Madara Botmane un Regnārs Vaivars atklāti par sadzīvi un ģimeni: "Lēnprātība nav par mums"

Madara, tu esi oficiālā bērna kopšanas atvaļinājumā?

Madara: Jā. Un man patīk. Es jūtos šo laiku ļoti nopelnījusi. Man arī neliekas, ka kaut kas nu paietu garām.

Regnārs: Mums taču te ir logi.

Nezinu par Madaru, bet Regnāram pārsteidzoši mainījies soctīklu saturs – mīlīgi mazuļa foto!

Regnārs: Man beidzot ir iemesls likt kaut ko pozitīvu. Kā reiz teicis basketbolists Čārlzs Bārklijs: “Tas ir pārspīlējums, ka es tikai radu problēmas. Es vienkārši ierodos īsi pēc problēmas rašanās un uz to norādu.”

Vai pats sevī jūti izmaiņas?

Regnārs: Visvienkāršākā atbilde būtu “jā”, bet tā jau nav nekāda atbilde. Es pat nezinu, man liekas, ka ir tā – viss vienkārši notiek. Izmaiņas savā personībā es jūtu arī tad, kad apēdu kaut ko, ko iepriekš neesmu ēdis. Te nepietiek ar vārdu “jā”. Te dzīve izmainās.

Varbūt viens otrā esat atklājuši jaunas īpašības, par kurām pirms bērna nākšanas pasaulē nezinājāt?

Madara: Es būšu šausmīgi garlaicīga, bet es atbildēšu ar “nē”. Un man pat liekas, ka arī pati neesmu ļoti mainījusies.

Regnārs: Mēs viens otru ļoti labi pazīstam.

Madara: Jā, nekādu baigo pārsteigumu un ilūziju nav. Ar mums kopā tagad vienkārši vēl ir viens superīgs čalis. Varbūt tas neatbilst gaidītajam, bet ko man teikt – ka visa dzīve kājām gaisā? Nē, mēs turpinām menedžēties tālāk. Un, ja mums ir laiks, tad mēs mēģinām šo laiku maksimāli kvalitatīvi kopā pavadīt. Mēs tikai vakar no Liepājas atbraucām, kur Regnāram bija aktīvs mēģinājumu laiks. Vakar man bija filmēšana, tad Regnārs lielāko dienas daļu bija ar mazo. Tāds baigais ritulis, bet uz nedēļas beigām ceram beidzot izpūst gaisu un nonākt savā kosmosā. Vai ne, Regnāriņ?

Droši vien ir muļķīgi prasīt, kā iepazināties. Droši vien pat neatceraties pirmo reizi, kad viens otru redzējāt.

Regnārs: Nē, konkrēti nē.

Bet stāsts ir?

Regnārs: Stāsts ir tāds… amorāls. Es biju Madaras pasniedzējs, bet centos turēt distanci līdz brīdim, kad Madara pabeidza mācības.

Madara: Bet par iepazīšanos – kur mēs iepazināmies? Regnāram ir brīnišķīgs stāsts par manu sejas izteiksmi. Mēs viens otru pirmo reizi, protams, ieraudzījām iestājeksāmenos.

Regnārs: Jā, bet pēc iestājeksāmeniem Nacionālajam teātrim bija tāds festivāls Jaunmoku pilī, tur bija izrāde Kam no Vilka kundzes bail?, tāpēc arī es tur biju. Pie lielās skatuves bija kaut kādi dziedošie aktieri, tāds liels pūlis. Tur stāvēja arī Madara un es viņu garāmejot vienkārši pasveicināju. Tad viņai bija tāda… ļoti jocīga sejas izteiksme.

Madara: Es vienkārši biju ļoti pārsteigta. Tas manā sejā droši vien bija nolasāms – nu, kādā sakarā viņš mani sveicina?

Kāds bija pirmais iespaids vienam par otru?

Regnārs: Man bija tas tradicionālais – pārāk smuka, lai būtu laba aktrise.

Madara: Es neatceros, kāds man par viņu bija pirmais iespaids. Ja ir tas iekšējais klikšķis, kad ierauga cilvēku… Tiešām neatceros.

Regnārs tomēr jau slavens cilvēks bija, par viņu varēja arī no preses jau ko zināt.

Madara: Man viedokļa nebija, līdz 12. klasei pat īsti nebiju plānojusi dzīvi saistīt ar teātri, līdz ar to es visu to komplektu, kas nāk kopā ar Regnāru Vaivaru, uzzināju, tikai esot ar viņu kopā, – tad arī to jutu uz savas ādas. Neko daudz par viņu es nezināju.

Jūs varētu viens otru noraksturot?

Regnārs: Madara ir perfekcioniste, dažreiz pat pārāk. Dažreiz tas ir gan aizkustinoši, gan skolnieciski kaitinoši. Viņa no tā sava iedomātā arī daudz ko izdara, tas ir unikāli tādā ziņā, ka reti ir cilvēki, kas tiešām izdara to, ko saka. Tas ir vērtīgi. Bet saka viņa ļoti daudz. Ļoti daudz plānu viņai ir!

Madara: Jā, Regnāram jau ir apnicis klausīties. Viņš jau vairs ne uz 50 dala manus plānus, bet uz 80 vai 90.

Tad tev droši vien plānā ir māja, dārzs, siltumnīca, kaut kas tāds…

Madara: Nē, esmu no laukiem, diez vai man būs dārzs un siltumnīca, bērnībā esmu pārravējusi jēgu un pārlasījusies ogas. Vēlme pēc dabas ir, bet pēc zemes darbiem gan ne. Dilles, redīsus un salātus iesēt ir okei, bet pašai kartupeļu lauku negribētos uzturēt. Ir draugi, pie kuriem aizbraukt un izbaudīt kartupeļu talkas. Bet, runājot par Regnāru… Regnārs ir ļoti sirsnīgs un silts. Ar piebildi – kad viņš mani nenokaitina…

Ar ko viņš spēj nokaitināt?

Madara: Ar sevi.

Regnārs: Kad es neesmu silts un sirsnīgs…

Vai tad viņš pret tevi un mazo vienmēr nav silts un sirsnīgs?

Regnārs: Pret mazo es vienmēr esmu silts un sirsnīgs, bet pret Madaru droši vien arī kaut kad neesmu bijis. Mēs esam ļoti pacietīgi, iecietīgi cilvēki, kas dusmas patur sevī, bet ir reizes, kad saniknojies, un tad tas laužas ārā. Un, kad tas ir abiem, tad katrs dod ārā – a tu, a tu, a tu… Tas ir visnepareizākais veids, kā konfliktēt, tāpēc cenšamies strīdus nerisināt tādā formā. Cenšamies, bet ne vienmēr sanāk. Bet cenšamies.

Uz kāda pamata turas jūsu savienība?

Regnārs: Domāju, ka uz kopējiem ideāliem attiecībā uz mākslu pilnīgi noteikti. Varbūt arī attiecībā uz kopējiem uzskatiem, bet ne pilnīgi. Domāju, mēs neesam tādi, kā kāzās skaita: mīlestība ir pacietīga, lēnprātīga… Tie ir ļoti grūti izpildāmi uzdevumi.

Madara: Lēnprātība tiešām nav par mums.

Regnārs: Un mīlestība, kas neskauž, – domāju, ka mēs skaužam viens otram.

Madara: Ko tu tagad runā? Nē. Ja tev skauž manas lietas, tā ir tava problēma. Man tavas lietas neskauž.

Regnārs: Domāju, ka tev manas arī skauž. Mums ir tāda skaudība vienam pret otru.

Skauž panākumi vai arī tas, ka ir vairāk laika darbam?

Regnārs: Vai man ir vairāk brīva laika? Nosacīti, es ļoti daudz rakstu, un, kad es rakstu, es veidoju arī kaut kādu konceptu, kā es redzu scenogrāfiju, mūziku, visu, tai skaitā arī kostīmus, – bet neiejaucoties Madaras darbā. Tiem, kas uzskata visus nemateriālo vērtību radītājus par dīkdieņiem, droši vien varētu likties, ka man ir daudz laika – es vienkārši tikai sēžu un rakstu, kas nekait? Es arī domāju, ka tas nekait, jo es jau to daru tāpēc, ka man tas patīk, nevis tāpēc, ka man to vajag.

Madara: Bieži vien sanāk tā, ka to arī vajag. Nav tā, ka mēs pieceļamies un istaba ir pilna ar mūzām. Tas reāli ir darbs, tu piecelies, domā un meklē risinājumus. Es arī gribētu atbildēt uz jautājumu: kas mūs notur kopā? Man tā noteikti būtu brīvība. Regnārs man dod brīvību. Vienmēr ir devis brīvību.

Regnārs: Un vienmēr došu.

Madara: Un, ja man ap kaklu parādītos kaut kāda ķēde, – nezinu, vai mums sanāktu. Man šķiet, ka arī es tev dodu pietiekami lielu brīvību kaut kādās zonās.

Regnārs: Droši vien. Es gan ļoti daudz neprasu.

Madara: Nē, tu vienkārši paņem.

Regnārs: (smejas) Jā, bet greizsirdību un tādas lietas –  to es sevī esmu izravējis, cik vien varu. To galīgi lieku nost. Ar to nedrīkst sevi piesārņot.

Ko jums patīk kopā darīt?

Madara: Ar mašīnu braukt kaut kur, pa neceļiem. Noīrēt māju meža vidū, pie jūras vai ezera. Vienkārši dzīvot, cept gaļu, vasarā iet peldēties. Šobrīd šajā jautājumā ir tāds neliels iesprūdiens, jo mazais vēl nevar nobraukt tādus gabalus, pie kādiem mēs esam pieraduši. Lietuvu un Igauniju esam izbraukājuši ar mašīnu. Tas mums patīk. Teātra sezona ir tāda pilna, un pašreiz ir ierobežojumi, mēs kaut ko nevaram izdarīt, bet tas jau nav uz visiem laikiem. Pavisam godīgi, es gaidu svētdienu, kad aizbrauksim uz divām naktīm palikt vietā un mājā, kas mums ļoti patīk. Varēsim beidzot no absolūti visa izslēgties ārā.

Esat tas pāris, kas saprotas bez vārdiem vai visu izrunā?

Madara: O, ar runāšanu mums neiet. Vismaz man tā šķiet.

Regnārs: Es esmu par to, ka visu vajag izrunāt, bet mums tas ne visai labi izdodas, jo, kā jau teicu, mēs aizejam viens otra vainošanā. Tas ir tas, ko es ar Zemgu pilnīgi noteikti mēģināšu izrunāt, tikko viņš sāks kaut ko saprast. Pati svarīgākā lieta ir visu laiku runāt ar bērnu, paskaidrot, kas ir kā un kāpēc to un to nevar. Lai nepaliek neviens jautājums, uz kuru atbilde ir: tāpēc, ka es esmu tavs vecāks.

Madara: Tāpēc, ka es tā teicu! Bet es gan esmu no Regnāra dzirdējusi frāzi: “Es pateicu.”

Regnārs: Tas ir tāpēc, ka tevi tas šausmīgi kaitina. Es to lietoju, tikai lai kaitinātu Madaru. Es jau neesmu tāds vīrietis, kurš sievietei kaut ko aizliegtu tāpēc, ka viņš ir vīrietis.

Madara: Nē, tāds tu neesi.

Kurš no jums ir lielāks mākslinieks?

Regnārs: Es, protams! (smejas) Nē, es vienkārši esmu nepraktiskāks cilvēks. Tāpēc arī bija mans ierosinājums Zemgum dot tādu vārdu.

Kā vārdu izvēlējies?

Regnārs: Mēs kopīgi nomainījām uzvārdu uz manu dzimtas uzvārdu Vāgentroci, kas bija mainīts 1940. gadā pēc krievu ienākšanas drošības apstākļu dēļ, jo vectēvs bija Latvijas armijas virsdienestā. Tā kā Zemgum ir tāds uzvārds, bija doma, ka vajag latvisku vārdu. Šis gan ir tāds pseidolatvisks. “Zemgus” ir Raiņa apzīmējums ļoti piezemētam cilvēkam, viņš to lieto tādā nozīmē. Bet domāju, ka šis ir īstais Zemgu laiks. Man liekas, ka viņam ir ļoti aktuāls vārds.

Kāds bijis šis pirmais Zemgus gads – viegls, grūts?

Regnārs: Es pieņemu, ka viegls, bet Madarai varbūt ir citas domas. Mums ir tāds viegls bērns. Ir, protams, pa kādai negulētai naktij, Madarai jo īpaši. Bet es pieņemu, ka citiem vecākiem tādu ir vairāk. Viņam tagad nāk klāt zobiņi, tad naktis ir tādas nemierīgākas.

Regnār, tavas intereses lugu tēmas izvēlē ir mainījušās līdz ar mazā nākšanu pasaulē?

Regnārs: Nē, intereses nav mainījušās. Es, protams, vairāk sāku domāt par valsti, kurā dzīvojam, sistēmu, kas tajā darbojas. Par veiksmēm un vēl vairāk – par neveiksmēm. Pēdējās izrādēs kaut kas no tā jaundzimušā tēla jau arī vairāk parādās. Bet vai tas ir tā apzināti – nē, tas notiek pats no sevis. Es vispār tā apzināti neko nedaru, lai gan, ja paanalizē pēc tam, tad tas, protams, ir ļoti apzināti. Bet tajā brīdī man liekas, ka vienkārši ļauju notikumam notikt un tas, kas pie manis nāk, – tas nāk. Izrādes Latviešu raķetes stāstā par Rolandu Upatnieku – viņam arī piedzimst puika. Vai, ja man nebūtu bijis Zemgus, es nebūtu to licis kā vienu no galvenajiem akcentiem… To es nevaru apgalvot. Domāju, ka jebkas, kas ar cilvēku notiek, atstāj ietekmi uz viņa radīto. Citādi nekam nav jēgas notikt, ja tas nemaina cilvēku.

Vai līdz ar bērnu vārds “mīlestība” iegūst citu nozīmi?

Regnārs: “Mīlestība” vispār ir tāds ļoti paplašināts vārds. Aktieriem vienmēr šo vārdu ir grūti izrunāt, jo tas masu kultūrā ir ļoti banalizēts. Nezinu, vairāk domāju par “siltums”, “maigums” –  to es izjūtu pret Zemgu. Siltums, maigums, vēlēšanās pieskarties, smīdināt. Tā to varētu saukt.

Vai zināt, kā otru iepriecināt?

Madara: Tā jau ir secret information. Bet vispār Regnāram garšo pica. Agrāk es pat viņam cepu. Esmu atgriezusies pie tādām lietiņām.

Kāds ir vislielākais talants, ko redzat un novērtējat viens otrā?

Regnārs: Madara ir tāda, ka viņa var darīt pilnīgi jebko – viņai tas sanāks.

Madara: Es novērtēju Regnāra spēju redzēt cauri lietām, notikumiem, cilvēkiem. Tā esence, tas kristāls, kas iznāk no viņa redzēšanas, ir ļoti godīgs – šī vārda vislielākajā nozīmē. Godīgs ne vienmēr nozīmē patīkams, viņš ierauga arī to neglīto, ko paši bieži vien negribam redzēt. Viņš nerada problēmas, tikai atnāk uz to vietu, kur tās ir, un uz tām norāda. Jā, viņa talants ir spēja redzēt lietām cauri un tās izanalizēt caur sevi, nevis dzīvot līdzi citu cilvēku viedoklim. Tas viņam nenākas viegli.

Regnārs: Tas vienkārši prasa daudz nervu, tas daudz ko maksā. Pateikt jau ir viegli, grūtāk ir nepateikt, bet sekas, cilvēku viedokļi, arī tie, kurus uzzinu vēlāk… Saprotu, ka kāds mans 10 gadus vecs izteikums ir visu šo laiku licis kādam cilvēkam mani… Ne ienīst – tas būtu tā stipri teikts, bet darīt visu, lai man dzīvē ietu sliktāk. To es bieži vien uzzinu nejauši pēc daudziem, daudziem gadiem. Izrādās, ka cilvēks izrādi ir uztvēris kaut kā “tā”, lai gan es to neatceros vai atceros pavisam savādāk. Negribu apgalvot, ka cilvēks melo, bet bieži tās lietas, ko esmu izdarījis vai kāds ir pateicis, ka esmu izdarījis, neatbilst realitātei. Tas ietekmē cilvēkus, bet galvenais – es par to uzzinu daudz vēlāk vai nu no kāda cita, vai tas tiek Madarai…

Kad sākām būt kopā, tas, ko cilvēki nepateica man, tika pateikts viņai. Viņai stāstīja, ka ar mani nevajag būt kopā, jo esmu tāds un šitāds. Viņai nācās to dzirdēt no cilvēkiem, kuri mani pat nekad nav satikuši! Tagad arī daudzas lietas nāk pār Madaru – zvana viņai ar domu, ka viņa man to tālāk pateiks. 

Man liekas, ka režisoram ir jābūt gan dzīves gudram, gan zinošam. Vai tev šīs sajūtas sevī pietiek? Vai arī es pārāk daudz no režisora gaidu?

Regnārs: Es domāju, ka tas notiek pats no sevis. Protams, ļoti daudzas lietas varu noteikt mirklī –  es redzu, kas tas ir patiesībā. Vai tā ir dzīves gudrība? Ja es būtu dzīvesgudrs, tad droši vien mācētu sevi labāk pasargāt no triecieniem, ko saņemu, un no negatīvās enerģijas, ko tik ļoti jūtu. Man pēdējā laikā uz nervu pamata sākušās veselības problēmas, un tas ir tieši šī negatīvisma dēļ. Es sevi vairs tik ļoti nepasargāju, sāku sevi analizēt un līdz ar to kļūstu vēl vieglāk ievainojams. Ja es būtu dzīvesgudrs, tad mācētu sevi no tā pasargāt – tātad tik dzīvesgudrs es neesmu. Varbūt vienkārši esmu vērīgs un neaizspriedumains, tāpēc saskatu lietas tā, kā citi tās neredz vai tam nepiekrīt. Vai arī piekritīs tikai tad, ja to kaut kā toleranti pateikšu.

Madara, kā tev ir ar Regnāra gudrību? Vai uzskati viņu par gudru vīrieti?

Madara: Atkarīgs, kādās sfērās.

Regnārs: Ir sfēras, kurās es tiešām esmu galīgais… Tās, kas saistītas ar visādiem mājas darbiem. Nē, ēdienu es varu labi uztaisīt.

Madara: Atbildot uz jautājumu – jā. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ esam kopā un kādēļ viņš man ir simpātisks. Man ir svarīgi, lai vīrietī būtu gan emocionāla, gan intelektuāla gudrība. Bet par kaut kādām sadzīviskām lietām viņam vienkārši ir pofig. Tad es viņam aizrādu, viņš apvainojas kā mazs bērns… Dažreiz mums ar šiem jautājumiem tiešām iet traki. Kamēr tādos lielos jautājumos mums ir diezgan liela vienprātība.

Ja ir tā skrūvīte jāieskrūvē, kurš no jums to drīzāk izdarīs?

Regnārs: Ja iespējams, es to izdaru, bet labi apzinos, ka Madara to neizdarītu sliktāk.

Madara: Ja ne labāk. Bet tā lieta ir citur – viņš ir sliņķis un es esmu viņu izlaidusi. Man riebjas gaidīt – ja kaut kas ir jāizdara, tad ir jāizdara. Man nepatīk, ka darbi krājas, vienkārši izdari un – miers, vari dzīvot tālāk.

Kura Regnāra izrāde tev ir patikusi visvairāk?

Madara: Skalbi un valdi. Tā bija brīnišķīga Nacionālā teātra izrāde, kurā spēlēja arī mani kursabiedri. Izrāde ar lellēm, brauca uz Zelta masku. Latvijas sabiedrība to kārtējo reizi noairēja… Atceros, toreiz mēs bijām sastrīdējušies, es viņam uz A4 lapas uzrakstīju: “Izcili!” – un atstāju to lapu uz viņa grimēšanas galdiņa. Sajūtu pilna izrāde. Arī par netīro, putekļaino latviešu folkloru, kas nāca ārā no Skalbes. Neuzskatu, ka viņš bija liels romantiķis, viņa darbi diezgan putekļaini parāda mūsu īsto izskatu. Tas viss tajā izrādē bija. Pirms cik gadiem?

Regnārs: Kad mūsu prezidents bija Valdis, no turienes arī šis nosaukums Skalbi un valdi.

Un, Regnār, ko tu uzskati par Madaras augstāko sasniegumu?

Regnārs: Madaras pirmā modes skate. Un vēl man patīk tā bērnistaba Alfā, kurai Madara uztaisīja dizainu. Tas arī bija tāds normāls pieaugušo laundžs, tikai ar bērnu izklaidēm.

Vai jums ir līdzīga gaume – filmās, teātrī, grāmatās?

Regnārs: Teātrī pilnīgi noteikti.

Madara: Gaume mums ir līdzīga, līdzīga nav valoda. Regnārs visu skatās krieviski, es – angliski. Un vēl es esmu mazāk prasīga. Dažreiz viņam saku: “Regnār, foršs seriāls.” Viņš: “Paskatījos, sūds.”

Regnārs: Krieviski vēl joprojām ir vieglāk atrast dažādas pirātiskās versijas. Angļu valodu es nesaprotu tik niansēti. Madaras pieminētais slinkums man liek neiespringt – ja varu atrast un noskatīties krievu tulkojumu, es nemeklēju angļu versiju. Ja nav kaut kādi apsvērumi, piemēram, obligāti jādzird oriģinālvaloda, kas, protams, vienmēr ir vēlams, es baigi neiespringstu.

Madara: Viņš tiešām ļoti daudz skatās seriālus. Un tas ir ļoti reti, kad scenārija pagrieziens vai risinājums var viņu pārsteigt. Labā ziņa ir tā, ka dažreiz tas tomēr notiek.

Madara, kā tērpu māksliniece un cilvēks, kas no modes šo to saprot, – vai tu esi ietekmējusi Regnāra ģērbšanās manieri?

Madara: Viņš ir lūdzis, lai es viņam ko uzšuju, bet tas nekad nenotiek. Kopš strādāju kā kostīmu māksliniece, es arī sev neesmu uzšuvusi nevienu kleitu. Tā ir absolūta taisnība, ka kurpniekam nav kurpju. Bet Regnārs arī pats lieliski tiek galā, tas ir viss, ko varu par viņu komentēt. Tas ir Regnārs, viņš ir viņš. Lai jau cilvēks izpaužas.

Ja jums būtu burvju spēja vienam otrā kādu īpašību izskaust vai pielikt klāt, kas tā būtu?

Madara: Slinkums. Viņš ir šausmīgs sliņķis.

Bet viņš visu laiku domā par darbu…

Madara: Jā, domā par darbu, bet sliņķis viņš ir. Domāt nenozīmē darīt.

Regnārs: Domāju, ka tas drīzāk ir kūtrums, slinkums nāk ar to kopā. Ja man jāatbild uz šo jautājumu, tad es droši vien gribētu noņemt to, ka Madara visu laiku cenšas kaut ko kaut kam pierādīt, man liekas, ka tas ir tas sliktākais.

Madara: Tā nav!

Regnārs: Bet man tā liekas.

Madara: Jā, tev tā liekas.

Regnārs: Viņai visu laiku ir sajūta, ka jābūt pašai labākajai, jābūt perfektai. Bet es to saprotu, man arī pirms kāda laika bija tāds: viss jādara pašam – viss, bet tagad esmu to kaut kā palaidis un guvis apstiprinājumu, ka dažreiz ir noderīgi ļaut darīt kādam citam, pat mudināt. Pēdējā laikā es arvien vairāk aktierus mudinu kļūt par savas izrādes līdzautoriem, jo man liekas diezgan stulbi, ka aktieri izrādē pilda tikai daiļrunātāja funkciju – atnāk, iemācās tekstu un mēģina to variatīvi norunāt. Bet teātris nav teksts, tas ir darbība, kā jebkas cits dzīvē. Teksts ir pretējs darbībai, teksts būtībā ir bezdarbība, tāpēc ir baigi svarīgi, ka aktieri ir izrādes līdzautori – tad viņi nerunās lieku un tukšu.

Madara: Man nekas dzīvē nav viegli nācis, toties daudz nācās ar sevi strādāt un pieņemt, ka man dzīvē būs tikai tas, ko pati sastrādāšu. Un tā arī ir, tā arī būs. Tāpēc es daru. No malas varbūt izskatās, ka mēģinu sevi pierādīt. Es vienkārši labi apzinos, ka gatavas dāvanas man nedod – man dod iespējas. Tāpēc es strādāju un cīnos. Visu laiku veidoju ideju pilis, katra jauna ideja būtībā sākas ar to – Madara uzvar loterijā!

Bet par Regnāra kūtrumu – esmu diezgan droša, ka manā ietekmē viņš dara vairāk nekā tad, ja mēs nebūtu kopā vai ja es laiku pa laikam viņu nepabikstītu. Viņš jau ir izteikts sava ceļa gājējs, un tas, ka viņu bakstu, arī nenozīmē, ka tas vainagosies darbībā.

Jums ir bijis grūts periods kopdzīvē?

Abi kopā: Jā.

Un ar ko tas bija saistīts?

Regnārs: Droši vien ar manu nespēju izturēt apkārtējo nežēlīgo attieksmi pret mani un noslēgšanos sevī, aizsargbarjeru veidošanu pret pasauli, kas kaut kā ienāk arī ģimenes dzīvē.

Vai jūs paši sevi izvēlētos par dzīvesbiedriem?

Regnārs: Es, iespējams, nē. Zinu, cik daudz draņķu ir manī iekšā un cik ļoti es spēju noslēgties, ja ārējā pasaule, manuprāt, pret mani izturas netaisni, nežēlīgi vai aizspriedumaini. Tad es ļoti norobežojos un man kļūst ļoti slikti arī mentāli un fiziski. Tajos brīžos es ieeju savā čaulā, ar ko droši vien ir ļoti grūti sadzīvot. Sevišķi tad, ja cilvēks – šajā gadījumā Madara – ir redzējis, cik atvērts un gaišs es varu būt. Vai arī pēc kāda iestudējuma, kur aktieri ir uzvedušies kaprīzi nejēdzīgi. Aktieri ir atkarīgie – viņi ir atkarīgi no visa: no režisora, materiāla, no teātra vadības. Līdz ar to viņos ir daudz baiļu, bet bailes rada nežēlību, un, ja režisors atļaujas būt vājš vai atklāts, godīgs, viņi negribot pa tām vietām sitīs. Un ja režisors vēl ir jūtīgs… Tas prasa ļoti daudz iekšējā spēka, kura man bieži nav, tas viss aiziet tajā ārējā čaulā, un tad es kļūstu ļauns un nežēlīgs. Es nepaceļu balsi teātrī, tur nē. Bet mājās es dažreiz noraujos, jā. Un kur tad citur tam izlauzties? Es neeju pa bāriem, tas nevar izlauzties tur, man tas vairs nepatīk. Agrāk es tā darīju daudz. Bet kaut kur tam jāpaliek, un gribot negribot iznāk mājās. Tāpēc es brīžiem esmu ļoti neciešams, sevišķi salīdzinājumā ar to, kāds es varu būt un reizēm esmu.

Madara: Domāju, ne viņš, ne es baigi ar sevi negribētu būt kopā. Es vienkārši zinu savus smagos brīžus, tādus, par kādiem runāja Regnārs. Man arī ir bijuši tādi periodi, un es apbrīnoju to, ka Regnārs mani ir tajā laikā izturējis. Jo esmu pārvērusies kaut kādā necilvēkā, monstrā. Strādājusi vājprātīgi, pa 16 stundām diennaktī. Un Regnārs ir spējis mani izturēt gan tajā laikā, kad es tajā vājprāta bedrē ielienu, gan tad, kad no tās izkāpju.

Es gribētu būt kopā gan ar Regnāra, gan savu labo versiju. Bet mēs vienkārši arī apzināmies mūsu ne tik labās puses. Es labāk esmu kopā ar Regnāru, nevis savām sliktajām pusēm. Tad tas vismaz ir ārpus manis.

Kurš ir bijis skaistākais periods jūsu kopdzīvē?

Regnārs: Man jau gribas teikt, ka skaistākais bija kovida periods, jo tad visu laiku bijām kopā, mēs visu laiku kaut kur braucām.

Madara: Man arī kovida laiks. Varbūt pēc gadiem teiksim, ka šis periods ar mazo Zemgu bija skaistākais, bet kaut kādā ziņā katrs periods iegūst savu skaistumu. Un, ja nav bijis sliktā perioda, līdz galam nevar novērtēt skaisto. Kovids sakrita ar daudziem maniem smagumiem, un, kad mēs no tiem tikām vaļā, mēs absolūti izbaudījām viens otra klātbūtni, jo, strādājot radošā vidē, laika būt kopā īsti nav, tāpēc kovids bija iespēja atkal vienam otru satikt.

Ko jūs gribētu kopā izdarīt, kur aizbraukt?

Regnārs: Es gribu aizbraukt pēc iespējas uz vairāk vietām kopā ar tevi. Gribu arī, lai mēs pēc iespējas vairāk būtu kopā, bez citiem cilvēkiem, tikai mūsu ģimene.

Madara: Šausmīgs vienpatis.