"Ar viņiem tā mīļi paamizējas..." Lāsma Kugrēna par "Pansiju pilī" un dzīvi Bauskā

No 22. janvāra kinoteātros visā Latvijā demonstrē daudzsēriju filmu Pansija pilī, kas pēc Anšlava Eglīša populārā romāna motīviem veidota filmu studijā Mistrus Media.

Daudzsēriju filma ataino aizraujošus un komiskus notikumus astoņās sērijās, kurās topošais rakstnieks Anšlavs Eglītis kopā ar brāli Vidvudu, tēvu Viktoru un viņa dzīvesbiedri Hildu Vīku sāk muižas atjaunošanas darbus, vienlaikus tajā atverot pansiju, kas kļūst par apkārtnes iedzīvotāju, pagātnes rēgu, pilsētas viesu un latviešu inteliģences attiecību krustpunktu un vienas vasaras skatuvi 20. gadsimta 20. gadu Latvijai.

Aktrise Lāsma Kugrēna, kas filmā spēlē pansijas iemītnieci Priedeni, jau agrāk bija lasījusi romānu Pansija pilī, un tas viņai ļoti iepaticies ar savu rotaļīgumu. “Pirms filmēšanās to vēlreiz pārlasīju, lai labāk atsauktu atmiņā interesantos personāžus un sižetu. Rakstnieka stāsts ir asprātīgs, sarkastisks un ironisks. Es pat domāju, ka vārdi sarkastisks un ironisks šoreiz nav īsti vietā, jo autors pret saviem varoņiem izturas ļoti labsirdīgi – nevis apsmej, bet labvēlīgi apsmaida. Rakstnieks ar viņiem tā mīļi paamizējas. Romāns ir gaišs un komisks. Es ceru, ka skatītāji kinoteātros varēs atslēgties no ikdienas un izbaudīt dzirkstošo humoru.”

 Grāmatā teju visi personāži ir smieklīgi.

Jā, turklāt arī pats Anšlavs Eglītis. Viņš tur pasmaidījis ne tikai par citiem, bet arī par sevi. Dzīvē bieži vien gadās, ka cilvēki prot būt asprātīgi pret citiem, bet humoru, kas vērsts pret viņiem pašiem, nesaprot un nepieņem. Romānā attēlotajiem ļaudīm piemīt savas dīvainības, un tas viss parādīts ar humoru. Filmā esmu Priedene – sieviete, kura pieder mazam ļaužu pulciņam, kas tiek uzskatīts par pansijas inventāru. Bomzīšu kompānija, kas atradusi patvērumu Eglīšu ģimenei piešķirtajā muižā.

Lai gan lomai nav daudz teksta, Priedene man ir mīļa. Es vairāk esmu tāda līdztipinātāja, es tur eksistēju. Jāatzīst, ka ilgi nebiju filmējusies, jo agrāk no piedāvājumiem atteicos. Parasti filmēšanas notiek vasarā, kad vēlos atpūsties no teātra sezonas. Taču šoreiz, sev par lielu brīnumu, piekritu. Sākumā mani nedaudz mulsināja, ka filmai ir trīs režisori. Kā tad nu būs – katrs ar savu paņēmienu un stilu? Tomēr problēmu nebija, viss izkārtojās labi.

Filmēšana notika Kuldīgas novadā un Padures muižā. Kuldīga jums ir tuva, esat tur filmējusies jau agrāk.

1977. gada filmā Atspulgs ūdenī. Tas bija ļoti intensīvs laiks, teātrī bija liela slodze, daudz izrāžu. Pēc izrādes vēlu vakarā mani veda uz Kuldīgu, dienas pirmajā pusē filmēja, un tad atpakaļ uz Rīgu, uz vakara izrādi. Un tā tas atkārtojās. Starp citu, Kuldīga man ir tuva un būtiska arī citu iemeslu dēļ – savulaik tur strādāja mans tēvs, kas bija teātra režisors. Vienu Tautas teātri viņš izveidoja Bauskā, otru Kuldīgā.

Teātris un kino – kas tuvāks?

Tagad vairs tā nav, bet agrāk filmēšanas laukumā man tik viegli vis negāja. Es sevi uzskatīju par izteiktu teātra aktrisi. Man patika lomu kārtīgi izdzīvot, no sākuma līdz beigām, un to varēju izdarīt tikai skatuves. Taču vēlāk, pateicoties Likteņa līdumniekiem, mainījās arī mana attieksme. Pirmā saskarsme ar kino bija filmā Vella kalpi vella dzirnavās, kur man piešķīra mazu epizodīti. Pirmā lielā kinoloma bija filmā Atspulgs ūdenī, kuras uzņemšanas laiks palicis gaišā atmiņā. Kolektīvs bija draudzīgs un izpalīdzīgs, nebija hierarhijas. Visi jutās līdzvērtīgi, visi taisīja vienu filmu.

Ja nemaldos, tas bija Maskavas centrālās televīzijas pasūtījums. 1978. gadā vissavienības kinofestivālā Erevānā mēs dabūjām balvu par labāko debiju – filmas režisors Andris Rozenbergs, operators Jānis Mūrnieks un es. Tolaik bijām jauni un daudzsološi. Turklāt par Suņuka lomu es saņēmu savu vienīgo Kristapu, kas bija pats pirmais Lielais Kristaps Latvijas kinovēsturē. Balvas pasniegšanas brīdī piedalījos izrādē Skoderdienas Silmačos un, protams, ne uz kādām pasniegšanām netiku. Kristapu saņēmu pēc izrādes, biju vēl Ieviņas bruncīšos un ar bizītēm.

Par Pansijas pilī filmēšanu – dzīvojāt uz vietas vai braukājāt?

Visādi. Filmai bija piesaistīti daudzi aktieri, mēs mainījāmies. Uz vietas palikām tikai tad, kad starp filmēšanām bija viena brīva diena, ja vairākas, devāmies mājās. Man tā braukāšana sanāca vēl garāka nekā citiem, jo dzīvoju Bauskā.

Padomju laikā dzīvoju Rīgā, bet uz savu dzimto Bausku pārcēlos deviņdesmito gadu pirmajā pusē, kad valstī valdīja lielā krīze un daudzi dzīvoja trūkumā. Atceros, ka savas gaitas teātrī sāku ar 65 rubļu lielu atalgojumu, bet vēlāk, kad paaugstinājās kvalifikācija un man piešķīra Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukumu, saņēmu jau 250 rubļu. Padomju laikā tas bija labs atalgojums, taču, kad sākās inflācija un notika naudas maiņa, es nokritu tajā pašā līmenī, kurā sāku.

Tomēr par to, ka atgriezos Bauskā, jutos gandarīta. Arī tagad, kad strādāju Rīgā, pēc iespējas biežāk braucu uz savām mājām. Piemēram, pēc šīs sarunas došos uz Bausku, bet rīt no rīta astoņos atpakaļ, jo desmitos teātrī ir mēģinājums. Ja vajag, palieku Rīgā. Dēlam te ir dzīvoklis.

Ko darāt autobusā – lasāt, guļat, domājat?

Tā ir īpatnēja sajūta. Es nedomāju neko konkrētu, tā ir sava veida meditācija. Mani netraucē apkārtējie cilvēki, notiek tāda kā norobežošanās. Es ieslīgstu relaksējošā stāvoklī, bet tas nav miegs. Kā jau teicu, tā ir gluži kā meditācija. Sajūta, ka augstāks spēks dod man šo konkrēto laika sprīdi, lai es spētu atjaunoties. Tas ir ļoti svētīgi, jo bieži vien, kad dodos uz mājām, jūtos iztukšota. Visvairāk nogurstu mēģinājumos, izrādēs mazāk. Tēla veidošanas process prasa lielu enerģiju, bet, kad tēls jau ir atrasts, kļūst vieglāk.

Skatos, jums Kuldīgas pusē, strādājot pie filmas, bija laba kompānija. 

Jā. Un filmēšanas laikā tuvāk iepazinos un sadraudzējos ar Daci Eversu. Es visu savu skatuves mūžu esmu sekojusi līdzi Daces gaitām, lai gan personiski nebijām pazīstamas. Un tagad, pateicoties filmēšanai, mums izveidojās draudzīgas attiecības.

Atceros kādu epizodi. Filmā galveno lomu spēlē Rihards Zeļezņevs, un, izjūtot lielo atbildību, viņš reizēm bija satraucies. Kolēģi viņu centās dažādi iedrošināt. Ar padomu palīdzēja arī Gundars Āboliņš – brīnišķīgs kolēģis un pieredzējis meistars. Redzu, Gundars viņam kaut ko stāsta un pamāca, bet Rihardam aizbraucis sirmis, viņš neko nesaprot. Tā reizēm aktierim pēkšņi aizbrauc širmis, un viņš vairs neko nespēj izdarīt. Sapratu, ka nepieciešams palīdzēt. Piegāju klāt un pateicu kādu jociņu. Viņš apsmējās un atgriezās normālā stāvoklī.

Vai aktieriem bieži uznāk tādi melnie?

Nezinu, cik bieži, bet, ja uznāk, nekas vairs nepalīdz. Atceros, spēlēju izrādē Lū – labais eņģelis un pēkšņi vairs nesapratu, kas man jādara. Sufliere man saka priekšā, un es labi dzirdu, ko viņa saka, bet vienalga neko nespēju izdarīt. Sufliere turpina teikt priekšā, bet es apsēžos un saku: “Nebūs, šoreiz nebūs.” Turklāt to saku lielā mierā un atbrīvotībā. Pēc kāda brīža atguvos un varēju spēlēt tālāk. Zinu, ka daudzi aktieri regulāri redz vienu un to paši sapni – ka atrodas uz skatuves un nezina, ko teikt.

Ko darāt brīvdienās savā dzimtajā Bauskā?

Dzīvoju vienkāršu un sadzīvisku dzīvi. Daru saimnieciskus darbus, lasu grāmatas, skatos televizoru un eju pie dakteriem. Bauskā es atpūšos no teātra mākslas. Pēdējos gados vairāk dzīvoju sev, jo agrāk daudz skrēju pa visādiem darbiem. Man nav nekāda nākotnes plāna. Ko tur daudz plānot, jo pati dzīve un veselības stāvoklis vienmēr ievieš korekcijas. Kad no Rīgas iebraucu Bauskā, uzreiz jūtu – pavisam cita aura un enerģētika. Kā Mihauzenam bija sava Ulubele, tā man – Bauska.