumu Brabantia, kas šeit atvēra ražotni – tagad tā ir Talsu apkaimē. Savukārt Daugavpilī bija ķīmiskās šķiedras rūpnīca, ko plānoja privatizēt kāda Singapūras kompānija, bet beigās tomēr atteicās no šīs ieceres. Toreizējais Daugavpils mērs gribēja vienkārši izpārdot rūpnīcas iekārtas, ko mēs nepieļāvām un panācām, ka šajā uzņēmumā investēja Francijas kompānija Axon` Cable – tagad tas ir viens no lielākajiem darba devējiem Daugavpilī.
Kopumā biznesa vide Latvijā ir ievērojami uzlabojusies, un, ja paskatāmies, ko mēs eksportējam, tad tie, piemēram, ir informācijas un tehnoloģiju pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību. Latvijā ir inovatīvi un izglītoti cilvēki ar labām valodu zināšanām, tādēļ šajā ziņā es esmu optimiste.
Vai mēs varam būt optimisti arī drošības jautājumos, apzinoties, ka tepat netālu uz austrumiem ir politiķi, kuri draud pasaulei ar kodolieročiem? Vai ir pamats cerēt, ka NATO grūtā brīdī tiešām nāks palīgā?
Vienkāršiem vārdiem sakot, Krievija negaidot mums nevar uzbrukt. Kopš 2014. gada NATO valstis ir veikušas lielas investīcijas, lai paaugstinātu novērošanas spējas ārpus savām robežām. Tā nav tikai Latvija, kaut gan arī mēs šajā virzienā esam daudz izdarījuši; tās ir arī mūsu sabiedrotās valstis. Ir ļoti labi redzams, kas notiek robežas otrā pusē, bet tas nozīmē, ka ir paaugstinājušās NATO reaģēšanas spējas. Šobrīd tieši militāru draudu nav, jo Krievija visus spēkus ir koncentrējusi Ukrainā. Taču tas nenozīmē, ka draudi nevar rasties pēc dažiem gadiem. Tādēļ mums ir jāapzinās, ka arī pašiem jārūpējas par savas drošības stiprināšanu, nevis jādzīvo ar cerību, ka gan jau sabiedrotie visu izdarīs mūsu vietā.
Būtiski ir arī tas, ka mainījusies ir NATO atturēšanas un aizsardzības politika, atsakoties no ierobežotu spēku sūtīšanas uz tāliem punktiem, piemēram, Afganistānu, tā vietā atgriežoties pie kolektīvās aizsardzības, kas nozīmē aizstāvēt gan teritoriju, gan tautas. Ir aizsardzības plāni ziemeļu, centra un dienvidu sektoram, ir plāni aizsardzībai jūrā, uz zemes, kibertelpā, gaisā un kosmosā. Lai tos vajadzības gadījumā īstenotu, ir nepieciešama spēku klātbūtne ar dažādām spējām, kā arī spējas ātri pārvietot karaspēka vienības un tehniku, taču vienlaikus nepieciešama arī sabiedrības noturētspēja. Un šajā ziņā pēdējos gados mani uztrauc mūsu neticība pašiem sev – savai valstij, savai armijai, saviem līderiem. Jāatceras, ka Krievijas informācijas kara taktika pirmām kārtām paredz uzbrukumus citu valstu līderiem, lai panāktu sabiedrības neuzticēšanos viņiem. Mūsu pirmā fronte ir mūsu galvās un mūsu pašapziņā – un tās ir jāsargā īpaši rūpīgi. Tādēļ papildus NATO garantijām mums pašiem ir jābūt gataviem sevi aizstāvēt.
Diplomātiskajā dienestā savulaik nonācāt apzināti? Vai arī tomēr lielā mērā tā bija sagadīšanās?
Apzināti. 1992. gadā es sāku maģistra studijas Politisko zinātņu katedrā, kas tolaik bija Vēstures un filozofijas fakultātē, bet 1993. gadā radās iespēja semestri mācīties Groningenas Universitātē –Nīderlandē. Tur bija starptautisko tiesību programma, kurā bija arī jautājumi par ANO, kas mums līdz tam tiešā veidā nebija mācīti. Otrs virziens bija Eiropas integrācija – par Eiropas Savienības veidošanos, par tiesībām. Tas bija ļoti aizraujoši, un atpakaļ es atbraucu ar pilnu pārliecību, ka gribu strādāt Ārlietu ministrijā.
Man paveicās ar to, ka Rīgas 49. vidusskolā mums bija ļoti laba angļu valodas skolotāja Vija Āboltiņa, kuru tolaik mēs kā skolēni varbūt ne pārāk mīlējām, jo viņa bija stingra, taču viņa mums lika kalt angļu darbības vārdu pamatformas. Tajā laikā man likās, ka nav nekā garlaicīgāka, taču rezultātā man pēc tam gramatiku vairs nevajadzēja papildus censties iekalt. Vārdnīca, izteiksmes veids un diplomātiskā angļu valoda – to visu, protams, nācās papildus mācīties, taču pamati bija ielikti jau skolas laikā.
Atceros, ka astoņdesmito gadu beigās vai deviņdesmito sākumā manās rokās nonāca NHL hokeja žurnāli, ko ar lielu interesi lasīju. Taču tā bija pilnīgi cita angļu valoda, tādēļ nācās ar pirkstu vilkt līdzi tekstā un meklēt, ko tie angļu vārdi nozīmē. Tas bija diezgan liels pārsteigums – izrādās, angļu valoda var būt arī tāda. Tos NHL žurnālus es nolasīju līdz driskām. Mums ģimenes draugs bija basketbola treneris Armands Krauliņš, kurš no ārzemēm atveda žurnālu Rock’n Roll – un arī tā bija jauna pasaule. Lasi un konstatē, ka it kā jau tā ir tā pati valoda, ko mācījies skolā, bet tu neko nesaproti. Un atkal ņem vārdnīcu un mēģini saprast teikuma jēgu. Līdzīgi ir ar diplomātisko angļu valodu. Tā ir pavisam atšķirīga no tās, kādā runā cilvēki uz ielas vai seriālos. Un tas ir interesanti.
Visu interviju lasi žurnāla “jaunsOK!” jaunajā numurā. Vēl žurnālā par džungļu ceļojumu burvību, influenceru dzīves ēnas pusēm, vasarīgām dāvanu idejām un modi, kas ļauj sapņot. Saruna ar digitālā satura veidotāju un šova “Balss maskā” uzvarētāju Nansiju Garkalni par sevis meklējumiem un Latvijas basketbola komandas treneri Luku Banki par mīlestību pret Latviju un olimpiskajām cerībām.
