Mārtiņš Mielavs: par bārdainajiem hipsteriem, Pienu un meitas piedzimšanu

Protams, tā ir liela privilēģija. Tomēr tā nav mūsu māja, tas ir tāpat, kā īrēt dzīvokli.

Arī privātus – kuri, protams, nodrošina kulturālos.

Jauki!

Domāju – cilvēki to piešķir, un noteikti kaut kas ir arī pašai vietai. Kādreiz te bija sēklu veikals – un puķes aug ģeniāli (smejas). Tas kaut kā savelkas ar enerģētiku. Kad atnācām, te nebija nekas, pūta vējš. Vadījāmies pēc intuīcijas.

Ne tikai. Bija ideja par lielu dīvānbāru tāpēc svarīgs bija arī telpas izmērs. Visi strādājām Vecrīgā, bet bija skaidrs, ka jāiet ārā.

Visi pie Arņa Bikšus. Es Cubā, Ģirts ar Kasparu Piektdienā, kuras vairs nav.

Nē. Neviens no mums nav mācējis sapelnīt tā, lai zeķē būtu (smejas). Mēs visi, protams, ņēmām kredītus. Tad to izdarīt vēl nebija grūti – par mammu īpašumiem – klasika.

Jo īpaši mammas.

Nezinu, cik slikts es viņai vispār kādreiz esmu bijis. Domāju, ka neesmu. Mamma zināja, ka man bārmeņa darbs patīk. Tas šķita nopietni, nevis kā tāda tirināšanās. Ceru, ka arī tie cilvēki, kas tagad strādā Pienā, aizies un sāks kaut ko savu.

Kāpēc? Ļoti labi! Citādi viņš nojūgsies. Mūsu iepriekšējie priekšnieki, kad gājām prom, ļoti palīdzēja.

Varbūt... Bet konkurence ir veselīga. Tu man atņēmi cilvēkus – tas pat neizklausās loģiski. Cilvēki nevienam nepieder! Viņi izvēlas, kur iet. Un, ja pie tevis nenāk, jādomā, kāpēc. Daudz kas ir atkarīgs no dažādiem emocionāliem aspektiem. Mazliet rupjāks viesmīlis var nokāst visu ķēdi pirms sevis – sākot ar īpašnieka filozofiju un pavāra meistarību.

Neviens jau neņem darbā kretīnus.

Nu, priekšstats ir. Neteiktu, ka saprotu. Var nodzīvot kopā desmit gadus un nesaprast, kas tas par cilvēku.

Vēl viņai ir arī izdevniecība. Mātei ir milzīgas darba spējas. Pēdējā laikā viņas ikdienu gan ir pārņēmuši mazbērni.

Mazliet arī es, bet Marta vairāk, jo mācās.

Arī tās ir svarīgas.

Mazu brītiņu, bet neteiktu, ka kaut ko atceros.

To vairāk gribēja vecāki – lai es turpinātu mācīties. Bet tur es iestājos pats, nav tā, ka mani kāds ielika. Protams, vecākiem gribas, lai bērns ātrāk atrod sevi, lai nav tāda šaudīšanās, kas tīņa gados.

Ja vandās ar ģitāru, tad skaidrs, ka viņam patīk mūzika. Man šķiet, es tajā jaunības posmā īsti nezināju, ko gribu. Mācījos Angļu ģimnāzijas eksaktajā klasē, visa klase gāja uz juristiem vai ekonomistiem. Tagad cilvēki sākuši apjēgt, ka pēc vidusskolas var mierīgi dažus gadus nemācīties, un tas būtu daudz prātīgāk nekā nonākt no vienas skolas otrā. Es nokļuvu Banku augstskolā. Vai tagad man tas kaut ko dod? Domāju, ka ne. Neko neatceros, jo mani tas neinteresēja. Bet negribu baigi izteikties par to skolu, jo, ja neiedziļinies, tad komentēt ir tā jocīgi. Par mācībām – kaut kāds diploms nenāktu par sliktu, bet neviens man neliedz studēt tagad, ja gribu. Turklāt no pieredzes tāpat mācās.

Pagājušogad biju aizgājis paklausīties pāris filozofijas kursus. Bet tad man piedzima meita un... kļuva neiespējami lasīt. Es no tā izkritu.

Tas nedarbojas, man svarīga ir klātesamība. Bet nekas neliedz pieteikties uz kādu kursu Vēstures un filozofijas fakultātē vai sarunāt privātās lekcijas ar draugiem – arī forša forma. To varētu darīt te, villā, bet nekad jau neatliek laika. To gan būtu grūti nosaukt par studēšanu, vienkārši uzzinātu šo to interesantu. Nav obligāti jāiztur eksāmeni, lai pēc tam četrus gadus klausītos kaut ko, kas tevi neinteresē.

Jā, lielu daļu vīrieša personības var noteikt pēc tā, ar ko viņš nodarbojas. Ne tikai tas, ko viņš dara, bet tieši, kā un kāpēc.

Sociālais aspekts – iepazīties, iedzert.

Kā jebkurā ģimenē. Sākumā bijām ļoti saderīgi, tobrīd tas bija vienotības stāsts, mazliet hipiju gaisotne, pirmie Piena gadi. Tad notiek atdalīšanās, kāds kaut kur aiziet... Un tad veidojas kompromisi, kas ir, es teiktu, liela daļa dzīves. Tagad, pēc ilga laika, atkal esam ļoti labās attiecībās. Bet, protams, ir visādi gājis.

Neesmu drošs! Var arī šķirties. “Galvenais – neizšķirties” nosaka pareizību, bet, domāju, ka pareizas shēmas nav. Turklāt tik mainīgā vidē, kāda ur uzņēmējdarbība, kur nepārtraukti jāreaģē uz pārmaiņām, stresu, briesmām, priekiem, mēģināt noteikt šablonu, kā vajadzētu būt, ir diezgan muļķīgi. Tas viss ir saistīts ar to, kā tu jūties. Ja man, Ģirtam un Kasparam būtu katram sava kafejnīca – super, kompromisi atkristu! Bet šeit ir cilvēcīgais, tas, ko spējam trijatā. Nav jau tā, ka mums nav saskares punkta. Ja arī kādreiz nav, tad jāatrod.

Kā kurā brīdī. Ir izveidojušās paralēlas lietas, kur katram aiziet. Tas, ka ir katram sava telpa, kur darboties, protams, palīdz. Piens ir vieta, kur atgriezties un būt kopā.

Visādi ir gājis – pa nedēļām, dažādi veidi...

Nu, mazliet viss tā ir nostājies. Es atbildu par radošo daļu. Svarīgi, lai saimnieki atrastos kafejnīcā. Ja aizej prom ar cerību, ka tev kaut kad kaut kas tiks pārskaitīts, – tā nenotiks! Ja esi ārā, tad esi ārā. Kafejnīcas organisms ir dzīvs un sarežģīts, tas jānotur vienā plūdumā.

Nē, bet darbdienās esmu šeit.

Nu, daru visu ko. Rīkoju Jaungada balli, vasaras Piena svētku organizēšana arī aizņem vismaz pusgadu.

Tur jau bija biļetes jāpērk!

Varbūt. Bija ielūgumi draugiem. Dreskods – uzvalki, viss svinīgi. Man šķiet, tas Jaungadam atbilst – var uzpucēties.

Tā ir dabiska sajūta, kas nav saistīta, piemēram, ar apģērbu. Tajā var atspoguļoties, bet pirmām kārtām stils ir stāja. Arī gaume. Mēģinājums noformulēt sajēgu par lietu dabisko kārtību. Lai viss ir saskaņā ar to, kā tas ir. Nezinu, kļūst skaidrāk?

Gaume obligāti neattiecas uz kādu kulturālu notikumu.

Nezinu. Nevajadzētu aizrauties ar spriedumiem par sevi, īpaši publiski. Tu vari būt un iederēties vidē, neiznesot uz āru savas personīgās peripetijas; lai kā tev klātos, neuzgrūd savas problēmas citiem. Manuprāt, tā ir stila iezīme, nevis, piemēram, rozā bikses.

Domāju, pilnīgi pamatoti! Mēs paši tādi bijām.

Domāju – riktīgi!

Lūk, to neviens vēl nav izskaidrojis...

Tas ir hipsterīgi.

Tas ir hipsterīgi, bet nenozīmē, ka esi hipsteris. Par Piena laiku – tas bija Indie mūzikas vilnis, braukšana ar riteņiem – tāds iekšējs aicinājums. Izrādās, arī kopējs vilnis, kurā esi iekšā. Kāds to nodefinēja kā hipsterus. Var pameklēt internetā – hipiju laikā tas tika definēts diezgan precīzi, bet tai definīcijai ir maz sakara ar to, kā tas tiek traktēts tagad. Ir cilvēki, kas nesaprot, kas viņi ir, un mēģina kaut kas būt. Izvēlas un iestājas pozā...

Protams! Drausmīgi. Patiesībā bēdīgi, nevis smieklīgi. Es pat teiktu, tas raisa līdzjūtību –atrodoties meklējumos, izvēlēties tikai formu. Labi, ja pēc tam iet tālāk.

Jā, it kā izaug no tām biksēm. Man šķiet, tā arī notika. Tas bija mazliet kā pretstats latviešu pelēcībai, kā protests, un skaidrs, ka no otras sabiedrības daļas nāk nosodījums. Tad vēl ārišķība, kas tam nāk līdzi. Tas viss kopā, šķiet, ir radījis mītisku tēlu ar jocīgajām bārdām un tamlīdzīgi.

Bet tas ir mīts – ja ārēji atbilsti formai, tāds arī esi. Kāpēc vispār cilvēku vajag ielikt kādā kategorijā? Viens veids ir socioloģiski iedalīt, lai saprastu ko par sabiedrību kopumā. Otrs – savu baiļu reducēšana no nezināmā –ai, viss skaidrs, tas ir hipsters! Tas ir panks! Līdz ar to es uzreiz esmu normāls (smejas).

Es arī tad biju normāls!

Visu laiku jau cilvēks mainās. Protams.

Bija tāds posms. Tagad reizēm palieku ilgāk, atkal parādās vēlme būt sabiedrībā, patīk ballītes. Skaidrs, ka tā pavadīt laiku vairs nealkstu katru dienu. Vispirms tu riktīgi gribi būt cilvēkos, pēc laiciņa gribi tikt no viņiem prom, tad atkal saproti, ka būt vienam diez cik labi nav. Tiec līdz savas noslēgtības galapunktam un atkal atgriezies sabiedrībā, bet jau mazliet citādāks nekā pirmajā fāzē. Viss atkarīgs no attieksmes – ja tu tā pavadi naktis, jo nevari aiziet mājās, tas ir jocīgi. Bet, ja reizēm gribas paballēties, tad...

Jā, atkal sev to atļauju. Par tiem vienpadsmitiem bija patiesība. Tāpēc šādā publiskā sarunā runāt par personīgo ir bezjēdzīgi, tas mainās ik pēc nedēļas.

Nu, tas kaitina jebkurā stāvoklī. Jautājums – uz ko tu ej?

Bet es esmu uz viena viļņa! Kāda jēga ir būt kaut kur no malas? Ja cilvēks dzer, jāzina – ar kādu nodomu. Ja tev ir skaidrs, kāpēc dzer, kādā brīdī tas var būt noderīgi. Ir gadījumi, kad viņš to nespēj formulēt. Ja ir iekšējs pieprasījums, tu to izdari, un okei. Jautājums – kāpēc. Ja spēj atbildēt un sev nemelot, tad vari iedzert, kas tur briesmīgs? Pat vajag! Nedzert arī ir galējība.

Es baigi negribu iet tajā personīgajā stāstā iekšā!

Es vairs neesmu bārmenis.

Tas alkohols... dažreiz atraisa vaļā kādas lietas. Tas ir kā – nezinu, braukt pie šamaņiem ēst sēnes, tikai citā formā. Jautājums ir par jēgu – vai tu tver laukumu. Ja ne, tad plūsti straumē. Tikpat labi vari braukt ar laivu, skraidīt pa mežu, jautājums – kāpēc. Tā, man šķiet, ir fāze, kurā ieslēdzas pieaudzis cilvēks. Tu sāc pats sev atbildēt – ko es tagad gribu, negribu. Biju uz Daudziņa lekciju Zviedru augstskolā par aktiermeistarību. Ko no tās izvilku – ka, izejot uz skatuves, paaugstinās koncentrācija. Aktiera klātesamība izrādes laikā ir tik maksimāla, ka pēc tam ir tukšuma sajūta.

Protams – kā visi. Citreiz apzināti, citreiz ne. Kad braucu uz retrītiem...

Galīgi ne! Vari braukt retrītos, iet dabā – tas notiks, apziņas stāvoklis mainīsies. Kaut kā tas notiek! Arī teātrī vari atslēgties – ja tiešām patīk, esi iekšā izrādē. Apziņas stāvokli var mainīt filmas, mūzika. Jautājums ir par gradāciju. Ja kāds var nepārtraukti atrasties tādā paaugstinātā apziņā… Mēs nepazīstam tādus cilvēkus (smejas). Ir ļoti cilvēcīgi un normāli ākstīties, nesaprast, ko dari, kļūdīties. Atgriežoties pie lauka tveršanas, būtu labi atrast vietu, kur vari atslēgt visu savu koncentrāciju. Ja tev nav vairs spēka, pamaini vidi un atpūties.

Arī darbs uzlādē, dod draivu. Ja tas tevi joprojām izaicina un tiek sperts kāds solis uz priekšu.

Astoņdesmit procenti tāpat vienmēr ir rutīna, bet vajadzētu paturēt to mazo daļu nezināmā izaicinājuma, kur tev ir neērti un bail, jo nespēj paredzēt, kas notiks. Lai gan tā rodas tāpat – tev šķiet, ka visu zini, bet – nekā! Desmit gadus kaut ko daru, bet tas viss ir fufelis. Ir neziņa un bailes, un man šķiet, tā ir laba zīme, jo tad vari kaut ko radīt. Pārējais ir atkārtošana, bet radīšanā ir draivs. Protams, ja tu dari to, ko gribi. Pilnīgākais slaists pēkšņi atrod kaut ko savu un aiznesas visiem garām. Man bija līdzīgi. Skatos, ka tā ir daudziem – pļenckājas tādi ļoti jaudīgi cilvēki, pēkšņi nofiksē – o, šis ir man… Viss, iet līdz galam. Par enerģētiku neko nezinu, bet – kaut kas tev iekšā ir, un tad tu atrodi veidu, kā to izpaust. Var dzert, var kauties, vēl kaut ko, bet, ja pamani iespēju, kas sasaucas ar to, kas tev ir iekšā, tas kļūst vērtīgi. Un tad sākas praktiskais – Excel tabulas, piemēram.

Jā, daudziem visu laiku gribas meklēt kaut ko jaunu.

Nu, realitāte par sevi liek manīt ļoti labi – meita, piemēram, to dara ideāli. Jāmācās savienot, neaiziet galējībās, tas ir neveselīgi. Mētāties no vienas otrā – visu laiku būt super radošam vai ļoti konservatīvam... Tie ir strupceļi.

Es esmu vienīgais ģimenē, kurš ne ar ko tādu nenodarbojos. Bet vilina...

Mēs mācījāmies zīmēt. Tas palīdz – sāc mazliet vairāk redzēt telpu, vērtīgi.

Piena sākumā te divus gadus nāca meitene no akadēmijas, zīmējām visādas muļķības. Bet es sevi neredzu gleznošanā, ka es varētu nosēdēt... Neesmu drošs, ka man ir tāda pacietība un vēlme tik ļoti daudz būt vienam. Es tomēr esmu diezgan sabiedrisks, man ir interesanti būt procesā. Lai arī reizēm tas rada nepatīkamas sekas (smejas).

Tev var būt ļoti labs nodoms, kas var sabrukt, un no iecerētā laba darba negaidīti izveidojas trakas situācijas. Atgriežamies pie nezināmā, mazās diskomforta zonas. No austrumiem nāk doma, ka vienīgais veids, kā neradīt agresiju, ir neko nedarīt. Vispār neko. Viss pārējais agri vai vēlu atsaucas – kā tauriņa efektā. Bet es par to pārāk maz zinu, lai publiski runātu. Es neesmu budists, tāpēc kaut ko daru.

Es nezinu. Zini, kā... Es minēju to pieaugšanu. Tu sāc mazāk domāt par sevi. Protams, sevi aizmirst un veltīt tikai citiem nevajag, tomēr šajā vecumā tu jau esi izvēlējies tik daudz – darbu, bērnus... Tāpēc pakārtot visu dzīvi šiem meklējumiem, būtu diezgan bezatbildīgi. Ja vien neesi nodrošinājis, ka visi var iztikt arī bez tevis.

Par ko tad mēs runājam! Ka es visu dzīvi, līdz sešdesmit gadiem, meklēšu sevi? Un tikmēr mani bērni vienkārši augs bez tēva? Paralēli to var darīt, bet primārais ir tas, ko mēs jau darām. Jautājums – vai apzināmies, ko esam izvēlējušies. Ja ne, tad visu laiku vēlamies vēl kaut ko klāt, kas mūs šķietami piepildītu. Bet piepildīt sevi mēs nevaram.

Sakārtot var mēģināt. Bet – pasauli? Cik tālu tas plešas? Savu lauciņu var sakārtot, mājas, darbu, to, kur tev ir kaut minimāla ietekme. Par bērniem arī – cik tālu tā sniedzas? Nodrošini nepieciešamo un centies būt pēc iespējas labs. Bet ne jau no tevis ir atkarīgs, kā bērni izaugs, kāds būs viņu raksturs... Jāsaprot savas robežas un atbildība. Var meklēt sevi, bet, kā teica viens draugs, pa īstam saprast, ko gribi dzīvē darīt, var tad, kad ir nodrošinātas pamata lietas, kad vairs nav jādomā par naudu. Sengrieķu filozofi bija nodrošināti vīrieši gados, viņiem nebija ikdienišķu rūpju vai kredītu.

Man tas nav atrisināts, tāpēc manas vēlmes ir saistītas ar to, lai varētu nopelnīt, vai paliks laika manai meitai.

Man prieks par to! Ir daudzi, kuri satikušies te un pēc tam precas fon Stricka villā. Tas ir kruti. Un tas paliks pāri – mazliet vairāk nekā nauda vai hipsterošana. Līdzīgi saka par Pulkvedi – ka tur ir ļoti daudz kas noticis ar ļoti daudziem cilvēkiem.

Nu, mēs visi trīs, kāpēc es viens! (Smejas.)

Protams. Vispār džeku kafejnīcas un bohēma ir romantika. Krogam piemīt apcerīgums, ja romantismu definē tā. Man šķiet, tāda ir kroga būtība. Simt tūkstoš reižu ir teikts, ka baznīca un krogs atradās blakus. Tas ir forši.

Iespējams, bet tikai citā formā. Jautājums ir par devām un jēgu. Un par to, kas kuram ir svarīgs. Varbūt kāds baznīcā vispār nevar ieiet – fair enough (gana godīgi). Izvēlies savu. Galvenais – nečīkstēt. Atgriežamies pie stila. Čīkstēt nav stilīgi – nekad.

Mēģinu, jo tai proletārieša dzīvei ir vērtība. Tam nav...

Nav, nav! Mēs tikai to piešķiram – vieni otrus nesaprot…

Par privāto mēs nerunāsim.

Es pieminēju, jo jautājuma kontekstā likās loģiski. Tas nenozīmē, ka gribu par to runāt.

Tu mani mēģini apmānīt (smejas). Atbilde uz jautājumu – bērns nozīmē papildu atbildību. Pirmkārt, tev jābūt līdzekļiem, otrkārt, tu nedrīksti vienkārši nomirt. Tas ir viss, ko es šajā sakarā teikšu. Lai aug un dzīvo!

Salīdzinoši ar kuru brīdi? Ar četriem gadiem vai divdesmit četriem? Jā, esmu. Vairs nečurāju biksēs (smejas).

Trīsdesmit pieci.

Nezinu. Cik pats par sevi vari būt objektīvs? Varbūt daļēji vari mēģināt filtrēt kādu no saviem stāvokļiem. Teikt, ka pirms trim gadiem neko nesapratu... Jautājums, cik daudz tu atceries. Tā ir faktu nepietiekamība (smejas). Varam aizkavēties sentimentālās atmiņās vai nākotnes plānos, bet... Tas neietver kādu patiesību vai jēdzīgu atbildi. Es ceru, ka pieaugu. Tas ir viss, ko varu teikt.

Braucu, bet mazāk. Rīga riteņbraukšanai ir piemērota. Tikko kārtējo reizi biju Kopenhāgenā – fantastiski. Tas riteņbraucēju apjoms tur ir milzīgs, minies kopā ar citiem – tāda bandas sajūta!

Kopenhāgenā tas sociālisms jau ir tik tālu aizgājis... Bet tās ir izmaiņas domāšanā. Varbūt mana paaudze ir pirmie, kas saprot, ka tas ir labi. Es saviem bērniem teikšu, atbalstīšu.  

Regulāri! Arī Piena ideja ir noskatīta kādā dīvānbārā Hamburgā. Tas gan bija ļoti šrotīgs.

Tāpēc, ka vajag latviešu vārdu. Pusgadu nevarējām izdomāt, tad arhitekts Reinis Liepiņš teica – nosauciet par Pienu. Tas, protams, ir daudzslāņains vārds, pamatīgs.

Jā! Turklāt Dzemdību nams blakus.

Zināma melanholija jau tur noteikti ir...

Neesmu drošs, vai šis ir tas bārs...

Jā, tas izklausās pēc mazliet cita. Šis tomēr ir vairāk tāds... Te diezgan svarīgs ir tusiņš. Šeit tas ir regulāri. Tāda vide. Es gan nezinu, ko viņi runāja par skumjajiem cilvēkiem. Sīlis starp citu taisīja Pulkvedi.

Kādu brīdi es vispār to nesvinēju. Gadiem nerīkoju ne dzimšanas dienas, ne arī ko citu. Tagad atgriežos cilvēkos, jo es tā jūtu. Pagājušogad dzimšanas dienu nosvinēju ar garu galdu. Sapratu, ka svinēt ir svarīgi. Mēs jau tā visu laiku sēžam mājās. Ir tumšs. Kā oktobrī ielienam, tā aprīlī izlienam.

Izklausās jocīgi, bet komunicēt vajag. Jā, mēdz būt vienpatņi, bet viņu ir maz, bet pārējiem vajadzētu. Visu veidu cilvēciskajās attiecībās arī var atgadīties sazin kas. Mēs te lielā mērā nodarbojamies tieši ar attiecībām.

Vispār – mijiedarboties (smejas). Svētki ir ļoti svarīga dzīves daļa. Nevar par visu atbildēt, un nevar arī visu mācēt. Ja kaut ko gribi darīt nopietni, laika ir maz. Es esmu ietrāpījis svētku sadaļā. Tas ir diezgan atbildīgs darbs. Uzņemt viesus ir māksla, kuru vajadzētu mācīties!