Pētot dvīņus, pētnieki atklājuši - neuzticība var būt ierakstīta gēnos
Pētījums, kurā piedalījās dvīņi, atklāj nopietnus pierādījumus, ka neuzticība var būt ģenētiski noteikta, raksta "Psychology Today".
Monika (vārds mainīts) nesen uzzināja, ka trīs viņas radinieki (visi no tās pašas radniecības līnijas) ir krāpuši savus dzīvesbiedrus. Viņa sāka interesēties, vai neuzticība ir kaut kas tāds, kas "nāk no ģimenes" un
vai viņas ģenētiskais mantojums varētu pamudināt arī Moniku pašu būt neuzticīgai savam vīram.
Pēc kāzām savu dzīvesbiedru viņa nekad nav krāpusi, tomēr pirms laulības ir bijusi neuzticīga dažiem iepriekšējiem partneriem.
Kad zinātnieki pētī, vai cilvēku uzvedība ir saistīta ar ģenētiku, viņi bieži izvēlas fokusēties uz personām, starp kurām ir dažādu līmeņu ģenētiskās saites, piemēram, identiskie (monozigotu jeb vienolas dvīņi) un neidentiskie (dizigotu jeb divolu dvīņi). Identiskajiem dvīņiem ir 100% vienādi gēni un ir ģenētiski identiski, savukārt neidentiskajiem dvīņiem ir vidēji 50% vienādi gēni, tas ir, tāpat kā visiem citiem cilvēkiem. Taču tiek uzskatīts, ka abu tipu dvīņiem, kuri tiek audzināti kopā, ir viena un tā pati ģimenes vide, kas arī iedarbojas uz viņu domāšanu un uzvedību.
Viens no pirmajiem pētījumiem, kas analizēja, vai cilvēka neuzticība ir ģenētiski noteikta, tika veikts 2004. gadā Linnas Čerkasas (Lynn Cherkas) vadībā. Šie zinātnieki izpētīja vairāk nekā 1600 sieviešu dzimuma dvīņu pārus un viņu atbildes anonīmā aptaujā, kurā tika vērtēta neuzticība, seksuālo partneru skaits dzīves laikā un attieksme pret neuzticību.
Šajā pētījumā neuzticība tika raksturota kā sekss ar citu personu, nevis vīru vai tā brīža partneri laikā, kad cilvēks ir precējies vai dzīvo kopā ar partneri.
Čerkasas pētījumā noskaidrots, ka identisko dvīņu gadījumā 21 procents cilvēku atklāja, ka ir neuzticīgi saviem partneriem, bet neidentisko dvīņu gadījumā - 23 procenti. Šie fakti atbilst vispārējiem populācijas datiem par neuzticību.
Sakritības rādītāji tiek raksturoti kā dvīņu uzvedības "vienošanās".
Vienkāršiem vārdiem runājot, ja abi dvīņi ir uzticīgi saviem partneriem vai abi dvīņi ir neuzticīgi saviem partneriem, šie dvīņu pāri rāda saderību.
Tā kā identiskie dvīņi uzrādīja vairāk saderības iezīmju nekā neidentiskie dvīņi, tas zinātniekiem ļāva izdarīt secinājumu, ka šīs iezīmes vai arī uzvedība ir ģenētiski ietekmēta. Minētajā pētījumā identisko dvīņu saderīguma rādītāji bija būtiski lielāki nekā neidentisko dvīņu - attiecīgi 46 procenti un 32 procenti.
Un tas apliecina, ka identiskajiem dvīņiem ir apmēram pusotru reizi lielāka nosliece uz neuzticību tad, ja arī viņu dvīnis ir bijis neuzticīgs, salīdzinot ar neidentiskajiem dvīņiem.
Līdzīgu pētījumu veica Brendans Zīčs (Brendan Zietsch) un viņa kolēģi 2015. gadā, aptaujājot vairāk nekā 7000 Somijā dzīvojošo dvīņu. Kaut arī respondenti sacīja, ka dod priekšroku monogāmām attiecībām vismaz viena gada garumā, 9,8 procenti vīriešu un 6,4 procenti sieviešu atzina, ka viņiem ir bijuši divi vai vairāki seksa partneri tajā pašā gadā. Šajā piemērā identisko dvīņu atbilsmju rādītāji atkal bija lielāki nekā neidentisko dvīņu gadījumā, un tas liecina, ka ģenētiskā komponente neuzticībā patiešām ir.
Diemžēl ne šie, ne arī vēlāk veiktie pētījumi nav uzrādījuši, kuri ir konkrētie gēni, kuri var radīt lielāku ģenētisko ietekmi uz nemonogāmām attiecībām.
Tomēr visi autori, kuri ir pētījuši "neuzticības gēna" teoriju, ir vienisprātis, ka neuzticībai ir ģenētisks pamats,
jo mūsu evolūcijas vēsturē ir bijusi vajadzība meklēt alternatīvus partnerus, cenšoties potenciāli palielināt pēcnācēju skaitu, un pēcnācējiem piešķirt atšķirīgu ģenētiku.
