Miris vīrs. Jaunas attiecības. Vainas sajūta. Patiess stāsts
Kārena Vitloka (Karen Whitlock) laimīgi izbaudīja vakaru ar mīļoto vīrieti kādā kokteiļu bārā. Nemanīdama neko sev apkārt, viņa izbaudīja sajūtu, ka ir laimīgi iemīlējusies sieviete. Tajā pašā mirklī brīnišķīgā sajūta nozuda, un vakars šķita sabojāts. Neatvairāmā, briesmīgā vainas sajūta, kas bija vajājusi Kārenu pēdējos 18 mēnešus, atkal lika sevi manīt.
Asaras sariesās acīs un asaras izbojāja uz sejas uzklāto kosmētiku. ”Kā tu uzdrošinies justies laimīga? Mans vīrs ir miris tikai mazliet vairāk par gadu. Es vēl joprojām par viņu sapņoju un manā zeltnesī vēl joprojām bija laulības gredzena iespiedums. Kā es drīkstu būt kāda cita vīrieša draudzene, ja es vēl joprojām jutos kā cita vīrieša sieva?”
Kad – vai arī vai – meklēt jaunu mīlestību pēc tam, kad cilvēks ir palicis par atraitni, ir šīs sabiedrības aizliegtā tēma. Lai arī Kārena atzīst, ka viņa ir saņēmusi lielu atbalstu no savas un mirušā vīra ģimenes, vēl joprojām esot cilvēki, kuri jautājot un izsakot komentārus par to, vai tik sieviete nav pārāk ātri metusies jaunās attiecībās. Vai arī – vai tas ir godīgi pret jauno draugu, ka Kārena ir metusies jaunās attiecībās, kad viņa ir acīmredzami viegli ievainojama un apjukusi.
Tomēr lietas mainās, kad tu paliec par atraitni. Tava dzīve rit savu gaitu. Tev apkārt ir cilvēki, kas nezina, ko tev teikt, vai vēl ļaunāk, nesaka neko un pazūd no tavas dzīves. Citi pacietīgi atrodas tev blakus un cenšas mierināt un palīdz tev atgūt dzīvesprieku. Tomēr neviens tevi nesagatavo tai briesmīgajai vainas apziņai: tavs vīrs mirst 31 gada vecumā, kamēr tava dzīve turpinās pilnā sparā. Vainas apziņa par to, ka par spīti neizmērojamām bēdām, tu vēlies bērnus, mīlestību un ģimeni ar citu vīrieti.
Kārena satika savu pirmo vīru 1996. gadā, kad viņa bija studente un mācījās zooloģiju un dabas zinības, un vīrs Greijems (Graham) mācījās matemātiku un datorzinātnes. No sākuma abu attiecības bija platoniskas, tomēr 1997.gada februārī abi sāka uzskatīt sevi par pāri. Viņš bija cilvēks, kuram patika smieties, darīt cilvēkus laimīgus, klausīties mūziku un darboties ap datoriem. Pāris nopirka savu mājokli 1999.gadā, tajā laikā viņš strādāja par datorinžinieri, bet viņa bija zinātnes skolotāja. Pēc sešiem gadiem, 2005.gada janvārī Greijems bildināja Kārenu, un viņi apprecējās tā paša gada maijā. 2006.gada Ziemassvētkos pāris devās uz Ēģipti, pie Nīlas upes viņi pavadīja visu ceļojuma laiku. Tajā laikā pāris jau sāka pārrunāt iespējas sākt veidot ģimeni, jau apsvēra bērnu vārdus. Bet ģimenes veidošanai pāris vēl nebija gatavs, jo Kārena bija nesen sākusi strādāt jaunā darbavietā. Jaunlaulātie nolēma pagaidīt, visa dzīve vēl priekšā...
8 mēnešus vēlāk, 2007.gada augustā, Greijems mira, un līdz ar viņu nomira daudz sapņu un cerību. Greijemu jau dažas dienas mocīja gripai līdzīgi simptomi, un liktenīgajā vakarā viņš gulējis uz dīvāna un sūdzējies par dīvainām sāpēm sirdī. Pēc dažām minūtēm viņš sabruka uz grīdas. Tālāk notiekošo Kārena atcerās kā murgu. Tika izsaukta ātrā palīdzība, un Greijems tika aizvests uz slimnīcu. Kārena tika ievesta mazā telpā, kurā ārsts pateica, ka Kārenas vīrs ir nomiris. Patiesība bija neticama un nepanesama. Pēcnāves ekspertīzē atklājās, ka Greijemam bija miokardīts – sirds muzskuļa mazspēja, ko izraisījis vīruss. Tas lika viņa sirdij apstāties.
Nākošo nedēļu laikā Kārena saņēma lielu atbalstu no savas ģimenes. Dzīves turpinājuma jautājums tika uzmanīgi nolikts maliņā. Galu galā – kad ir tas pareizais laiks, kad domāt par dzīves turpināšanu, kad tavs mīļotais cilvēks ir nomiris?
Kārenas bijusī kolēģe, Sjū, paņēma Kārenu savā paspārnē. Sjū bija 60 gadus veca un pati piedzīvojusi vīra zaudējumu, un viņa spēja sniegt mierinošus vārdus un atbalstu. Sjū mēdza teikt: ”Tu esi jauna, un kādu dienu tu vēlēsies satikt kādu citu, un Greijems to vēlētos.”
2008.gada janvārī Kārena atgriezās pilna laika darbā. Rudenī Kārena tika pierunāta piereģistrēties iepazīšanās saitos un aiziet uz kādu randiņu. Tomēr katrreiz, kad Kārena pieminēja, ka ir atraitne, potenciālie kandidāti kļuva daudz vēsāki un novērsās. Tomēr es vēlējos atrast kādu, ar ko kopā dibināt ģimeni. To pārrunājot ar kolēģi, viņa Kārenai ieminējās par kādu vīrieti vārdā Ričards. Drīz vien abi sāka sazināties ar telefona palīdzību, un Ričards aicināja Kārenu uz kafejnīcu. Tā šķita kā nodevība pret Kārenas mirušo vīru, tomēr Kārena izjuta vēlmi satikties ar Ričardu.
Lai arī laulības man nebija svarīgas, 2010.gadā pēc tam, kad piedzima pāra pirmais bērns, Kārena izjuta vēlmi pēc stabilitātes – viņa vēlējās nēsāt laulību gredzenu un pieņemt Ričarda uzvārdu. 2011.gada oktobrī pāris salaulājās intīmā ceremonijā. Tas bija pretēji tām lielajām kāzām, ko viņa svinēja ar Greijemu, tomēr savā unikālajā veidā īpašas. Kāzu dienā Kārena savā runā pieminēja Greijemu un to, kā viņš priecātos par jauno pāri, runas laikā visi viesi salucīja asaras no acīm.
Kad pāra ģimenē ienāca vēl viens mazulis, Kārenas laimes sajūta un vainas apziņa auga augumā. Greijems vēlējās bērnus, tomēr viņam nebija iespēju tos radīt. Greijema dzimšanas dienā un viņa nāves dienā Kārena tiekās ar viņa vecajiem draugiem. Kopā viņi atceras Greijemu, raud un smejās kopā.
Kārena ir nolēmusi, kad viņas bērni paaugsies, viņa pastāstīs viņiem arī par savu pirmo vīru. Viņa vēlās godināt savu pagātni ar Greijemu uz mūžiem, bet viņa vairs nedzīvo pagātnē.
Publicēšanai sagatavojusi Ita Petrika, mammamuntetiem / Avots un foto: www.dailymail.co.uk
