Sievietes gatavas karam. Par ieročiem un Zemessardzi stāsta Inese Tauriņa un Amālija Brūvere

Pāris mēnešu pēc tam, kad armijā iesauca vīru, viņam sekoju arī es. Vienkārši nevarēju nosēdēt mājās, klausoties ziņas, man rokas reizē trīcēja un niezēja. Trīcēja aiz niknuma, niezēja aiz gribas pašai ņemt rokās ieroci, lai krievi redz – arī ukraiņu sievietes ir gatavas mirt par savu zemi! Apmēram tā pēc frontē pavadīta gada teica kāda ukraiņu sieviete televīzijas sižetā. Galvā gruzdēja domas par bērniem, citiem mīļajiem cilvēkiem, bet mājas dzīves ērtības, ikdienišķie ieradumi viņai vairs nešķita svarīgi, bez tiem varēja dzīvot – vismaz laikā, kad izšķiras valsts un tautas liktenis. Negribas pieļaut pat domu, ka kaut ko līdzīgu nāktos piedzīvot arī Latvijas sievietēm, bet Zemessardzē dienošās tam ir gatavas. Vismaz tāda pārliecība man radās, uzklausot Sabiedrības par atklātību Delna direktores Ineses Tauriņas, kas sākusi dienēt Zemessardzes 1. Rīgas brigādes Studentu bataljonā, un 13. kājnieku bataljonā dienošās Dzintaru koncertzāles darbinieces, LU Juridiskās fakultātes studentes Amālijas Brūveres stāstīto, kas viņām licis iestāties Zemessardzē, un dienesta laikā iegūto.

Kara gadījumā gribu būt gatava

“2022. gada 24. februāra rītā, uzzinājuši par Krievijas uzbrukumu Ukrainai, šķiet, visi Latvijas iedzīvotāji saprata, ka briesmas ir tepat līdzās,” saka Inese Tauriņa. “Man pirmais jautājums bija – kas tagad jādara? Gan domājot par sevi, gan ģimeni, gan plašāku draugu, kolēģu kopienu. Un drīz vien pēc tam, redzot, cik nesagatavoti, apjukuši kara situācijā ir Ukrainas civiliedzīvotāji, sapratu, ka es tādam pavērsienam gribu būt gatava, lai krīzes situācijā nekļūtu par apgrūtinājumu. Jo būsim reāli – ne Latvijas Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, ne kāds cits, ja sāksies karš, nevarēs parūpēties par katru Latvijas iedzīvotāju. Vispirms apsvēru iespēju kļūt par brīvprātīgo rezervistu, izejot trīs nedēļas ilgu militāro pamatapmācību, bet, aprunājusies ar vīru, izlēmu stāties Zemessardzē. Vīrs apmācību bija izgājis jau studiju laikā, bet, nolasījis manu vēlmi, teica – labi, ejam kopā! Simboliski – 9. maijā – devāmies uz Studentu bataljonu un uzrakstījām iesniegumus.

    Tātad – kā rīkoties kara situācijā? Galvenais tiešām ir saglabāt vēsu galvu, spriestspēju, rīcībspēju un sekot zināmiem algoritmiem – precīziem, īsiem paskaidrojumiem, ko darīt pašam, kā savākt apkārtējos. Jāatzīst, man tas nebija nekas pilnīgi jauns, jo mana pirmā izglītība ir svētku režisore, bet lielu pasākumu organizēšana vienmēr ir nervozs process, kuru vēl vairāk saasina apziņa, ka atkārtojuma, kļūdu pielabošanas iespēju vienkārši nav. Es jau tad iemācījos sevi savaldīt jebkurā situācijā, par ko daudzi brīnījās – Inese, kā tu vari būt tik mierīga? Bet ko citu – ja stresošu es, stresos visa darbinieku, brīvprātīgo palīgu, tehnisko darbinieku svīta un līdz ar mums arī visi pasākuma apmeklētāji. Vai tas kādam vajadzīgs? Nē. Tātad vienīgais saprātīgais risinājums ir saņemties un būt mierīgai kā zilonis, jo tikai tad var domāt izsvērti un racionāli, deleģēt uzdevumus un risināt problēmsituācijas. Emocijas paliek pēc tam. Tieši tāpat arī armijā.

   Pat situācijā, ja vispār neesi gulējis vai gulējis vien pāris stundu, bet jāturpina pildīt uzdevumu, tad, kā saka zemessargi, padzer ūdeni un ej, jo viss ir galvā. Tu VARI mobilizēties, rīkoties un, pat nebūdams īpaši trenēts, paskriet pa mežu ar visu smago somu uz muguras.”

Sava varēšana jāizvērtē

   “Izsverot jautājumu par stāšanos Zemessardzē, vispirms katram jātiek skaidrībā ar sevi – vai tiešām esmu apņēmības pilns un motivēts, piemēram, vienu nedēļas nogali mēnesī pavadīt apmācībā? Ja esi par to pārliecināts, tad – uz priekšu, raksti iesniegumu! Es tiešām tāda jutos. Tad bija jāiziet obligātā veselības pārbaude – manas kopaina bija normas robežās. Sekoja zvēresta nodošana, un tad jau bija pirmās apmācību dienas.

   Protams, ir jāapzinās un jāizvērtē sava fiziskā varēšana, kādreiz gūto traumu iespējamās sekas. Arī instruktori mūs uzmana, pirms katra vingrinājuma un arī dienas beigās apjautājas, vai ar veselību viss kārtībā. Man gadījies pārforsēt, un vakarā to arī atzinu. Instruktors ātri atrada risinājumu, dodot vieglāku uzdevumu. Sevi nav jāizdzen līdz spēku izsīkumam, jo tāds tu citiem kļūsti tikai par apgrūtinājumu. Ja to ievēro, tad ķibeles ar veselību, ja vien tās nav akūtas, dienestam nav šķērslis. Piemēram, kādam gados jaunākam kolēģim bija problēmas ar muguru. Viņš uz kādu brīdi mācībās paņēma pauzi, bet, savedis muguru kārtībā, atgriezās. 

   Pirms stāšanās Zemessardzē manī sarosījās arī spurains jautājums – kā tas būs, kad man manā vecumā tagad nāksies bez ierunām klausīt daudz jaunākus instruktorus? Jā, viņi ir hierarhijā augstāki, bet man ir dzīves pieredze, es labi apzinos savas spējas un sasniegumus. Kā tas līdzsvarosies, kādas būs mūsu attiecības tīri cilvēciski? Taču ar visiem instruktoriem tās bijušas ļoti labas, katrs nācis ar vēlmi mums kaut ko iemācīt, uzlabot mūsu prasmes un spējas, atbalstīt un palīdzēt – jo neviens jau nav ieinteresēts kādu no Zemessardzes aizbiedēt.”

Pavēle jādzird arī kaimiņa mežā

   “Pamatapmācībā parasti jāiziet visas paredzētās dienas, pretējā gadījumā tā netiek uzskatīta par apgūtu un tālāk tu netiksi.

   Bataljonos pamatapmācība atšķiras. Studentu bataljonā, piemēram, parasti bija jāierodas pirms pulksten 6.00 no rīta, jo 6.00 jau bija jāstāv ierindā. Rīta instrukcijai par tās dienas apmācību plānu sekoja pirmie uzdevumi, devāmies uz mācību norises vietu, tad bija intensīvi vingrinājumi. Un tā līdz pusdienu pauzei, ko gaidīja ikviens zemessargs. Tāpat arī vakariņu pauzi, pēc kuras turpinājās vingrinājumi, un tikai tad uz pāris stundām varēja doties pie miera.

   Vingrinājumi ir ļoti dažādi. Piemēram, man ļoti patika pārvietošanās veidi dažādās formācijās. Pa desmit cilvēkiem nodaļā, dažreiz kopā ar vēl vienu tikpat lielu nodaļu, pārvietojāmies pa apvidu – mežu, pļavu. Ceļu parasti neizvēlas. Atkarībā no situācijas tiek veidots zīmējums – līdzīgi tam, kā, veidojot tautas deju uzvedumus. Jāievēro savstarpēja distance, vadošais komandieris bez skaņas – ar rokām – dod zīmes, kā formācijas jāmaina brīdī, kad jāpāriet ceļš, un tamlīdzīgi. Pārvietošanās veidi var būt kolonnā pa vienam, pa diviem, rindā, ķīlī, dubultajā ķīlī. Jums, pieminot pārvietošanos, prātā nāk īsa skriešana, tad nomešanās guļus vai līšana uz priekšu, balstoties uz elkoņiem? Protams, ir arī šāds pārvietošanās veids, taču to vairāk izmanto uzbrukuma vai režīma uguns un kustība laikā, kad daļa karavīru iet uz priekšu, bet daļa paliek uz vietas, lai piesegtu. Tad viņi mainās.

   Svarīgi bija iemācīties dublēt pavēles. Teiksim, komandieris dod komandu, viņam tuvākais karavīrs to – īsu, precīzu, nepārprotamu – skaļi atkārto, aiz viņa esošais dara tāpat, un tā līdz rindu noslēdzošajam, kurš arī pavēli izsaka skaļi – lai dzird visi un vēl kaimiņu mežs. Kam tas vajadzīgs? Lai būtu pārliecība, ka neviens no rindā esošajiem nav pazudis, lai garantētu savu, grupas biedru un visu kopējo drošību. Un ļoti svarīgi, lai īsā komanda tiktu izteikta nepārprotami, tātad jāpiedomā pie tās formulējuma, kas daudziem bija īsts smadzeņu lauziens. Atceros, kā apmācību pauzē viens kolēģis pajautāja, vai ir ūdens. Es atbildu – jā, ir! Viņš pārjautā, es vēlreiz atbildu to pašu. Tad kolēģis teju sadusmojās – izrādījās, viņš gribēja padzerties, taču jautājumu izteica neprecīzi un pārprotami. Labi, ka tas notika pauzē un pēc tam to varēja pārrunāt. Tāpēc precizitāte izteikumos ir jātrenē, jo, izpildot uzdevumu, kur svarīga momentāna reakcija, tas ir ļoti svarīgi. Apmācību sākumā neprecīzi noformulētu uzdevumu dēļ tiešām gadījās pārpratumi – visi stāvēja un brīnījās, lai gan jau sen vajadzēja būt gabalā.”  

Jūs man varētu pajautāt, kas no intensīvajām apmācības dienām tiek atnests mājās? Pieķēru sevi, ka iejūtos komandieres lomā, piemēram, bērniem skaļi un precīzi teicu, kas jādara. Turklāt mēs mājās ieradāmies divi tādi svaigi apmācīti pavēļu tālāk nodevēji! Kas šajās dienās pieskatīja bērnus? Viņi jau bija tik lieli, ka varēja viens otru pieskatīt. Vai aizbrauca ciemos, vai arī kāds pie viņiem atbrauca. Te arī atbilde uz pašai sev uzdoto jautājumu, kāpēc es Zemessardzē neiestājos ātrāk.

   Ne tikai bērniem, arī kolēģiem pirmās dienas pēc atgriešanās no apmācības nākas pieciest manu uztrenēto īso pavēļu nodošanas manieri. Iespējams, kāds par tādu strupu runu uzmetis lūpu, bet ceru, ka viņi mani saprata, jo pēc apmācībām darbā vienmēr ierados sajūsmināta par pieredzēto un tajā ar kolēģiem dalījos, tā neapzināti rosinādama sekot manam piemēram un iestāties Zemessardzē. Un viena kolēģe tiešām nesen iestājās!”

Sievišķība dienestā nezūd

   “Kāds ir mans ieguvums kā sievietei, jo armija tomēr vairāk vīriešu lieta? Runājot par armiju, sieviete skan pārāk stereotipiski. Mans kā cilvēka lielākais guvums no apmācības ir uztrenētā spēja pārvarēt sevi un sapratne, ka viss tiešām ir galvā. Pie liela noguruma pildot uzdevumus, ne reizi vien paraudāju, un ne tāpēc, ka fiziski vairs nebija spēka, bet aiz tāda pārguruma, ka vairs pat nesapratu, ko no manis grib un kā to izpildīt. Tik ļoti kļuva sevis žēl, ka pat piezagās doma – ko es te vispār daru, kam man to vajag? Ne jau tikai es piedzīvoju šādus brīžus, arī citi kolēģi. Bet, redzot, kā viņi saņemas, stiprinājos arī pati, mobilizēju iekšējās rezerves, kas tiešām ir teju neierobežotas. Vislabāk tās atklājas izaicinājuma situācijās, tāpēc ar patiesu gandarījumu varu teikt, ka tagad tādām esmu uztrenēta. Līdz ideālam vēl daudz jāmācās, bet jūtu, ka reaģēju arvien pārliecinošāk.

   Vēl viens milzīgs guvums no dienesta Zemessardzē ir dziļais saviļņojums un gandarījums, ko dod apziņa – es esmu gatava aizstāvēt Latviju, mēs, visi Zemessardzē dienošie, plecu pie pleca esam gatavi to darīt!

 Dažs uzskata, ka sieviete, dienot Zemessardzē, zaudē sievišķību. Es tam nepiekrītu. Vienu nedēļas nogali mēnesī pavadot apmācībā, sievišķību zaudēt nevar. Tas ir gluži tāpat, kā doties ekstrēmā pārgājienā, bet tādi tagad ir modē. Neko nesievišķīgu neredzu arī šaušanā. Es pat teikšu, ka šaut ar lielākiem ieročiem, to pašu ložmetēju, ir forši. Tāpat arī šaut ar parasto triecienšauteni.

   Nekad neesmu bijusi izteikti sievišķīga, bet vispār Zemessardzē ir daudz ļoti sievišķīgu sieviešu. Tikai – kurš gan var nomērīt, cik liels gara spēks slēpjas tādā vizuāli smalkā būtnē? Turklāt iekšējā spēka, pārliecības – es varu! – stiprināšana ir ļoti svarīga katrai sievietei. Ārpus meža sievietes-zemessardzes par sievišķību neaizmirst.

   Kā zemessargi vīrieši attiecas pret kolēģēm sievietēm? Gluži tāpat kā pret vīriešiem, jo, uzvelkot formastērpu, visi kļūst vienādi. Neviens mani nav uzskatījis par vārgāku, pat otrādi – piedzīvotas situācijas, kurās esmu bijusi emocionāli stiprāka un, pirmā pārvarējusi vājuma mirkli, pateikusi – viss, beidzam čīkstēt, mēs varam, ejam uz priekšu! Vai pat neteicu neko, vienkārši pirmā cēlos kājās. Tas lika saņemties arī citiem.

  Protams, ir gadījies, ka vīrieši palīdzējuši nest smago somu, bet tikpat labi kāds palīdzēs arī kolēģim vīrietim, kuram tobrīd sāp mugura, gados vecākam kolēģim, kam pēkšņi pietrūcis dukas, vai kādam, kuram uzberzušās tulznas. Bija arī situācija – ir ziema, ledus, slidens, bet maršā jāiet vairāki kilometri. Lai atvieglotu iešanu, instruktori mūs sagrupēja – kolonnas priekšā gāja augumā īsākie un vārgākie, tostarp arī vīrieši, kolonnas noslēgumā – jaunie, spēcīgie divmetrīgie puiši. Varbūt viņi pukojās, ka mēs ejam par lēnu, bet man, ejot priekšējā rindā, šķita, ka pārvietojamies diezgan labā tempā.

Man jautājuši – krīzes situācijā apmācību izgājušie būs frontes pirmajās rindās, tad kāpēc tu to darīji? Bet es nestājos Zemessardzē ar domu, ka varētu krist pirmā. Gluži pretēji – lai būtu fiziski un morāli tik stipra, ka spētu aizsargāt sevi, savu valsti un sakaut pretinieku. Un, kā jau teicu, šīs prasmes var noderēt arī ikdienas dzīvē. Nu kur vēl es būtu apguvusi pieredzi oktobrī gulēt mežā zem priedes – guļammaisā uz paklājiņa, kas izrullēts uz plikas, aukstas zemes?! Aplūkojusi guļvietu, es, kuru nekad nav aizrāvušas ekstrēmas lietas, nodomāju – šausmas, vai tas vispār ir iespējams, vai nepārsalšu, vai vispār aizmigšu, bet, ja aizmigšu, vai pamodīšos... Milzīgā pārguruma dēļ un no domas, ka noteiktā stundā jāceļas, aizmigt bija vēl grūtāk. Tomēr pamodos laikā, un viss bija kārtībā. Prasmi aizmigt uzreiz man vēl stipri jātrenē, jo tad, kad miegam vari atvēlēt vien pāris stundu, tā ir zelta vērtē. Un nevajag nemaz krīzes situāciju, dzīvē viss var gadīties, un šādas iemaņas var noderēt. Tāpēc, kad mani bērni janvārī skautu nometnē gulēja mežā mīnus 26 grādu salā, gan apkurināmā teltī, nesatraucos – zināju, ka viss būs labi. Cik gadu maniem bērniem? Septiņpadsmit, divpadsmit un desmit. Visi ir atbildīgi skauti.”

Izdzīvošana – vienā mugursomā 

   “Zemessardzē gūtā pieredze rosina arī pārdomas par to, ka mūsu izteiktā patērētājsabiedrība reāli varētu iztikt bez ļoti daudz šķietami nepieciešamu lietu. Vienīgais, kas zemessargiem ir vitāli svarīgs, ir kvalitatīvs ekipējums, viss pārējais satilpst mugursomā. Pasmaga, bet tajā nav nekā lieka. Vissmagākās ir rezerves drēbes, zābaki un ūdens – tā rezervei vienmēr jābūt līdzi. Kam vēl noteikti jābūt somā, ja cilvēks kaut uz trim dienām nolemj pazust mežā? Sausām vilnas zeķēm, folijas segai. No ēdamā – niekiem, kas dod ātru enerģiju: kādam šokolādes batoniņam, žāvētiem augļiem. Var ielikt produktus, no kuriem reizi dienā varētu pagatavot spēcīgāku maltīti. Termosam – ziemā ar karstu tēju, vasarā ūdens pasargāšanai no sasilšanas. Galvenais ir gādāt, lai organisms nezaudē šķidrumu. Sērkociņus, lai iekurtu ugunskuru? Civilais tos, protams, var paņemt, bet zemessargi ugunskuru kurināt nedrīkst; dūmi nodod atrašanās vietu. Noslēguma nometnē janvārī gan mums bija nodarbība, kurā mācīja no gandrīz nekā iekurt uguni – ar domu, ja krīzes situācijā esi pazaudējies, viss ir slikti, un tu baidies nosalt. Citādi pēc tā nav vajadzības – zemessargus baro ļoti labi, esam nodrošināti arī ar sausās pārtikas pakām. Tajās ir speciāls sildelements – ielej 50 mililitru ūdens, un uzsils pat jau sasalt sācis ēdiens. Tā vai tējas uzsildīšanai ļauts izmantot arī spirta tabletītes.

   Noteikti esmu par obligāto dienestu. Uzskatu, ka par to jārunā daudz plašāk, jāmaina iesīkstējušais uzskats, ka dienests armijā ir kaut kas briesmīgs. Un arī jāiesēj doma, ka noteiktas prasmes obligāti būtu jāapgūst arī sievietēm, jo tās, kā jau teicu, vienmēr var noderēt.

  Pēc pamatapmācības, kurās apgūst pamatlietas – ieroču mācību, pirmo medicīnisko palīdzību, militāros sakarus, topogrāfiju, ierindas mācību, lauka kaujas iemaņas, izdzīvošanu –, Zemessardzē ir iespēja dažādos kursos paaugstināt vai apgūt specialitāti, piemēram, sakarnieka, radiosakaru operatora, mediķa, IT speciālista, vēl citas. Tad arī vairs tik bieži nevajadzēs piedalīties fiziski smagajās mācībās. Es pēc apmācības pievienojos civilmilitārās sadarbības speciālistiem. Tuvojoties mācībām, ir ļoti svarīgi par tām informēt iedzīvotājus, saskaņot ar vietējo pašvaldību, uzņēmējiem, zemniekiem, lai neviens nebrīnītos, no kurienes un kāpēc uzradušies zemessargi. Tātad, ja arī tev nav tā labākā veselība vai gadi vairs neatļauj, bet tu gribi būt noderīgs Zemessardzei, vieta tajā atradīsies ikvienam, kurš saprot, ka mūsu aizsardzība ir mūsu pašu rokās. Ukrainā notiekošais pierādījis, ka mēs vairs nevaram dzīvot, iestiguši bezrūpīgā mierā par savu drošību. Un dienests Zemessardzē, kā es saku, ir kā apdrošināšana – apdrošinies, bet ceri, ka nekas slikts nenotiks. Šī ir mana Latvija un mana atbildība.”

Bez čīkstēšanas darīt, ko liks

   “Domu iestāties Zemessardzē apsvēru jau agrāk, bet pagrieziena punkts lēmuma pieņemšanā bija Krievijas iebrukums Ukrainā,” stāsta Amālija Brūvere. “Sapratu, ka negribu sēdēt mājās un pasīvi noskatīties, kā uzvedas mūsu nedraudzīgā kaimiņvalsts, apcerot, ka tā varētu uzbrukt arī Latvijai. Protams, pārliku arī, kā tas var beigties, ja tiešām sāktos karš. Mani var nogalināts, saņemt gūstā, baru kļūt par invalīdi... Tomēr, parunājusi ar paziņām, kas jau bija Zemessardzē, izšķīros par labu dienestam, apņemdamās bez čīkstēšanas darīt visu, ko liks.

   Pirmās pamatapmācības reizes man sagādāja zināmu pārsteigumu. Biju gaidījusi, ka hierarhija starp komandieriem, instruktoriem un padotajiem būs izteiktāka, bet visi bija ļoti draudzīgi, neizpalika arī joki un jautrība. Pēc teorētisko zināšanu apgūšanas, zvēresta nodošanas, formu saņemšanas sākām apgūt praktiskās iemaņas – pakāpeniski, pacietīgu, mierīgu instruktoru vadībā. Līdz ar to izpalika bailes kļūdīties vai nespēt kaut ko paveikt.

   Pamatapmācība ir laba fiziskās sagatavotības pārbaude – ar smagu somu uz muguras jāskrien pa mežu, jādarbojas ar ieroci, kas nebūt nav viegli, un vēl, un vēl. Tomēr nepieciešamāko spēja paveikt visi. Man fiziskās aktivitātes nebija svešas, tomēr somu, kuras minimālais smagums ir 15, bet atkarībā no līdzi ņemamā ekipējuma var sasniegt arī 20 un vairāk kilogramu, sākumā knapi uzdabūju uz muguras, dažkārt lūdzu palīdzību kolēģiem, bet tad uztrenējos. Nevis, cilājot somu, bet mājās hanteles! Vismaz man, lai sasniegtu vēlamo fizisko formu, ar obligātajām apmācībām nepietika, vajadzēja piestrādāt papildus. Sevišķi pie roku stiprināšanas, kas vienmēr bijušas mans vājais posms.

   Tagad apmācības notiek vienu divas reizes mēnesī, es iespēju robežās cenšos visās piedalīties. Tā kā mācības universitātē arī notiek nedēļas nogalē, tas nav tik vienkārši, bet es šo izaicinājumu pieņemu.”

Sieviete ievainoto nepametīs

  “No kolēģu vīriešu puses Zemessardzē ne reizi neesmu saskārusies ar attieksmi – ko tu, sieviete, te meklē! Vienmēr esmu jutusies kā līdzvērtīga, un viņi, gan neaizmirstot, ka esmu sieviete, man tā arī ļāvuši justies. Gadījies arī pacīnīties, piemēram, kolēģis grib kaut ko panest manā vietā, bet es turos pretī – kamēr pietiek spēka pašai, tikmēr nesu!

   Ir, protams, vīrieši, kuri iebilst pret sievietēm armijā un savu viedokli pauž sociālajos tīklos, piemēram, uzdodot jautājumu – vai sieviete, kas nenoliedzami ir fiziski vājāka par vīrieti, spēs no kaujas lauka izstiept 90 kilogramu smagu ievainotu karavīru? Nezinu, vai tas izdosies, bet zinu, ka viņa ievainoto stieps, vilks, bet nepametīs. Ir zināmi gadījumi, kad sieviete ekstrēmā situācijā, glābjot bērnu, spējusi pacelt pat mašīnu. Turklāt sieviete ir izdzīvotāja, ļoti izturīga, arī sāpes panes labāk. Viņa ir tā, kas dzemdē, nereti arī viena audzina bērnus. Tāpēc diez vai tāda spriedelēšana ir vietā.

Tā kā man ļoti patīk daba, man ļoti patika apmācības sadaļa izdzīvošana, kas paredz arī nakšņošanu mežā. Cik bieži tas notiek, atkarīgs no tā, kā apmācību organizē rotas komandieris. Mums apmācības notika mežā Kadagā, parasti mežā arī nakšņojām. Es taču Zemessardzē gāju ar mērķi sagatavoties kaujai, tāpēc uzskatu – jo reālāki un grūtāki apstākļi apmācībās, jo labāk tiec sagatavots. Pēdējo reizi mežā gulēju ziemas beigās. Sūnas piesūkušās ar ūdeni, auksts... Tā bija ne tik daudz fiziski, cik psiholoģiski grūta nakts, jo šķita – tā nekad nebeigsies. Stiprināja tikai apziņa, ka tepat līdzās ir mani biedri, cits citu arī uzmundrinājām. Kāds iedodot končiņu, kāds kaut ko citu, kas paņēmies līdzi. Arī biedra smaids uzmundrina – saskatīt tumsā to nevar, bet sajust var.

   Parasti mūs sadala pa pāriem, guļam tuvu viens otram. Naktī pārmaiņus ejam sardzē. Īstā ziemas spelgonī nakti mežā man vēl nav nācies pavadīt, tad it kā nodrošinot apsildāmās teltis. Gulēt sniegā laikam nebūtu forši, bet jābūt gataviem arī tam. Nākamajā ziemā būs ziemas izdzīvošanas kurss, tad jau manīs.

 Piebildīšu – lai gan mēs visi esam ļoti dažādi, mūs apvieno patriotisms. Zemessargu patriotisms ir augstā līmenī un stipri atšķiras no tā, ko sludina no dažādām tribīnēm. Zemessargu vidū ir arī daudz krievu tautības pārstāvju, un, manuprāt, tas ir apsveicami. Ja cilvēks ir dzimis un audzis Latvijā, uzskata mūsu valsti par savu dzimteni, runā latviešu valodā, tad kāpēc lai viņš nebūtu zemessargs? Gradācija attieksmē pret krieviem latviešu vidū gan ir ļoti atšķirīga – ir tādi, kas neieredz visu krievisko, un ir tādi, kas izturas neitrāli, un tad vēl ir tie, kuri raud pēc padomju laikiem. Uz zemessargiem nekas no tā neattiecas – nekad ne no viena latvieša neesmu dzirdējusi neko sliktu par Latvijas krieviem, kuri dienē Zemessardzē. Mēs visi pret viņiem izturamies ar cieņu.  ”

Ar kājām no Rīgas līdz Ērgļiem

   “Esmu dzirdējusi latviešu vīriešus apspriežam, kur viņi dotos gadījumā, ja Latvijā sāktos karš. Viens uz Taizemi, cits uz Kipru – par to jau esot padomāts. Man tas ļoti nepatīk, es uzskatu, ka šādā situācijā visiem vīriešiem jādodas armijā. Ideāli, ja viņi būtu izgājuši militāro apmācību, tad es justos daudz drošāka, ka mana valsts tiks aizsargāta. Tāpēc noteikti iestājos par obligāti militāro dienestu – uzskatu, ka gadi, kad atteicāmies no obligātā dienesta, ir valsts drošībai zaudēti. Ar draugiem zemessargiem esam pārrunājuši arī to, ka ar pilnu sparu gatavoties sliktākajam scenārijam – iespējamam Krievijas uzbrukumam, kas ietvertu arī obligātā dienesta atjaunošanu –, vajadzēja jau pēc Krimas aneksijas 2014. gadā.

   Es personīgi noteikti neapspriestu plānu, kurp bēgt, bet arī visus mucējus nenosodītu, jo visi nav vienā maisā liekami. Vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā strādāju Okupācijas muzejā, un ar kolēģēm gidēm tikām pārrunājušas, ko darītu situācijā, ja vēsture atkārtotos un Latvija atkal tiktu okupēta. Viena teica, ka bēgtu prom, jo viņas senči esot piedzīvojuši okupāciju un viņa tik ļoti ienīstot Putinu, ka neesot gatava savu turpmāko dzīvi atdot tam idiotam. Līdzīgi esmu dzirdējusi izsakāmies vīriešus – viņi būtu ar mieru mirt par savu valsti, bet ne Putina dēļ. Bet, lai kā mēs neciestu kara aizsācēju, pašu zeme no viņa tālākajiem plāniem kādam ir jāaizsargā! Ir arī vīrieši, kuri atzīst, ka nav gatavi doties armijā, jo nav gatavi mirt savas valsts dēļ. Tas ir skumji. Protams, katram sava dzīvība ir dārga, doties kaujā noteikti baidās visi, bet, kad pirmais solis pretī bailēm ir sperts un esi briesmām ieskatījies acīs, tad jau uz priekšu ej daudz pārliecinošāk. Vismaz es tā domāju,” spriež Amālija.

 “Zināms, ka ikvienam piemīt gan sievišķā, gan vīrišķā daba, un man tīri labi patīk apmācību laikā dot vaļu vīrišķajai pusei – uztrenēt fizisko formu un psiholoģisko noturīgumu, norūdīt organismu, iemācīties nestresot par sīkumiem.

   Reizi gadā ejam brīvprātīgā 100 kilometru garā militarizētā pārgājienā no Rīgas līdz Ērgļu dzelzceļa stacijai. Pulksten 20.00 izejam no Rīgas, pulksten 20.00 nākamajā vakarā jābūt galamērķī. Iešanas tempu katrs var izvēlēties pats, bet 24 stundu laikā šis attālums jānoiet. Labi, ka šajā pārgājienā nav jānes smagā soma, tikai 10 % no sava svara, neskaitot ūdeni un pārtiku. Pirmajā reizē pēdējie desmit kilometri man prasīja milzu piepūli – biju fiziski pārgurusi un psiholoģiski pilnīgi sagrauta. Otro reizi jutos jau daudz pārliecinošāk un labāk, psiholoģiski vairs nebija ne uz pusi tik grūti. Un kāds pēc šīs uzvaras pār sevi ir atslābums, kā garšo uz ugunskura vārītā zupa un cik laimīgs esi, iekāpis autobusā, kas vizinās atpakaļ uz mājām! Kājas pēc šādas slodzes ir lupatās, īpaši pēdas. Ja uzmetas tulznas, tu ej uz pirkstgaliem, jūti katru soli. Tomēr tas ir izdarāms!

   Kopumā viss, ko esmu iemācījusies un piedzīvojusi Zemessardzē, mani ir ļoti bagātinājis un sagatavojis arī skaudrākiem dzīves pavērsieniem. Tas ir palīdzējis arī profesionālajā jomā – iemācījis ātri izvērtēt situācijas un pieņemt lēmumus. Kur nu vēl dienesta laikā iepazītie cilvēki – milzu ieguvums! Tiešām iesaku par pieteikšanos Zemessardzē padomāt visiem, kam gadi vēl atļauj. Jo tas IR vērtīgi – gan pašam sev, gan, ņemot vērā kara risku. Pēdējā laikā mācībās instruktori bieži vien nosaka: cerams, jums nekad nebūs jāšauj ar šo ieroci, bet, ja tomēr nāksies, tad atcerieties to un to… Es gribu palikt pie cerības, ka nenāksies.”