Ukraiņu bēgle Liāna nonāca Latvijā teju melodrāmas dēļ: "Zināju, ka Latvijā dzīvo mans bioloģiskais tēvs, kuru nekad mūžā nebiju redzējusi"

No melnā datuma, kas sagrieza virpuļos visu pasauli, pagājuši jau divi gadi; rit trešais. Mākslinieces dzīvē pa šo laiku daudz kas mainījies, tikai ne pārliecība, ka vairāk nekā no ienaidnieka vajag baidīties no vienaldzības, jo tieši tās aizsegā notiek visbriesmīgākās lietas.

Liāna kopā ar māti un desmit gadus veco meitu mitinās divās mazās istabiņas Ventspils Augstskolas kopmītnē – vienā notiek dzīvošana, otrā ir mākslinieces darbnīca. Mūsu saruna sākas ar pārsteigumu – tieku apbērta ar dāvanām: ukraiņiem raksturīgajā Petrikovkas stilā apgleznots šķīvis, nacionālā lellīte motanka – tādās tiekot ielikti laba vēlējumi visām svarīgākajām dzīves norisēm; vintāžas stilā darināta hrizakola kaklarota bronzas un vara mežģīnē. “Esmu litoterapeite, Krimas Lietišķās mākslas savienības meistare, tikai pēc okupācijas sertifikāts vairs nav pagarināts. Pamatā gatavoju rotas, strādāju ar dabīgajiem akmeņiem, bet izpaužu sevi arī dažādos tautas daiļamata veidos.”

Par veltēm Liāna uzstāj, ka tās nedrīkstot nepieņemt. Tās dāvinātas no sirds – pateicībā Latvijai.

Mūs bombardē!

Vai Latvijā jūties labi?

Ja nebūtu kara un es šajā zemē būtu ieradusies, tikai prieka un intereses vadīta, uzskatītu sevi par laimīgāko cilvēku pasaulē. Te ir tik skaista un krāšņa daba, interesanta arhitektūra, savdabīgas nacionālās tradīcijas! Kopā ar Daigu Latereri, man nozīmīgāko cilvēku kopš ierašanās Latvijā, to visu iepazinu jau pirmajā vasarā. Daiga dzied folkloras ansamblī – kopā ar viņu esmu skatījusies, kā Lieldienās modina putnus un kā vasaras saulgriežos no kalna laiž uguns riteni. Kad saulgriežu vakarā man no Ukrainas zvanīja draugs, uz jautājumu, ko es daru, atbildēju, ka kopā ar Daigu griežu uguns ratu. Viņš diezgan samulsis pajautāja, kas tā Daiga īsti esot un ko mēs te pīpējot… Zinu, ka ikvienā tautā ir visādi cilvēki, taču šķiet, ka manā ceļā gadījušies tieši tie, kurus var dēvēt par nācijas lepnumu.

Vai joprojām atceries to brīdi, kas sašķēla pasauli divās daļās?

Ļoti cenšos šīs atmiņas padarīt blāvākas, taču neizdodas. Torīt mani uztrūcināja mammas kliedziens – mūs bombardē! Galvā automātiski – vācieši nāk! Ieslēdzām televizoru, bet tur ziņo, ka Putins sācis vispārēju iebrukumu Ukrainā. Kaut kur bija dzirdamas sirēnas, šaudījās gaismas strēles. Mammai ir diabēts, viņai no šausmām sākās lēkme. Izmetusies no mājas, redzu – iela aizbarikādēta ar smilšu maisiem, mētājas kaut kādas metāla armatūras. Pie kara komisariāta milzīga rinda, cilvēki pierakstās brīvprātīgajos. Pirmā doma, ka jāpiesakās arī man, tad prātā mamma un meita – kas notiks ar viņām?

Sākumā par pilsētas pamešanu domu nebija. Mazliet nomierinājušās, metāmies iepirkt pārtikas rezerves. Taču, tiklīdz saldētava bija pilna, pēkšņi atslēdza elektrību, bet netālu sākās bombardēšana. Kur atrodas tuvākā bumbu patvertne? Neviens nezina. Meita panikā aptina ap galvu segu un paslēpās zem gultas; kad beidzot izlīda, viņai raustījās actiņa. Kad pēc laiciņa atkal uzradās elektrība, pa televizoru rādīja netālu esošās Zaporižjes atomelektrostaciju; krievi bija sākuši to bombardēt. Un tu saproti – ja tas izdosies, iestāsies pastardiena. Tāda katastrofa, kas ar Čornobiļas avārijas sekām nebūs salīdzināma. Tad sāka pienākt fotogrāfijas no Heņičeskas, kur vasarā biju strādājusi, – tilts sagrauts, preču noliktavas pārvērstas gruvešos. Pēc tādām neziņas dienām beidzot saproti, ka tam, kas bija svarīgs vēl vakar, šodien vairs nav nekādas nozīmes.

Kas iepriekšējā dzīvē tev bija vissvarīgākais?

Māksla. Jau kopš bērnības. Dzīvoju kopā ar mammu, viņa bija desu ceha tehnoloģe, un vecmāmiņu, bijušo mediķi. Abas uzskatīja, ka ar mākslu taču maizi nenopelnīsi, tomēr es dedzīgā pārliecībā pretī – ja nauda ir otršķirīga, jo tu dari to, ko mīli, atnāk gan veiksme, gan izdevība nopelnīt.

Zīmēšana, rotaslietu darināšana, tautas daiļamata veidi, dizains. Jau drīz pēc mākslas skolas pabeigšanas kļuvu par Krimas Lietišķās mākslas savienības meistari. Līdztekus – dzeja. Vārsmas rakstīju krieviski, jo biju iemīlējusies krievu klasiķos. Jeseņins, Bloks, Ahmatova…

Jau kopš pirmajiem soļiem patstāvīgajā dzīvē apzināti gāju uz to, lai pati būtu sava ceļa noteicēja, tāpēc izvēlējos individuālo uzņēmējdarbību. Apguvu litoterapiju, gatavoju dabisko akmeņu rotas un pati tās tirgoju. Ar saviem darbiem esmu izceļojusies pa visu Ukrainu. Pie mums saka – braukā pa izstādēm. Tie ir katrreiz citā pilsētā izsludināti mākslas tirgi, kuros sastopas meistari no visas valsts. Vairākas vasaras braucu strādāt uz Krimu, jo tur ir daudz tūristu un interesanti pasūtījumi. Kad Krimu pēc anektēšanas nācās atstāt, nokļuvu fantastiski skaistā vietā Azovas jūras pludmales Arbatskaja Strelka līnijā.

Labākā izvēle dzīvē

Notika, kā sapņoji – ja nauda kļūst otršķirīga, atnāk gan veiksme, gan izdevība nopelnīt?

Savā ceļā tiešām esmu vadījusies pēc nepieciešamības darīt tikai to, ko pati uzskatu par pareizu. Pat tad, ja tas peļņu nenes.

Mākslinieces karjeras sākumā reiz tirgojos vienā no savas pilsētas Dņipro rajoniem. Viendien skatos – klīst apkārt puišelis, tāds ap gadiem septiņiem. Nākamajā dienā atkal. Aprunājāmies. Saucot par Kirilu, esot no bērnunama, bet tur neatgriezīšoties. Pilna apņēmības noskaidrot, kāpēc puikam tur nepatīk, metos uz šo iestādi. Biju pārsteigta, cik tur ir daudz Kirilam līdzīgo. Sēž meitenīte noskūtu galviņu, acīs neskatās. Jautāju – ko es varu izdarīt tādu, lai tevi iepriecinātu? – Atnes kūciņu… Blakus puika kailām kājām – gribot krosenes. Tālāk vēl viens. Ko tev vairāk kārojas – apavus vai gardumu? Viņš, acis nodūris – man, lūdzu, kādu grāmatiņu.

Es biju aizgrābta līdz asarām – lūk, cilvēks, kuram nevis našķi vai apģērbs prātā, bet garīgās vērtības. Pārbraukusi mājās, zvanu draudzenēm – stiepiet šurp savas bērnu grāmatas, kādam tās ir ļoti nepieciešamas. Lai visu aizgādātu, vajadzēja taksometru. Aizvedu arī kūciņas un kedas. Kad iegriezos bērnunamā pēc pāris nedēļām, sagaidīšana bija barga – palūkojiet, ko esat sastrādājusi! Redzu, stūrī kaudzīte ar sloksnītēs saplēstām grāmatu lapām, līdzās trauks ar izsmēķiem. Grāmatu draugs rubina no tiem tabakas atlikumus un tin papīriņos. Savu produktu viņš pārdodot par desmit naudiņām gabalā. Bet jauno kroseņu īpašnieks, ticis pie apaviem, uzreiz aizmucis. 

Sapratusi, ka bērnunamā tiešām var nepatikt, nolēmu ņemt Kirilu pie sevis. Diemžēl man atteica – pārāk nepieredzējusi. Paldies mammai, kura nokārtoja aizbildniecību uz sava vārda. Grūtos brīžos viņa mani vienmēr ir sapratusi un atbalstījusi. Drīz atklājās, ka Kirilam ir ļoti smagas veselības problēmas. Bet laikam jau pastāv tāda lieta kā radniecīgas dvēseles. Ja tās ir sastapušās, nekādi argumenti vairs nav spēkā.

Likās pašsaprotami, ka nākotnes nodomi jāpārbīda un jāpakārto Kirilam. Strādāju līdz spēku izsīkumam, pārmaiņus ar mammu braukājām viņam līdzi pa slimnīcām. Regulāri ņēmu bankā kredītus, jo viņa kaitēm bija nepieciešamas dārgas zāles. Arī traki notikumi mums bijuši. Sākumā ne reizi vien iedomājos, ka laikam jau iepriekšējā dzīvē esmu šo cilvēku tiranizējusi vai pat nogalinājusi, ka iekrātā karma tik smagi jāatstrādā. Tikai vēlāk, pārskatot savu dzīvi ar četrdesmitgadnieces acīm, sapratu, ka pasniegt roku Kirilam bijusi manas dzīves labākā izvēle. 

Meitas tajā vēl nebija?

Kirils, tiklīdz kļuva pilngadīgs, no mums aizgāja. Drīz pēc tam nomira vecmāmiņa. Abas ar mammu izjutām lielu tukšumu. Pēkšņi aptvēru – man jau ir 30 gadu, taču pašas dzīvei nav atlicis laika. Ar tādu domu devos uz Kijivu, tur iepazinos ar bravurīgu un patmīlīgu puisi. Saules paneļu uzstādītājs, plaši pieprasīta amata pratējs. 

Vētrainas iemīlēšanās nebija, man vienkārši gribējās bērnu. Apprecējāmies. Diemžēl drīz vien sapratām, ka esam visai atšķirīgi, viņu visvairāk bija piesaistījusi mana nauda. Kad paliku stāvoklī, bet vīrs paziņoja, ka brauks peļņā uz ārzemēm, ierosināju šķiršanos un atgriezos pie mammas. 

Anastasija nāca pasaulē ar ķeizargriezienu. Slimnīcā zināja, ka tētis mums pakaļ neieradīsies. Kad abas bijām sagatavojušās mājupbraukšanai, pienāca māsiņa: “Jūsu vīrs atbraucis. Tik skaists vīrietis!” Bija ieradies Kirils. Apsveica, samīļoja, samaksāja manus dzemdību izdevumus. Viņš ir izskolojies, apprecējies, kļuvis par tēvu – Kirila dēliņu sauc Marks. 

Mānīgā stabilitāte

Kā ierasto dzīves ritmu izmainīja Nastjas ienākšana? 

Braukāja man līdzi pa izstādēm – kopā ar mammu. Kad Nastjai jau bija divi gadi, tirdziņā  pienāca klāt sena kliente – pensionēta rentgenoloģe, jau ap 90 gadu veca, taču ar apbrīnojami smalku akmeņu izjūtu. Turpat blakus dzīvojās Nastja. Daktere viņā vērīgi ieskatījās, tad nočukstēja – jūsu bērnam ir problēmas ar kājām… Gūžu locītavu displāzija. Biju satriekta. Turklāt uzzināju – ja par to būtu pateikts uzreiz pēc meitas piedzimšanas, problēmu varētu mazināt vai pat novērst.

Vajadzēja rīkoties tajos apstākļos, kādi nu bija. Jūra, smiltis, peldēšana, dažādu veidu terapijas – visu šo kompleksu bērnam varētu nodrošināt Krimā, taču pēc okupācijas tur atgriezties nebija iespējams. Tad mans draugs, ar kuru savulaik mācījāmies vienā klasē, ieteica vietu Hersonas apgabalā, Arbatskaja strelka līniju Azovas jūras piekrastē. Silta un sekla jūra, ar smalkām, ķīmiskiem elementiem bagātām smiltīm klāta pludmale, piekrastē daudz kūrortu. Iekārtojāmies Sčastļivcevu ciemā. Tā ir ļoti skaista vieta pie Sāļā ezera; ūdens tajā ir piesātināts ar ārstnieciskām vielām tikpat dāsni kā Nāves jūra Izraēlā. Ļaužu daudz, intereses par akmeņiem netrūka. Palikuši prātā pat gluži anekdotiski notikumi. Atceros – tikko biju nonākusi jaunajā vietā, veikaliņa mums vēl nebija, tāpēc noliku savu galdiņu vietējā tirgū blakus zivju letei. Uz tā – kastīte naudai, kurā pirms darba parasti iemetu mazu citrīna graudiņu; ir tāds caurspīdīgs, dzidri dzeltens kristāls.  Pārdevēja no blakus letes ieinteresēta – kas tas? Naudas akmentiņš! Šī uzreiz – man arī vajag! Tiklīdz pārdevēja to ielika makā, pie viņas letes sastājās rinda. Pārējie tirgotāji uzreiz klāt – visiem vajag citrīnus. Cik tas nopietni, cik sakritība, taču to, ka katram akmenim ir savs vēstījums un sava iedarbība, apstrīdēt nav iespējams.

Drīz iekārtojām nelielu veikaliņu. Pati iepirku akmeņus un darināju rotas, pati stāvēju aiz letes un savus izstrādājumus pārdevu. Bija daudz pasūtījumu – gan rotaslietām, gan motankām un ukraiņu nacionālajā stilā izšūtiem apģērbiem. Šādus izšuvumus var veidot ne tikai no diegiem, bet arī no korallīšiem, pērlītēm, monētām, dzintara. Kad kāds apkārtnes koris vai deju kolektīvs posās izbraukumam, visus vajadzēja nodrošināt ar izšūtiem tērpiem.

Kopā ar Sergeju kalām plānus biznesa paplašināšanai – blakus veikalam vispirms atvērsim kafejnīcu, tad litoterapijas centru.

 Tad jau arī māja bija jāieplāno?

Piekrastē pavadījām tikai samta sezonu – no maija līdz augusta beigām, jo septembrī meitai skola. Tad atpakaļ uz Dņipro, es atkal pa izstādēm. Tāds bija mans ierastais ritms. Atceros, ka savā 40 gadu jubilejā teicu draugiem, bet visvairāk sev, cik man tagad ir labi – tas vecums, no kura sievietes tā baidās, ir pienācis, taču visu, kas svarīgs, esmu sasniegusi. Man ir meitiņa, kuras veselība ar katru dienu uzlabojas. Man ir uzticams draugs. Man līdzās joprojām ir mamma. Man ir Kirils. Man ir mīlams darbs, es varu strādāt pasakaini skaistā vietā. Grūti aptvert, ka tik stabila un noturīga pasaule pēkšņi var neatgriezeniski sabrukt...

Pavisam cita kaluma krievi

Pēkšņi? Bet Eiromaidana revolūcija 2013. gadā? Tad – Krimas aneksija, kad zaļie cilvēciņi vispirms pārņēma svarīgākās iestādes, tad noorganizēja viltus referendumu par pievienošanos Krievijai?

Man jāatzīst, ka līdz pat visaptverošā kara sākumam mēs te, Dņipro, nekādi tīrās ukrainiskās līnijas patrioti nemaz nebijām. Vismaz es ne. Vairākums manu draugu un paziņu nāca no jauktām ģimenēm. Bija kā krievi, tā ukraiņi, kas mācījušies ukraiņu skolās, taču ikdienā sazinās krieviski. Arī es esmu beigusi ukraiņu skolu, bet ģimenē runājām krieviski.

Politiskajos jautājumos īpaši neiedziļinājos. Kad prezidents Juščenko, aktualizējot Ukrainas vēstures aspektus, atgādināja par golodomoru, apzināto ukraiņu valodas noniecināšanu un sāka runāt par vajadzību pēc neatkarības no Krievijas, es joprojām dzīvoju pārliecībā, ka viss ir kārtībā. Mani uzrunā ukrainiski, es tā arī atbildu. Krievu valodā? Es pretī krieviski. Dzīvojot Heņičeskā, kur pēc Krimas aneksijas sabrauca daudz tatāru, es arī viņus uztvēru kā daļu no Ukrainas tautas. Nepazinu nevienu cittautieti, kurš Ukrainā būtu nodzīvojis daudzus gadus, bet nezinātu ukraiņu valodu.

Pat pēc tam, kad prezidents Janukovičs ar savu prokrievisko attieksmi iegrieza sabiedrību Eiromaidana protestos, ne krievi, ne ukraiņi par nacionālajām pretrunām daudz nespriedelēja, jo notiekošajā visvairāk redzēja protestu pret ekonomisko saplūšanu ar Krieviju. 

Arī pēc Krimas aneksijas – tas bija pirms desmit gadiem, kad es gaidīju Nastju, – lielākajā daļā sabiedrības galvenās emocijas bija pārsteigums un neizpratne par notikušo, taču visi cieši ticēja, ka ar asinīm iezīmēti konflikti nav iespējami. Kremļa propagandai bija pakļāvies labi ja viens no simta. Man šķiet, pat zaļie cilvēciņi toreiz bija patiesi pārsteigti, nespējot aptvert, ka Ukrainas krievi ir pavisam cita kaluma ļaudis, kuriem nevajag atbrīvotājus.

Vai tad, kad runas par Krievijas uzbrukuma iespējamību jau ieguva starptautisku skanējumu, noskaņojums mainījās? 

Man vismaz ne. Februāra vidū, divas dienas pirms kara sākuma, man zvanīja bijušais vīrs – tūlīt krievi uzbrukšot, Kijivā ārzemju vēstniecības jau esot slēgtas, lai es steigšus kārtojot sev un meitai dokumentus par izbraukšanu no valsts, jo šķirtās ģimenēs to saņemšanai vajadzīga abu vecāku piekrišana. Es neņēmu to nopietni. Nospriedu – laikam jauc gaisu, lai nebūtu jāmaksā alimenti. Krievi uzbruks – tu jucis esi?  Pusei ukraiņu Krievijā radi! Savējie nāks sist savējos? Tam neviens neticēja. 

Kad neiespējamais tomēr kļuva par realitāti, ko tu darīji, kā juties?

Pamazām sapratu, ka jāmeklē varianti izkļūšanai no pilsētas. Visur valdīja drausmīgs haoss. Kad kārtību stacijā sāka regulēt karavīri un juceklis mazliet aprima, iepakojām somās nepieciešamāko, izsaucām taksometru un devāmies uz staciju. Es kofera kabatiņā pamanījos iestūķēt arī nelielu maisiņu ar akmeņiem un gatavajām rotām. Kad iekāpu vagonā, man sākās histērija. Turēju Nastju tik cieši piespiestu, ka karavīram, kas palīdzēja iekārtoties, vajadzēja manas rokas atraisīt ar spēku.  Mani apskāvis, viņš nočukstēja: “Tu drīz atgriezīsies. Mēs visu tev atdosim atpakaļ.”

Pametuši mājas, aizbraucām līdz Ļvivai. Izkāpjot – drūzma. Kāda meitene ieveda mūs teltī, pacienāja, aprūpēja. Pienāca puisis, kurš pārbaudīja dokumentus un iesēdināja mūs maršrutniekā, kas aizgādāja līdz Polijai. Tur nokļuvām milzīgā, bēgļu vajadzībām aprīkotā stadionā. Paldies Polijai un neskaitāmajām palīdzības organizācijām no visas pasaules, kas bija parūpējušās ne tikai par elementāro sadzīves vajadzību nodrošināšanu daudzajiem bēgļu tūkstošiem, bet pat par izklaides iespējām bērniem. Nastja, uz mirkli aizmirsusi šausmas, pat noprasīja, vai mēs esam ceļojumā. 

Ik pa stundai piebrauca kāds autobuss ar valstu nosaukumiem – Vācija, Francija. Cilvēki, kuriem bija zināma tās zemes valoda vai tur dzīvoja kāds labvēlis, kāpa iekšā, tikai mēs neko nebijām izlēmuši.

Kā izšķīrāties par labu Latvijai? 

Latvijā nonācām, pateicoties teju vai melodrāmas cienīgai situācijai. Zināju, ka Latvijā dzīvo mans bioloģiskais tēvs, pēc tautības armēnis, taču nekad mūžā šo cilvēku nebiju redzējusi, jo viņš pameta mammu pirms manas piedzimšanas, arī sarunās viņu nepieminējām. Pēc kara sākuma viņš tomēr bija mammu sazvanījis – ārkārtas gadījumā brauciet pie manis uz Latviju, uz Ventspili, es jūs autoostā sagaidīšu. Apstākļos, kur tu esi ar pārgurušu bērnu pie vienas rokas un slimu māti pie otras, emocionālai situācijas analizēšanai laika nav. Tātad Latvija!

Sadales punktā izrādījās, ka Latvija vairs nevienu neuzņem, visas kvotas izpildītas. Bet tajā mirklī man piezvanīja puisis – Kaspars no Rīgas. Darba darīšanās bijis Polijā, no brīvprātīgajiem uzzinājis mūsu problēmu, tāpēc varot mūs aizvest līdz Latvijas robežai un izmest līkumu arī līdz Ventspilij. Nezinu viņa uzvārdu, taču ik pa laikam viņu pieminu ar pateicību. Varbūt kādreiz vēl satiksimies labākos apstākļos, tad es varēšu viņam pateikt savu sirds paldies.   

Tā nokļuvām līdz Ventspils autoostai. Teicu Nastjai: “Iepazīsties, tavs vectētiņš!”

Apskāvieni, asaras, mulsa klusēšana?

Viss bija, taču mums kopā nesaskanēja. Es ar visu varētu samierināties, iespējams, mamma arī, bet metodes, ar kādām viņš mācīja dzīvot Nastju, pieņemt nespēju. Neadekvāta cilvēka izgājieni. Arī viņa sieva un trīs bērni laikam to nespēja, ja jau kopā nedzīvoja.

Palikām pie tēva tikai dažas dienas. Jau nākamajā tiku pieņemta darbā par krāvēju veikala Maxima noliktavā, bet trešajā sazinājos ar policiju, izklāstīju situāciju un lūdzu patvērumu.

Zvans vienmēr skan tieši tev

Policijā tādu rīcību neuzskatīja par sasteigtu un neizsvērtu?

Biju pārāk satriekta, lai par to domātu. Cerība, ka viena asins var vienot, bija sagruvusi. Jaunais darbs grūtības neradīja, bet sarunas ar kolēģiem – visi bija Latvijas krievvalodīgie – burtiski dzina zemē. Nevarēju iedomāties, ka okupantu iebrukumu Ukrainā cilvēki spēj arī tik dedzīgi attaisnot. Ne no viena Ukrainas krieva tāda attieksme nebija domājama. Plus visam skaudrā atskārta, ka manā atbildībā ir divi man svarīgākie cilvēki, taču kabatā tikai pāris eiro.

Iecirknī man paskaidroja, ka mūs izmitināšot 20 kilometru attālajā Piltenē. Kad sāku raudāt un atzinos, ka man palikuši tikai divi eiro, kā tikšu uz darbu, pienāca pašvaldības policijas inspektore Inga, atbildīgā par sadarbību ar ukraiņu bēgļiem, un iejūtīgi paskaidroja, ka tas esot tikai pagaidu variants. Cik vien ātri iespējams, mēģināšot mūs iekārtot kādā kopmītnē Ventspilī. Viņa aizveda mani pie bankomāta, izņēma 30 eiro un iespieda banknotes man rokā; tas nav parāds.

Kā juties Piltenē?

Tikām izvietoti mūzikas skolas internātā, kas pārkārtots par bēgļu uzņemšanas vietu. Mūs pamieloja, aprūpēja. Pienāca kāda sieviete, arī ukrainiete, un gribēja iesaistīt sarunā, bet es viņu gandrīz nepieklājīgi atšuvu – nevienu negribēju redzēt. “Nu beidz pūsties,” viņa noteica. “Ja negribi runāt ar mani, nerunā, bet ir atnākusi sieviete, kura jebkuru kreņķi spēj padarīt nebijušu. Ar viņu gan ir vērts aprunāties!”

Tajā vakarā iepazinos ar Daigu Latereri. Saskarsmē ar Daigu dažreiz iesmeju, ka arī viņa tāpat kā Kirils droši vien saistīta ar manām karmas lietām. Iepriekšējā dzīvē acīmredzot tā pāridarītāja bijusi viņa, tāpēc šajā pieteikusies par manu dežurējošo sargeņģeli. Trīs reizes dienā varam sadusmoties un izrāties, bet tad atkal sakust cieņpilnā vienotībā, iejūtīgā pieņemšanā un stiprinošā paļāvībā. Stāstīja, ka ik vakaru sēdējusi pie televizora un raudājusi, klausoties par notikumiem Ukrainā, līdz vīrs sadusmojies un noteicis, lai beidz taču čīkstēt, bet lūko, kur un kā iespējams kaut ko darīt. Tieši šādā situācijā sastapusi mani.

Ko Daiga darīja vēl bez tā, ka izrādīja tev Latvijas dabu?

Viņa maz runā, bet rīkojas un šajās aktivitātēs velk līdzi arī mani. Tiklīdz, stāstot par savu agrāko dzīvi, parādīju nedaudzos izstrādājumus, ko biju paņēmusi līdzi, Daiga iedegās – vajadzētu pārbaudīt, kā šādas rotas patīk latviešiem. Nākamajā brīvdienā aizveda mani uz netālo Ventavu, kur notika pavasara gadatirgus, un izlika manu pieticīgo vedumu. Viss tika nopirkts! Ietirgojām 380 eiro – tikpat, cik pa šo laiku biju nopelnījusi Maxima. Daiga teica – vairs nekādu noliktavu, tu reģistrēsi saimniecisko darbību un kļūsi par pašnodarbinātu personu! Tas nebūt nav vienkārši, taču viņa ir tāda – ja durvis būs aizslēgtas, mēģinās iekļūt caur logu. Ja arī logs ciet, atradīs veidu, kā to dabūt vaļā. Atļauju saņēmu! Labi cilvēki palīdzēja atgādāt uz Latviju manus Ukrainā atstātos izejmateriāla krājumus. Lai arī kopmītnes istabiņas šaurībā iespējams izmantot tikai visvienkāršākos rotu gatavošanas instrumentus, savu sirdsdarbu varēju turpināt. Pirmie tirdzniecības izbraucieni bija tepat pa Kurzemi, pēc tam apguvām Rīgu, tad sāka pienākt uzaicinājumi no citām Latvijas vietām. Daiga – šofere, krāvēja, menedžere un PR speciāliste vienā personā. Viņas spēja komunicēt ar cilvēkiem ir apbrīnojama, īpaši tagad, kad arī pati aizrāvusies ar akmeņu iedarbības apzināšanu.

Akmeņu valodu tagad zināt abas, bet kā tev ar latviešu valodu? 

Pagaidām slikti. Kursos iestājos uzreiz pēc ierašanās Latvijā, taču nepabeidzu, jo sāku mācīties Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumā. Daiga, kura tur ir pasniedzēja, ieminējās, ka skolā ir arī apmācību kurss spa speciālistu sagatavošanai. Iedrošināja mani iesniegt dokumentus. Tur mācījās vēl daži ukraiņi. Valodas ziņā skolotāji bija pretimnākoši, taču prasību ziņā atlaižu nebija – vienu nodarbību izlaižot, nākamajā vairs neiekļausies. Tirgošanās braucieni, ģimenes uzturēšana – apstākļos, kad mammai regulāri vajag zāles, meitai procedūras. Tad vēl darbs Ukrainas mājā – man ir ļoti svarīgi kaut darīt savas zemes labā. Tā sanācis, ka diennaktij stundu izrādījās par maz un valodas apguvei laika nepietika. Par to Daiga mani nemitīgi rausta un nesaudzīgi pārmet – tu taču nezini, cik ilgi te vēl būs jāpaliek! Mums Latvijā jau tā ir tik daudz krieviski runājošo, kas latviski neprot; vai gribi tiem piepulcināt ukraiņus?

Tāpēc tagad, kad mācības galā, latviešu valodas eksāmena nokārtošana būs mana nākamā prioritāte. Toties, saņemot diplomu par tehnikuma beigšanu, biju lepna un aizkustināta – tikai divi gadi, kopš te atrodos, bet jau esmu gan individuālā uzņēmēja, gan diplomēta spa speciāliste.

Ieminējies par darbošanos Ukrainas mājā. Kas tā ir par māju?

Te jāpiemin vēl kāds ļoti svarīgs manas jaunās dzīves cilvēks – Marija Antonova. Ukrainiete, kura perfekti pārvalda latviešu valodu, mediķe, Latvijā dzīvo kopš 1978. gada, vada ukraiņu kultūras biedrību Kobzars un ir galvenā koordinatore palīdzības sniegšanai ukraiņiem Ventspilī. Izlasīju sludinājumu, kur Marija radošos cilvēkus no Ukrainas aicināja pieteikties dalībai vairākos Kultūras fonda izsludinātos konkursos. Kopā ar vēl četriem radošajiem uzrakstījām projektu un dabūjām stipendiju. Marija mūsu ieceres apvienoja un sadarbībā ar Ventspils Jaunrades namu izveidoja Radošo ukraiņu sētu. Tas nozīmē, ka jūnijā, jūlijā un augustā biedrības paspārnē katru dienu notiek gan nometnes, gan radošās darbnīcas, kas pulcē kā bērnus, tā pieaugušos. Visu tautību, ne tikai Ukrainas bēgļu ģimenēm piederīgos. Man ļoti patīk darbs ar bērniem. Ja ar savām mājām tevi vairs saista tikai ziņas par to, kā tur posta un bumbo, aktivitātes Ukraiņu mājā ir tas pieskāriens savas tautas dvēselei, kas dod sajūtu, ka esi dzimtenei noderīgs. Ka arī tu kaut ko dari uzvaras labā.

Vai ticība uzvarai nav piekususi? Divi kara gadi jau garām, taču Putins joprojām turpina savu cilvēknīšanas karagājienu. 

Par Ukrainu man skaidrs: tā atkal piecelsies – gara spēkā, patriotismā, nācijas saliedētībā. Tādu patriotismu, kādu ukraiņu tautā, to apvienojot, ir pamodinājis Putins, līdz šim nebija spējis neviens.

Kad viss būs beidzies, Ukraina būs diža nācija, bet tiem, kas vēl joprojām lepojas ar piederību krievu pasaulei, būs mokošs kauns. Jo lielākais ļaunums, ko Putins nodarījis, nav mērāms ar kaitējumu Ukrainai vai ukraiņiem, bet pašai Krievijai – krievu cilvēkiem, nācijas kultūrai, garam un diženumam. Un lielākā problēma nav vis pašā Putinā, bet cilvēkos, kas viņu atbalsta. Viss globālais taču sākas no mazumiņa, ko palaiž garām neievērotu tikai tāpēc, ka liekas – uz mani tas neattiecas, manu māju neskars. Kad bija Čečenija un Gruzija, mēs taču negribējām saprast, kas notiek. Vēl tad negribējām, kad tika pazaudēta Krima. Tāpēc visvairāk jābaidās nevis no ienaidnieka, jo viņam iespējams stāties pretī, bet no vienaldzības, kuras aizsegā var notikt un notiek visbriesmīgākās lietas. Kā teicis Hemingvejs: “Tādēļ nejautā, kam skan zvans. Varbūt tas skan tev.”

Citus interesantus stāstus lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" digitālajā versijā: https://www.zurnali.lv/e-patiesa-dzive-08032024

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".