Dziedniece Līga Lazdāne: "Izārstēt var tikai tos, kas patiesi un no sirds vēlas būt veseli"

Dziedniece, bioenerģētiķe Līga Lazdāne pēc profesijas ir medicīnas māsa. No darba Gaiļezera slimnīcas proktoloģijas nodaļā viņa aizgāja tikai pērn novembrī – abus darbus vairs nespēja apvienot, abi prasīja ļoti daudz enerģijas. Rīgā dzimusi un augusi, lielu daļu bērnības un vēlāk skolas laika brīvdienas un vasaras Līga pavadīja pie vecmāmiņas Rūjienas pusē, Jeru ciemā. Lai gan, vecmāmiņas azotē dzīvojoties, bērnības priekus varēja izbaudīt pārpārēm, arī darba tikums mazmeitai tika mācīts – Līga gan dārzu ravējusi, gan govis slaukusi. Tomēr tas meiteni nenobiedēja – lauku dzīve, daba, augu pasaule viņu uzrunāja un piesaistīja tik ļoti, ka viņa pat kaldināja plānus nākotnē izmācīties par agronomi, dzīvot laukos, iedziļināties augu pasaulē. Tikai ne visas durvis atveras uzreiz, dažkārt pie tām nākas klaudzināt diezgan ilgi. Un, kad tās beidzot atveras, aiz tām ieraudzītais ne vienmēr sakrīt ar to, ko gaidīji, – aiz tām ir tikai atslēga, ar ko atslēgt nākamās durvis. Līdz, pacietīgi soli pa solim, beidzot nonāc sev noliktajā vietā, un Līgai tā ir – ar sev dabas doto un iegūtajām zināšanām palīdzēt cilvēkiem atgūt veselību.

Intuīcija un raganu padarīšana

– Kāpēc tomēr neizmācījies par agronomi?

– Tā kā mana vecmāmiņa no tēva puses un mamma bija mediķes, mamma uzstāja, ka man jāturpina ģimenes tradīcija. Negribēju, tomēr paklausīju, aizgāju mācīties par medmāsu. Uz daudz ko mans skatījums krietni atšķīrās no pasniedzēju stāstītā un mācību grāmatās rakstītā. Piemēram, pasniedzēji par cilvēku un saslimšanu runāja kā par vienkāršu mehānismu, bet es uzskatīju, ka cilvēku neveido tikai fiziskais ķermenis, kurā kaut kādu mehānismu var “ieeļļot” ar medikamentiem vai kādu detaļu nomainīt pret citu, un – aidā, lai ripo tālāk. Jau tolaik biju pārliecināta, ka aptiekās nopērkamās zāles novērš tikai īstās vainas simptomus, bet cēlonis paliek neārstēts, un medikamentu lietošana var radīt citas veselības problēmas jeb izraisīt blaknes. Protams, tolaik šis viedoklis palika neizteikts, un, sasprindzinājusi visu savu gribu, skolu pabeidzu. Pamazām, iekšējās spītības vadīta, pat “iepotēju” sev – atzīstama ir tikai oficiālā medicīna, tikai tā spēj atveseļot cilvēku. Dziednieki un dziedniecība ir muļķības, teju vai tumsonība. Arī fitoterapija ir tikai tāda niekošanās. Par medmāsu proktoloģijas nodaļā nostrādāju divdesmit vienu gadu, tomēr sapratu – sevi neapmānīsi.

– Praksē pārliecinājies, ka pasaulē, cilvēkā daudz kas notiek citādāk, nekā ierasts uzskatīt?

– To, ka visu notiekošo redzu citādāk nekā citi, sajutu jau bērnībā. Man bija pilnīgi citādāks skatījums uz problēmām, tikai kā nu savas domas izteikšu, vai manī, bērnā, kāds ieklausīsies! Šī nevarēšana pieteikt sevi, paust savu redzējumu un dziļākās vēlmes manī bija ilgi. Kā lūzuma punkts bija vairākkārtēja pārliecināšanās, ka labāk par medikamentiem cilvēkiem bieži vien spēj palīdzēt ar enerģiju uzstrāvoti pieskārieni, īstajā laikā pateikti uzmundrinoši, labi, spēcīgi vārdi. Par to pārliecinājos medmāsas praksē. Bija gadījums, kad nekādi nespējām apturēt asiņošanu. Es, liekot sistēmu, iekšējas sajūtas vadīta, tajā ierunāju tobrīd prātā ienākušus, spēcinošus vārdus un, tos runājot, iztēlojos, ka asiņošana beidzas un pacients jūtas labāk. Uzmundrinot gulošo pacientu, pār viņu vēl pārlaidu rokas – saņemies, tu vari, tev viss izdosies, un asiņošana beigsies! Stāvēju pacientam līdzās, būdama pārliecināta, ka tam jānostrādā, un tā arī notika – asiņošana beidzās. Tālāk viss notika likumsakarīgi. Beidzot noticējusi, ka cilvēkiem spēju palīdzēt citādāk, “izkāpu” no oficiālās medicīnas noliktā “rāmīša”, kurā bija dzīvojusi gana ilgi, un atgriezos pie savas būtības – man bija nepieciešama savu spēju, sajūtu izpausmes brīvība jau kā dziedniecei.

– Turpmāk paļāvies uz intuīciju?

– Es tiešām tai ļāvos. Samazināju darba slodzi slimnīcā, apguvu zināšanas un iemaņas, kas mani uzrunāja visvairāk un šķita man visnoderīgākās un nepieciešamākās. Sāku ar maigo bioenerģētiku, ko apguvu pie Amerikas bioenerģētikas institūta speciālistiem, tā ir ļoti spēcīga un iedarbīga metode, bet vienlaikus maiga un saudzējoša. Tās tehnikas ir dažādas, katrai problēmai un cilvēka vecumam piemērojama sava. Paralēli apguvu polaritāšu terapiju, kas ir līdzīga akupunktūrai, tikai enerģētiskie punkti tiek stimulēti ar rokām. Mācījos arī klasisko masāžu un nopietni iedziļinājos ārstniecības augu pasaulē, kā to praktizē Baha ziedu terapija. Es pati gatavoju ziedu eliksīrus.

– Kā tas notiek?

– Lai pagatavotu koncentrētu ziedu eliksīru, vajadzīga ļoti saulaina diena – ziedus vai pumpurus, cenšoties tiem nepieskarties ar rokām, ievieto stikla bļodā ar avota ūdeni. Tad gaida, kad saules ietekmē sākas vīšanas process, tad augus no ūdens izņem, un eliksīrs ir gatavs. Eliksīri iedarbojas pamatā uz cilvēka emocionālo pasauli, bet, tā kā emocijas ļoti tieši ietekmē fizisko ķermeni un norises tajā, tad tos, lietotus noteiktā koncentrācijā, veiksmīgi izmanto dažādu slimību ārstēšanā. Kāds eliksīrs pie kuras vainas palīdzēs, iepriekš pateikt ir grūti, to sajūtu, tikai strādājot ar cilvēku. Visvairāk palīdzību meklējuši muguras un locītavu sāpju nogurdinātie, stresa pārņemtie, alerģiju nomocītie, nespēka nomāktie, cilvēki, kas izjūt dažādas bailes. Pie manis nāca sieviete, kurai bija muskuļu vājums. Sarunā atklājās, ka viņa divdesmit gadus dzīvo ar vainas apziņu par kādam agrāk nodarīto. Šādos gadījumos uzreiz skaidrs, ka nav jāstrādā ar fizisko ķermeni, bet jātiek vaļā no nospiedošā emocionālā sloga. Man to izdevās izdarīt, lietojot tikai ziedu eliksīrus.

Protams, Latvijā pagatavot ziedu eliksīrus nav viegls uzdevums, jo saule ķertin jāķer, bet, ja vien ir griba un uzņēmība, to var izdarīt. Savu reizi, lai “noturētu” sauli, lietā lieku senču gudrības, paburos – ja jau reiz mani sauc par raganu, tad arī izdaros kā ragana: lai aizbaidītu lietus mākoni, skaitu attiecīgus lietus vārdus, bērzu zaru slotu ar zariem uz augšu ielieku kokā vai krūmā tā, lai zari būtu vērsti pret mākoni. Vai arī, tikko lietus mākoni pamanījusi, rādu tam pigu. Protams, rīcību pavada iztēle, ticība darītā rezultātam. Šobrīd, kad dzīvojam izteiktu enerģētisko pārmaiņu periodā, enerģijas bieži vien strādā citādāk, nekā līdz šim pierasts, tāpēc šādi un citādi rituāli tiek lietoti arvien retāk, bet dažkārt tas ir nepieciešams. Par to, ka senču gudrības “strādā”, esmu pārliecinājusies vairākkārt, un man nav svarīgi, ko par šādām izdarībām domā tie, kas redz mani buramies.

Pati lasu arī augus tējām un to maisījumiem, man šajā darbā palīdz dziļi Latgalē dzīvojošā krustmāte, joprojām rosīgā vecmāmiņa Jeros, mamma Mazsalacā un draudzene Mālpilī. Daļu ārstniecības augu audzējam speciāli, bet lielāko daļu lasām pļavās. Vienmēr raugos, lai tie būtu iespējami tālāk no ceļiem, lielākām apdzīvotām vietām.

– Ko par tavu pārklasificēšanos teica tavi kolēģi – mediķi?

– Reti kuram no viņiem esmu izvērsti stāstījusi par savas izvēles iemesliem. Savukārt tie, kas to zina un pieņem ar atbalstošu sapratni, nereti zvana un jautā, piemēram, kā pareizi pagatavot priežu pumpuru sīrupu. Kāda kolēģe, pateikusies par padomu, pēc tam nosmēja: “Cik labi, ka man ir sava ragana, kurai vajadzības gadījumā var piezvanīt!”

Starp citu, pie rituāliem var attiecināt arī tējas dzeršanu, apliekamo un komprešu likšanu. Gripas, vīrusu slimību gadījumā lieliski palīdz sasmalcināti, pie pēdām pielikti sīpoli – tos ieliek zeķēs. Sāpes labi noņem uz rokas, pulsa taustīšanas vietā, uzsmērēta arnikas ziede vai uzlikta tās tējas komprese. Arnikas smēre ļoti labi palīdz arī traumu, sasitumu gadījumā. Linsēklu, arī griķu spilventiņus, iepriekš labi sasildītus, iesaku izmantot reimatoīdā artrīta gadījumā, pie klepus, iesnām. Lavandas novārījuma apliekamie palīdz noņemt stresu, nemieru, tikai, pirms tos likt, āda jāapsmērē ar eļļu vai sviestu, jo lavanda ātri var sākt dedzināt. Mušmiru uzlējuma apliekamie ir lieliski palīgi locītavu sāpju gadījumos. Tāpat rituāls ir ūdens, sāls vārdošana, baltu zīmju un rūnu lietošana, dzīvesvietu enerģētiska attīrīšana. Tās attīrot, skaitu buramvārdus, izmantoju zvana skaņas, sveces vietā dažkārt ņemu gaiļa kāju. Protams, ja par daudz dažādu izmantojamo rīku, tas izskatās pēc teatrāla pasākuma, bet vienam otram cilvēkam, lai viņš noticētu rituāla spēkam, vajag tieši to. Būtībā tas pats placebo efekts vien ir.

Galvenais darba instruments – rokas

– Zināšanas medicīnā un medicīnas māsas darba pieredze dziednieces darbā taču noder – esi tikai ieguvēja!

– Protams! Mans darbības loks ir diezgan plašs, tomēr rokās ieliktais spēks un īpašā jutība viennozīmīgi ir visspēcīgākais instruments. Jau daudzkārt esmu pārliecinājusies, ka muguras problēmu gadījumā ļoti labi palīdz polaritāšu terapija. Viens seanss atkarībā no problēmas un izmantotās metodes ilgst no 30 minūtēm līdz stundai. Pagaidām lielāko gandarījumu par paveikto un savā ziņā arī pārsteigumu par polaritāšu terapijas efektivitāti man sagādāja kāds vīrietis, kuru ilgi bija nomocījušas muguras problēmas un kuram bija izteikts kāju vājums. Pēc otrā terapijas seansa viņš jutās tik pārsteigts par uzlabojumiem, ka piecēlies vispirms pietupās, tad, it kā lai pārliecinoties, ka tiešām spēj brīvi kustēties, turklāt nejūtot sāpes, vēl palēcās. Tad, paskatījies uz mani – kā atļauju prasot, aizgāja līdz virtuvei. Sieva, kas tobrīd tur rosījās, izbrīnā vīram jautāja: “Ko tu dari?!”, un viņš, laimīgi smaidot, atteica: “Es staigāju – es atkal to varu!”

“Tauriņu pieskārienu” masāžu izmantoju, strādājot ar nervoziem, hiperaktīviem bērniem. Tā ir viena no maigās bioenerģētikas metodēm, ko labprāt mācu arī vecākiem, lai viņi to varētu izmantot ikdienā. Turklāt šī masāža neprasa daudz laika – pietiek pastrādāt desmit minūtes. Man padodas noņemt sāpes, stresu, pārgurumu, sakārtot savstarpējās attiecības. Uzskatu, ka šīs problēmas jārisina pēc iespējas ātrāk, jo sasprindzinājums, ko rada dzīvošana kopā ar otru cilvēku tikai tāpēc, ka tā pieņemts, vai pastāvīgi centieni otru pārveidot ne pie kā laba nenoved. Šādos gadījumos lieliski palīdz bioenerģētika – sakārtojot enerģiju, cilvēka galvā notiek apvērsums – viņš pats sāk apzināties īsto problēmu un ierauga sev vēlamāko risinājumu.

– Kas vēl ir tavs “lauciņš”?

– Mazkustīgā dzīvesveida, neveselīgā ēdiena un neregulāro ēdienreižu dēļ daudziem problēmas sagādā vēdera aizcietējumi. Lai vēdera izeju normalizētu, darbā izmantoju metamorfozes – vienu no daudzajām maigās bioenerģētikas metodēm. Viegli enerģētiski stimulējot noteiktus punktus uz kājām, tiek veicināta dažādu organismā notiekošo procesu attīstība. Šo metodi izmantoju arī iegurņa rajona problēmu gadījumā – sievietēm neauglības un grūtniecības saglabāšanas, vīriešiem prostatas problēmas gadījumā. Arī pie nieru un urīnpūšļa problēmām. Tāpat metamorfozes lietā lieku, lai sabalansētu enerģiju plūsmu galvā. Aktuāli tas ir bērniem, kuriem ir runas, motorikas, intelekta attīstības traucējumi, un lieti noder, piemēram, skolēniem pirms eksāmeniem vai darījumu cilvēkiem pirms nopietnām sarunām ar biznesa partneriem, lai atbrīvotos no pārslodzes radītā stresa, pārguruma. Vēl izmantoju “brazīliešu pirkstu masāžu” – tā ir maiga kāju pirkstu masāža, kuras laikā enerģētiski tiek stimulēti uz tiem esošie punkti. Masāžu veic piecpadsmit minūtes, tā izlīdzina enerģijas plūsmu ķermenī, samazina satraukumu, palīdz pēcoperāciju periodā, pie sāpēm, kā arī alerģisku reakciju gadījumā. Tas ir patīkams, relaksējošs process, tāpēc hiperaktīvi bērni pēc tās dažkārt aizmieg dziļā miegā. Arī pieaugušie, kad tiekam līdz trešajam kāju pirkstam, bieži vien aiz labsajūtas laižas snaudā...

– Var teikt, ka tavs dziednieces spēks un varēšana ir rokās.

– Ja vajag, kombinēju dažādas metodes, dažkārt sāku ar augu eliksīriem, tikai pēc tam lietoju citas. Bet, ko un kā darīt, izlemju pēc izzinošas sarunas ar cilvēku, jo – kas der vienam, neder citam, tāpēc sarunai laiku nežēloju. Tomēr pamatproblēmas “nolasu”, jau cilvēkam ienākot telpā, tā ka stāstīt pasakas vai joka pēc mani pārbaudīt nav vēlams. Un jau laikus iesaku rēķināties, ka, iespējams, būs jāiziet visi terapijas seansi, jo pirmie panāktie uzlabojumi vienmēr ir jānostiprina. Neiebilstu pret to, ja cilvēks vienlaikus lieto medikamentus; lai dara, kā vēlas, jo labi zinu, līdzko problēma būs atrisināta, ķīmija vairs netiks lietota.

– Kā, sajūtot enerģētiskos sablīvējumus, aizsprostojumus, reaģē tavas rokas?

– Aprakstīt šīs sajūtas vārdos ir grūti, turklāt tās ir ļoti atšķirīgas. Reizēm rokas sajūt siltumu, reizēm – vēsumu, tirpoņai līdzīgu sajūtu vai pat tādu kā vieglu elektrības sitienu. Tad mans uzdevums ir likvidēt šķēršļus, dodot ceļu brīvai enerģijas plūsmai. Kurp tālāk tai jāplūst, tā zina pati.

– Kas pārsvarā jādara profilaksei, lai enerģija nesablīvētos?

– Vienkārši jādzīvo, visās lietās saglabājot veselīgu līdzsvaru. Jau izsenis bija zināms – kā par daudz, tas par skādi.

Dzīvot jāgrib ar sirdi un dvēseli

– Ir cilvēki, kas ceļo no viena dziednieka pie otra, bet neviens viņam nevar palīdzēt. Kāpēc tā notiek, kas šim cilvēkam traucē atveseļoties?

– Daudziem slimajiem un palīdzību meklējošajiem zudusi Dieva dotā patiesā vēlme dzīvot – to novēroju, gan strādājot slimnīcā, gan tagad kā dziedniece. Turklāt, lai atveseļotos, šai vēlmei jābūt nevis prāta radītai un vadītai, bet dzīvot jāgrib ar sirdi un dvēseli. Tam jābūt kā spēcīgam dvēseles kliedzienam – dažkārt varbūt izmisuma pilnam, bet vēl pārpilnākam ar dzīvotgribu. Sevis motivēšana ar man jādzīvo vismaz bērnu, mazbērnu dēļ! neko lāgā nelīdz, cilvēkam jāgrib dzīvot sevis dēļ, sev, jo dzīvošana citu dēļ ir eksistēšana, tā nav pilnvērtīga. Tāpēc arī izārstēt var tikai tos, kas patiesi un no sirds vēlas būt veseli – lai atkal varētu priekpilni iet un darīt, piepildot savu dzīvi.

– Kādu problēmu gadījumos darba ir mazāk, kādu – vairāk?

– Cik seansu būs vajadzīgi, atkarīgs no cilvēka vēlmes atveseļoties un dzīvesgribas. Tāpēc neatkarīgi no problēmas vienam pietiks ar dažiem seansiem, citam vajadzēs iziet visus. Bet daudzi no tiem, kas aktīvi piedalās dziedināšanas procesā un kuriem pēc tam kļūst jūtami labāk, paši ātri atskārst, ka rezultātu vēlams nostiprināt, un uz turpmākajiem seansiem piesakās paši.

– Ja redzi, jūti – problēma pēc pāris seansiem vēl nav atrisināta, bet cilvēks jūtas labi un viņam šķiet – pie dziednieces nākt vairs nevajag. Viens otrs nesāk burkšķēt, ka nākamie seansi ir tikai naudas pelnīšanai?

– Pirmām kārtām par savu darbu neprasu noteiktu samaksu – cik cilvēks var atļauties, tik lai atstāj. Prom nevienu neraidu arī tad, ja viņš nevar samaksāt necik. Šāda izvēles brīvība ir dziednieka darba privilēģija.

– Saka, ka intuitīvas zināšanas par dziedināšanu esot katrā cilvēkā...

– Es tiešām tā uzskatu. Cik lielas un pilnīgas ir šīs zināšanas, atkarīgs no tā, cik pieredzējusi ir dvēsele, kādai pieredzei cilvēks izgājis cauri šīs dzīves laikā, kādas zināšanas ir guvis. Vai tas kaut kad “atnāks vaļā” kā sapratne, ka ar doto jādalās, palīdzot citiem izdziedināties, tas jau ir jautājums par katra sūtību.

Dziednieka darbs nepavisam nav viegls, turklāt tas liek uzņemties atbildību par saviem vārdiem un darbiem. Tāpēc vēl jo svarīgāk, lai dziedniekam būtu zināšanas medicīnā, lai pārzinātu cilvēka anatomiju un fizioloģiju, bioķīmiskos procesus fiziskajā ķermenī. Tad nebūs tādu gadījumu, kad pacientam ar akūtu apendicītu ieteiks dzert zāļu tējiņas vai centīsies vainu apvārdot, bet momentāni sūtīs pie ārsta vai pat izsauks ātro palīdzību, jo pie apendicīta tējiņas un vārdojumi tiešām nepalīdzēs, tad vienīgais palīgs ir ķirurga skalpelis.

Olga Majore, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Rojs Maizītis