Piedošanai ir dziedinošs spēks. Pētnieks: "Netiekot pāri saviem aizvainojumiem, mēs tos nododam saviem bērniem"

Tas prasīja 36 gadus, līdz profesors Roberts Enraits (Robert Enright) panāca sava projekta pieteikuma apstiprināšanu. Viņš vēlējās ar cietumniekiem, kuri uzturas augstākā aizsardzības līmeņa cietumā, izmēģināt piedošanas terapiju. 2020. gadā tas brīdis pienāca. “Kad beidzot pēc vismaz piecu reižu atraidījuma šo pētījumu augstākā aizsardzības līmeņa cietumā apstiprināja, tajā atklājās iespaidīgi dati par emocionālo dziedinājumu, kādi korekcijas kontekstā jebkad tikuši publicēti,” Enraits saka. Ideja palīdzēt cietumniekiem piedot bērnības pāridarījumus, nevis meklēt piedošanu par saviem pastrādātajiem noziegumiem dažu izpratnē bija tik nīstama, ka aģentūra, kas izskatīja finansējuma piešķiršanu, esot uzlūkojusi Enraitu, šo piedošanas jomas pētījumu pionieri, kurš divreiz nominēts Nobela Miera prēmijai, kā “pilnīgu apkaunojumu”.

“Es to saucu par piedošanas paradoksu, ar ko saskaramies. Mums ir jāliek cilvēkiem pieņemt domu, ka piedošana, lai arī cik nežēlīga varētu šķist, tāda nepavisam nav,” skaidro Enraits. Viskonsīnas-Medisonas Universitātes (University of Wisconsin-Madison) psiholoģijas profesors stāsta, ka piedošana ir garīga vērtība, kam jāsniedz pāridarītājam žēlastība kā nepelnīta dāvana. Šī definīcija ir grūti izskaidrojama, tāpēc izpelnās kritiku. “Nereti mēs redzam, ka tieši cilvēki, kas izturas pret piedošanu visatturīgāk, ir tie, kas visvairāk ir sāpināti. Viņi ir sāpināti tik lielā mērā, ka piedošana viņu skatījumā ir kaut kas pretīgs,” profesors skaidro. “Tāpēc pieaug aizvainojums un ienaids, un var palielināties arī uztraukums un depresija. Taču mēs esam atklājuši, ka tad, ja kāds cilvēku ir ārkārtīgi sāpinājis, piedošana patiešām ir ārstniecības izvēles iespēja.” Kopš Enraita projekta pirmā atraidījuma piedošanas zinātne ir izvērsusies multidisciplinārā laukā. Par to ir publicēti vairāk nekā 3000 rakstu, kuros atklāts, kā piedošana, sākot no tās par nelieliem pāridarījumiem līdz piedošanai par nopietniem noziegumiem, spēj nākt par labu gan fiziskajai, gan mentālajai veselībai. Daudzi no šiem labumiem saistīti ar stresa līmeņa samazinājumu.

Kalifornijas Universitātē pirms vairākiem gadiem veica pētījumu, kurā piecas nedēļas novēroja 332 cilvēkus (vecuma grupa – 16–79 gadi). Pētnieki atklāja, ka dalībnieku stresa līmenis cēlās un kritās proporcionāli aizvainojumam un dusmām, bet samazinājās, kad tika praktizēta piedošana. Tie paši psihologi secināja, ka kumulatīvais stress, kas dzīves laikā sakrājās, bija saistīts ar mentālās veselības problēmām, bet, pateicoties piedošanai, šī korelācija samazinājās un dažos gadījumos pat pilnībā izzuda. Konkrētajā pētījumā bija iesaistīti 148 jauni cilvēki.

Divdesmit četri ieslodzītie vīrieši, kas piedalījās Enraita 24 nedēļu ilgajā pētījumā, bija labs “pārbaudes materiāls”, jo viņi gluži burtiskā nozīmē bija notverti, nonākuši nebrīvē. Kad vīrieši mācījās piedot, viņu niknums un depresijas līmenis nokritās zem slimīgi augstā sliekšņa. Arī nemiera līmenis kritās, toties pieauga empātija. Pēc sešiem mēnešiem ieslodzītajiem joprojām varēja novērot uzlabojumu. Līdzīgs nozīmīgs rezultāts tika novērots ar gados veciem, neizdziedināmi slimiem vēža slimniekiem, kam tika piedāvāta četru nedēļu ilga piedošanas terapijas programma. Pacientiem uzlabojās visi mentālās veselības rādītāji, tostarp ar nākotni saistītas cerības, lai gan šiem cilvēkiem bija atlikuši seši mēneši vien vai pat mazāk, ko dzīvot. Abu pētījumu rezultāti apstiprina nemateriālo piedošanas vērtību – tā, neraugoties uz apstākļiem, uzlabo dzīves kvalitāti.

Aizvainojuma toksiskā ietekme

Informācijas atgremošana jeb prātuļošana – lūk, kas ir tas, ko psihologi sauc par “universālo slikto tēlu mentālajai veselībai”, skaidro Virdžīnijas Sadraudzības universitātes (Virginia Commonwealth University) emeritētais profesors Dr. Everets Vortingtons (Dr Everett Worthington). Piedošanas pētnieki atklājuši, ka šī nevēlamā apsēstās domāšanas forma uzskatāma par vienu no būtiskākajām sekām, ko rada neizdziedināts emocionāls sāpinājums, kuru atstājis kāds pāridarījums vai netaisnība. “Informācijas atgremošanu saista ar traucētu spēju savaldīt dusmas, depresiju, nemieru, posttraumatiskā stresa sindromu un obsesīvi kompulsīviem traucējumiem,” stāsta Vortingtons. “Kad mēs piedodam, prātuļošana lielā mērā tiek apklusināta, un tādējādi psiholoģiskajai veselībai un laimei tiek sniegts vairāk labuma [..] pretēji tam, ka notiek, ja aizvainojumu patur sevī.”

Vortingtons un Enraits ir kļuvuši par īsteniem lietpratējiem, kas gadu desmitiem ilgušos pētījumus pārveido sakarīgā valodā. Piemēram, frāze “aizvainojuma paturēšana sevī” nozīmē dusmas, kas vēlāk pārvēršas ilgtermiņa aizvainojumā, naidīgumā un vēlmē atriebties. Vecu pāridarījumu atgremošana ir simptoms, ko pētnieki sauc par “nepiedošanu”.

“Nepiedošana ir cilvēkiem piemītoša stresa reakcija, ar kuru ķermenis cenšas tikt galā daudzos un dažādos veidos,” skaidro Vortingtons. “Tiek iedarbināta mūsu simpātiskā nervu sistēma, arvien biežāk izjūtam “cīnies vai bēdz” reakciju, tiek ražots kortizols un paaugstinās tā pamatlīmenis.” Hroniski augsts kortizola līmenis palielina iespējamību saslimt, šūnu līmenī novājinot imūnsistēmu – izjaucot signalizējošo proteīnu – citokīnu – līdzsvaru, viņš skaidro. Augsts kortizola līmenis pat var samazināt smadzeņu apjomu, arī hipokampu, galveno atmiņas un mācīšanās centru.

2018. gadā pētnieki no Hārvarda Medicīnas skolas (Harvard Medical School) publicēja pētījumu, kurā piedalījās liela grupa veselīgu vidēja vecuma cilvēku, un dalībniekiem (it sevišķi sievietēm), kam bija augsts kortizola līmenis, laika gaitā pasliktinājās atmiņa un samazinājās smadzeņu apjoms. 

Vortingtona laboratorijā Virdžīnijas štatā viņa komanda mērīja kortizola līmeni 39 cilvēkiem ar ļoti atšķirīgu personīgo attiecību statusu un attiecību kvalitāti. Tiem, kas dzīvoja nelaimīgās attiecībās, kortizola pamatlīmenis siekalu paraugā bija augstāks, un viņi mazāk vēlējās piedot.

Pētnieki no Mičiganas Cerību koledžas (Michigan's Hope College) sekoja līdzi, kā mainījās pētījuma dalībnieku asinsspiediens, sirdsdarbība, sejas muskuļu spriedze un sviedru dziedzeru darbība, kad viņiem lika domāt par kādu, kas bija nodarījis pāri vai aizvainojis. Kā jau pētnieki paredzēja, dalībnieku stresa līmenis paaugstinājās. Tomēr, kad pētījuma dalībnieki praktizēja piedošanas terapiju, stresa līmenis atgriezās normas robežās. Pēc Vortingtona domām, tas izskaidrojams ar to, ka piedošana aktivizē parasimpātisko nervu sistēmu, kas nomierina pārlieku satracināto simpātisko nervu sistēmu.

“Cilvēki ir unikāli, jo spēj ilgstošu psiholoģisku iemeslu dēļ koncentrēt stresa reakciju,” tā savā grāmatā Handbook of Forgiveness (Routledge, 2019) raksta Stenforda Universitātes (Stanford University) profesors, bioloģijas un neiroloģijas speciālists Roberts M. Sapolskis (Robert M. Sapolsky), “un rietumnieki ir unikāli ar spēju dzīvot gana labi un gana ilgi, lai šo cenu samaksātu.”

Augsts kortizola līmenis spēj uzbrukt arī sirds un asinsvadu sistēmai. Metaanalīzē, kurā apkopoti 25 Londonas Universitātes koledžas (University College London) pētījumi, atklāts, ka ilgstoši glabātām dusmām ir cieša saistība ar sirdslēkmi, it sevišķi – vīriešiem.

Citā pētījumā kodolu attēlveidošanas tehnikas izmeklējumos atklāts, ka 32 sirds slimnieki, kas pieteicās uz piedošanas sesijām, kļuva emocionāli veselāki, kā arī pēc 10 nedēļu ilga laika viņu artērijas funkcionēja labāk. “Vispār, ja jums ir iespēja neturēt sevī aizvainojumu, tad labāk to nedariet,” silti iesaka Vortingtons.

Piedot vai nepiedot?

Piedot nozīmē vairāk pieņemt savu identitāti, salīdzinot ar cilvēku, kurš tika sāpināts, savulaik novērojis dzejnieks un filozofs Deivids Vaits (David Whyte), “un ar psiholoģisku virtuozitāti paplašināt savu izpratni līdz tam, kas šo pāridarījumu veica”. Šāds noskaņojums lieliski atbilst Enraita piedošanas terapijas programmas dziedējošajai ietekmei – klīniskai iedarbības formai, ko atzinusi arī Amerikas Psihologu asociācija. Modeļa pamatā ir izpratne, ka piedošana ir izvēle.

Daži kritiķi strīdas, ka piedodot cilvēks riskē atlaist pāridarītaju “no āķa”, tomēr Enraits uzsver, ka tas nenozīmē ne aizmiršanu, ne samierināšanos ar nodarīto. Citējot Aristoteli, viņš saka, ka piedošana un taisnīgums viens otru papildina. Ideālā pasaulē pāridarītājs atzītos un izteiktu nožēlu, bet paradoksālais piedošanas spēks ir tāds, ka tā neprasa atzīšanos un atvainošanos, lai spētu dziedēt.

Kādā klīniskajā pētījumā piedošanas terapija tika pārbaudīta ar 20 sievietēm, kuras viņu bijušie dzīvesbiedri bija emocionāli apvainojuši. Sērošanas process, kam sekoja aizvainojuma atlaišana un piedošana, kas viss noritēja vairāk nekā astoņus mēnešus, būtiski uzlaboja viņu spēju kontrolēt trauksmes izjūtu, depresiju, pēctraumas stresa sindroma simptomus un pašvērtējumu.  Aprakstot 14 mēnešus ilgu terapijas kursu ar 12 vardarbību piedzīvojušiem cilvēkiem, ko pārraudzīja Ziemeļaiovas Universitātes (University of Northern Iowa) profesore Sjūzena Frīdmena (Suzanne Freedman), Enraits skaidro, ka terapijā iekļauta pāridarītāja identitātes atsaistīšana no viņa darbībām un procesa laikā traumētā persona atbrīvota no identificēšanās ar traumu. “Mēs esam atklājuši, ka cilvēkiem, kas cietuši citu ietekmē, ir ļoti viegli identificēt sevi tieši ar šiem notikumiem. It kā viņi būtu iestrēguši tajā brīdī,” viņš stāsta.

“Mēs neattaisnojam šīs darbības, tās ir bijušas šausminošas, bet tam otram cilvēkam piemīt arī cilvēciskums, un tas mums ir jāņem vērā. Tieši tāpat kā cilvēkam, kurš piedod, jo beigu beigās piedošana rekonstruē jūsu abu personību – gan viena, gan otra.”

Piedod, šķiet, ir visgrūtākais vārds

Vēl kāds piedošanas paradokss – jo klajāks pārkāpums izdarīts, jo lielāka iespēja, ka pāridarītājs to noliegs. Klīniskā psiholoģe, 12 grāmatu autore Harieta Lernere (Harriet Lerner) to saista ar savas vērtības un kauna savstarpējo saistību.

Likumpārkāpējs, iegrimis riebumā pret sevi, nespēj atdalīt pāridarījumus no savas identitātes. Taču atklātas atvainošanās saņemšana ir viens no spēcīgākajiem faktoriem, kas ierosina piedošanas reakciju. Atvainošanās un/vai atlīdzība noved pie lielākas empātijas pret pāridarītāju un samazina dusmas.

Lernere, kas studējusi piedošanas terapiju vairāk nekā 20 gadus, skaidro, ka ir liels kultūras spiediens, kas liek piedot pat visnežēlīgākos nodarījumus, taču “ne katrs ir spējīgs uz radikālu piedošanu, tāpat ne katrs uz to tiecas,” viņa raksta savā grāmatā Why Won't You Apologize: Healing Big Betrayals and Everyday Hurts (Gallery Books, 2017). Nav nekā maznozīmīga vai sirdi nocietinoša, ja runa ir par cilvēku, kurš meklē alternatīvu, kā atbrīvoties no visas dzīves laikā sakrātām dusmām, rūgtuma un sāpēm.” Vortingtona piecu soļu terapeitiskais modelis iedala piedošanu divos tipos. Pirmais no tiem ir “uzvedības nodoma paziņojums”, kurā izdarīta izvēle izturēties pret pāridarītāju kā novērtētu un vērtīgu personu. Šo viņš dēvē par “lēmumu piedošanu”. “Problēma ir tā, ka cilvēki var no sirds nolemt, ka viņi citādi uztvers kādu personu, darīt to visu mūžu un tik un tā justies emocionāli ļoti nomākti un zaudēt motivāciju, kad atceras konkrēto notikumu,” viņš skaidro.

Dažiem pāriem, piemēram, “nepiedošana” kļūst par daļu no ļauna cikla. Apskatot 17 empīriskus pētījumus par piedošanu laulībā, novērots, ka pēc piekrāpšanas, lai justos labāk, partneru vidū ir tendence kompromisiem pāraugt sāncensībā un nepieciešamībā atriebties. Visu sarežģī tas, ka pēc konflikta katrs no partneriem “iekodē un atsauc atmiņā pāridarījumus sev vēlamajā veidā,” raksta autore.

Kad ar nodomu piedot un mainītu uzvedību vien nepietiek, Vortingtons definē dziļāku piedošanas veidu – emocionālo piedošanu, kas ir negatīvo emociju nomaiņa uz citām emocijām kā empātija, līdzjūtība un žēlsirdība.

Piedošanas terapija

Stenforda Universitātes Piedošanas projekta direktors Dr. Freds Luskins (Dr Fred Luskin) piedošanu ierindo kā nākamo pēc skumjām. Viņš uzskata, ka īsta piedošana var notikt tikai tad, kad ir iziets viss sāpīgais posms, visas skumju stadijas, un piedošana pati par sevi nav vienreizēja darbība.

“Lai kļūtu par cilvēku, kas piedod, mums ir jāmācās piedot mazākas skumjas. Tad, kad notiek kāds lielāks pāridarījums, mēs esam gatavi, gribam un spējam ar to tikt galā,” tā Luskins raksta žurnālā Greater Good. “Mēs nevaram izskaust nežēlību uz šīs planētas. Tas, ko varam darīt, ir piedot nekrietnību, kas raidīta mūsu virzienā, un savu enerģiju vērst uz to, lai piepildītu savus pozitīvos mērķus. Tad varēsim palīdzēt arī citiem darīt to pašu.”

Enraits skaidro, ka piedošanas terapija iedarbojas, kur citas terapijas un ārstēšanas prakses ir pievīlušas, daļēji tāpēc, ka tā nav iespiesta konkrētā laika posmā, kāds parasti ir ātriem korelācijas pētījumiem. “Kad Sjūzena Frīdmena veica pētījumu ar incestu pārdzīvojušiem cilvēkiem, viņa 54 nedēļas pēc kārtas reizi nedēļā uz stundu ar viņiem tikās (ar katru, viens pret vienu), līdz traumētie cilvēki atzina, ka ir tikuši tam pāri,” stāsta Enraits. Enraita piedošanas terapija ir 20 soļu process, bet šis ceļš ved cauri četrām galvenajām fāzēm. Pirmajā posmā cilvēki apzinās, ka pret viņiem kāds ir izturējies netaisni un viņi par to jūtas sāpināti un ir dusmīgi. Otrajā posmā viņi samierinās ar piedošanu kā ar definīciju. Šajā brīdī katram ir izvēle – terapija nevar turpināties, ja cilvēkam nav apzinātas vēlmes piedot.

Trešajā posmā notiek “izziņas piedošana” – tad sāk domāt par pāridarītāju kā par pilnvērtīgu personu. Pēdējais un visgrūtākais posms ir emocionālā piedošana, kas liek paplašināt savas žēlsirdības un līdzjūtības robežas līdz apvainotājam. Atgriežoties pie Sjūzenas Frīdmenas pētījuma par 12 vardarbību pārcietušām sievietēm, astoņpadsmit gadus pēc piedzīvotā viena no sievietēm atzinusi, ka piedošanai viņas dzīvē joprojām saglabājusies vadošā ietekme. “Piedošana nav vienreizēja darbība – tas ir dzīvesveids,” viņa teikusi. “Manai stiprākajai pārliecībai nav obligāti jābūt reliģiskai, bet tā sakņojas Mātes Terēzes idejā, ka “mēs nevaram ienīst kādu, kura stāstu zinām.”” Varbūt šis der kā piemērs dzejnieka Vaita “psiholoģiskajai virtuozitātei”, kad ar empātijas spēku un iztēli veicam drosmīgu lēcienu otra cilvēka personībā.

Grēkot (kļūdīties) ir cilvēcīgi

Līdz laikam, kad Dienvidāfrikas aparteīda beigās darbu sāka Patiesības un samierināšanās komisija (Truth and Reconciliation Commission), piedošanai veltītu pētījumu nebija daudz, un to saista ar reliģijas monopolu uz šo jēdzienu.

Vortingtonam pašam bija ticības pārbaude un ne tikai attiecībā uz piedošanu, bet arī uz ticību Dievu – 1996. gada Jaungada dienā tika brutāli nonāvēta viņa māte.

“Censties piedot savas mammas slepkavām bija, kā vētras laikā stāvēt Le Conte kalna virsotnē. Instinktīvi gribēju sarauties sāpēs,” viņš rakstīja Christianity Today. Vortingtonam izdevās piedot, bet ne bez lūgšanu palīdzības, kas viņam ļāva pārdzīvot savu “garīgo krīzi”.

Beilora Universitātes (Baylor University) asociētā profesore, psiholoģe Džo Anna Tsanga (Jo-Anne Tsang) atklāj, ka cilvēki, kas sevi uzskata par reliģioziem, ne vienmēr vairāk piedod salīdzinoši nesen notikušus pāridarījumus, bet viņi vieglāk tos piedod pēc ilgāka laika.

Aiovas Lutera koledžas (Iowa's Luther College) profesors, psihologs Lorēns Tusēns (Loren Toussaint) vadīja pētnieku grupu, kura secināja, ka vecāka gadagājuma cilvēki un pusmūža cilvēki spēja piedot vairāk nekā gados jauni pieaugušie. Tusēna pētījums aptvēra 1500 amerikāņus. Turklāt tiem, kuri spēja piedot vairāk, bija labāks veselības stāvoklis un labklājības līmenis, un viņi ziņoja, ka jūtas, it kā viņiem būtu piedevis arī Dievs.

Saistība ar labāku veselības stāvokli un piedošanu atkārtota arī citā pētījumā, kurā piedalījās 1600 amerikāņu.

Saistība starp piedošanu, reliģiju, Svēto Rakstu interpretāciju un lūgšanām ir sarežģīta, bet vienā no Džordža Foksa Universitātes (George Fox University) pētījumiem atklāts, kurā jomā varētu meklēt iespējamo kopīgo pamatu. Autori raksta, ka laikam, kas tiek pavadīts lūgšanās, ir decentralizējoša pieredze, kas liek koncentrēties nevis uz sevi, uz pašabsorbciju, bet uz pāridarītāja cilvēcisko pusi. Šī citādi orientētā uzmanība jeb empātija nav tikai psiholoģisks veidojums, tā ir saistīta ar konkrētu smadzeņu daļu darbību, kas ir iesaistītas piedošanas procesā.

Sociālais labums

Enraits ir bezgalīgs optimists un vēlas, lai mūsu savstarpējās atkarības atzīšana polarizētajā pasaulē būtu norma, nevis kaut kas ārkārtējs. “Tāpēc mēs vietās, kur pasaulē notiek lieli konflikti, veicam izglītošanas kampaņas par piedošanu,” viņš stāsta. “Nozīmīga problēma slēpjas tajā, ka, netiekot pāri saviem aizvainojumiem, mēs tos nododam saviem bērniem un viņi – tālāk saviem bērniem.”

Viena no pasaules vietām, kur Enraits un Starptautiskais piedošanas institūts (International Forgiveness institute) veicis savus pētījumus, ir Ziemeļīrija. Kad zinātnieki divos pētījumos Belfāstā studentiem novēroja būtisku dusmu samazinājumu, viņi ķērās pie piedošanas mācību programmas izmēģināšanas skolās un mājās ar bērnu vecākiem. Pētījuma noslēgumā bērnu vecāki bija apguvuši un pieņēmuši programmas saturu un pierādīja, ka spēj vairāk piedot nekā bērni.

Enraits citē pētījumus par dažādām paaudzēm, kuros atklāts, ka bērni, kas izdzīvojuši pēc nacistu koncentrācijas nometnēm, ir mantojuši augstāku emocionālā stresa līmeni nekā viņu vecāki.

“Mēs domājam, ka savas dzīves laikā cilvēks vienkārši visu laiku praktizē morālos tikumus – pacietību, toleranci, taisnīgumu. Kāpēc nevarētu tam pievienot vēl vienu morālu tikumu, kas mūsu laicīgajā sabiedrībā tiek absolūti ignorēts? Piedošanu. Ja mēs to darītu, ģimenēs, starp partneriem un, manuprāt, arī kopienām varētu novērot kvalitatīvas pārmaiņas. Bet tas ir krietni nokavēts.”

Pētījumā, ko veica Kārdifas Universitātes (Cardiff University) zinātnieki, kas analizēja piedošanas lomu ģimenes attiecībās, atklāts, ka šis viedoklis atbilst patiesībai. Vecāku modelēta piedošana bija saistīta ar lielāku ekspresivitāti ģimenē, mazāku konfliktu daudzumu un nemieru, lielāku saliedētību un labāku laulības dzīvi. 

“Ir šī nemateriālā mantojuma izjūta, par kuru vairums cilvēku nemaz nedomā,” skaidro Enraits, “turklāt, ja mūsu bērni spēj mantot mūsu dusmas un tās spēj pārmantot mūsu mazbērnu mazbērni, vai pastāv iespēja, ka viņi spētu mantot mūsu lielāko maigumu, līdzjūtību un mīlestību?”