Bērns atkal dusmās sit pa galdu un bļauj? Psiholoģe iesaka, kā labāk rīkoties vecākiem

Vecākiem ir jāpatur prātā, ka spēja regulēt emocijas ir prasme, un, kā jebkura prasme, tā ir jāapgūst un regulāri jātrenē. Neviens nepiedzimst uzreiz spējīgs tikt galā ar savām emocijām, žurnālam "Bērnudārznieks" skaidro Mammamuntetiem.lv eksperte, psiholoģe Sabīne Bērziņa.

Lai emociju regulācijas prasmi palīdzētu apgūt bērnam, vecākam ir nepieciešama vismaz neliela izpratne par smadzeņu attīstību, bērna temperamentu un pietiekama iesaiste emociju regulācijas procesā. 

Svarīgākais par smadzeņu attīstību

Cilvēkam dažādas smadzeņu daļas neveidojas vienādā tempā. Bērns piedzimst jau ar ļoti spēcīgi attīstītu emociju sistēmu – viņš spēj ļoti skaļi un skaidri piedzīvot un paust savas emocijas. Taču tā smadzeņu daļa, kas atbild par emociju regulāciju, vēl ilgus gadus nebūs pietiekami izveidojusies, lai bērns spētu pats sevi veselīgi mierināt. Bērnam ir nepieciešamas citas, pieaugušākas, nobriedušākas smadzenes, lai varētu nomierināties. 

Ja runa ir par jaundzimušajiem, parasti vecāki to ļoti labi spēj saprast, taču, bērnam pieaugot aizvien vairāk, pārņem pārliecība, ka “viņam jau pašam būtu jāspēj tikt galā”. Tomēr katru reizi, kad bērnam ir emociju uzplūdi, neatkarīgi no vecuma tas nozīmē, ka viņš tajā brīdī netiek galā un tieši tajā brīdī viņam ir nepieciešama mūsu palīdzība. 

Svarīgākais par bērna temperamentu

Jāņem vērā, ka visiem cilvēkiem smadzenes nav vienādas un uz emocionalitāti jeb neirotiskumu var skatīties kā uz tādu lineālu, uz kura mēs katrs atrodamies nedaudz uz cita centimetra: esam vairāk vai mazāk emocionāli. Mūsu bērns var būt pēc dabas mierīgāks, vieglāk nomierināms, vairāk pozitīvi noskaņots, vieglāk spējīgs adaptēties pārmaiņām, taču tikpat labi viņš var būt vairāk emocionāls, tāds, kura emocijas ir intensīvākas, kuram ir nepieciešams ilgāks laiks, lai nomierinātos, un kuram vairāk dominē negatīvās emocijas. To izvēlēties nevaram, bet skaidrs, ka vienā gadījumā palīdzēt apgūt emociju regulāciju būs vieglāk un citā – grūtāk. Un tā nav neviena vaina, tā ir dzīves loze. Neatkarīgi, kāda ir vecāka loze, vecāks jeb pieaugušie kopumā ir bērna emociju regulatori, un ar laiku (salīdzinoši ilgu laiku) bērns spēs aizvien labāk pats kontrolēt savas emocijas. Ja mēs šo nomierināšanās prasmi veiksmīgi mācām, tad pētījumi ir vienisprātis – bērni ir vairāk priecīgi, vairāk atbildīgi, vairāk spējīgi pašregulēties un attiecīgi ir gan veiksmīgāki skolā, gan dzīvē kopumā. 

Galvenie klupšanas akmeņi bērna emociju regulēšanā

1. Vecāks neapzinās bērna emociju regulēšanas nozīmi

Skaidrs, ka primāri vecāku mērķis, saskaroties ar bērna emocijām, ir panākt viņa sadarbošanos, tas ir, lai bērns pārtrauc kādu ne pārāk labu uzvedību, kas rodas emociju rezultātā, piemēram, dusmās sist pa stikla galdu vai sist brālim vai māsai. Mēs vēlamies panākt draudzīgu un atbildīgu rīcību, taču tas, ko vecāki mazāk apzinās, – ka ilgtermiņā mūsu uzdevums ir mijiedarboties ar saviem bērniem tā, lai viņi apgūst prasmi tikt galā ar dažādām izaicinošām situācijām, negatīviem dzīves brīžiem, frustrāciju, emocionālām vētrām, kurās viņi zaudē kontroli. Citiem vārdiem, mūsu lielais uzdevums ir tieši mācīt, kā nomierināties, un sekundāri mērķis ir panākt, ka bērns sadarbojas un pārtrauc kādu nevēlamu darbību. Šo lasot, vecākam var rasties nesaprašana – vai tiešām tas nekas, ja bērns dusmās sit, un šīs uzvedības apstādināšana ir sekundāra?

Palūkosimies uz šo situāciju šādi – ja gribam, lai bērns pārtrauc konkrētu uzvedību, mēs, iespējams, apstāsimies pie šīs situācijas risināšanas tad, kad bērns būs beidzis sist. Tipiski tad risināšana izskatītos apmēram šādi: “Pārtrauc. Tā nedrīkst darīt. Būs sekas, ja tu turpināsi.” Šis apstādinās uzvedību, un šķietami situācija ir nokārtota. Taču, ja mūsu mērķis ir iemācīt bērnam regulēt dusmas, mūsu rīcības algoritms būs cits. Mēs domāsim – kas noveda pie tā, ka bērns sit otru? Vai problēma ir tajā, ka viņš ir noguris, nepaēdis? Vai varbūt tas ir saistīts ar to, ka māsa paņēma mantu un pārkāpa otra bērna robežas un bērns citādi nemācēja pateikt, ka viņam tas nepatīk? Un atkarībā no tā, kas noveda pie šīs situācijas, sapratīsim, kāda prasme šobrīd bērnam jāpalīdz attīstīt, un mums būs iespēja rīkoties tā, lai šo prasmi palīdzētu apgūt. Ja bērnam nepieciešama atpūta, resursu atjaunošana, mēs teiksim: “Redzu, ka sadusmojies un siti māsai. Tā nevar darīt. Man izskatās, ka tu esi saguris un tev ir nepieciešams atpūsties, lai vari māsas klātbūtni izturēt. Atnāc šeit pasēdēt, paskatīsimies grāmatiņu, lai vari atgūt spēkus. Tikmēr māsai teiksim, lai tevi liek mierā.”

Kad mēs patiešām apzināmies, ka bērna emociju uzplūdi ir brīdis, kad mūsu uzdevums ir nevis tikai panākt, lai bērns pārtrauc “neadekvāti” reaģēt, bet ka tā ir mūsu lielā iespēja palīdzēt bērnam kļūt par veselīgu un laimīgu pieaugušo, tad situācijā, kad bērns kārtējo reizi dusmās sper pa žurnālgaldiņu, mēs iekšēji sākam smaidīt, berzēt plaukstas un pieķeram sevi pie domas, ka pienācis laiks paust beznosacījumu pieņemšanu bērna būtībai un trenēt emociju regulēšanu. Ja sevī jūtat mazo prieku bērna emocijās, tad esat uz pareizā ceļa.

2. Tukši vecāki

Jeb vecāki pārāk maz uzmanības pievērš saviem resursiem un to atjaunošanai. Būt gatavam pieslēgties bērna emocijām lielākoties nozīmē, ka vecākam ir nepieciešams gana daudz iekšējo resursu – gan zināšanas, gan pietiekamas rūpes par sevi, lai spētu regulēt savu bērnu emocijas. 

• Zināšanu resurss

Pat ja vecāks ir mierīgs, savas emocijas nekad neizreaģē uz bērniem, svarīgi apzināties, kādas pieaugušajam ir prasmes regulēt emocijas. Vai vecāks vienkārši tur emocijas sevī, vai vecākam ir vismaz dažas idejas, ko darīt, lai patiešām palīdzētu sev nomierināties? Ja ir sajūta, ka īsti nav metožu, kas palīdz nomierināties, ka līdz šim palīdzējusi kādu vielu lietošana, piemēram, ēdiens, alkohols, vai nedomāšana par emocijām, “pasperot tās zem paklājiņa”, ieteiktu vērsties pie speciālistiem, kuri izprot un spēj palīdzēt apgūt emociju regulāciju. Lai praktizētu emociju regulācijas prasmi, mums ir nepieciešami citi cilvēki, kas var nodemonstrēt un palīdzēt regulēt mūsu emocijas, lai mēs paši iemācītos to darīt. 

• Fiziskie resursi

Ideālā gadījumā emociju regulāciju mēs kā vecāki veicam katru reizi, kad bērna emocijas rodas. Katru reizi, kad bērns nespēj pagaidīt, nespēj savaldīt savus impulsus, nespēj tikt galā ar pārdzīvojumiem, ir brīži, kuros mēs visvairāk varam ietekmēt bērna visu turpmāko dzīvi. Nesavākšanās brīži demonstrē bērnam, ka neatkarīgi, cik nepatīkamas, neērtas vecākam ir bērna emociju izpausmes, vecāks viņu pieņem tieši tādu, kāds viņš ir, un pieslēdzas, lai palīdzētu rast risinājumu. Mazo bērnu (ap 2–3 gadu vecumam) vecāki var rēķināties ar vairākiem desmitiem šādu situāciju katru dienu. Tas prasa lielus resursus no pieaugušajiem, jo ir gan jātiek galā ar savas dzīves stresoriem, ar savām emocijām, gan bērna emocijām. 

Tāpēc svarīgi ir domāt, vai vecāks nav pārguris, neizgulējies, emocionāli iztukšots, jo tad ir praktiski neiespējami pašam savākties, lai vairākas reizes dienā palīdzētu nomierināties bērnam. 

Sekas tam, ka vecāka “baterija ir iztukšota”, var būt tādas, ka situācijas risināšanai pieslēdzas mūsu spēcīgā emocionālā smadzeņu daļa, nevis racionālais prāts. Kad mēs uz stresa situāciju reaģējam emocijās, tad ieslēdzas tādi izdzīvošanas mehānismi kā:

• cīnīšanās – kliedzam, nosodām, lamājamies;
• bēgšana – “Es ar šo negribu krāmēties, tiec pats galā”;
• sastingšana – “Kā man rīkoties?”.

Brīdī, kad cīnāmies, sastingstam vai bēgam, mūsu racionālais prāts nevar pieslēgties, lai risinātu situāciju adaptīvākā veidā. Līdz ar to, lai mūs pēc iespējas mazāk pārņemtu šādas primitīvas izdzīvošanas emociju reakcijas, lai nesanāktu reaģēt tā, ka paši vēlāk nožēlojam (brīdī, kad racionālais prāts ir pieslēdzies atpakaļ, lai atbilstoši izvērtētu situāciju), ir ļoti svarīgi, lai pietiek iekšējo resursu savaldīties. 

3. Neatvainošanās

Ja nav izdevies savākties un esam reaģējuši tāpat kā apdraudēts dzīvnieks (uzrēcot vai aizskrienot prom) – jebkuram ir zināms, ka tā nevajadzēja, – ko tālāk? 

No vienas puses, ieteikums ir domāt uz priekšdienām, kā šādā situācijā nenonākt, kā taupīt un atjaunot savus resursus, bet ko darīt šajā brīdī? Viena laba ziņa – mēs neviens neesam ideāli un visiem vecākiem ik pa laikam ieslēdzas emocionālā izdzīvošanas sistēma. Pats svarīgākais ir mēģināt labot sekas, kas radušās, mums emocionāli reaģējot. 

Risināt, piemēram, uzkliegšanas sekas ir svarīgi bērna emociju regulācijai. Bērns mazāk cieš no tā, ka vecāks ir reaģējis viņu apdraudošā veidā, bet vairāk no tā, ja vecāks pēc tam nepieslēdzas viņu mierināt. Bērns nav spējīgs pats sevi nomierināt. Viņš var mēģināt “aizmirst”, nedomāt par to, taču tā nav nomierināšanās, tas ir izdzīvošanas mehānisms, kā tikt galā situācijās, kad esmu apdraudēts un man nav iespējas nomierināties. 

Svarīgākais ir šo plaisu atkal salabot, jo labvēlīgas attiecības ir ne vien patīkamākas, bet ir nepieciešamas, lai vispār bērns varētu apgūt emociju regulāciju vai jebko citu, ko vēlamies kā vecāki viņam iemācīt. Neviens cilvēks nemācās apstākļos, kad jūtas apdraudēts, nosodīts un nepieņemts. 

• Kā atvainoties bērnam un mierināt viņu, kad pats vecāks ir bērnam uzkliedzis? 

Kad vecāks jūt, ka racionālais prāts ir atgriezies, vajag iet pie bērna un atvainoties. Var sākt ar to, ka pieaugušais atspoguļo bērna emocijas: “Redzēju, ka tu sabijies, kad es sabļāvu uz tevi. Man tā nevajadzēja darīt. Es netiku galā, biju saguris. Es gribētu lūgt piedošanu. Varbūt varu tevi samīļot?”

4. Emociju nepieņemšana

Jeb pārliecība, ka ir iespējams ātri, ar dažiem vārdiem noregulēt bērna emocijas. Katrs no mums, esot emocijās, vismaz reizi ir dzirdējis kaut ko apmēram šādu: “Nomierinies! Nepārdzīvo! Beidz raudāt! Nedusmojies!” Pieļauju, arī paši esam šo teikuši saviem bērniem, varbūt arī citiem pieaugušajiem. Ja nomierināšanās būtu tik vienkārša kā pateikt “nepārdzīvo”, tad mentālās veselības zinātņu sfēra nemaz nebūtu nepieciešama.

Šādi izteicieni liek sajusties tā, ka manas emocijas ir nepieņemamas, nevietā; liek justies vainīgam par to, kā jūtos, un vairo pārliecību, ka citi nesapratīs, nepieņems, nemierinās, kad man būs grūts brīdis. 

• Svarīgi! 

Emociju pieņemšana ir ārkārtīgi svarīga emociju regulēšanai. Emociju pieņemšana sastāv no emociju atspoguļošanas un nemēģināšanas tās mainīt vai ierobežot to ilgumu. 

Te jādomā, cik mēs paši atspoguļojam savas emocijas? Ja to nedarām, ir vērts mācīties savas emocijas nosaukt vārdā, piemēram: “Es tagad dusmojos par to, ka bērns man iekoda. Es ļoti dusmojos. Tas bija sāpīgi. Man nāk raudiens. Jā, tas ir sāpīgi”. Kad mēs nosaucam emocijas vārdā, mēs jau sākam pieslēgt savu racionālo smadzeņu daļu, un šī daļa mums palīdz regulēt emocijas. 

Svarīgi arī padomāt, vai es ļauju savām emocijām būt tik ilgi, cik tas man ir nepieciešams, lai nomierinātos? Ja mums pašiem prātā ir doma: “nu ko tu vari pārdzīvot, pietiek taču”, tas, visticamāk, liecina, ka paši nevaram savas emocijas pieņemt, un tad, protams, ir grūti pieņemt arī otra emocijas un biežāk izsprūk tādas frāzes kā “tev nav par ko raudāt, nomierinies” vai “tas taču nebija nekas traks”.   

Bērna emociju pieņemšana nozīmētu, ka mēs nosaucam emocijas vārdā, piemēram, “es redzu, ka esi satraucies un nobijies par to, ka garām brauca ļoti skaļa mašīna”, un vienlaikus pieņemt, ka tieši šādi bērns var justies – “jā, tas var būt bailīgi, kad negaidīti ir tāds troksnis”. 

Piemēram, tas, ka es nenobijos no mašīnu rūkoņas, nenozīmē, ka arī bērnam tāpēc vajadzēja nenobīties. Psiholoģijā šai fundamentālai cilvēka vajadzībai mēs izmantojam apzīmējumu “emociju validācija”, citiem vārdiem – es pieņemu un redzu, ka tu jūties tieši tā, kā tu jūties. Vienlaikus tas nozīmē, ka visi teicieni “tu pārspīlē, ir laiks pārtraukt” un jebkas cits, kad cenšamies otram pateikt, kā tagad justies vai kā nevajag justies, vairo tikai to, ka otrs, tostarp bērns, nevar justies tā, kā viņš jūtas. Citiem vārdiem, tas izsaka, ka viņš nevar būt tāds, kāds viņš ir.  

Pie šī paša pieder arī emocionālās reakcijas ilguma ierobežošana: “Cik tad ilgi bērns var pārdzīvot? Cik bieži var būs dusmīgs, ka jāiet gulēt vakarā? Katru vakaru taču ir jāiet gulēt, kā to var nesaprast? Cik reižu var bēdāties, ka jāiet uz bērnudārzu, vai tad jau nebūs gana?”. Mēs nevaram bērnam pateikt, ka nu jau ir gana pārdzīvots, jo tā arī ir viņa emociju nepieņemšana. Mūsu uzdevums ir atkal un atkal no jauna būt klāt un atspoguļot to, ko redzam, un pieņemt, ka ir tieši tā, kā ir, tādā veidā atkal un atkal regulējot bērna emocijas un viņu mierinot. 

• Padomā! 

Arī pieaugušajiem pienākas, ka viņu emocijas tiek pieņemtas, ka viņus turpina kāds mierināt un atbalstīt arī tad, ja ir jau 30 un vairāk gadu. Ja kāds jums saka: “Tu gan par daudz pārdzīvo vai dusmojies”, uz to var teikt: “Nē, es jūtos tā, kā jūtos. Tu nevari noteikt, kā man būtu jājūtas. Vienīgais, ko vari darīt, ir pieņemt, ka es tā jūtos. Tu vari pajautāt man, kas man būtu vajadzīgs, lai varbūt sajustos mierīgāk.” 

5. Racionāla skaidrošanās

Iedomāsimies situāciju, kur bērns atrodas kafejnīcā un mamma saka: “Padzersim tēju un apēdīsim pa kūkai!” Bērns savu kūku apēd divos kumosos un saka, ka vēlas vēl vienu.  Mamma atbild, ka otru nedabūs, jo tāda bija noruna. Bērnu pārņem emocijas, viņš raud un pārdzīvo, un saka, ka grib vēl kūku. Parasti vecāks sāk pastiprināti skaidrot: “Mēs taču sarunājām, ka katrs ēdīsim vienu kūku. Nevar prasīt mammas kūku, kad savējo norij vienā kampienā. Ko tad tu iztēlojies, ka var dabūt visu, ko gribi?”

Taču kura smadzeņu daļa ir ieslēgta uz skaļruņa režīmu, kad bērns kliedz un saka: “Bet es gribu, gribu tagad”? Emocionālā smadzeņu daļa! 

Kā rīkoties, kad bērns ir lielās emocijās

1. Vienīgais veids, kā panākt kontaktu ar bērnu šajā brīdī, ir saslēgties ar viņa emocionālajām smadzenēm – reaģēt uz viņa emocijām, atspoguļot viņam viņa emocijas: “Es redzu, ka tu pārdzīvo un esi neapmierināts, ka tava kūka tik ātri apēdās. Tas ir tik grūti, kad garšīgās lietas ātri pazūd puncītī. Es redzu, ka tev nav viegli, ka mums katram ir tikai tā viena kūka. Tas ir grūti.” Parasti brīdī, kad vecāks atspoguļo bērnam emocijas, ir jūtama sekundes pauze un nedaudz mierīgāka gaisotne, bērns varbūt ieskatās mums acīs. Mēs esam panākuši kontaktu.
2. Brīdī, kad ir panākts kontakts, mēs varam mēģināt mierināt bērna emocijas, piemēram, piedāvāt padzerties tēju, samīļot, izstāstīt, kad mammai ir bijusi šāda līdzīga vilšanās.
3. Tikai vēlāk skaidrot racionālo pusi. “Hei! Mēs bijām kafejnīcām, un tev bija ļoti grūti, ka varēji ēst tikai to vienu kūku. Gribēju tev atgādināt, ka arī nākamreiz, kad iesim uz kafejnīcu, mums katram būs tikai viena kūka pat, ja būs grūti un gribēsies vēl. Vai varam tā sarunāt?”

Tāpat (nevietā) racionālā smadzeņu daļas pieslēgšana, lai mierinātu otru, būtu, kad bērns acīm redzami ir emocijās un mēs sākam viņam uzreiz teikt, ko varētu darīt, lai nomierinātos. Līdzīgi tipiski dara pieaugušie viens ar otru, piemēram, pie mums atnāk draudzene un saka, ka darbā īsti labi neiet, un tā vietā, lai mēs paliktu ar šo draudzeni viņas emocijās, sakot: “Es saprotu, ka tev neiet viegli darbā. Tas droši vien ir smagi”, mēs sākam risināt situāciju jeb esam savā racionālajā prātā, kamēr otrs ir emocijās. Mēs sakām: “Tev vajadzētu izrunāties ar priekšnieku, vai tu esi mēģinājusi to un to…” Taču, lai otrs justos, ka viņu pieņem ar tādām emocijām, kādas viņam ir, mums sākumā jāsaslēdzas ar otra emocijām – piemēram, “Es redzu, ka tu pārdzīvo”. Ja ļoti gribas mierināt, varam jautāt, kā varam palīdzēt. Arī lielākiem bērniem pēc emociju atspoguļošanas var jautāt, kā viņš to gribētu risināt. Bet to noteikti darām tikai tad, kad bērns ir nomierinājies.