"Dažreiz liekas, ka caur maniem pirkstiem iet Dievs" – likteņstāsts, kas spēcīgāks par kino

No farmācijas līdz Telefilmai

– Daudzus gada tumšajos mēnešos pārņem grūtsirdība, bet tu starojoša. Vai tāpēc, ka īsfilma Zivs, kurā tev galvenā loma, izvirzīta Lielajam Kristapam?

– Kas ar kino sapinies, tiešām ir uz mūžu apzīmogots. Vispirms Telefilma, tad Rīgas kinostudija – 25 skaistākie dzīves gadi. Priecājos, ka sakari palikuši. Zivī esmu autoveikala šoferīte, kas pie reizes izsauc mirušo garus. Pirms tam bija loma telestāstā Dzīves krustcelēs. Pēc pārraides pazīstami aktieri draugos izteica komplimentus. Nupat iegadījās arī neliela loma poļu filmā. Tie tomēr ir tikai svētku brīži. Taču arī ikdienā jūtos ļoti labi. Vācot augus, daudz esmu dabā. Ļoti patīk masēt. Darbojoties dažreiz liekas, ka caur maniem pirkstiem iet Dievs. Esmu sapratusi, ka to nedaru es, bet Kāds caur mani. Tad ikreiz no jauna rodas ticība sev. Jo nedrīkst sev neticēt – tas liecinātu, ka neticu arī tam, kas augšā.

Esmu pateicīga, ka Dievs mani apveltījis ar divām lielām dāvanām. Pirmā – es nekad neslimoju. Bet otra – lai cik trakās situācijās dzīve iemet, piezemēties vienmēr izdodas uz kājām. No neierastāka skatupunkta ieraudzīt to, kas man uz visu mūžu iezīmējis pasaules centru – kino.

– Bērnības sapnis?

– Tajā laikā, kad jauni cilvēki izvēlas profesiju, man domu par kino galvā nebija. Jāstudē. Iesniedzu dokumentus Medicīnas institūta farmakologos. Gatavošu zāles, izgudrošu jaunas, palīdzēšu slimajiem tapt veseliem – diviem kursiem ar šādu motivāciju gāju cauri. Nokārtoju praksi Dzemdību namā, dabūju pastrādāt aptiekā. Līdz brīdim, kamēr kā ar āmuru pa smadzenēm trāpīja apjausma, ka zāļu izgudrotāja zelta doma un farmakoloģiskā industrija nav paralēlas sliedes, neved vienā virzienā. Sapratu, ka farmakoloģija nav mans ceļš.

Kad izņēmu dokumentus, mamma bija šokā, viņas māsa, pie kuras Rīgā dzīvoju, mirka asarās, vienīgi tētis neiebilda: pašai jāizlemj. Izlemšanā vislielākā nozīme bija mammas māsas vīram. Invalīds, pēc nelaimes gadījuma iesprostots ratiņkrēslā, tomēr gleznoja, spēlēja akordeonu, gatavoja rotas. Personība. Mākslinieks. Teica: tev jāiet uz mākslu. Tā arī darīju – strādāju, bet vienlaikus apmeklēju sagatavošanas kursus Mākslas akadēmijā. Pat neiedomājos, ka iekļūšana šajā augstskolā pielīdzināma automašīnas laimēšanai loterijā. Tomēr man laimējās. Mācījos tikko izveidotajā dizaineru kursā. Studiju gaisotnē iederas ballītes, pasēdēšanas ar gudrām un pārgudrām runām, visbiežāk Putnu dārzā. Vienreiz skatos – ienāk Ints Ivans, skolas biedrs no Liepājas laikiem; esmu liepājniece. Stāsta, ka esot operatora asistents televīzijā. Man atliek atzīties, ka es – tikko no mediķiem aizgājusi topošā māksliniece, kura tomēr īsti nesaprot, ko pasākt ar savu dzīvi. Viņš: nāc uz Telefilmu! Jau nākamajā dienā bija tikšanās ar redaktoru Reini Ādmīdiņu. Tur jāsakrīt daudzu zvaigžņu labvēlībai, lai saruna beigtos kā toreiz: “Būsi filmu redaktore.”

– Kā tiki galā – bez pieredzes, bez atbilstīgas izglītības?

– Netiku. Nākamajā dienā jāpiedalās aktieru atlasē Rozes Stiebras un Anša Bērziņa filmai Dzejnieks. Ansis grib dzirdēt redaktores domas, ko labāk ņemt galvenajai lomai – Juri Strengu vai Intu. Par Strengu skaidrs, bet kas ir Ints? Skatos acīs un atzīstos: lai arī skaitos redaktore, bet, piedodiet, nezinu. Taču man patika uzzināt. Ātri pieleca. Tomēr redaktores godā īsti neiedzīvojos, jo tieši tajā laikā kāda kolēģe aizgāja dekrētā un tiku norīkota par filmu direktori. Līdz pat studiju beigām paralēli akadēmijai bija Telefilma.

– Kas jādara filmu direktoram?

– Veidojām žurnālus – dokumentālas skicītes, ko rāda pirms filmām, arī desmit minūšu garas filmiņas par sabiedrībā pazīstamiem ļaudīm. Popularizējām gan māksliniekus, gan darba pirmrindniekus. Filmu direktors iepazīstas ar scenāriju un ķeras pie visu parametru sabīdīšanas tā, lai varoņi nepamūk un filmētājiem nodrošināts viss darbam vajadzīgais. Tagadējiem kinoļaudīm grūti noticēt, ka tā tiešām bija – galva sāp, rēķinot, kā ekrānlaikam piešķirtos 35 tūkstošus rubļu iekļaut tāmē, lai nerastos atlikums. Lai nu par ko, bet par naudas trūkumu žēloties nevajadzēja. Taču galvenais emocionālais nospiedums no tiem laikiem palicis cits – nepārtraukts radošais pacēlums. Un prieks par to visi par vienu, viens par visiem sajūtu, kas ne mirkli nepameta.

No mērīšanās ar gailīšiem neizvairīties

– Kāpēc tur nepaliki?

– Tiklīdz sāka būvēt jauno televīzijas centru Zaķusalā, Telefilma tika likvidēta. Tad kinostudija ir loģisks turpinājums. Kļuvu rekvizitore. Kā ieblieza pa sirdi jaunā gaisotne! Pēc dzīvošanās Trīs musketieru formātā pēkšņi nokļūt vidē, kur valda drausmīga subordinācija. Man jāklāj galds, bet nav īsti skaidrs, vai pietiek ar alumīnija dakšiņām vai iederīgākas ir sudraba. Es uzreiz pie režisora. Kas par traci sacēlās! Rekvizitoram ar neskaidro jautājumu vispirms jāvēršas pie režisora asistenta par rekvizītiem, viņš drīkst pajautāt filmas otrajam režisoram, bet tas runās ar galveno. To pieņemt nespēju, tāpēc arī turpmāk gāju pa taisno pie režisora. Kolēģi pamazām ar to aprada. Arī gadījumos, kas izgāja ārpus ierastajiem rāmjiem. Reiz pat sakāvos ar režisoru Aloizu Brenču.

Brenčam bija mendele katrā filmā atrast jaunu meiteni, kuru visu priekšā knābāt. Visi to zināja un tvēra tikpat pašsaprotami kā gadalaiku maiņu. Toreiz biju rekvizitore filmā Dubultslazds, un upura loze krita man. Rīts, tikko esam tikuši otrpus stingri apsargātajām izlidošanas zonas barjerām Šeremetjevas lidostā. Jāfilmē epizode, kur divi atbraucēji apmainās ar informāciju. Vienam kabatā pildspalva, otram blociņš. Esmu abiem tos atdevusi, gaidām Brenču. Iebrāžas kā krusas mākonis – neizgulējies un uzvilkts – un sāk kliegt: nu, protams, atkal visu kavē Lilija! Ne pildspalvu, ne blociņu viņai rokās neredzu! Lēni teicu: “Aļik, mēs esam vienā augumā, tāpēc man būtu ļoti viegli iesist tev pa seju.” Viņš kā lapsene: kas tu tāda, ka uzdrošinies man runāt pretī? “Esmu sieviete, kuru vīrietis riebīgi apvainojis.” Un iešķīlu. Baigais klusums. Viņš pagriezās un turpināja darboties, it kā nekas nebūtu noticis. Brenča lieliskā īpašība – zibenīgi reaģēja, ļoti ātri strādāja un prata šajā ritmā ieraut pārējos. Maskavā vairs ne vārda par starpgadījumu, bet Rīgā uzrakstīja kļauzu. Dabūju rājienu.

Kolēģi ar rekvizītu ceha priekšnieci priekšgalā: tā atstāt nevar, sūdzi viņu tiesā! Iesūdzēju. Vieni manā pusē, otri atgādina, ka tikai pār noliektu galvu zobens neceļas, trešie ķiķina, ka nu visus gaida labs kino. Taču, kad noteiktā diena bija klāt, kāda vairs tiesa, ja man no bailēm zobi klab. Pienāk Aigars Cilinskis un iespiež rokās eleniuma paciņu: ieņem, jo tāda tu ārpus studijas rādīties nedrīksti. Nomierinošus līdzekļus lietojusi nebiju, iedarbojās pārliecinoši. Tiesā biju mierīga un argumentēta kā piemineklis. Rājienu man atcēla, visus pārmetumus anulēja.

– Ko apsūdzētais?

– Nezinu, tiesā viņu pārstāvēja advokāts. Gandrīz mēnesi nebijām tikušies – katram savi darbi. Viendien eju pa gaiteni – šis nāk pretī. Smaida, eiforiskā pacēlumā apķer: Lilli, man tūlīt ies vaļā jauna filma, nevienu labāku rekvizitoru par tevi tajā nevaru iedomāties. Nāksi strādāt? Mazliet samulsusi nomurminu, ka mēs tomēr tikko tiesājāmies. “Tas taču tīrais sūds, kurš vairs tādus niekus atceras? Nu sanāca, ka sabridos. Tu taču man par visām tām šmucēm piedosi, vai ne?” Nu, protams, Aļik, atbildēju. Tā tiešām bija. Toties kādu vērtīgu atziņu no tās reizes visai dzīvei paņēmu: ja situācija pieprasa mērīšanos ar gailīšiem, izvairīties nedrīkst, ja tas ir lietas labā. Ja vēl tā lieta ir kino, labs viss, kas tam par labu. Ja nākamajā filmā mēs būtu strādājuši kopā, zinu, ka manā klātbūtnē nebūtu neviena viņa dusmu izvirduma vai nepamatota pārmetuma. Taču nesanāca – es tobrīd jau gaidīju Almiņu.

No siltumnīcas līdz kūtij

– Kurā brīdī tāds pagrieziens?

– Apprecējos 27 gadu vecumā. Pa dēkai gadījās arī agrāk, taču skaidri jutu, ka man tomēr svarīgi tā: ar vienu, bet riktīgi. Toreiz tika uzņemta Adas Neretnieces Pēdējā reportāža. Kā visās darbavietās, arī kinostudijā Jāņu vakarā vēlā filmēšana, lai cilvēkiem prāts uz muļķībām negriežas. Man sarunāts braukt uz Klintaini, kas atrodas 118 kilometru no Rīgas, taču saulrieta brīdī es vēl studijā. Pienāk Aldis Bērziņš – apgaismotājs. Augumā divmetrīgs, ļoti labdabīgs un mierīgs. Pazināmies tikai sasveicināšanās līmenī. Kur tu Jāņus svini? Kā kur? Tepat! Bērziņš ierosināja braukt uz Ērgļiem. No rīta rātni atvadījāmies, jo viņam bija jādodas uz filmēšanu. Taču pēc atgriešanās puisis ar koferi rokās pēkšņi nostājās uz manas īrētās istabiņas sliekšņa – mīlu, gribu precēt. Mierīgi viss notika. Ļāvos. Kad aizbraucām pie maniem vecākiem, nenocietos: mammu, vai man vajag tā steigties? Viņa pateica zelta vārdus, pēc kuriem šaubīšanās šķita lieka: “Vecs kalendārs nevienam nav vajadzīgs – precies, meit!”

– Tagad kalendārs bija īstais?

– Savāds laiks sākās – siltumnīca siltumnīcā. Jo kinostudija bija noslēgta vide ar īpašu, ārpasaulei neizprotamu režīmu. Darbaholisms cieši kopā ar bohēmu. Visur, kur braucam, tiekam gaidīti. Klāti galdi, neviltota labvēlība. Alkohols pirmajā un pēdējā filmēšanas dienā. Pasēdēšana pie glāzītes, sagaidot un pavadot slavenus aktierus. Paldies Dievam, manī kāres uz alkoholu nav. Varēju visu nakti nostaigāt ar glāzi rokās, pēc tam sakārtot telpu, visus savākt un izvadāt pa mājām.

Otru siltumnīcu mājās sagādāja vīrs. Cilvēks, kurš rūpējas, lai ledusskapis pilns, kurš nekrāpj, nemelo, mīl sievu un bērnus, zināju, ka tā ir vērtība. Arī to jutu, ka uz viena pamata stāvam. Tā kvēli viņu neiemīlēju, taču mums bija labs dialogs. Aldis bija ļoti savs. Vairāk nekā tikai kolēģis, mūsu bērnu tēvs.

– Kā pasakā – viņi dzīvoja ilgi un laimīgi?

– Kopā bijām 23 gadus. Un siltumnīcas posmā – laikam jau laimīgi. Taču, kad kinoindustrija tika aiznaglota, lielākā daļa šai jomai piederīgo, īpaši vīrieši, pēkšņi izrādījās kā vārgi tomātu stādi, ko ķērusi salna. Ātri nodzērās un apmira, jo neko citu darīt neprata. Un negribēja arī, pārāk cieši bija saauguši ar apziņu: es – režisors, es – operators. Sievietes turējās brašāk, viņām neļāva pazust bērni. Man kinostudijas laikos jau bija divi. Visur staipīti līdzi. Pēc viena tāda izbraukuma abi atteicās mājās lietot podiņu. Vajagot kā komandējumā – čurāšana tikai vecajās filmu bundžās. Tiklīdz kinostudija pajuka, mūsu ģimenes dzīve sāka iet šreijā. Alkohols – nu jau ārpus siltumnīcas. Mans vīrs pret to bija bezspēcīgs. Vairs nevarēja savākties, lai nodarītu darbus līdz galam.

– Kad nelaime ienāca tavā dzīvē, ko darīji?

– Tolaik daudziem, kas nokļuvuši līdzīgā situācijā, pēkšņi likās, ka izeja jāmeklē laukos. Ņems senču zemes, ars un sēs, smelsies spēku no saulrietiem un rītausmām. Mans vīrs, kurš laukus bija paostījis, vienīgi taisot kino, pēkšņi iedegās: tu taču allaž esi gribējusi būt dabā! Laižam uz tavu senču mājām saimniekot! Būs mums rasas rīti un svaigs gaiss bērniem. Iecerētā laimes osta atradās četrdesmit kilometru no Liepājas. Vecas, kādreiz stipras ēkas, milzīga kūts ar uzbrauktuvi. Ome jau bija tik savārgusi, ka dzīvoja pie manas mammas, bet mājā saimniekoja mammas brālis, rūdīts vecpuisis.

Jaunajā dzīvē iesoļoju minibruncīšos un lakotiem nagiem. Drīz ieradās mans tēvs un ar kaimiņos sarunātu traktoru atveda govi. Dāvana. Kad sāku raudāt, arī viņš aizkustinājumā slaucīja acis, jo bija pārliecināts, ka tās ir laimes asaras. Nākamā sestdienā lopiņu skaitu palielināja seši sivēni, bars vistu un trušu. Pēc laiciņa tika atgādātas četrdesmit aitas, kas pienācās par omes pajām. Mans vīrs pēkšņi atjēdzās, ka kūts darbos piedalīties nevar, jo viņa organisms sūdus nepanes. Lai glābtos no alerģijas, vīram jādzer šņabis. Mammas brālis priecīgs piebiedroties. Abiem pieslienas vēl viens, kurš dzīvo turpat pāri ceļam, un nu viņiem trejbiedru biedrība. Man bija jāiemācās ne vien tikt galā ar lopiem, bet arī malku skaldīt, sienu pļaut, ar traktoru braukt. Bērni darbos līdzi. Almai tikai četri gadi, bet, kamēr es pa kūti, viņa jau pagatavojusi brokastis. Pamazām sapratu, ka nespēju tikt galā ar piena upēm un rasas rītiem. Ka man ir nežēlīgi grūti. Ka pirmo reizi dzīvē sāk zust prieks. Bet visvairāk dedzināja domas par bērniem – kas ar viņiem notiks, ja šajā ikdienā paliksim?

Trīs veikali un krogs

– Tomēr saņēmies dezertēt?

– Rudens novakars, laukā ķepinās pirmais sniegs. Esmu saklājusi vakariņu galdu: zupa, maize, gaļa. Visi sasēžamies, abi vīrieši, kā allaž, kunga prātā. Te mammas brālis ievēro, ka viņam nav dakšiņas. Iedegas: čūska gatavā – vai man ar pirkstiem vajadzēs gaļu ķekselēt, ja dakšiņu nevīžo nolikt? Kad galds bija nokopts, saģērbu bērnus, paņēmu somu un izgājām uz šosejas. Nostopējām mašīnu un vēl pirms pusnakts bijām Liepājā. To, ka zemnieces posms manā dzīvē beidzies jau pēc nepilniem diviem gadiem, vīrs apjēdza tikai trešajā dienā. Zvanīja manai mātei: šodien neesmu Lilli redzējis, vai gadījumā nav pie tevis?

– Kā pārmaiņas tvēra tavi vecāki?

– Mans tēvs jau miris, bet joprojām silts vilnis pāršalc, viņu iedomājoties. Strādāja kuģu remonta rūpnīcā – gan virpoja un metināja, gan ar papīriem ņēmās, bija ceha priekšnieks. Bet mājās priekšniece bija mamma. Kad paps mēģināja aizslīdēt uz medībām vai makšķerēšanu, mammai pātadziņa rokās: jābrauc tavai mātei sienu pļaut. Tikai reizēm pamanījās aizšmaukt. Sazvērnieciski piemiedza man ar aci: meitiņ, aizskrienam uz kuitiem. Kuiti – krūmi. Tad sēdējām uz akmeņiem, šūpojām kājas un runājām. Par ticību ne, bet no šīm sarunām ielāgoju: kas kopā ar dabu, tas ir saticies ar Dievu. Tēvs man ir labestības iemiesojums, mamma daudz šerpāka, taču, lai cik dīvaini, savu znotu viņi abi pieņēma, pat mīlēja. Balstot mūs, necentās viņu nomelnot. Tā arī viņi tvēra: jāķepurojas! Tad Dievs palīdzēs. Kā gan citādi, ja ir bērni?

– Tiki ar dzīvi galā?

– Sadabūju lūpu krāsu, uzvilku augstpapēžu kurpes un gāju uz pilsētas domi pēc atļaujas izvietot kādā sabiedriskā vietā bērnu spēļu automātus. Nesen biju satikusi kādreizējo kolēģi no kinostudijas, kurš stāstīja, ka bijis Singapūrā un šādus automātus atvedis. Rīgā dažus uzlikuši, un bērni esot kā uzburti. Viņam esot plāns dažus izīrēt. Būdama bezizejā, iedomājos: kāpēc ne man? Pametu viņam šo ideju un necerēti ātri saņēmu pretimnākšanu: rīkojies, un 30 procentus no peļņas varēsi paturēt.

– Trīsdesmit procenti – tas ir daudz vai maz?

– Nauda plūda straumēm. Dažreiz nācās zvanīt mammai uz darbu, lai pusdienu pārtraukumā atskrien pie manis ar auduma kuli, jo somu vairs nevar aiztaisīt. Drīz vien atvēru krogu, humpalu veikalu, biljarda zāli. Bērni vēl tagad atceras, kā vakaros sēdējām pie virtuves stūrī nobērta banknošu kalna un skaitījām repšus.

– Savu dzīvi bijāt iekārtojuši bez Alda?

– Pilnīgs klusums, tikai pa ausu galam dzirdēju, ka māsa viņu aizdabūjusi ārstēties. Taču, kad meitai bija jāsāk iet pirmajā klasē, viņš ieradās. Alma bija diezgan kategoriska: mums tādu tēti nevajag. Kristapam tolaik bija mazliet pāri pieciem gadiem. Viņš, apķēries man ap kājām, raudāja baltām asarām: mammīt, lūdzu, lūdzu, ņemsim papu atpakaļ! Es bez viņa dzīvot nevaru! Arī mamma smagi pūta: kā nu bērni augs bez tēva...

Un tad mums iestājās miljonāru periods. Taču nevis tāds, kurā bagātnieki raud, bet liela mīļuma un ārkārtīgi intensīva darba laiks. Bez lāsītes alkohola – no tā brīža un vēl deviņus nākamos gadus. Mums piederēja vairākas ekskluzīvas mašīnas, privātmāja, trīs veikali, lepns krogs, kurā es gan priekšniekoju, gan strādāju par bārmeni. Spēļu automātus vairs neīrēju, bet biju iegādājusies savā īpašumā. Šo sistēmu sauca Labirints. Taču viena diena ļoti spilgti atmiņā. Abi sēžam, un pēkšņi Aldim saku: zini, es visu šito atdotu par darbu pie viena forša ķinīša. Viņš man paskatās acīs un klusi atbild: es arī.

– Un vārds tapa dzīvs?

– Aizvien vairāk sapratām, ka biznesa pasaulē esam tikai iemaldījušies. Uzšūpoti viļņa galotnē, lai labāk redzētu, cik ļoti šajā sistēmā neiederamies. Sēžam pie viena galda ar bārmeņiem, priecājamies, ka krogs rullē un viņi var labi nopelnīt, bet nauda no bāra ietek tikai dienās, kad jāizmaksā alga. Katrs šiverē, kā māk, rauj sev, bet viņiem to pateikt mums abiem kauns. Protams, bizness sāka strauji iet uz leju.

– Cik daudz laika vajadzēja, lai saprastu, ka savā labirintā esat apmaldījušies?

– Punktu pielika kriminālsižeta cienīgs notikums. Vedot no Rīgas preci, mežā vīra mašīnu apturēja bruņots piecnieks. Aldis, kurš oficiāli nēsāja ieroci, sašāva uzbrucēju mašīnai riepas, un viņam izdevās aizmukt. Bet jau nākamajā dienā bārā ieradās skarbi vīri, no kuriem nekāda atšaudīšanās nebija iespējama. Pēc viņu izvirzīto noteikumu izpildes vakarā atlika secināt, ka no mūsu bagātības pāri palikuši tieši septiņi lati.

– Kam sūdzējāties, kā mēģinājāt nolaupīto atgūt?

– Tajos gados visas jomas, kur apgrozās nauda, kontrolēja mafija, un to zināja visi. Bet bija bezspēcīgi. Tagad to daudzi aizmirsuši, bet tāds tas laiks vienkārši bija.

– Izdevās saņemties arī pēc šā kraha?

– Zināju, ka vienam no maniem klasesbiedriem pilsētas centrā pieder paputējis bistro. Lūdzu tur darbu, bet viņš nopriecājās: mēģini pacelt, ja izdosies, varēsi izpirkt. Atkal es aiz bāra letes, vīrs pēc veciem televizoriem uz Vāciju vai uz Rīgas bāzēm pēc precēm humpalu veikaliem. Varbūt nemaz nebūtu tā centušies, bet tieši tajā laikā pieteicās trešais bērns. Šoreiz mūs izputināja nevis mafija, bet pilsētas dome. Darīja zināmu, ka outlet veikali pilsētas centrā nedrīkst atrasties. Pāris dienās viss tika aizklapēts. Reiz, stumjot tikko piedzimušā Daniēla ratiņus, uz ielas satiku sievieti, ar kuru kopā vēl nesen bijām gājušas uz sporta klubu. Viņa sāka skaidrot, kāpēc no manis izvairās: tavs tagadējais statuss var nākt par sliktu manam biznesam. Viņai piederēja veci autobusi braucieniem uz Polijas tirgiem.

Nekas nav paturams uz mūžu

– Kā cilvēks jūtas, kad dzīvē jāsastopas ar gudrās grāmatās piesaukto situāciju, kad pirmie pēkšņi attopas kā pēdējie?

– Pateicoties ezoteriskajai ievirzei – apbrīnojami mierīgi. Man vissvarīgākā šķita tikšana skaidrībā ar sevi, ar ko šo situāciju esmu tuvinājusi. Un kas man no tās jāmācās. Arī atbildi nebija grūti sameklēt: nekas no tā, kas mums iedots, nav paturams uz mūžu. Viss vajadzīgs vienīgi tik ilgi, kamēr saprotam, kas patiesībā esam un kāpēc esam šajā pasaulē ieradušies. Mēs abi to viens otram jau bijām pateikuši.

– Mainīt dzīvi pret vienu ķinīti...

– Tas tiešām tā notika. Aldis, kurš atkritienu pārdzīvoja sāpīgāk, pirmais devās uz Rīgu, lai, kā pats sacīja, pēc tam stutētu mūs. Viņam izdevās atgriezties televīzijā, taču ar stutēšanu gan nekādi nevedās. Tad paņēmu bērnus un devos uz Rīgu pati. Tieši tāpat kā tajā rudens vakarā – uz nezināmu nākotni, bet ciešā pārliecībā, ka tā jādara. 2002. gadā seriāla Likteņa līdumnieki direktore Baiba Dišlere uzaicināja mani par savu vietnieci. Fantastiska sajūta – atkal būt tur, kur īstā, visīstākā vieta. Diemžēl Aldim viss sāka strauji iet uz leju. Pūķis bija viņu atradis atkal. Kopā ar Almu un Daniēlu aizgājām dzīvot atsevišķi. Kristaps, tāpat kā Liepājas laikos, paziņoja, ka tēti neatstās. Dažreiz abiem pievienojās Daniēls – kad sagribējās kārtīgu gaļas ēdienu. Jo meita, aizrāvusies ar vēdisko kultūru, bija kļuvusi veģetāriete un es arī.

Sen vairs neuztvēru Almu kā bērnu, bet vairāk kā viedu draudzeni. Tieši viņa mani sapurināja pirmajam braucienam uz Indiju, tas savukārt ļāva atskārst fitoterapijas spēku un enerģētisko punktu masāžas iespējas. Uzzināju, ka manās rokās ir dziedniecisks spēks. Toreiz mūks, pie kura mācījos, prasīja, kādu masāžas veidu vēlos apgūt. Samulsu: tādu, lai rokas pašas zina, kas darāms. Viņš teica, ka tas man jau piemīt, tikai jāattīsta.

– Kā tiki galā ar dzīves materiālo pusi?

– Kad Likteņa līdumi bija nolīsti, laimējās nonākt atpakaļ kinostudijā. No agrākajiem tūkstoš darbiniekiem bijām palikuši tikai astoņi. Tagad biju restauratore, rekvizītu noliktavas pārzine un apkopēja vienā personā. Alga simboliska, bet radās iespēja piepelnīties. Veidoju vajadzīgo vidi dažādām fotosesijām, pasākumiem. Sākās trakais izrādīšanās laiks, kad neviens jaunbagātnieks vairs nemācēja dzert šņabi tāpat vien, bet gribēja to darīt vella kalpu, Alkapones vai Adamsu ģimenes stilā. Man bija prieks un motivācija censties, iekārtojot atbilstīgu vidi.

– Vīrs – sērā nošķirtībā?

– Kļuva noslēgtāks un drūmāks, mocījās vainas sajūtā pats un ar lūgumiem pēc piedošanas beidza nost mūs. Teica: ja tu nenāksi atpakaļ, es nomiršu. Pēc pusgada tā izdarīja – 47 gadu vecumā. Ar vienu no Alda draugiem taisni todien bija sarunāts vest viņu uz Straupi ārstēties. No rīta vēl sazinājos ar dēlu. Tētis gaidot mašīnu. Pusdienlaikā Kristaps piezvanīja vēlreiz: paps miris. Bija 2007. gada 7. mēneša 7. datums. Tajā dienā visur daudzināja – laimīgo ciparu salikums. Cilvēki precējās kā traki. Bet viņš klusi gulēja – saposies, mierīgs, sagatavojies lielām pārmaiņām. Laikā, kad viņš nebija dzēris, mums bija labi sarunāties. Šo sarunu man vēl ilgi trūka. Tas gan nav īsti precīzi, jo Aldis bieži nāca sapņos un mēs runājamies atkal. Vīrs vairs nelūdza piedošanu, tikai teica: es laikam dzēru tāpēc, ka tu mani nemīlēji tikpat stipri kā es tevi.

– Vai vienā dzīvē maz iespējams izsvarot īstās proporcijas starp visām mīlestības izpausmēm, kas mums jāapgūst? Mīlestība pret vīru, bērniem, darbu, dzīvi, cilvēkiem, dzīvniekiem... Pārāk daudz nianšu.

– Vienīgais, par ko skaidri zinu, ka mīlestību pret pasauli man bijis ļauts apgūt pilnā apjomā. Tik daudzveidīgai pieredzei cauri iets! Visu šo lomu nospiedumi dvēselē palikuši, veidojot priekšstatu par tādu mīlestību, kur nekāda dalījuma nav. Vai citādi būtu izpelnījusies tādu likteņa labvēlību, ka mans kolosālais darbs pēc kinostudijas slēgšanas varētu palikt tikai kā hobijs, bet hobijs – ezoteriskā pasaule – kļūtu par darbu? Palīdzēt cilvēkiem atveseļoties – tagad mans darbs ir tieši tāds.

– Zināšanu pietiek?

– Jau kopš kinostudijas laikiem apmeklēju seminārus un viedu cilvēku lekcijas, pastāvīgi mācos kādā no mūsu dziedniecības skolām, arī patlaban studēju Saskarsmē, otrais kurss jau pusē. Ļoti palīdz iegūtās zināšanas medicīnā, arī viss, ko esmu mācījusies pie viediem cilvēkiem Indijā, Portugālē, Amsterdamā.

Ļoti daudz informācijas nāk meditācijās. Piemēram, pirms gadiem trim, saulgriežos, pēkšņi nāca apskaidrība, kā veikt organisma komplekso attīrīšanu ar mūsu dabā atrodamajiem augiem. Acu priekšā gandrīz vai filma, kā atbrīvot no ārdošās informācijas biolauku, kā sasniegto stāvokli nostiprināt ar zāļu tējām, skrubjiem, krēmiem, zelējamo pastu. Par šo tematu iekrājies tik daudz atziņu, ka grasos rakstīt grāmatu.

– Tava pašreizējā sirds identitāte – dziedniece?

– Šāds apzīmējums šķiet par skaļu, kaut tā rakstīts daudzos sertifikātos. Drīzāk jūtos cilvēks, kurš joprojām mācās un no sirds priecājas, ja izdodas uztvert Dieva spēku un ar savām rokām to aizvadīt, kur vajadzīgs. Visvieglāk šo sajūtu uzķert pie masāžas galda. Reiz paziņa lūdza, lai izmasēju viņas draugu. Zināju, ka viņš diezgan nejauks – dzerstās, tad kļūst agresīvs. Baidījos – ja jutīšu pret viņu nepatiku, masāžai labuma nebūs. Bet pietika uzlikt rokas, lai konstatētu, ka mīlu šo cilvēku tāpat kā ikvienu, kas tiek zem mana naga. Tad atcerējos, kā reiz filmēšanas starplaikā Vija Artmane sacīja: man var sāpēt rokas un var sāpēt pakaļa, bet, tiklīdz esmu uz skatuves, viss pazūd. Bieži domās saku viņai paldies par atgādinājumu, ka Dieva svētīts ir tikai darbs, kuru darot cauri plūst mīlestības enerģija. Bez jebkādiem nosacījumiem. Tad viss norisinās tik dabiski, kā asaras birst.

Selga Amata, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris