Uzņēmējs Gatis Babris pētī ilgmūžību un naudas enerģiju. Tad sākās neparasti notikumi

Protams, ilgmūžības receptē var ierakstīt veģetārismu, nūjošanu un veselības pārbaudes, tomēr nodzīvoto gadu skaitu vairāk papildinās saskaņa ar sevi un apzinātība, nevis citu izdomātu prasību pildīšana.

Mūsu senči zināšanas par dzīvību, pareizu dzīvošanu un arī nāves sagaidīšanu nodeva no mutes mutē, iemūžināja dainās, ticējumos un paražās. Laikmetā, kad no šīm gudrībām esam attālinājušies – iespējams, uz visiem laikiem –, velosipēdu nākas izgudrot no jauna. Ja vēlaties apkopot padomus par to, kā iespējami veiksmīgāk un pareizāk pavadīt šeit atvēlēto laiku, der ieklausīties arī Gata Babra vērojumos un pieredzē. To viņš apkopojis grāmatu sērijā Ilggadnieks. Sērijas pirmajai daļai Pamati pievienojies turpinājums Sienas ar autora atklāsmēm un padomiem, kas pārbaudīti praksē.

Gribu būt miljonārs

Dažreiz, kad esam zaudējuši cerību sakārtot savu dzīvi, nepieciešams kāds cilvēks no malas – reizēm kritiķis, reizēm skolotājs, kurš norādītu uz kļūdām un ar savu piemēru demonstrētu, kā uzvaramas dzīves grūtības. Viens no svarīgākajiem aspektiem, protams, ir spēja šiem padomiem noticēt, kā arī pārliecība, ka varēsi sasniegt visu, ko vēlies. Gatis ir dedzīgs un izklausās pārliecināts par to, ka viņa ceļš uz ilgmūžību ir drošs un pareizs, tomēr piebilst – visu rādīs laiks. Viņa paša dzīvē pašlaik viss esot vislabākajā kārtībā. Viņa ieteikumos var piesardzīgi ieklausīties, taču Gata acis mirdz, un arī tas iedvesmo – vismaz mēģināt noticēt tam, ka paši esam sava likteņa lēmēji.

Gatis uzaudzis slavenā Latvijā vietā, kas izceļas ar saviem aukstuma rekordiem, – Zosēnos. Turp viņa ģimene no Jaunpiebalgas pārcēlās, kad zēnam bija septiņi gadi. Kopš mazotnes viņš vēroja, cik smagi vecāki strādā pašu fermā, rūpējoties par vistām, govīm, aitām, cūkām, zirgiem. “Bērnība pagāja smagā darbā, mēžot kūti un taisot aplokus. Mans tētis Aivars ir Jaunpiebalgā labi zināms veterinārārsts, mamma izmācījās par zootehniķi. Man ir arī vecākā māsa Inga, mūzikas skolotāja Jaunpiebalgā. Kad Latvija kļuva neatkarīga un izjuka kolhozi, vecāki izveidoja zemnieku saimniecību Veckurmi.”

Kopš bērnības Gata vēlēšanās bija kļūt par miljonāru un dzīvot bagāta cilvēka dzīvi, lai nebūtu jāstrādā tik smagi, kā to diendienā darīja vecāki. Deviņdesmitajos gados vairākumam naudas nebija, valdīja nabadzība, tomēr zēns uzdrošinājās sapņot, ka viņa sieva varēs dzīvot kā princese. “Biju atskatījies uz to, ka mammai jāiet uz kūti pat tad, kad viņa ir slima, ar augstu temperatūru. Visa dzīve pakārtota govij, jo govs ir jāslauc, esi piesiets saimniecībai kā vergs. Iznieko veselību, bet saņemtā nauda ir smieklīga.” Pēc Gata domām, arī mūsdienu zemniekiem dažkārt pietrūkst zināšanu, kā savu biznesu izveidot kā veiksmīgu sistēmu, tāpēc viņi joprojām vergo savai saimniecībai uz personiskās brīvības rēķina. 

Līdz 9. klasei Babris mācījās Jaunpiebalgā, tad devās uz galvaspilsētu, lai apgūtu telekomunikācijas Rīgas Tehniskajā koledžā. Mācības daudz pūļu neprasīja, taču nācās piedzīvot kopmītņu sadzīves blaknes. “Šis laiks saveda kopā ar cilvēkiem, kuri kļuva par maniem draugiem. Tāpēc ir vērts sūtīt bērnus labās skolās – ja, piemēram, mācies Hārvardā kopā ar Vācijas hercoga meitu vai kādu princi, izveidojas draudzība, kurai turpmākajos gados var būt nenovērtējama nozīme. Ja ar kādu iepazīstos un sadraudzējos tagad, tomēr nevaru viņam uzticēties tāpat, kā uzticos draugam, kuru pazīstu kopš skolas laika. Koledžā satiku savu draugu Pēteri Cīruli no inženieru un novatoru dzimtas, ar kuru man izveidojusies ļoti cieša savienība.” 

Straujais uzrāviens

Gatis un Pēteris nolēma nest tautai apgaismību, proti, aizgādāt internetu arī uz tāliem laukiem, kur tā šī gadsimta sākumā nebija. Naudas puišiem, saprotams, nebija, radinieks palīdzēja nodibināt SIA, kur pusi pamatkapitāla varēja iemaksāt gada laikā, otra puse bija Gata automobilis. “Bērnībā piepelnījos ar traktora vadīšanu, braucām palīgā kaimiņiem gatavot sienu un skābbarības ruļļus. Par to man maksāja, varēju nopirkt mašīnu, kas laukos bija absolūti nepieciešama. Kad man palika astoņpadsmit, jau nākamajā mēnesī saņēmu autovadītāja apliecību.” 

Ar demontētiem kabeļiem jaunie uzņēmēji ievilka internetu, paši no vara caurulēm gatavoja antenas izbrāķētiem satelītšķīvjiem, kurus varēja dabūt pa lēto vai pat par velti. Gatis stāsta par frekvencēm un uztvērēju galvām, gatavotām no negaršīga amerikāņu alus bundžām, dzērienu izlejot zemē. Lai nu kā, viņiem izdevās signālu pārraidīt no torņa uz torni. “Bijām līdzīga kompānija Lattelecom,” skaidro uzņēmējs, Šī gadsimta sākumā Gatis simtprocentīgi nodevās savam uzņēmumam, bet tad viņam piedāvāja instalēt tīklu citam operatoram. Naudu vajadzēja, un Babris piekrita. Viņš jau bija paguvis apprecēties, dzīvoja vecāku mājā, un sievas brālis Intars kļuva par viņa pirmo algoto darbinieku.

“Apprecēju meiteni, kuru ļoti mīlēju, līdz 4. klasei bijām mācījušies kopā. Pieteicās mazulis. Mana tante, klavierskolotāja Irēna Ozoliņa, man bija iemācījusi, ka bērnam jāpiedzimst ģimenē. Es tam pilnīgi piekritu, mēs apprecējāmies, bet dažus gadus vēlāk attiecības pajuka, aizgājām katrs uz savu pusi. Sieva ar dēlu pārcēlās uz Angliju. Kad dēlam palika piecpadsmit, viņš atgriezās Latvijā, lai dzīvotu kopā ar mani, manu sievu Maiju un meitām Stellu un Sāru. Decembrī Adrianam palika astoņpadsmit, viņš augumā jau ir pāraudzis mani. Viņš Ogrē mācās par namdari, tagad aizbraucis apmaiņas programmā uz Itāliju. Celtniecībā viņš iemīlējās, kad strādāja pie mammas brāļa, un tad arī nolēma apgūt šo profesiju. Malacis, jo pēc Anglijas skolas Latvijas izglītības sistēmā iekļauties nebija viegli, taču tagad viņam ir vislabākās sekmes grupā.”

Jācer, ka Adrians būs mantojis Gata izcilās darbaspējas, jo jaunībā, interneta tīklus ierīkojot, viņam nācās strādāt padsmit stundu dienā no sestdienas līdz sestdienai. Svētdienās Babris kārtoja grāmatvedības aktus, pārskatīja līgumus un citus dokumentus. Tīkls un pasūtījumu skaits auga augumā, un jaunais uzņēmējs jau varēja atļauties algot darbiniekus. Naudas bija arvien vairāk, tika noslēgts līgums ar vienu no Latvijas mobilo sakaru operatoriem, taču visi ienākumi tika ieguldīti atpakaļ biznesā. Gatis sāka arī būvēt automobiļus, piedalījās amatieru rallijā un driftā, izbraukāja ne tikai Baltijas valstis, bet arī Čehiju, Zviedriju un Krētu. 

Bezdibeņa malā

Pirms gadiem desmit, brīdī, kad dzīve jau līdzinājās mākonītim ar zelta maliņu, Babris saprata, ka nauda ir beigusies. Visu rūpīgi sarēķinājis, uzņēmējs konstatēja, ka patiesībā ieslīdzis pamatīgos parādos – parādsaistības bija sasniegušas 350 tūkstošus. “Biju šokā, kā tas iespējams, līdz sapratu, ka patiesībā taisīt biznesu es neprotu. Kā laucinieks, kas nonācis uzņēmēju vidē, sniedzu pakalpojumus, paļaudamies uz nākotnes naudas plūsmu. Izrādījās, biju noteicis nesamērīgi zemas cenas; ar grāmatvedību un mārketingu nepietiek, jāpārzina arī finanses.” 2015. gadā VID audits Babra kompānijai uzrēķināja vēl 50 tūkstošu parādu… Ko iesākt, ja tev ir 30  darbinieku, kuriem ir ģimenes? Vai tiešām deviņdesmit cilvēku paliks bez ēdiena? Problēmu pāri galvai, ūdens smeļas mutē, bet maksātnespējas pasludināšanai Gatis nepiekrita. “Zināju, ka, strādājot algotu darbu, parādus nemūžam nenosegšu, bet  uzņēmējdarbībā var gadīties darījums, kas caurumu aizlāpa. Lai cik neiespējami būtu, es biznesu turpināju, un man uzradās nauda, ar ko nomaksāt parādus. Bet vispirms sāku meklēt skolotāju – mentoru, kas sniegtu uzņēmēja darbā nepieciešamās zināšanas, iemācītu, kā kļūt par dzīves veiksminieku.”

Te rodas jautājums – vai tad veiksmīgam biznesam nav vajadzīgs biznesa gēns? Arī par baletdejotāju var kļūt tikai retais. “Biznesa gēna īpašnieku ir daudz vairāk nekā uzņēmēju, taču šī gēna īpašniekiem pietrūkst zināšanu, kā veidot savu uzņēmumu, tāpat kā tas bija ar mani. Arī atrast mentoru nenācās viegli. Pirmais neprata iemācīt, jo viņam, tā teikt, nebija skolotāja gēna. Bija kungs, kurš gan bija uzņēmējs, taču vadītājs, nevis īpašnieks, un tas ir kaut kas pavisam cits. Man tolaik bija ap desmit uzņēmumu, vairākus likvidēju, jo darbība apsīka, dažiem neveicās. Darbojos daudzveidīgi – produktu tirdzniecība, pasākumu organizēšana un apskaņošana, sporta automašīnu un detaļu ražošana, autoserviss, telekomunikācijas.”

Tad Gatim paveicās, viņš atrada skolotāju – cilvēku no tiem augstumiem, kādos jaunais uzņēmējs sapņoja nokļūt pats. Kad Gatis uzzināja, ka saviem uzņēmumiem, kas darbojas vairākās pasaules valstīs, mentors velta tikai dažas stundas nedēļā, tas šķita neticami. Babris bija pieradis strādāt augu dienu pilnu darba nedēļu, pat vairāk, tāpēc apgūt tādu pieredzi bija liels kārdinājums. Naudas nebija, nodarbības maksāja ļoti dārgi, tomēr Gatis piekrita. “Dzīve man nesa naudu, lai varētu samaksāt par stundām. Turpināju arī atdot parādus, mājās ēdām tikai no laukiem atvestos kartupeļus. Tad jau biju apprecējies ar Maiju (Maija Stuģe, dziedātāja Jenny May – D. M.), bija piedzimusi vecākā meita Sāra, knapi spējām savilkt galus. Liktenis man piespēlēja vienu veikalu – sadarbības partneri, ar kur varēju par pārtiku norēķināties pēcapmaksā. Kaut kā kūlos uz priekšu, turpināju mācīties, tā pagāja gads. Iemācījos domāt kā investors, apguvu pārdošanas un biznesa domāšanas mākslu, kā arī kontroles mehānismus, lai varētu uzņēmumu vadīt distancēti un visu uzraudzīt no jebkuras pasaules malas.”

Nejaušību nav!

Pareizās zināšanas – tas laikam ir atslēgas jēdziens jebkurā nozarē, ne tikai uzņēmējdarbībā, un tās apgūstamas tikai izcilu speciālistu vadībā. Mācekļus jau viduslaikos sūtīja apgūt praktiskas iemaņas pie atzītiem meistariem, sākot no kurpnieka un beidzot ar gleznotāju. “Ja mācos dziedāšanu pie skolotāja, tad iemācos dziedāt. Bet, ja mācos dziedāšanu pie ievērojama dziedātāja, tad pārņemu arī skatuves mākslu, uzvedības kultūru un visu pārējo, tātad pareizajam skolotājam jābūt arī izcilam praktiķim. Ir ļoti svarīgi, lai tie, pie kā mēs mācāmies, būtu ne tikai pedagogi, bet meistari šī vārda īstajā nozīmē. Kādu dienu mans mentors teica, ka varot man iemācīt sakārtot programmu. Ko tas nozīmē? Sakārtot pieeju dzīvei un attiecībām, arī uzskatus par naudu, apkārtējo pasauli, veselību, bērniem un visu pārējo.” Nu Gatim savu pamatīgo laucinieka domāšanu nācās pārprogrammēt uz veiksmīga uzņēmēja domāšanu. Sākumā, protams, bija mazliet bail no tā, kas tagad notiks, tomēr uzskatu maiņa prasīja mazāk pūļu, nekā sākumā šķita. Vispirms vajadzēja atbrīvoties no nabadzīga cilvēka domāšanas veida, ka nauda – tas ir slikti un ka bagāti cilvēki kapitālu ieguvuši negodīgā ceļā. “Ja tev zemapziņā ieprogrammēts, ka bagātība – tas ir slikti, tad Visums tev to arī nedos. Es pieņēmu, ka nauda – tas ir labi, jo ar to varu paveikt daudz laba. Man pazuda bailes no lielas naudas, ko ienes lieli darījumi. Agrāk bija bail paprasīt par daudz, lai neaizbiedētu klientu, var teikt, ka es sevi nenovērtēju. Domāju, ka svarīgi ir strādāt, nevis pelnīt.”

Gatis apguva daudz dažādu zināšanu, tostarp arī par veselību – par to jārūpējas, nedrīkst ļaut sevi nodzīt kā zirgu. Jāuztur kārtībā ķermenis, jāveic veselības pārbaudes, jāharmonizē sevi, lai atrastos garīgā līdzsvarā. Vēl viena tēma bija attieksme pret apkārtējiem, ņemot vērā, ka katrs no mums atrodas savā dzīves lauciņā, kas jārespektē. “Mēs visi kopā veidojam sistēmu kā vienu veselumu. Ja kaut kas nepatīk, piemēram, politikā, tad nevis kritizē, bet ej pats un darbojies, sakārto. Būtisks ir darba vektors – kā tev jāraugās uz savu darbu, uz atalgojumu, finansēm. Vēl ir ģimenes vektors ar vīrišķajiem un sievišķajiem likumiem, kuriem jābūt līdzsvarā.”

Babris ieguva zināšanas arī par planētas attīstības likumiem, garīgo izaugsmi, kā arī uzzināja daudz jauna par tādiem procesiem, par kuriem agrāk nebija aizdomājies. To pamanīšana kļuva par ikdienu, tāpat kā uzskatu maiņa, kuru tagad laikam ir moderni saukt par apzinātību. “Aprakstīju šodienas vektoru kādā savas dzīves jomā un blakus rakstīju, kā es vēlētos, lai tas būtu īstenībā, tad pie tā piedomāju un sāku ieviest dzīvē. Rezultātā sabalansēju savu dzīvi visos vektoros un kādā brīdī sāku celties gaisā kā raķete, jo zem kājām bija kārtīgs pamats. Pie sava skolotāja apguvu arī to, kā jāizturas pret mērķi, lai tas nekļūtu par tukšu sapni. Mācījos divarpus gadu, tikāmies vienu divas reizes nedēļā.”

Bija jāapgūst arī vingrojumi, lai rūpētos par ķermeni. Piesātinājies ar mentora zināšanu klāstu, Gatis jutās tā, it kā būtu pazaudējis pats sevi – kļuvis par sava skolotāja klonu, gluži kā Ikars, kurš ar vaska spārniem pielidoja pārāk tuvu saulei. Skolotāja biznesa mērogs likās neaizsniedzami augsts – tāpat kā viņa standarti. Kādudien Babris nejauši satika draugu, un, kā zināms, nejaušības nav nejaušas. Draugs apmeklēja dziednieci, kas palīdzēja enerģētiski sakārtoties, un Gatis nosprieda, ka tieši tas ir nepieciešams arī viņam. “Tas ir pārsteidzoši, ka dziednieks redz manus orgānus, redz manas dzīves notikumus, pagātni un nākotni. Tīrīšanas process mani ļoti ieinteresēja; jutu, ka ļoti efektīvi atbrīvojos no sava mentora nospieduma. Tad dzīve mani aizveda pie nākamā dziednieka, tad – vēl pie viena, un izrādījās, ka katrs no viņiem apveltīts ar savu talantu. No visiem es kaut ko mācījos, un paralēli dzīve man piespēlēja labu biznesa darījumu, pēc kura jau uzpeldēju virs ūdens.”

Vai tu neesi īsti riktīgs?

Mācoties Gatis pamatīgi izmainīja savu personību un attieksmi pret dzīvi, kas atstāja iespaidu arī uz attiecībām ģimenē. Pienāca brīdis, kad viņi ar sievu vairs nerunāja vienā valodā. “Ko tu tik daudz ej pie dziedniekiem? Vai tu neesi īsti riktīgs?” Bet tīrīšanās process nu jau bija ietiecies pagātnē, atbrīvojot kā no paša, tā visas dzimtas iepriekšējās dzīvēs sastrādātā. “Es sastāvu no dvēseles, kas reinkarnējas cauri dzīvēm, no dzimtas ģenētiskā mantojuma un no tā, ko šajā dzīvē esmu iemācījies. Ir svarīgi saprast, vai manī ir pareizais vai nepareizais dzīves uzskats. Ja nepareizais, tad būs līdzīgi kā ar naudu – ja ir kļūdas domāšanā, es nekad nebūšu laimīgs. Tāpat attiecībās ar otro pusīti, bērniem, veselību – ja nebūs pareizo uzskatu, tās neizdosies.”

Vajag tikai rakt, un Gatis studēja Bībeli, aizrāvās ar planētas vēstures izpēti. Domas par Zemes nākotni nedeva mieru, un viņš sāka lasīt grāmatas, ko līdz 2017. gadam nebija darījis. Gatis bija lasījis labi ja divas, Miljonārs vienā minūtē un Bagātais tētis, nabagais tētis, bet arī to ne līdz galam. Pēkšņi Babris kļuva par grāmatu tārpu, pirka tās kaudzēm, arī ļoti biezas un pat krievu valodā – tik ļoti viņu interesēja, kas tur būs rakstīts. “Es grāmatas burtiski riju, lasīju vienu, otru, dzīve piespēlēja vēl daudz citas literatūras. Dažas grāmatas gan izmetu miskastē, bet par citiem autoriem jūsmoju no sirds. Dažās traucēja korektora darbs, likās, ka autora domas aizsegtas ar netīru plēvi. Izrādījās, ka ir arī autori, kuri neļauj savus darbus rediģēt.” Informācijas gūzmas iespaidā uzņēmējam sākās bezmiegs, no domām dzima atklāsmes, atziņas par to, kā uzbūvēta pasaule.

Gatis sāka tās pierakstīt – visa ģimene guļ, viņš pamostas un ķeras pie papīra lapas. Pabeidzis rakstīt, iet gulēt, it kā slīgst miegā – bāc, atkal doma! Ja atklāsme uzreiz netika pierakstīta, otrā rītā tā jau bija pagaisusi. Tā nu Babris pierada pie caurā miega un rakstīšanas jau uzreiz datorā. “Izrakstu no sevis ārā, pēc tam pārlasu. Skrullēju un skrullēju – baigais palags, bet rakstot likās viens mirklis. Dodos no rīta uz parku skriet, nespēju ne par ko citu domāt, tikai par to, kā pēc iespējas ātrāk tikt atpakaļ mājās un rakstīt. Atskrienu, ne ēdu, ne mazgājos – uzreiz pie datora. Kad izrakstos, iestājas miers. Labi, eju mazgāties – un atkal atklāsmes! Tā es visu laiku rakstīju, paralēli dzima virsraksti un jautājumi, uz kuriem man nebija atbilžu, bet zināju, ka tām jābūt grāmatā.”

Tad sākās neparasti notikumi – Babri uz ielas un parkā apstādināja nejauši cilvēki un sāka runāt. Stāstījumos bija atslēgas vārdi, kas izraisīja kārtējo atklāsmi vai sniedza atbildi uz iepriekšējiem jautājumiem. Iekšējā vilkme mudināja skatīties kāda konkrēta cilvēka video – atkal kārtējā atbilde! “Noskatījos Ļutaura Viktorina video, iedomājos aiziet uz viņa semināru, lai pārliecinātos, ka viņš ir reāls cilvēks. Zālē bija sešsimt cilvēku, bet man bija sajūta, ka viņš stāsta tieši man, atbildot uz pēdējiem jautājumiem. Aizeju mājās, sarakstu, mana grāmata pabeigta, taču paralēli sāku rakstīt par citām tēmām, skaidri zinot, ka tas tiks publicēts nākamajās grāmatās. Tas bija vārdos neaprakstāms iekšējs stāvoklis, vīzija, ka būs trīs grāmatas. Par ko tās būs, vēl nezinu.”

Teorija par nemirstību

Rakstot Gatis pamazām apzinājās, ka top vēstījums par ilggadību. Rakstīšanas laikā pēc meditācijas pie viņa atnāca vārds Arramirs, un tas arī lasāms uz viņa pirms trim gadiem izdotās grāmatas Ilggadnieks pirmās daļas Pamati. Tās faktiski ir divas grāmatas, jo mūsdienās enciklopēdijas vairs nav modē. Saturu autors sadalīja divās daļās. Arī nupat izdotā grāmatas otrā daļa Sienas sastāv no diviem sējumiem, kuru lappušu skaits mūsdienu lasītāju netraumē. “Dzīvē vienmēr man bija īsi mati, gari man nav patikuši kopš bērnības. Tad 2018. gadā sajutu, ka neviens maniem matiem nedrīkst pieskarties ar šķērēm. Pēc gada sāku rakstīt. Kad beidzu rakstīt, sajutu nepārvaramu vēlmi matus nogriezt. Darbs pabeigts, grāmata izdota. Pēc dažiem mēnešiem sapratu, ka atkal gribu to kaifīgo sajūtu; rakstīšanas laikā šķita, ka caur mani līst enerģija. Tā līdzinājās ekstāzei, sniedza milzīgu gandarījumu. Atvēru datoru, nu tik būs, bet nedzima pat neviens teikums. Kā tad tā, vai talants pazudis? Vēl pēc gada, kad paaugās mati, pārņēma tāds kā vilnis – piedzima atklāsme, kas jāpieraksta. Nospriedu, ka matos laikam slēpjas kāds noslēpums, sāku par to interesēties, lasīt. Jā, mati piešķir ekstrasensoras spējas, paspilgtina sajūtas, cilvēkiem ar gariem matiem esot stiprāka intuīcija. Bet katrs jūt, kā viņš grib.” 

Gatis raksta, viņa sieva Maija tekstus rediģē un dažkārt sniedz ieteikumus vai labus piemērus, kas noder grāmatā. Maija, kuru pazīstam kā Jenny May, jau sen interesējusies par ezoteriku, lasījusi grāmatas par eņģeļiem, čakrām un mīlestības enerģiju. Viņas vecvecmāmiņa bijusi dziedniece, tā ka šī tēma ģimenē nebija sveša. Padziļināta vēlme izzināt sevi, savus iekšējos procesus, atrast balansu un meditēt Maijai un Gatim radās vienlaikus. “Dzīve bija mūs nolikusi uz ceļiem, viss juka un bruka. Gribējās saprast, ko darām nepareizi, kā sakārtot sevi un savu dzīvi. Mums abiem tas iepatikās, aizrāvāmies. Mēs kopā ar Maiju ejam uz enerģētisko prakšu meditācijām, kā arī savu enerģētiku un čakras balansējam mājās patstāvīgi. Meitas pagaidām par to interesējas tikai sarunu līmenī, vēl nav gatavas nopietnam darbam ar sevi, bet visam savs laiks. Mēs viņu vecumā arī nemeditējām, bija citas intereses un prioritātes.”

Gatis cer izdot arī trešo grāmatu ar nosaukumu Jumts. Projektam Ilggadnieks ir izveidota mājaslapa, un nu jau viņam pašam ir savi skolnieki. “Mācu viņiem biznesu un citas svarīgas lietas, un man ir liels prieks par viņu izaugsmi. Mans pēdējais skolnieks trīs gadu laikā sasniedza to, kam man vajadzēja astoņpadsmit gadus. Tātad pareizās zināšanas cilvēkam ar gribasspēku ļauj pacelties spārnos. Ja nav gribas, nav arī izaugsmes.”

Pats no sevis ir izveidojies arī ilggadnieku klubiņš, un šo vārdu Babris dzirdēja no sava mentora. Viņš uzskata, ka ar maksimāli piepildītu zināšanu programmu vari dzīvot ilgi un pilnvērtīgi, 98 gadu vecumā ne tikai uzkāpt līdz piektajam stāvam, bet arī kopt savu bērnu, mazbērnu, dzimtas un visas tautas dzīvi.  

“Kurp tiek virzīta mūsu uzmanība, turp arī plūst mūsu enerģija. Es arī pašlaik mācos cilvēka bioenerģētikas anatomiju pie dziednieka Viktorina. Mācos par smalkajiem ķermeņiem un čakrām, par to, kā attīstīt enerģiju, kā izdziedināt sevi un tuviniekus. Ļutaurs ir unikāla personība. Viņš saslima ar smadzeņu encefalopātiju un nonāca slimnīcā ar nosaukumu Nāves ieleja, kur gulēja nāvei nolemtie. Kad mamma aizbrauca uz slimnīcu un viņu ieraudzīja, tad teica: “Tas nav mans dēls, bet mūmija.” Nokrities līdz 30 kilogramiem, viņš nonāca komā un sāka komunicēt ar smalko pasauli, iegūstot zināšanas no Radītāja, kā sevi izdziedināt.” Par spīti prognozēm, lietuvietis izdzīvoja. Apkārtējie ar izbrīnu vēroja viņa dīvainās roku kustības, bet slimnieks skaļā balsī apgalvoja, ka nemirs. “Tā jau visi te saka,” pavīpsnāja morga darbinieki, taču Viktorins izdzīvoja, nepieļaudams domu, ka mirs, arī tādējādi sevi dziedinot. Cilvēki pie viņa sāka plūst aumaļām, dziedināto skaits jau sasniedzis vairāk nekā 30 tūkstošus, un Gatis Babris plāno par šo Lietuvas dziednieku uzrakstīt grāmatu uzreiz četrās valodās – latviski, lietuviski, krieviski un angliski. “Pie viņa papildus mācos arī mūsdienās aktuālo tēmu biohakingu. šajā virzienā orientētas arī manas grāmatas. Starp citu, rakstot sajutu nepieciešamību vēstīt arī par cukura ietekmi uz mūsu organismu, bet nezināju, kur šādas zināšanas iegūt, jo bioloģija nesniedz visas vajadzīgās atbildes. Tad sastapu Jeļenu Vavilovu, kurai ir sava kustība Vesela šūna. Uzreiz sapratu – tas ir īstais cilvēks, kurš man uzrakstīs par cukuru. Tapa izcils raksts par to, kā cukurs ietekmē ne vien mūsu ķermeni, bet tikai dziedniekiem saredzamo smalko ķermeni – noslāpē maņas, intuīciju un ekstrasensoriku, ietekmē čakru vibrācijas. Bet čakras ir mūsu dvēseles orgāni, kas savienoti ar smalkā ķermeņa sistēmu. Tā ka cukuru vajadzētu lietot iespējami mazāk, protams, neieslīgstot galējībās.”

Pēc galējības tomēr izklausās Babra teorija, ka mēs, iespējams, varētu būt nemirstīgi. Viņš gan piebilst, ka šo viedokli apstiprinās tikai laiks. Viņa ieskatā daļa cilvēku nākotnē dzīvos vismaz līdz 120 gadiem, bet varbūt pat tik ilgi, cik paši vēlēsies. “Varu runāt tikai par to, ko esmu pārbaudījis pats, taču ir skaidrs, ka cilvēka mūža ilgumu pagarinās nevis medicīna, bet gan mūsu garīgā attīstība, lai smalkais ķermenis mūsu fizisko ķermeni spētu pienācīgi nodrošināt ar barības vielām. Piedzimstot dvēsele ienāk biomasā, mēs augam, tas notiek automātiski – tāpat kā datoram ir Windows, arī cilvēkam ir programma. Tajā ierakstīta elpošana, zarnu darbība, acu mirkšķināšana, piena zobu izkrišana un kaula zobu izaugšana, pubertāte. Tas viss notiek automātiski, un mēs arī novecojam automātiski. Kad sasniedzam zināmu attīstības pakāpi, mēs varam piekļūt savai programmai un to nomainīt, bet tikai manuāli. Esmu redzējis to darbībā un no sirds ticu, ka tas ir iespējams.”