Tiesa atzina, ka abas Ilzes ir ģimene. Kā sabiedrībā jūtas homoseksuāls cilvēks, stāsta rakstniece, teoloģe Ilze Jansone

2018. gada 4. maijā Maltā, kur ir atļauta viendzimuma pāru partnerattiecību reģistrēšana, Ilze Jansone noslēdza partnerattiecības ar Ilzi Jankovsku. Pateicoties Mozaīkas neatlaidībai, ar Satversmes tiesas lēmumu abas Ilzes atzītas par ģimeni arī Latvijā.

Latvija šajā ziņā ar iecietību neizceļas – joprojām nākas dzirdēt absurdus apgalvojumus a’ la “viņiem jāiet ārstēties” vai “viņi sabojā bērnus”. Attiecīgā slāņa repertuārs ir ierasts un nemainīgs, neizglītoti cilvēki mēdz samest vienā katlā homoseksuālus cilvēkus ar pedofiliem un vēl, un vēl. Ko pārmest atradīsies arī otrai pusei – sabiedrība tiek agresīvi masēta, ar dažādiem propagandas līdzekļiem uztiepjot, ka homoseksualitāte ir ierasta, ikdienišķa un pat uzteicama parādība. Ja iedrīkstēsies paust, ka tavā izpratnē tā gluži nav, tevi nolīdzinās līdz ar zemi – nosauks par homofobu (lai gan tu nevienu nenīsti), atpakaļrāpuli vai fašistu. Reizēm šķiet, ka pārprastā, pat hipertrofētā tolerance – un ne tikai geju jautājumā – uzņēmusi tādus apgriezienus, ka jau kariķē pati sevi. Kā smejies, no viena grāvja otrā.

Maldi un klišejas

“Vissvarīgākais ir cilvēks. Diez vai kādai iezīmei, tostarp seksuālajai orientācijai, vajadzētu ļaut diktēt visu cilvēka identitāti. Taču ar to nākas sastapties ļoti bieži.  Nereti mēs uzreiz pieņemam kā premisu – ja cilvēks ir homoseksuāls, tad viņš ir arī bohēmists vai liberāls it visā. Tas, manuprāt, arī ir labi nostiprinājies stereotips, kam ir savi iemesli,” Ilze atklāj vienus no izplatītākajiem maldiem, ar kuriem nākas sastapties homoseksuāliem cilvēkiem. “Tāpat kā ar izbrīnu, ka homoseksuāls cilvēks var būt kristietis,” viņa piebilst.

“Starp citu, nereti izteikti liberāli cilvēki vēršas pret citām vērtībām, kuras man ir ļoti svarīgas, piemēram, pret to pašu kristietību. Tu nekad pēc visām savām šķautnēm nebūsi vienlīdz labs visiem. Tas vispār nav iespējams, un cilvēkam arī tā nav jāfunkcionē,” domā Ilze, kura sevi uzskata par konservatīvu lesbieti.

“Pērnajā vasarā aizdomājos par to, ka mums, latviešiem, ļoti patīk konstruēt kaut kādas mākslīgas kopienas. Piemēram, radio visu laiku tika runāts par Dziesmu svētku kopienu. Atvainojiet, es varbūt dziedu, bet kā kaut kādas kopienas daļa gan nejūtos! Līdzīgi ir ar LGTBQ* kopienu Latvijā. Automātiski tiek pieņemts, ka viss, ko saka redzamākie kopienas pārstāvji, atbilst arī pārējo uzskatiem. Tas, ka LGTBQ visi domā vienādi, jo pieder konkrētai kopienai, ir vispārinājums. Turklāt es varu piederēt pie daudzām kopienām, no kurām katra mani savā veidā definē.

Tomēr es esmu arī gana daudz cīnījusies par LGTBQ tiesībām – ar tīru sirdsapziņu un līdzekļiem, kas ir manā rīcībā (būtu dīvaini, ja rakstniece sāktu sastādīt tiesību aktus). Neesmu slēpusies, neesmu atteikusies par to runāt. Bijušas situācijas, kad jaunieši, izlasījuši manu grāmatu, grib par to parunāt, un es neesmu teikusi nē. Bijis arī tā – īpaši izteikti 2010., 2011. gadā –, ka tiem, kuri grib parunāties, ir tieksme pārkāpt robežu. Tad ir ļoti svarīgi novilkt to robežu starp sevi un sabiedrību. Nav jau tā, ka tu gribētu, lai visi, ar kuriem tu sarunājies, kļūtu par taviem draugiem,” Ilze pasmaida.

Kad pieskaramies sabiedrības neiecietībai un jautājumam, vai to ir nācies izjust arī uz savas ādas, viņa atbild, ka šīs lietas apbrīnojami ātri aizmirstot. “Jā, ir bijuši brīži, kad esmu izjutusi diskrimināciju, dzirdējusi aizskarošus vārdus, esmu bijusi arī situācijā, kad geji neglaimojoši izsakās par lesbietēm. Tādu gadījumu bijis gana daudz, tomēr tagad tas ir mainījies. Vismaz manā burbulī cilvēkus pēc seksualitātes vairs nevērtē.”

Paldies Dievam, tie nebija īstie draugi...

“Pirms gadiem divdesmit, kad vēl studēju teologos, kādam kursabiedram uzticēju stāstu par savu homoseksualitāti, bet viņš padalījās ar citiem. Tas nebija pārāk jauki. No šī gadījuma daudz iemācījos par cilvēkiem. Lai kursabiedram laba veselība, bet es to atceros kā jauna cilvēka saskaršanos ar faktu, cik cilvēki ir dažādi un ka pasaule diemžēl nesākas un nebeidzas ar vecmāmiņas pagalmu. Turklāt tā bija Teoloģijas fakultāte, unikāla tieši tāpēc, ka tur mācās gan konservatīvi, gan liberāli cilvēki. Līdz ar to arī kursabiedru reakcija bija visai dažāda. Es paliku bez tābrīža draugiem. Paldies Dievam, tie acīmredzot nebija īstie draugi. Vēlāk turpat kursā atradās citi draugi, ar kuriem es draudzējos vēl joprojām. Kad pavaicāju savai sola biedrenei, kas notiek, viņa atbildēja aptuveni tā – nu tu taču pati zini, kas notiek! Man negribētos, ka tu manī iemīlies vai iedomājies kaut ko tādu... Tas bija nepatīkami, turklāt man pat prātā nenāca viņā iemīlēties.”

Šo aspektu Ilze piemin arī tad, kad jautāju par kurioziem, kādus nācies piedzīvot atšķirīgās orientācijas dēļ. “Dažas sievietes, uzzinājušas manu orientāciju, uzreiz iedomājas, ka es viņās iemīlēšos, savukārt vīrieši nereti uzskata, ka viņu uzdevums ir mūs pievērst pareizajai pusei. No frāzes “jūs tikai kārtīgu vīrieti neesat redzējušas” man pilnīgi uzmetas zosāda – tik bieži to ir nācies dzirdēt. Piebildīšu, ka ar mani gan nekāda dižā pārstrukturēšana nevarētu sanākt, jo man bijušas attiecības ar abiem dzimumiem. Ja nu vienīgi atkal būtu jāklausās, ka “tas, kas tev trāpījās, nebija īsts vīrs”.

Cilvēkiem ļoti patīk to reducēt tikai uz seksualitāti, bet patiesībā jau cilvēks iemīl cilvēku, nevis dzimumu. Pēc savas pirmās mīlestības es nebiju domājusi, ka vēl kādreiz varētu ilgstoši būt kopā ar sievieti, respektīvi, es nemeklēju attiecības ar sievieti, taču tagad esmu kopā ar sievieti – un ļoti labi, ka tā! Tu jau iepriekš nevari pateikt, kādā cilvēkā iemīlēsies,” spriež Ilze.

Te, protams, heteroseksuāls cilvēks iebildīs, ka uz sava dzimuma draugu taču neskatās ar seksuālu iekāri, lai cik tuvs viņš būtu. Taisnība, taču arvien jāpatur prātā vecā patiesība, ka mēs esam dažādi. Biseksuālam cilvēkam partnera izvēlē dzimums var nespēlēt izšķirīgu lomu.

Ilze šķiet ļoti mierīga un nosvērta, un var tikai pabrīnīties, cik labdabīgi viņa runā par sabiedrības greizo attieksmi un nelūgtajiem komentētājiem, – bez dusmām, bez tiesāšanas. Gluži vai pats no sevis izraujas jautājums, vai kādreiz nav uznākušas dusmas, vai nav gribējies skriet mežā vai sist pa ģīmi. “Mežā skriet un vēnas griezt man, protams, ir gribējies. Tās ir bijušas miksētas emocijas – gan sabiedrības, gan indivīdu dēļ. Sist pa ģīmi... Tādā ziņā esmu īsta latviešu sieviete, kura kopš bērnības iemācījusies ciest, bet nav iemācījusies dusmoties. Dusmoties iemācījos tikai pie psihoterapeita. Tāpēc arī dusmoties par kursabiedra nodevību iemācījos tikai pirms gadiem pieciem. Tobrīd biju ārkārtīgi sāpināta un jutos nodota, bija ļoti slikti. Mans risinājums vienmēr bijis ievilkties kādā drošā alā. Tā var būt gan pilnīga vienatne, gan savējo loks. Jau kopš 19 gadu vecuma man bijuši ļoti labi draugi, uzticības personas – un ir joprojām. Šajā lokā es noslēdzos, kad ārējā pasaule kaut kādā veidā mani apdraud.”

Vaicāta, vai cilvēkam maz nāk par labu visu paturēt sevī un allaž būt tik rimtam, Ilze teic tā: “Domāju, tas pēc tam nāk ārā ballītēs vai tamlīdzīgi, jo tas zvērs jau iekšā sēž. Tad tu iedzer kādu glāzi vīna un pasaki visu, ko domā; tā vismaz es pieņemu. Turklāt fakts, ka cilvēks ir rimts, pats par sevi nenozīmē, ka viņš ir labs cilvēks.”

Kāpēc aizbraukt. Kāpēc palikt

Ne viens vien homoseksuāls cilvēks sabiedrības attieksmes dēļ ir pārcēlies uz dzīvi citā valstī. Vai šādas domas nākušas prātā arī Ilzei? “Man no Latvijas ir gribējies mukt daudzu iemeslu dēļ. Viens no tiem – es pārstāvu ekskluzīvas un nevajadzīgas jomas. Teoloģija Latvijā ir ļoti šaura joma, turklāt humanitārās zinātnes kā tādas nav starp prioritātēm. Prioritāte nav ne rakstniecība, ne radošā joma, ne valodas attīstība, kur nu vēl lasīšana! Diezgan daudz esmu domājusi par informācijas tehnoloģiju uzvaras gājienu – kurā, protams, ir daudz brīnišķīgu lietu. Redz, es sēžu Ventspilī, tu – Rīgā, un mēs te mierīgi pļāpājam datora ekrānā. Taču tam ir arī ēnas puse. Tāpat kā ēnas puse nāca līdzi pandēmijai, kad bijām ieslodzīti katrs savā dzīvoklī. Līdzīgi pandēmijas sekām, mēs neapzināmies arī tehnoloģiju uzvaras gājiena sekas – nevaram tās pat iztēloties. Iespējams, mēs tās redzēsim pēc gadiem desmit.

Protams, valsts nav vainīga pie tehnoloģiju attīstības – un, kā jau teicu, labi, ka tās attīstās. Taču es vainoju valsti pie tā, ka rakstnieks ir ielikts vienā kastītē ar, piemēram, taksistu. Mums abiem jāreģistrējas kā pašnodarbinātajiem un tā tālāk. Kolēģi Rakstnieku savienībā velta milzu enerģiju tam, lai rakstnieks neatrastos vienā kastītē ar taksistu, lai gan, manuprāt, tam jābūt pašsaprotami.

Savu reizi domu, ka varētu pārcelties uz dzīvi citā valstī, manī iesvēlusi sabiedrības neaprakstāmā reliģiskā neizglītotība. Jā, arī homofobija un mākslīgi uzpūstā koncentrēšanās uz to, ko lielā mērā veicinājusi konservatīvā politika un konservatīvā teoloģija, vēl jo vairāk – abu apvienojums. Mūsu Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas galvenais ienaidnieks ir geji, un tas ir ārkārtīgi smieklīgi. Mēs cīnāmies nevis pret korupciju, nabadzību, ļaunumu, viltību un meliem, bet izvirzām par svarīgāko uzdevumu dzenāt tieši gejus – lielāko ļaunumu no visiem. Ja kādreiz tas ļoti sāpināja, tagad es par to smejos. Uz tā fona, ko es redzu kā problēmu Latvijā un Latvijas cilvēkos un ko redz baznīca...  Skaidrs, ka man ar šo baznīcu nav pa ceļam.

Kāpēc neesmu aizbraukusi no Latvijas – es negribu dzīvot bez savas valodas. Valoda ir mans darba instruments, un es ticu, ka valoda veido un ietekmē domāšanu. Es arī nevarētu dzīvot valstī, kurā nav četru gadalaiku. Lai kā man riebtos ziema Rīgā, paldies Dievam, daļu gada varu pavadīt laukos. Tur ir pilnīgi cits ritms – Latvijas lauki nav salīdzināmi ne ar ko. Iespējams, lauki cilvēkam ir psiholoģiski visveselīgākā vieta – un arī vislabākā vieta strādāšanai. Tāds vismaz ir mans iespaids.

 Varbūt citā valstī es varētu kādu gadu pastrādāt apmaiņas programmā vai tamlīdzīgi, bet aizbraukt pavisam – nē. Par spīti visam, ko esmu šajos Latvijas mūža 33 gados redzējusi, joprojām ticu, ka mēs varam savu valsti sakārtot, ka pavisam izzagta tā vēl nav. Lielākais potenciāls ir cilvēki. Izglītoti, gudri cilvēki.

Redz, es esmu iesaistījusies arī izglītībā. Ja nebraucu prom, mans pienākums ir dot savu artavu, lai sabiedrībā kaut kas mainītos. Universitātē es nestrādāju pastāvīgi – ik pa laikam atgriežos, ik pa laikam aizeju. Tagad jau otro gadu skolā mācu radošo rakstīšanu, un, protams, tas lielā mērā ir pārliecības darbs.”

Ar varu mīļš nebūsi

Mūsu sarunas sākumā izskanēja, ka laika gaitā sabiedrības attieksme ir mainījusies un vairs nav tik traki, kā bija pirms divdesmit un desmit gadiem. Tomēr līdz pilnībai, kā smejies, vēl ir tālu. Kam vēl vajadzētu mainīties sabiedrības domāšanas veidā, lai neiecietība ietu mazumā?

“Jā, man šķiet, ka kļūst labāk. Ja vēl 2003. gadā divām sievietēm paņemt bankā kredītu bija diezgan sarežģīti, pirms gadiem pieciem jau bija nesalīdzināmi vieglāk. Var uzteikt bankas par to, ka vārds dzīvesbiedrs tika izmantots kā pašsaprotams. Tā bija pasaule, kādā es gribētu dzīvot. Taču es nedomāju, ka homoseksualitāte ir kaut kas tāds, par ko tūlīt pat jāpavēsta katram, kuru satieku. Tā nav slēpšana, vienkārši neuzskatu par vajadzīgu par to ziņot. Kāpēc būtu visiem jāstāsta par savu reliģisko pārliecību vai citām lietām? Manuprāt, tas nav svarīgi. Mana vēlēšanās – lai arī mūsu sabiedrība sāktu domāt, ka tas nav svarīgi,” uzsver Ilze.

Neliela atkāpe. Daudzu pozīcija ir tāda – mīli, ko gribi, guli, ar ko gribi, bet nenāc man virsū, uzstājīgi mēģinot iegalvot, cik tas ir normāli un labi. Agresīvi karojošie geji var nokaitināt – viņuprāt, iecietībai jādarbojas tikai vienā virzienā. Kā tad ar toleranci attiecībā uz oponenta uzskatiem? Karojot par vienas grupas tiesībām, nevajadzētu aizmirst, ka brīvā griba pienākas arī otrai pusei. Cilvēkam homoseksualitāte drīkst nepatikt, un tās ir viņa tiesības. Jārēķinās, ka gana daudziem viendzimuma attiecības nav pieņemamas pēc definīcijas. Viņi atsauksies uz veco teicienu, ka Dievs radīja Ādamu un Ievu, nevis Ādamu un Pēteri, galu galā. Taču tie īpatņi, kuri savu homoseksuālo orientāciju nes kā karogu, bezmaz pieprasa, lai visi jūsmotu par to, ka viņi ir geji. Arī pirmie praidi drīzāk izdarīja lāča pakalpojumu – būtu jāsaprot, ka ar pornogrāfiskas ievirzes balagānu un hipertrofētiem tēliem konservatīvo slāni var tikai nokaitināt un izsaukt uguni uz sevi. Šāda pozicionēšanās šķiet pārspīlēta. Kā uz to skatās Ilze?

“Es uz to skatos divējādi, un mans uzskats gadu gaitā ir mainījies. Man šķiet, tādu stingro pozicionēšanos un identificēšanos ar seksualitāti rada sabiedrība, kurā LGBTQ cilvēki nevar reģistrēt attiecības un kurā uz viņiem neattiecas tie paši lēmumi, kas attiecas uz heteroseksuāliem pāriem. Jā, šī pozicionēšana notiek caur zināmu agresiju – diemžēl –, lai panāktu izmaiņas likumdošanā. No vienas puses, tas raisa pretestību, no otras, nepieciešamība ar to identificēties ir saprotama. Man pašai šāda nostāja nešķiet pieņemama. Pilnīgi piekrītu, ka konservatīvo uzskatu paudēju saukāšana par atpakaļrāpuļiem un tamlīdzīgi nav cieņpilns dialogs – tā ir apvainošana.

Es pati piedalos praidos un esmu priecīga par to kā notikumu – ir forši satikt draugus un paballēties, tāds gājiens vienmēr ir ļoti jauks. Bet pirmajā praidā, kad sabrauca ārzemju viesi, manuprāt, rezultāts būtu labāks, ja pasākums tiktu orientēts uz latviešu mentalitāti. Nevar būt tā, ka praids ir vienīgais efektīvais līdzeklis visās pasaules valstīs. Ļoti svarīgi bija pateikt, ka patiesībā geji un lesbietes nav vīrieši sieviešu svārkos un augstpapēžu kurpēs, kuri dejo uz platformām un izskatās pilnīgi nelatviski. Ar tādiem tēliem var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Man šķiet, toreiz tas bija šoka moments (tad es arī aizgāju no Mozaīkas), daudz vairāk varētu panākt, ja sāktu ar skaidrošanu. Es mēģināju to darīt caur literatūru. Varbūt vajadzēja izdot – kā izdeva Vācijā – Eiropas kristīgo lesbiešu dzīves pieredzes stāstu krājumu. Lai tu šķietami svešajā, kāds tev šķiet gejs, ieraugi to cilvēcisko un vari identificēties. Iespējams, pirmais praids Latvijā tiktu uztverts citādi, ja tajā izvēlētos iet, piemēram, tautastērpos. Lai gan es ļoti labi zinu – ja tas tiks uzrakstīts, es noraušos no kopienas pa galvu, ka pati neko no tā  nejēdzu un protu tikai kritizēt to, ko dara citi.”

Retorisks jautājums – kāpēc gejiem ir tik svarīgi, lai visi viņus akceptētu? Attiecīgās ideoloģijas propaganda ir nepārprotama, gana uzbāzīga un visai neveikli aizplīvurota.

“Man šķiet, cilvēkam vispār piemīt tāda tendence – gribas patikt skolotājam, bibliotekāram, autobusa šoferim un tamlīdzīgi. Pirmā atbilde būtu, ka viņi vienkārši ir tādi cilvēki. Otrā atbilde – vienmēr paturu prātā, ka cīņa par izmaiņām likumdošanā nav vienkārša. Katrs cīnās, kā prot. Balso par attiecīgu politisko spēku, rīko referendumus, kurus sludina baznīcā... Lūk, to gan es uzskatu par zaimošanu! Tā ir politikas ienešana baznīcā. Ja baznīcas mājaslapā pirmā ziņa ir – ejiet un parakstieties par referendumu –, tas šķiet augstākajā mērā dīvaini. Nav dzirdēts, ka baznīcas uzdevums būtu naida sludināšana, taču acīmredzot ir.

Par savstarpējo izpratni esmu gan domājusi, gan runājusi – arī, tiekoties ar lasītājiem. Viena no lietām, kas palīdz, ir geju literatūras klasika. Var palasīt, piemēram, Maiklu Kaningemu vai Džeimsu Boldvinu. Tas ir stāsts par neiederību un nespēju iekļauties sabiedrībā; par apziņu, ka tu esi citāds, tātad slikts un nepareizs. Manuprāt, šī apziņa jau ir iekšā ikvienā cilvēkā, kurš ir savā veidā atšķirīgs. Un tas droši vien arī ir iemesls, kāpēc gribas agresīvi iepatikties, – es taču esmu foršs tāds, kāds esmu. Vai ne? Vai ne?! VAI NE?!

Tu pieminēji vārdu ideoloģija, un arī tur es tev piekrītu. Bez ideoloģijas neiztikt – ja es redzu postus ar vienādiem tēmturiem, kuri rāda homoseksuālas ģimenes, man ir skaidrs, ka tā ir kampaņa. (Smejas.) Protams, ideoloģija ir kā vienā, tā otrā pusē. Jautājums – kāds ir mērķis. Kāds ir konservatīvās ideoloģijas mērķis, un kāds ir liberālās ideoloģijas mērķis. Un vai cilvēki, kas mēģina tam visam pa vidu izdzīvot, netiks samalti.”

Jautājums vienmēr ir par tiesiskumu

Runājot cilvēcīgi un ārpus visām ideoloģijām – arī tad, ja cilvēks nav homofobs, tas, ka Baibai ir sieva, viņa ausīm skan neierasti, un pirmajā brīdī cilvēks samulst. Vai tev personīgi ir svarīgi, lai man patiktu fakts, ka tev ir sieva?

“Atbildēšu cilvēcīgi un ārpus ideoloģijas – ja mēs ar tevi sēžam kafejnīcā pie galdiņa, man ir svarīgi, vai tev patīk mana sieva kā cilvēks,” uzsver Ilze. “Es pilnīgi piekrītu, ka tas nav ikdienišķi. Redzu, kāda ir attieksme, piemēram, mana tēta paaudzei. Jā, pie tā ir jāpierod, un tas prasa laiku. Šie cilvēki ir auguši pavisam citā laikmetā. Savukārt manas sievas meitas paaudzes attieksme ir pavisam cita – viņiem tās ir pašsaprotamas lietas, par kurām nav jāspriež. Tas arī man dod cerību uz Latvijas sabiedrību.  

Par to sievu vēl piebildīšu – tas pārsteigums par faktu, ka sievietei ir sieva, uzreiz nenozīmē konservatīvu vai noraidošu pozīciju, jo tas tiešām nav ierasti. Mana sieva strādā arī ārpus Rīgas, viņai kopā ar brāli pieder kafejnīca mazpilsētā, un tai kafejnīcā ir pāris reižu tā bijis, ka cilvēks prasa: kā – jūs esat sievas? Latvijā taču nav tāda likuma! Un tad tu stāsti... Taču pārsteiguma moments ir, un tas man atgādina, ka pirms gadiem 15–20 man ļoti bieži nācās atbildēt uz jautājumu: tas ir kā – tu studē teoloģiju?

Cilvēkiem var būt dažādi uzskati, bet – un es to nepārtraukti atkārtoju – jautājums vienmēr ir par tiesiskumu. Ja tas valstī ir sakārtots, es sāku arī citādi skatīties uz to, ko tu raksturoji kā centienus iepatikties par katru cenu. Varu saprast tos, kuri tā uzvedās, jo vēlējās panākt partnerības likumu, bet man grūti saprast, kāpēc viņi to uzskatīja par efektīvu līdzekli. Jo tas, protams, nav efektīvs līdzeklis.

Ja visi domātu vienādi, vasarā nebūtu nevienas mušas – visas aiz garlaicības būtu apsprāgušas. Visādā ziņā man šķiet, ka nav jācenšas mainīt cilvēku uzskatus. Var cilvēkus izglītot, bet nevajag visus padarīt vienādus. Tas, manuprāt, ir viens no liberālisma lielajiem draudiem – ka līdztiesība bieži tiek jaukta ar vienlīdzību. Taču tas nav viens un tas pats,” Ilze atgādina.

Tautā klīst runas par geju mafiju – priekšnieks-direktors-režisors-producents gejs pieņem darbā, uztic projektus, dod lomas, virza paaugstinājumam cilvēkus, vadoties pēc viņu orientācijas. Iespējams, tas ir dēmonizēts. Vai tev par to ir kaut kas sakāms – novērojumi, pieņēmumi?  

“Protams, tas ir dēmonizēts, taču es to sauktu par solidaritāti. Jā, tā ir izpaudusies arī tā, kā tu aprakstīji, – aktieriem lomas, kādā citā specialitātē paaugstinājumi. Es, piemēram, nezinu, vai apgādā Atēna savulaik dabūju darbu tāpēc, ka pratu pārliecināt, ka ar savu bibliotekāra pieredzi kaut ko saprotu no projektu rakstīšanas un vadības, vai tāpēc, ka biju sarakstījusi grāmatu par gejiem (Ilzes Jansones garstāsts Viņpus stikla – red. piez.). Katrā ziņā grāmatu aizsūtīju uz Atēnu, jo zināju – tā ir izdevniecība, kura vienīgā izdod geju romānus. Tas gan notika pirms divdesmit gadiem,” Ilze atceras.

Salīdzinoši nesen Kārlim Streipam pārmeta, ka viņš publiski atklājis divu jau mirušu cilvēku orientāciju, kuri paši dzīves laikā nebija iznākuši no skapja. Latvijā salīdzinoši ilgi vienīgais gejs bija Kārlis Streips, un tikai pēc laba laika viņam pievienojās vēl otrs – Māris Sants. Homoseksuālu cilvēku noteikti ir ievērojami vairāk, nekā ierasts domāt, un daudzi izvēlas to slēpt sabiedrības attieksmes dēļ. Droši vien liela nozīme ir arī vecāku, skolasbiedru, kolēģu eventuālajai reakcijai un tamlīdzīgi.

“Jā, tā ir tāda dīvaina lieta. Iir cilvēki, par kuriem  nevienam nav  šaubu, ka viņi ir geji, tomēr, kamēr viņš pats nav iznācis no skapja, būtu korekti cienīt viņa izvēli un to neizpaust. Citādi iznāk tāda klačošanās par otru cilvēku. Ja publiski redzams cilvēks intervijās vai sarunās šim jautājumam nav pieskāries, visticamāk, viņš to nevēlas. Tas, manuprāt, ir jārespektē.

Es, protams, arī tādus pazīstu, un viņu, kā jau minēji, ir vairāk, nekā varētu šķist.  Vai var teikt, ka visi šie cilvēki baidās... Mēs nezinām iemeslus, kādēļ viņi nenāk ārā no skapja. Varbūt viņi šo tematu neuzskata par tik būtisku, lai par to runātu,” pieļauj Ilze. “Manuprāt, viņus vajadzētu likt mierā.”

Viss ir tāpat, kā jebkurā pārī

Presē iznācis lasīt, ka Ilze Jansone pārsvarā klusi sēž pie tekstiem, bet Ilze Jankovska vairāk komunicē ar cilvēkiem. Jautāju Ilzei, cik viegli tā sadzīvošanas vedas. Droši vien ir kādas gludināmas šķautnes, varbūt iznācis atklāt kaut ko jaunu pašai par sevi. Visticamāk, ir arī atšķirības audzināšanā un sadzīviskajā plānā – tajā skaitā “pareizi jādara tā!”.

“Es gribētu redzēt attiecības, kurās nebūtu nekā gludināma! (Smejas.) Protams, pamazām, kā jebkurā pārī. Nu jau būs septiņi gadi, kopš esam kopā. Protams, pirmajos gados tu kaut ko, kas ir cilvēkā iekšā, nepamani; domāju, tā ir visos pāros. Tām brillēm ir jānokrīt, jautājums – ko tu tajā brīdī dari. Lai cik atšķirīgas esam – un mēs tādas esam –, mums ir šis tas kopīgs pasaules uzskatā, kas ir ļoti būtiski, un mēs ātri spējam vienoties. Es esmu plānotāja, Ilze ir spontānāka. Man patīk teikt – lūdzu, netraucē man spontāni plānot! Vai – netraucē man plānot spontanitāti! Taču labākais ir tas, ka paralēli negludumiem tu otrā pamani arī labo. Ilzē esmu novērojusi tādu jaudu, kādu reti kurā esmu redzējusi. To pat varētu apzīmēt par dzīves jaudu. Kā viņa dzīvo, kā strādā ar sevi, ar pasauli. Ir lietas, kam viņa ļoti tic un spēj nešaubīgi sasniegt mērķi. Pirms mēneša Ilze aizstāvēja disertāciju un ieguva doktora grādu ekonomikā, par ko esmu bezgala lepna un laimīga. Viņa uz to gāja ļoti mērķtiecīgi. Katrs, kas dzīvojis kopā ar cilvēku, kurš raksta disertāciju, zina, ka nekas viegls tas nav. Taču rezultāts ir grūti pārvērtējams. Kā teica kāds draugs, kurš bija atnācis uz Ilzes disertācijas aizstāvēšanu, tas pat ir svarīgāks notikums nekā kāzas, jo kāzas var būt vairākas, bet disertācijas aizstāvēšana, visticamāk, tikai viena. Man tas šķita ļoti jauki.

Vārdu sakot, cenšamies sadzīvot. Reizēm pielāgojamies, reizēm ne. Mācāmies dzīvot tā, lai abām būtu labi. Savukārt to, kā jādara pareizi, ieaudzina vecāki. Piemēram, trauki jānomazgā uzreiz pēc ēšanas – tikai tā un ne citādi! Gatavojot paralēli tiek nomazgāti naži un mizotāji, kas izmantoti. Tas ir mans modelis, un pierašana, ka var darīt arī citādi, no manis prasa zināmu spēku. Man ar sevi jāpastrādā, lai saprastu, ka man tas ir ieaudzināts, bet tā nav vienīgā patiesība. Es varu tā darīt, bet tas nav jāuzspiež otram. Trauku mazgāšana, protams, ir tikai piemērs.

Vēl caur attiecībām ar otru tu kaut ko pamani arī sevī – bieži vien ne to labāko. Taču tas ir jāzina, lai saprastu, kā ar to sadzīvot un veidot savu dzīvi, jo pats ar sevi tu būsi kopā visu mūžu. Tā arī ir tā lielā attiecību vērtība,” spriež Ilze.

“Manuprāt, mēs esam atradušas ļoti labu risinājumu. Manī pēdējos gados ir atmodies izteikts laucinieka gēns, man patīk kašāties pa dobēm, patīk pavadīt laiku laukos. Īpaši periodā, kad līdz ar tumsu var iet gulēt, jo ārā vairs neko neizdarīsi. Ilze arī labi jūtas laukos, tomēr vairāk ir urbānās vides cilvēks. Mūsu lauki ir Ilzes vecvecāku mājas, kurās saimnieko Ilzes vecāki. Pagājušajā gadā iesaistījos arī es – dārzkopībā. Tagad izmantoju katru iespēju, lai turp aizbrauktu. Pērn laikam pat nodzīvoju tur gada lielāko daļu. Tā kā Ilzei netālajā pilsētā ir kafejnīca, kur viņa pati gatavo, tad arī viņa bieži ir uz vietas. Tagad ļoti gaidu pavasari, pētu sēklas un stādus. Man ir grūti sagaidīt, kad varēs likties vagā,” teic Ilze.

***

Sarunas beigās, noslēdzot tēmu par uzskatu dažādību un attieksmi pret gejiem, Ilze Jansone vēlreiz uzsver, ka konservatīvo un liberālo dialogam jebkurā gadījumā jābūt cieņpilnam. “Geji, protams, teiks, ka viņi ir lamāti, sisti un žņaugti gadu desmitiem un simtiem – kas, protams, atbilst patiesībai –, taču nu ir iespēja šo situāciju labot un veidot taisnīgāku sabiedrību. Mēs taču negribam, lai nākamā paaudze uzaug vidē, kurā cilvēki turpina cits citu apvainot un nav spējīgi viens otrā ieklausīties. Tā nav forša pasaule.”

*lesbian, gay, bisexual, transgender, queer or questioning – angļu val.

Ilze Jansone ir rakstniece un teoloģijas doktore. Lasījusi lekcijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē un Humanitāro zinātņu fakultātē, kā arī Liepājas Universitātē. Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā māca radošo rakstīšanu vidusskolēniem. Studē literatūrzinātni doktorantūrā, ir pētnieces p. i. LU Humanitāro zinātņu fakultātē, regulāri raksta recenzijas par prozu. Ilze Jansone ir autore pirmajiem latviešu daiļliteratūras darbiem, kas veltīti homoseksuālai mīlestībai, – Viņpus stikla (2006) un Insomnia (2010, atkārtota tirāža 2022).

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".