Aigars Grāvers par notiekošo Latvijā: "Es noskatos visā kā filmā"

Telpā, kur savu ikdienu, strādājot ar skaņām, pavada Aigars Grāvers, gar vienu sienu izvietoti grāmatplaukti. Raiņa kopoti raksti, Balzaks. Mūziķis bērnībā un arī vēlāk bijis liels lasītājs, izlasījis, piemēram, visu Džeku Londonu, no kura sacerējumiem visvairāk atmiņā iespiedies Džons Miežagrauds. Romāns labi palīdzējis iegaumēt, kāda ir alkohola vara pār cilvēku. Tāda vara piemīt arī mūzikai – Grāvers savos koncertos redzējis ļoti daudz sajūsminātu seju un cer tādas ieraudzīt arī Jumpravas lielkoncertā. Līdz tam laikam var baudīt supergrupas jauno videoklipu vai Aigara spēli seriālā Tējas laiks – asprātīgā parodijā par mūziķu likteni, kurā jaunuļi cenšas integrēt ansamblī vientuļnieku Vilku. Šajā lomā Grāvers principā spēlē pats sevi. Tiesa, kopš trakajiem rokenrola laikiem Jumpravas slavas virsotnē viņš noteikti kļuvis apdomīgāks, taču ne lēnāks. 

Mēs viens ar otru rotaļājamies

Izskatās, ka tu, ja ļoti vajadzētu, varētu strādāt celtniecībā.

Man pietiek vienreiz redzēt, un tad tālāk jau es izdarīšu. Iekārtojot agrākajā biroja telpā studiju, nācās izgāzt sienu, paši daudz darījām, griestus likām. Divus mēnešus riktīgi rukājām. Esmu arī flīzējis, protams, savām vajadzībām, un tagad internetā ir viegli paskatīties, kā to dara. Ar traktoru braukt, remontēt, flīzēt – nekā sarežģīta tur  nav.

Tagad jau par mūziku arī var tā teikt. Reizēm liekas, ka to ražo līdzīgi, – noskatās, paklausās un taisa pakaļ.

Nē, mūzika ir smalkāka lieta, tas ir grūtāk. Esi dzirdējusi mākslīgā intelekta darbus? Ievadi programmā, ka vēlies dzirdēt dziesmu par to un to tādā un tādā žanrā. Pēc minūtes ir gatavs! Bet klausoties var sajust – ja skaņdarbs patīk un saviļņo, tātad tas ir cilvēka radīts. Esmu maķenīt pačamdījis to mākslīgo intelektu – paskatījos un paklausījos bildēs, video, mūzikā, ko viņš var un ko dara. Tā ir kā ilūzija, rotaļa. Bērnudārza līmenis, bet par mūziku to nosaukt nevar – nav dvēseles.

Faktiski Jumprava vairs var nepūlēties ar jaunu dziesmu rakstīšanu – tāpat koncertos visvairāk aplaudēs tieši vecajām. Astoņdesmito gadu jauniešiem tās ir kā mātes piens, viņi ar tām uzauguši.

Jā, tad jau citu pienu vairs nepieņem, tās simpātijas ir kaut kādā ģenētiskā līmenī. Tāpat kā saldējums ar rozīnēm visgaršīgākais bija manā bērnībā. Tagad gan vienas firmas saldējumam ir precīzi tāda pati garša.

Par saldējumu dziesmas sacer Prāta Vētra. Savulaik Jumprava ar savu mūziku bija dziesmotās Atmodas karognesēji. Par ko, tavuprāt, tagad vajadzētu rakstīt dziesmas? Varbūt par kovidu vai digitalizāciju?

Tu trāpīji naglai uz galvas. Esam radījuši jaunas dziesmas, un vienai no tām – Interneta dzīvnieks – ir uzfilmēts klips. Bet man nepatīk daudz stāstīt par padarītiem darbiem. Tēmas nogulsnējas kaut kur iekšā, pēc pasūtījuma radīt dziesmu es nevaru. Pēkšņi radās melodija, arī vārdi sāka automātiski nākt par to, kā tā nabaga radība dzīvojas interneta laikmetā. Sasaista, salīmē, rotaļājas. Mēs viens ar otru rotaļājamies. Tehnoloģijas nav ne labas, ne sliktas, tās vienkārši ir.

Protams, tāda ir mūsdienu realitāte, bet – kā ar to sadzīvot, sevišķi jaunajai paaudzei? Tu audzini divus dēlus…

Cik nu manos spēkos ir audzināt… Vecākajam, Adrianam, drīz būs astoņpadsmit, jaunākajam, Albertam – sešpadsmit. Atceros savu jaunību, kad biju viņu vecumā, kā vecākā paaudze izturējās, piemēram, pret elektriskajām ģitārām. Vieni teica, ka tas ir sātana izgudrojums, otri, ka viss labi, trešie nezināja, ko teikt. Vairums uzskatīja, ka tas nav nekas labs, kā saka, ja šodien spēlē elektrisko ģitāru, rīt nodosi dzimteni. Domāju, ar mūsdienu iekārtām ir visai līdzīgi. Iekārta, kā jau teicu, nav ne laba, ne slikta, bet jāiemācās dzīvot tā, lai tā nepārņemtu savā varā. Visu laiku jātur balanss, lai gadžeti negūst pārsvaru, nenomāc.

Tev kā tēvam arī jāsaka stingrs vārds, jāpadzen puiši prom no datora…

Tad cenšos likt kaut ko vietā. Pirmām kārtām tas ir sports. Adrians jau divus gadus mācās Cēsīs tehnikumā par programmētāju, viņš vairs nav manā varā. Nu jau pieaudzis cilvēks, kuram varu tikai kaut ko ieteikt. Alberts trenējas džiudžitsu.

Iet tavās pēdās, jo tu pats trenējies Austrumu cīņās.

Kaut kas uz to pusi. Slodze liela, bet šogad jābeidz devītā klase. Mājās nopietni strādājam, kopīgi rakstām sacerējumus. Ar latviešu valodu – izteikšanos un rakstību – viņam neiet tik labi, kā es būtu vēlējies. Albertam līdzīgi kā man mīļākie priekšmeti ir sports un mūzika – tas, ka labāk padodas. Matemātikā iet pagrūti, tur arī vielu nevar sagrābt vienā mirklī, jāiet uz konsultācijām. Cik varu, dēla mācībām pieslēdzos, mēģinām visu darīt kopīgiem spēkiem. Sacerējumu rakstīšana ir visai jautra, progress ir jūtams, un man ir liels gandarījums, ka ieguldītais darbs sāk nest augļus. Vienreiz grūti, otrreiz grūti, trešajā reizē cilvēks sāk atvērties. Cilvēks, kurš savā mūžā izlasījis tikai dažas grāmatas, mācās domāt, veidot domformas, tās izteikt…

Galvenais – nekļūt par zivi uz āķa

Nez kāpēc jaunieši vairs nelasa?

Varbūt lasīt traucē telefonā atrodamā informācija. Rezultātā viņiem pietrūkst fantāzijas. Es pats dzīvoju tikai no izlasītā, mācu dēlam iztēloties, fantazēt, saku, ka kļūdu tajā nebūs – tas būs tevis izfantazētais. Bet viņi nemāk... Lieto tikai gatavus produktus. Ja izmanto visu gatavu, smadzenes nestrādā. Zivs arī nedomā, kad uzķeras uz āķa ar ēsmu, atliekt tikai vilkt. Jā, tie video, YouTube ir digitalizācijas sliktā puse.

Daudziem par robežšķirtni kļuva kovids, pēc tā distancēties no sociuma vienatnē pie datora kļuva pašsaprotami.

Man liekas, šis process ir senāks par kovidu, kas neko daudz neietekmēja. Ierīces arī pirms tam izmantoja lielākoties ārpus skolas, un tagad viņi ir laimīgi, kad beidzas stundas. Tad sākas īstā dzīve, informācijas apmaiņa. Bet to, ka klātienes process ir ļoti svarīgs, jaunieši paši ir sapratuši, viņiem patīk komunicēt, satikties ar draugiem, ciemoties vienam pie otra. Protams, katrs ir izgājis datorspēļu periodu, bet, piemēram, Adrians ļoti labi saprot, ka spēlītes – tā ir cita pasaule, bet īstā pasaule ir plašāka un foršāka. Pieaugot jau uzskati mainās.

Ko no savām vērtībām un dzīves mākslas tu kā tēvs gribētu nodot dēliem?

Īsumā to ir grūti noformulēt. Es esmu cilvēks ātrais un nepacietīgais. Esmu gan iemācījies sevi piebremzēt, bet iedzimtībai un ģenētikai jau neko nepadarīsi. Jā, laikam holeriskais temperaments – gribas uzreiz un tagad. Un ar dzīves jēgu ir tāpat – nevar tā uzreiz. Viss jāskaidro, jāīsteno pamazām. Ko lai dēli pārņem no manas pieredzes? Lai dara to, kas patīk, nenovirzās no galvenā mērķa, neizšķīst nebūtiskos sīkumos un blakuslietās. Pats galvenais – atrast to, kas piesaista, un pie tā turēties. Nepazaudēt sevi!

Atrast savu vietu dzīvē nav viegli.

Tāpēc jau mēs dzīvojam un komunicējam, tāpēc viens otru audzinām, lai to saprastu. Es taču nevaru pateikt priekšā Albertam, ko viņam darīt pēc devītās klases. Jādomā pašam. Adrians skaidri zināja, ka būs programmētājs, bet jaunākais dēls vēl nevar izvēlēties – traucē daudzie talanti. Viņam padodas viss, ko dara, izņemot jau iepriekšminēto latviešu valodu. Labi iet sportā, padodas dejošana, dziedāšana, mūzika. Viņš lieliski spēlē hokeju. Priekšā liela jautājuma zīme…

Tu pats tajā vecumā skaidri zināji, kas gribi būt?

Dēls man jautā, kā es izvēlējos. Vecāki mani bija ielikuši mūzikas skolā, kur mācījos septiņus gadus. Grupu taisīt gribi? Gribu! Nu, tātad jāiet tālāk pa mūzikas līniju. Par kordiriģentiem un pianistiem pat nedomāju, bet straume mani automātiski nesa tālāk pa mūzikas līniju.

Tev tomēr bija arī apziņa, ka gribas izteikties, paust savu personību.

Jā, bet mūzikas skola mani no izvēles atbrīvoja – pretēji klasesbiedriem, kurus mocīja jautājums, ko darīt, iet uz profeni vai palikt vidusskolā. Paziņoju, ka stāšos Cēsu mūzikas vidusskolā, un vecāki piekrita, ka tas ir pareizi.

Un tagad Cēsīs mācās tavs dēls, tikai citā skolā.

Jā, es viņam stāstīju, ka šajā pilsētā pavadīju vairākus gadus, guvu pamatīgu pieredzi. Man patīk Adriana pasniedzēji, patīk, kā tur māca. Viņš pats ar visu tiek galā, šajā ziņā esmu apmierināts. 

Tavā gadījumā stratēģija darīt to, ko gribi, nostrādāja – joprojām nodarbojies ar mūziku, studijā ieraksti filmām skaņu celiņus.

Jā, muzikālajiem projektiem paralēlais maizes darbs, lai nopelnītu iztiku, ir filmu aizkadra skaņa. Šai ziņā uz mūziku paļauties nevar.

Agrāk tava studija bija Dailes teātrī, droši vien bieži iegriezās aktieri.

Tagad aktieri nāk ierunāt filmas, tajā ziņā nekas nav mainījies.

Tagad filmas dublē arī mākslīgais intelekts, es gan to nespēju klausīties – pārslēdzu citu kanālu.

Igauņi šo praksi izmēģināja un atteicās, jo neapmierināja kvalitāte. Tur laikam cilvēki draudzējas ar mākslu un saprātu, Latvijā pagaidām ne visai, svarīgāki ir reitingi – gan jau cilvēki tāpat to filmu noskatīsies... Lielie pasūtītāji ar skatītāju vēlmēm neko daudz nerēķinās, visu nosaka nauda.

Gribas sastapt visus savējos

Vai tavi dēli uz koncertiem iet? Viņiem ir kāda mīļākā latviešu grupa?

Baidos, ka ne... Alberts gan kā lielu pārsteigumu man paziņoja, ka viņa klasē esot daži Jumpravas fani. Cerams, puišiem latviešu mūzikas atklāšanas posms vēl ir priekšā. Arī es tajā vecumā uzsūcu ārzemju mūziku un pēc tam caur to sāku kaut ko darīt latviski. Lai vēl paiet laiks. Jāatzīst, arī es pats par latviešu mūziku neesmu lietas kursā.

Kaut ko vismaz dzirdēji, filmējoties seriālā Tējas laiks.

Dziesmas sacerēja seriāla režisors Ruslans Fradkins, ļoti labs mūziķis. Viņam ir grupa Foxthroat, ar kuru viņš pat braucis tūrēs pa Eiropu. Varbūt kādas dziesmas autors bija arī Arvis Reiks (no jauniešu vidū ļoti populārās grupas “Olas” – D. M.), kas piedalās seriālā. Filmēties man ļoti patika – bija jautri! Patika, kā strādāja filmēšanas grupa, cik konstruktīvi, ražīgi. Tā man bija laba pieredze, kā aktierim – pirmā. Varbūt vienīgi to humoru īsti neizjutu kā savu. Kopumā es filmā tēloju to, kas esmu, – iejutos vecas rokzvaigznes lomā, kurš ir nodzēries, nonarkojies un tāpat vien turpina. Kadrā gan šņaucu tikai vecmāmiņas pelnus. Filmā ir ļoti daudz humora, arī daudz lamuvārdu, par ko sākumā jutos šokēts; kā lamuvārds, tā burtiski dur ausīs. Ja seriālu Tējas laiks rādītu Latvijas Televīzija, skanētu nemitīgs pī pī pī… Manā rokmūziķa jaunībā neviens nelamājās, bet tagad, saskaroties ar jauniešiem, saprotu, ka tā ir tikpat kā norma – viena no dabiskām izpausmēm. Ar laiku pieradu. Tas ir piedzīvojumiem un ēverģēlībām bagāts seriāls, kur visi notikumi ņemti no dzīves, režisors un Reiks smēlās paši savā pieredzē. Mani atrod tunelī, filmā esmu matiem un bārdu apaudzis rokstārs, kurš dalās ar idejām un palīdz jaunajai grupai izsisties.

Jaunās grupas aug kā sēnes pēc lietus.

Jā, Latvijā visi tik raksta un komponē, jūtūbs pārblīvēts ar saražoto mūziku – cilvēkiem pietrūkst paškritikas. Tikai dažiem ir izdevies atrast savu stilu, bet vairākums ir viendienīši, aizslīd garām kā sēnalas. Jaunajiem mūziķiem es ieteiktu pirmo gabalu, kas sanācis, uzreiz nenest ārā pie klausītāja. Nu piestrādā vairāk pie tās dziesmas, padarbojies ilgtermiņā un tad skaties, kas iznāk, nevis publicē pirmo versiju. Aranžēšanas iespējas tagad ir daudz plašākas nekā agrāk. Taču negribu teikt, ka viss ir baigi slikti, mūzikā pagrimums, – pa foršai melodijai parādās. Bet mani jau maz kas spēj iekustināt.

Vai nav tā, ka skaņraži paļaujas uz datorprogrammām un dzīvo instrumentu spēle pieklibo?

Gluži otrādi! Tagad smagajā rokā netrūkst virtuozu, kas samācījušies ģitārspēli ne pa jokam. Kad paklausos Rokmūzikas asociācijas radiokanālu – lieliski ģitāristi, pianisti! Samācījušies pasāžas, spēlē kā dievi. Kādreiz bija maz tādu, kuri perfekti pārvaldīja instrumentu. Bet, ja runājam par mūziku kā tādu, par radīšanas procesu – šī puse gan pieklibo. Turklāt radītā melodija jāiepako tā, lai spētu saviļņot.

Jautājums – vai mūsdienu mūziķiem vēl palicis, ko teikt? Pietrūkst sociāli aktīvu dziesmu – savulaik Jumprava dabūja brāzienu pēc dziesmas Pa papīra kāpnēm, kas apcēla birokrātiju. Jūs nebaidījāties dziedāt, ka “metro nav draugs”! Strādājāt ar Ritvara Dižkača tekstiem, pēc tam nāca Natarādžas periods.

Jā! Pat ja izdomā, ko sacīt, ir ļoti svarīgi, kā to pateikt! Tās nu ir tās radošās mokas – diemžēl. Nepieciešams iekšējs pārdomu process, nevis – ā, nu man tā sanāca, gan būs labi. Pateikt domu tā, lai būtu forši, nav vienkārši. Es ar jauno dziesmu staigāju apmēram mēnesi, kaut kas iekšā gruzd, bet ārā nenāk. Tad tu kādā brīdī pilnīgi neprognozēti piesēdies – bam, tas ir tas! Ja kaut kas rodas ļoti viegli, tam nebūs lielas vērtības. Vismaz man tā ir, varbūt citiem ir citādi.

Negribu teikt, ka pie dziesmas jāstrādā katru dienu piecas stundas sviedriem vaigā, tomēr smadzenēs jābūt veļasmašīnai, kas nemitīgi griežas; nemiera garam, kas urda. Es ņemos gan mājās, gan studijā, domāju, domāju, kamēr – jā, viss ir pateikts! Tad iestājas lielais miers.

Kāds teiks, ka esi perfekcionists, slīpē līdz briljantam.

Ja tu raksti, tad vispirms uzmet domu, pēc tam teikumu sakārto, lai tas skanētu, kā vajag. Man, protams, ir pārmetuši – ko tu ņemies, ir labi –, tomēr pats jūtu, ka īsti labi vēl nav. Es taču to daru sev, lai iestātos sirdsmiers. Dažreiz ar laika distanci paklausos – jā, varēja darīt arī citādi. Taču tam nav nozīmes, jo globāli viss ir kārtībā, galvenie atslēgas elementi ir savās vietās.  

Vai tikpat rūpīgi strādāsiet pie 31. augusta koncerta? Kas zina, varbūt todien līs lietus…

Man vienalga. Sniegs, cerams, nekritīs. Pie koncerta strādājam jau trīs mēnešus, nāk scenogrāfijas skices, turpinās darbs pie programmas sastādīšanas. Nekādu jubileju nesvinam, un nav arī tā, ka rīkojam vienu koncertu gadā. Pērn, piemēram, nospēlējām septiņpadsmit koncertu, visus, protams, vasarā. Tagad mums vienkārši sagribējās visus savējos satikt vienā vietā un vienā laikā, tāpēc tas stadions. Tā ir baigi foršā sajūta! Pirmajā brīdī, protams, baigais uztraukums un drebulis, pēc tam jūti, ka visa publika un tu – tas ir viens organisms ar vienu elpu. To tik ļoti gribas izjust atkārtoti... Laikam tāpēc to darām.

Cik cilvēku ietilpst Daugavas stadionā?

Vairāk nekā 20 tūkstošu. Mēs viņiem pateiksim visu, kas sakrājies. Vēl nekad neesam tur uzstājušies, stadionā spēlējām Lietuvas tūrē 1987. gadā, bet tas bija festivālā. Pilnīgi cita lieta, ja nāk klausīties tieši tevi, šis būs pilnīgi cits uzstādījums. Ir diskusijas par repertuāru, ir dziesmas, kuras, man šķiet, nav aktuālas.

Kā ar dziesmu Vēlreiz?

Nu, šī dziesma man ir aktuāla, bet ir tādas, kuras vairs nevaru nodziedāt. Principāli nevaru, jo kaut kas ir mainījies smadzenēs. Tā arī puišiem pasaku. Nav jēgas dziedāt dziesmu, ja tev negribas. Ir citas dziesmas – parādījušās no jauna vai tādas, kuras cilvēki savulaik nav ievērojuši vai aizmirsuši. Dažas tagad mēģinu pasniegt pilnīgi no jauna. Ir pāris brīnišķīgu skaņdarbu, kurus gribu uztaisīt tā, kā tiem jāskan tieši tagad, piemēram, dziesma Teātris, kuru koncertos kopš 1987. gada neesam spēlējuši. Varbūt cilvēks klausīsies – jā, kaut kur esmu dzirdējis šo gabalu, forši! Ir arī jaunas dziesmas.

Ar savu dzīves filozofiju

Tiek solīta filma par grupu Jumprava. Kas tevi tur tēlos?

Mans dēls Gatis, kurš man ir ļoti līdzīgs. Par Gati man ir liels prieks – kā viņš dzīvo un kā darbojas. Viņš ir arhitekts, beidzis studijas Francijā, Monpeljē. Kad iestājās augstskolā, es acis vien noblisināju! Viņš pats maksāja, grūtos brīžos es, cik varēju, palīdzēju. Pabeidza studijas, tika labā darbā birojā, tagad mēģina sākt pats savu lietu. Man prieks, ka Gatis nav pametis mūzikas lauciņu, kā nekā viņš pabeidza mūzikas skolu, kas arī atstājis nospiedumu viņa dzīvē. Vibrācijas, ko spēj dot mūzika, cilvēkam palīdz, sevišķi tādā darbā, kāds ir arhitektam. Kādu laiku dēls dzīvoja Barselonā, mācījās spāņu valodu. Gatis brauc arī uz Latviju, strādā pie arhitektūras projektiem. Kad viņš atbrauc, ilgi runājamies par dzīvi, filozofējam par visu ko.

Vai Gatis ieradīsies uz līdz šim grandiozāko Jumpravas koncertu?

Es ceru.

Klausīties nāks visi tavi bērni?

Nezinu. Laura diez vai, jo viņa dzīvo tālu – Vankūverā. Viņai ir divi bērni. Jā, man jau sāk jukt mazbērni un bērni, esmu drusku apmaldījies starp paaudzēm. Mana mazmeita Patrīcija ir vienā vecumā ar manu jaunāko dēlu Albertu. Labas attiecības man ir arī ar vecāko dēlu Ilvaru, kurš, neizturējis Latvijas spiedienu, aizbrauca un tagad strādā bankā Stokholmā, ir apmierināts ar dzīvi, audzina dēlu Patriku. Ilvars ar draugiem būs koncertā. Priecātos, ja būtu arī pārējie bērni, taču nevienam neko neuzspiežu un neapvainošos, ja viņu tur nebūs.

Ir teiciens, ka mūziķa ģimene ir viņa grupa, un tā būs uz skatuves.

Jā, viena no ģimenēm. Tā apmēram sanāk…

Miks Džegers, kuram jau ir pāri astoņdesmit, vēl tagad koncertos lecot kā negudrs. Kā ir ar jumpraviešu sportisko formu – vai pumpējat muskuļus?

Cilvēks pēc savas dabas ir neaptverami slinks, bet es sāku kaut ko darīt, vismaz mobilizējos šim notikumam. Pārējos grupas dalībniekus varu tikai aicināt aktivizēties, piespiest nevienu nevaru. Tas ir katra paša ziņā.

Pavīdēja ziņa, ka nodegusi māja Raunā, kas reiz piederējusi Aigaram Krēslam. Pēc dzeltenās preses vēstītā, jūs tajā esot dzīvojuši visi kopā.

Tur jau cilvēki visu piedomāja klāt paši. Jā, Stīvajam (Krēslam – D. M.) bija māja Raunā, bet tā māja laukos pie Raunas, kurā mēs dzīvojām, piederēja Strēlniekam (Aigaram Graubam – D. M.). Liela, neapdzīvota. Mēs tur iekārtojām vasaras rezidenci. Telpu bija tik daudz, ka katram tika sava. Sabūvējām vairākas vannasistabas, tualetes, es iekārtoju savu istabiņu. Tur notika sapulces, apspriedes, mēģinājumi, tur arī strādājām. Bija kopīga satikšanās vieta, kur vasarā var arī pasauļoties. Bet publiski to pasniedza tā, it kā mēs kopā dzīvotu.

Ansambļa dalībniekiem kopdzīve ir pašsaprotama, ja jābrauc garās koncertturnejās.

Protams, mums tas nav nekas neierasts. Katram ir savas utis, ar kurām jāiemācās sadzīvot. Ir utis, kuras var iznīdēt, bet ir tādas, kas pat progresē. Nekas nestāv uz vietas, viss plūst un mainās, tevi pašu ieskaitot. Tu peldi pa straumi, tur parādās zivis, aizpeld baļķis, dūņas, krasts. Jāmācās sadzīvot. Viegli nav, bet tāda jau mums ir tā dzīve. 

Ja ir nejauki kaimiņi, dzīve kļūst ļoti sarežģīta.

Ne velti ir teiciens – kad lielgabali šauj, mūzas klusē. Dziesmas par karu man negribas rakstīt, gribas, lai cilvēki dzīvo draudzīgi un mierīgi. Jebkura vardarbība izraisa pretdarbību. Absurds teiciens – es cīnos par mieru. Kā tu vari cīnīties par mieru? Tu vari tikai būt mierīgs. Ja tu cīnies, tātad esi karotājs, nevis miera sūtnis. Tagad cilvēki nevēlas karot, nevēlas cīnīties. Par karu un nāvi jau ir daudz dziesmu, tās neraisa labas sajūtas.

Nevar teikt, ka man ir bail, jo nevienam neko sliktu neesmu nodarījis – tāpat kā mani dēli. Nejūtos arī ne pie kā vainīgs, tātad man nav jābaidās. Ir teiciens – savu lodi nedzird. Tu nezini savu nāves stundu, nezini, no kā iesi bojā. Iesaistoties divu sistēmu radītā konfliktā, tu radi vēl lielāku konflikta eskalāciju. Dzīvo priecīgs un laimīgs, tā vairojot labo. Tas ir mans uzdevums, nevis liet ugunī vēl vairāk eļļas.

Ķīna iekaroja Tibetu, jo budisti ir miermīlīgi un nespēja pretoties. Dalailama izsūtījumā, valsts zaudēta.

Esmu bijis Tibetā, kalnos kāpis. Viņiem bija loki, bultas un dažas musketes. Jā, viņi necīnījās, bet nevar teikt, ka tibetiešu tauta ir iznīcināta. Viņi dara visu, kas iespējams, vairo mierīgās enerģijas. Bez šaubām, daudz tempļu tika iznīcināts, bet vismaz tagad Tibetā nekaro. Tibetiešu mūki un tauta dara to, kas jādara, – kopj lopus, lūdzas tempļos, viņiem ir garīguma piesātināts dzīvesveids. Domāju, viņi kā tauta eksistēs vēl ilgi, jo viņiem ir savas saknes un kultūra. Ja viņi būtu karotājtauta, kas pretojas, varbūt tibetiešu vispār vairs nebūtu.

Tad mums arī jāsamierinās ar visu, kas notiek? Nepretoties ļaunumam?

Šajā laikā un telpā, kur esam, nebūtu jāvairo karotāju gēns. Jāapzinās, ka esam tikai skaidiņa okeānā. Ja ārdīsimies un trakosim, varam sabojāt savu tautisko, etnisko kodu. Mēs jau tāpat virzāmies pretim iznīcībai, bet ne jau tagadējā kara dēļ. Mums ir pavisam citas problēmas, mūsu valstī taču nav kara.

Jā, kāpēc tad mēs grimstam?

To pajautā Krišjānim Kariņam un viņa bandai.

Tu pārdzīvo par mežu izzāģēšanu, vēja parku būvi Latvijā, gaidāmo ekoloģisko katastrofu?

Jā, man ir skumji, bet – ko dos mani pārdzīvojumi? Viss notiek tā, kā tam jānotiek pēc scenārija, un mūsu – cilvēku, kuri grib un spēj kaut ko ietekmēt, – ir ļoti maz. Trim ceturtdaļām taču ir pilnīgi vienalga. Viens no iemesliem, kāpēc nekas neinteresē, – man nav laika. Nekas neinteresē arī tos, kuri pašlaik ir pie varas. Pie siles salasījušies vai nu muļķi, vai nopirktie, kas padevušies naudas kultam. Skatoties šo balagānu, sākumā arī es šausminājos, bet tas jau neko nemaina. Ar to jārēķinās, tas ir fakts. Paskaties, cik no Latvijas aizbraukuši? Parēķināju, ka trīsdesmit gadu esmu nodzīvojis vienā sistēmā un trīsdesmit tagadējā. Kad biju jauns, Latvijā dzīvoja trīs miljoni cilvēku, tagad pusotra. Tiem, kuri tagad dzīvo pansionātos, tā sauktajās nabagmājās, pensija nenosedz izdevumus… Ko lai viņi iesāk? Tāda ir mūsu valsts, kur vecie cilvēki nomirst savā dzīvoklī, jo viņiem nepietiek naudas pansionātam un neviens nepalīdz. Kur tālāk? Tauta izmirst, ekonomika grimst. Jā, es jau vairs neskumstu, bet noskatos visā kā filmā. Bilde slīd gar acīm, scenārijs skaidrs. Un tagad vēl mēs karosim? Vispirms jāsaved valsts kārtībā, nevis jāliek uz kārts pēdējais, kas ir. Dzīres mēra laikā kā uz Titānika – mēs vēl maucam, kad kuģis grimst, un Kariņš lidinās… Nu, kā psihedēliskā filmā! Atceros to miera un prognozējamības sajūtu par nākotni, kāda bija agrāk. Pat bērni, redzot, ka te viss ir pakaļā, uzdod jautājumus un pēc tam konstatē – es jau te nepalikšu…

Tev jau ir mazbērni, ne tikai bērni.

Viņi vēl ir par mazu, lai par to runātu.

Kad tu atnāc uz savu studiju, aiztaisi durvis un ierakstot klausies kādas filmas romantisko tekstu, viss nejaukais varbūt aizmirstas, bet kā dzīvot pārējiem?

Receptes nav. Kas garšo man, citam varbūt nepatiks. Man ir mana dzīves filozofija, kā vajadzētu. Pirmkārt, nedarīt otram to, kas nepatīk tev pašam. Otrkārt, katrā dzīves centimetrā, katrā situācijā domāt, ko tu runā, neradīt stresa un trauksmes situāciju, cik iespējams, neveidot ap sevi negatīvas enerģijas lauku. Neiesaistīties bezjēdzīgās cīņās, kur nevari uzvarēt, piemēram, pret sistēmu. Treškārt, meklēt domubiedrus, ar kuriem vari saprasties, kuri saprot tevi. Ja ap sevi veidosi šādu lauku, ar laiku tāds taps, bet, ja histēriski iesaistīsies visādās aktivitātēs, vari vēl ar sirdi aiziet… Man arī bijušas visādas krīzes cīņā pret sistēmu, kuru rezultātā tikai iedragāju veselību. Es pats tikko esmu dabūjis ābeci, kuras burtus cenšos salikt kopā, lai varētu iemācīties lasīt. Un, pabeidzot kara tēmu, esmu sapratis, ka man ir tikai divas nacionalitātes – cilvēks un necilvēks. Un nevis krievs – sliktais un latvietis – labais. Mēs, cilvēce, šeit, uz Zemes, esam vienots organisms, principā vienādi. Ja neradīsi ap sevi trauksmi, tad viss būs labi. Vide pati no sevis izveidosies laba.