foto: Guntis Tālers
Cita pasaule

Pateicoties astroloģijai, Santa Bērziņa uzzināja: viņas pasē rakstītais dzimšanas datums ir viltots

Guntis Tālers

"Patiesā Dzīve"

“Skatoties astroloģiskajā kartē, manī ieslēdzas kaut kas līdzīgs gaišredzībai, un no informatīvā lauka sāk pienākt informācija,” teic tukumniece Santa Bērziņa.

Pateicoties astroloģijai, Santa Bērziņa uzzināja: ...

Astroloģija palīdzēja Santai uzzināt, ka viņai pasē ir ierakstīts viltots dzimšanas datums. Izrādās, pēc adopcijas viņai piešķirts ne tikai cits vārds un uzvārds, bet arī cits personas kods.

Tagad Santa ir dziedniece, astroloģe un taroloģe, viņai aiz muguras dzīve un piedzīvojumi Meksikā, kā arī augstākā izglītība kriminālistikā.

Astrologus nereti iedomājamies kā nopietnus zinātniekus, kas pēta cilvēku un nāciju likteņus, stundām ilgi studējot planētu stāvokļus, strādājot ar sarežģītām skaitļu tabulām, pētot konjunkcijas, kvadratūras, opozīcijas, trigonus un pussummas. Vai arī kā statistiķus, kas, izmantojot jaunākās digitālās tehnoloģijas, apstrādā desmitiem un pat simtiem tūkstošu informācijas vienību, lai atrastu kopsakarības un veiktu prognozes.

Bet iespējama arī citāda pieeja – intuitīva ieniršana visapkārt esošajā informatīvajā laukā, kur astroloģiskās kartes, papildinātas ar Taro kāršu izlikumiem, ir tikai iedvesmas avots – gluži kā kristāla bumba vai kafijas biezumi vecās paaudzes zīlniekiem. Šādu metodi izmanto Santa Bērziņa no Tukuma, kas ar astroloģiju aizrāvusies salīdzinoši nesen. Viņas stāsts mūs aizved ne vien smalkajā neredzamajā pasaulē, bet arī atklāj dažu labu noslēpumu un visai raibus piedzīvojumus mūsu ierastajās dimensijās.

Starp sapņiem un enerģiju

Kā tu pirmo reizi saskāries ar ezoterikas pasauli?

Vispirms bija sapņi. Tos redzēju jau bērnībā, taču tad vēl neapzinājos sapņu nozīmi. Apmēram 19–20 gadu vecumā pēc saskarsmes ar dziednieku sākās manas atklāsmes. Diemžēl pārsvarā tie ir tumši brīdinājumi par kādu iespējamu nelaimi, piemēram, paredzēju sava patēva, audžumammas un citu pazīstamu cilvēku aiziešanu.

Pirms šādām nelaimēm sapņos redzu bangojošu jūru, tumšus, nemierīgus ūdeņus, bet īpaši slikti ir redzējumi par izkrītošiem zobiem, asiņošanu – tas man vienmēr norāda, ka būs kāda nāve. Īpaši tad, ja šie redzējumi atkārtojas. Ja sapņos no kāda atvados un apskauju, arī tas var nozīmēt aiziešanu.

Tātad redzi brīdinājumu, bet nezini, kuru cilvēku gaida nelaime?

Tā diemžēl ir. Un tas ir ārkārtīgi nepatīkami. Šī bezpalīdzības izjūta, kad tu saproti, ka notiks kas slikts, bet nezini, kad un kur, kā izvairīties no tā, ko brīdināt, kā palīdzēt... Es priecātos, ja man šādu spēju nebūtu.

Bieži vien brīdinājumi saistās ar manu bērnības māju Tukumā, kuras vairs nav. Tagad tajā vietā uzcelts moderns daudzdzīvokļu nams. Visbriesmīgāk bija pirms audžumammas nāves. Kādu laiku iepriekš sapņoju, ka vecā māja atkal ir tāda kā bērnībā, ka logos deg gaisma un mani tur kāds gaida. Es ieeju mājā, virtuvē, un tur pie galda sēž... miris cilvēks, pēc skata gandrīz ģindenis, pagriež galvu, skatās uz mani un smaida. Tas bija briesmīgi...

Bet naktī pirms mammas aiziešanas redzēju, ka mūsu vecā māja sabruka. Un pēc dažām stundām tas notika – gāzes sprādziens.

Mēs ar vīru dzīvojām tikai kvartālu tālāk, un es plānoju aiziet pie mammas, aiznest viņai produktus, jo viņai savos 80 gados nebija viegli iet uz veikalu. Bet tad man negaidot uznāca tāds vājums, ka nevarēju pat pakustēties. Nolēmu kādu stundiņu atpūsties – nebija jau nekur jāsteidzas... Kad piebraucām pie mājas, visapkārt mētājās izsisti stikli un sadzīves lietas, stāvēja ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju auto. Mamma vēl bija dzīva, kad viņu nonesa uz nestuvēm, tomēr pēc dažām dienām apdegumu centrā nomira, tā arī nepamodās no medikamentozās komas...

Tātad tevi kāds it kā atturēja no došanās uz turieni?

Noteikti jā. Šis spēks bija tik liels, ka es pat nespēju tam pretoties, tikai tajā brīdī nesapratu, ko tas nozīmē, nospriedu, ka vienkārši esmu savārgusi vai slima. Tagad, atskatoties pagātnē, saprotu, ka enerģijas esmu jutusi jau sen. Bērnībā bija gan cilvēki, gan vietas, no kurām neapzināti izvairījos. Jo īpaši šīs sajūtas pastiprinājās pēc dziedniecības.

Bija iejaukšanās tavā iekšējā enerģētikā?

Jā, bet pozitīvā nozīmē. Jaunībā man bija šausmīgas galvassāpes, ar zālēm nevarēja izārstēt. Tās sākās jau pusaudzes gados pēc kāda smaga kritiena un traumas. Bieži gulēju slimnīcās, bet stāvoklis necik neuzlabojās. Tad audžumamma aizveda mani pie dziednieka Zariņa, kurš tolaik braukāja praktizēt uz Tukumu. Viņš bija gan dziednieks, gan adatu terapeits, gan arī astrologs. Un viņam izdevās ne tikai atbrīvot mani no galvassāpēm, bet kaut ko manī atvērt vai nodot man kādu daļu savas enerģijas – nezinu. Galvassāpes pārgāja, kā par brīnumu, sāku vieglāk uztvert un iegaumēt informāciju, gada laikā apguvu spāņu valodu – attālināti, pašmācības ceļā, turklāt pietiekami labi, lai varētu strādāt Spānijā par aukli.

Cilvēks ar dubultu personību

Kad sākās tava interese par astroloģiju?

Astroloģija mani interesēja jau bērnībā. Es gan nelasīju horoskopus, ko publicē avīzes un žurnāli, kaut kā iekšēji mani tie nepiesaistīja, neradīja uzticību. Toties man ļoti interesēja zodiaka zīmes, rakstura īpašības, ko iegūst cilvēks šo kosmisko spēku ietekmē.

Tieši pateicoties astroloģijai, uzzināju, ka mans pasē rakstītais dzimšanas datums ir viltots. Teicu audžumammai – cik dīvaini, pēc horoskopa esmu Vērsis, bet man nepiemīt neviena šīs zīmes īpašība... Kad turpināju uzstājīgi izprašņāt, viņa atzinās, ka man pēc adopcijas piešķirts ne tikai cits vārds un uzvārds, bet arī cits personas kods.

Tad tu esi cilvēks ar dubultu personību?

Jā. (Smejas.) Pirms dažiem gadiem sāku veikt pati savu izmeklēšanu un noskaidroju, ka īstajā vārdā esmu Ženija Kozanceva, ka mana mamma Rita mani pameta tūliņ pēc piedzimšanas 1980. gada 19. novembrī, Rīgā, kur nonācu zīdaiņu namā. No turienes pēc kāda laika mani pārveda uz Irlavas bērnunamu Tukuma novadā.

Šos datus atklāju apzināti – varbūt kāds, kurš šo interviju lasa, var palīdzēt manu īsto vecāku meklējumos, jo vēlos noskaidrot savu dzimtas koku, saprast, kāpēc man bija tik viegli apgūt spāņu valodu.

To tagad pārvaldu brīvi, pat labāk nekā savu dzimto latviešu valodu.  Dzemdību nama dokumentos norādītais tēva vārds ir Pēteris, un mana īstā māte Rita it kā bijusi krieviete, bet nejūtu sevī nekā no šīs nācijas – ne interesi par valodu, ne vēlmi kaut reizi mūžā uz turieni aizbraukt. Drīzāk otrādi – cenšos no tā izvairīties. Toties jūtu, ka viss spāniskais man nāk pa tēva līniju...

Tātad tu piepildīji savu sapni, aizbrauci uz Spāniju strādāt par aukli, un tā sākās tavi klejojumi?

Jā, 2004. gadā divdesmit trīs gadu vecumā sakrāju naudu, samaksāju aģentūrai un ar vienu eiro kabatā devos uz Madridi. Dzīvoju pie Izabellas un viņas septiņgadīgā dēla Eliasa, biju aukle. Pieskatīju zēnu, vadāju uz nodarbībām, kopā lasījām grāmatiņas. Brīvajā laikā apmeklēju kursus, lai  uzlabotu valodas zināšanas. Tur nodzīvoju sešus mēnešus, ilgāk neizturēju.

Eliass bija jauks puisītis, ar kuru sarakstījāmies vēl daudzus gadus, toties viņa māte – skopa un valdonīga sieviete, kas nicināja ārzemniekus, jo īpaši mūs, trūcīgos darba meklētājus no Austrumeiropas. No aukles īsā laikā kļuvu par īstu kalponi, bet par pilnas slodzes darbu saņēmu tikai grašus, turklāt Izabella visu gribēja kontrolēt. Tiktāl, ka es pat nedrīkstēju pati par savu naudu pirkt sev pārtiku, kādu vēlējos... Meitene no Latvijas, kas ieradās strādāt šajā ģimenē pēc manis, izturēja tikai pāris nedēļu. To uzzināju, kad biju jau Meksikā.

Kāpēc Meksika? Senču asiņu balss vai romantikas vilinājums? Vai tu apzinājies, cik tas ir bīstami?

Tagad to apzinos. Jauna baltā sieviete viena pati svešā valstī... Bet toreiz šķita, ka viss būs tik vienkārši! Kad bija beidzies līgums ar Izabellu, kāds mana paziņas draugs piedāvāja aizbraukt uz Meksiku. Apsolīja noorganizēt dzīvesvietu, darbu... Protams, apzinājos risku, jo naudas pietika tikai ceļam vienā virzienā. Bet arī Latvijā atgriezties vēl nevēlējos – nezinu, kāpēc.

Varbūt jutu eksotikas vilinājumu, varbūt tā pati senču asiņu balss. Turklāt pārāk daudz uzticējos citiem, un toreiz tas man gandrīz beidzās liktenīgi. 

Ir cilvēki, kas solījumus nepilda, un drīz vien pēc ierašanās Meksikā sapratu, ka nebūs ne solītā darba, ne pastāvīgas dzīvesvietas, ne arī naudas, lai atgrieztos, un nāksies cīnīties par izdzīvošanu. Tur pat nebija Latvijas vēstniecības, tikai konsulāts, kas īsti neko palīdzēt nespēja. Iedomājies, kāda sajūta...

Pirmie Meksikas iespaidi?

Kultūršoks. To izjutu tūliņ pat, kad no lidostas, no galvaspilsētas Mehiko, ar autobusu devos uz Kuljakanas pilsētu Sinaloa štatā, kur biju plānojusi dzīvot un strādāt. Divpadsmit stundas prastā, smirdīgā autobusā, netīrība, higiēnas trūkums. Jau aprīlī karstums ap +40 grādiem, kas vasarā vēl pieņemas spēkā. Kola katru dienu litriem – visi dzer tikai kolu.

Meksikai laikam ir pirmā vieta pasaulē kolas patēriņā uz vienu iedzīvotāju, vismaz tāds iespaids radās. Man izdzīvot palīdzēja spāņu valodas zināšanas, bez tām es būtu pagalam. Iebraucējiem, kas neprot valodu visās tās niansēs, tur ļoti jāuzmanās – var ātri iekulties nepatikšanās, nonākt krāpnieku vai izspiedēju nagos, narkotiku biznesā. Bijuši arī nolaupīšanas gadījumi, kad cilvēki vienkārši pazūd un neviens nezina, kur.

Vientuļām sievietēm, imigrantēm draud nonākšana cilvēku tirdzniecības tīklā, piespiedu prostitūcija... Bet man no tā izdevās izvairīties, un atkal es prātoju, ka bija kāds sargājošs spēks, kas mani visam izveda cauri neskartu. Pat vairāk – es tur tīri labi iedzīvojos.

Kad pusdienās tikai arbūzi un... kaktusi

Sinaloa štats, Kuljakana... Ziņās šos nosaukumus dzirdam saistībā narkokarteļu kariem un nežēlīgām slepkavībām. Kā tev izdevās izdzīvot, iedzīvoties un izturēt vairāk nekā 12 gadu?

Nu nav jau tā, ka tur visus galina nost! (Smejas.) Esmu cīnītāja un nepadevos. Sākumā strādāju fiziski smagu darbu par 400 peso nedēļā (aptuveni 20 eiro), bet cenas tur gandrīz kā pie mums. Kaut kā izgrozījos. Ēdu uz ielas gatavotos ēdienus – vienas pusdienas 35 peso. It kā lēti, tomēr lielākā daļa dienas algas. Bija pat tādi periodi, kad visas manas pusdienas bija... arbūzi un ēdamie kaktusi. Nē, ne tie, kas pie mums podiņos uz palodzes aug. (Smejas.) Tur tiešām aug tādi ēdamie, ar milzīgām, gaļīgām lapām...

Dzīvoju kā apakšīrniece mazā kambarītī, pāris kvadrātmetros, uz porolona matrača un bez kondicioniera. Vēl sliktāk nekā Harijam Poteram zem kāpnēm... Bet pēc kāda laika iekārtojos mobilo telefonu remonta darbnīciņā. Ātri apguvu iemaņas, atklāju sevī talantu uz elektroniku.

Izgāju papildu kursus, paaugstināju kvalifikāciju. Vēl tagad varu saremontēt, atkodēt, pārprogrammēt gan viedtālruņus, gan datorus.

Atvēru pati savu darbnīciņu Celulares express. Vārdu sakot, izbaudīju visas izdzīvošanas cīņas nianses. Vienu reizi mani aplaupīja, gaišā dienas laikā uz ielas piedraudot ar pistoli. Gadījās arī traumas – reiz, kāpjot ārā no autobusa, mani notrieca mašīna; visi tur brauc, neievērojot nekādus noteikumus. Tas bija sarežģīts, izaicinošs laiks.

Latvietei ir viegli adaptēties meksikāņu vidē?

Sadzīve Meksikā ļoti atšķiras no latviskās vides. Cilvēki ir skaļi, ekpresīvi, sabiedriski, pļāpīgi, draudzīgi, mīl jokot un smieties, patīk citam citu apcelt, bet arī tas notiek pa jokam, bez apvainošanās. Daudz smieklīgu teicienu, tādas dzejiskas, asprātīgas vārdu spēles. Tas ir tas, kas man patika; es šajā vidē iedzīvojos jau pirmajā dienā. Bet, protams, bija arī negatīvās puses. Diskriminējoša attieksme pret ārzemniekiem. Bagātnieki nicina nabadzīgos, tie, kas sevi uzskata par baltajiem, nicina vienkāršos indiāņus no lauku ciematiem, kaut paši taču ir spāņu un indiāņu jaukteņi. Nicina arī iebraucējus. Visi viņiem ir gringos. Arī mani nekur negaidīja atplestām rokām, par visu bija jācīnās. Reizēm meksikāņu draudzība var būt šķietama un smaidi samāksloti, palīdzību var sniegt it kā sirsnīgi, bet ar aprēķinu.

Vai varēja just narkotiku karteļu ietekmi?

Jā, man paveicās dzīvot štatā, kur dzimis ietekmīgākais narkobarons El Čapo, īstajā vārdā  Hoakins Guzmans, vīrs, kas noteica pat valstiskas lietas, bija uzpircis valdību. Un es dzīvoju šī cilvēka karalistē. Vispār visa valsts ir sadalīta šādās ietekmes zonās, un var pat teikt – vismaz tolaik varēja –, ka Meksiku pārvalda narkobaroni. Diezgan liela tautas daļa dzīvo pārticībā, pateicoties dalībai narkotiku tirdzniecības tīklos, kamēr godīga darba strādnieki cieš trūkumu, jo algas ir ļoti zemas.

Tāpēc iesaistīties narkobiznesā ir liels kārdinājums. Un tas, ko mēs te skatāmies filmās un seriālos, visi tie karteļu kari, apšaudes, izrēķināšanās – tā tur ir ikdiena. Ārkārtīga nežēlība. Viens man pazīstams cilvēks pazuda un pēc kāda laika  tika atrasts, sacirsts gabalos. Runāja, ka tas bijis viņa brāļa dēļ, kurš iesaistījies kartelī un pieļāvis kādu pārkāpumu. Bijuši arī gadījumi, kad nogalina pat veselas ģimenes. Narkobaroni ļoti aizsargā cilvēkus, kas pie viņiem strādā, bet nodevība, sadarbība ar konkurentiem vai policiju netiek piedota.

Varbūt pašai arī ir kāda pieredze?

Ar narkotikām? Nē! (Smejas.) Kaut narkotikas lielai sabiedrības daļai ir ierasta lieta, man no tā visa veiksmīgi izdevās izvairīties. Marihuānas plantācijas gan dzīvē vienu reizi esmu redzējusi. Mani ielūdza ciemos uz kādu rančo Durango štatā; tā ir viena no populārākajām narkotiku audzēšanas vietām. Redzēju, kā mazā mājelē vairāki cilvēki atdala marihuānas lapas no kātiem, pati arī palīdzēju. Ļoti spēcīga smarža, pēc tam šausmīgi sāpēja galva. Nekad mūžā tādu darbu negribētu.

Misija – pateikt patiesību

Kā sākās tavs atpakaļceļš?

Tas nāca grūti. Doma par atgriešanos mājās man parādījās jau 2012. gadā, pēc septiņiem Meksikā pavadītiem gadiem, kad beidzot atbraucu apciemot mammu. Tomēr baidījos, ka man te īsti nav vietas, ka nebūs darba. Visur prasīja krievu valodas zināšanas, kuru man nebija. Arī sapņi rādīja, ka atgriezīšos Meksikā. Tad iedomājos, ka vajadzētu iegūt augstāko izglītību. Bija interese par kriminālistiku, taču, lai studētu Latvijā, nepietika naudas.

Luiss, mans bijušais vīrs, apsolīja apmaksāt studijas Meksikā, un es atgriezos. Iestājos Kriminālistikas un kriminoloģijas fakultātē Sinaloa institūtā. Kas attiecas uz studiju maksu... Nu, tas izrādījās kārtējais meksikāņa solījums. Nācās vien maksāt pašai, turklāt vēl uzturēt Luisu, kuram ar darbiem diez ko labi negāja. Laboju telefonus, tirgoju hotdogus, rakstīju projektu pieteikumus valsts atbalsta programmām – gan sev, gan citiem. Tā izdevās gan izdzīvot, gan nopelnīt, gan iegūt izglītību. Studijas pabeidzu 2016. gadā. Un jau 2017. gada janvārī atgriezos Latvijā – šoreiz uz palikšanu.

Kāpēc izšķīries par šādu soli?

Vispirms jau mammas dēļ. Viņai ļoti pasliktinājās veselība, un viņa bija pavisam viena. Tad vēl strauji tuvojās beigām manas pases derīguma termiņš, un Meksikā nebija iespējas to ātri un vienkārši atjaunot. Un beigu beigās… man viss bija apnicis. Nolēmu bēgt uz visiem laikiem, neviens to nebija gaidījis.

Un tava ģimenes dzīve?

Diemžēl nācās izbaudīt uz savas ādas, ka bez īstas mīlestības normāla ģimene nevar pastāvēt. Sāku justies kā kalpone, kuras vienīgais uzdevums ir uzturēt ģimeni un paciest vīramāti, kura visu laiku bija kopā ar mums un centās dominēt it visur. Visu laiku! Mēs pat mainījām dzīvesvietu, pārcēlāmies uz Tihuanu, un Luiss solīja – viss, šoreiz māte paliek Kuljakanā un dzīvo pati savu dzīvi. Bet nekā! Drīz vien šī sieviete atkal bija klāt, un viss sākās no gala. Tad arī pieņēmu lēmumu atgriezties. Tas tā bija lemts. Jo šeit, Latvijā, mani gaidīja īstā mīlestība. Sāku to just sapņos jau gadu pirms aizbraukšanas. Turklāt pēc atgriešanās, palīdzot mammai, atklāju sevī dziednieces talantu...

Kā tas izpaudās?

Mammai bija trofiskā čūla, ļoti ielaista. Kāja bija pilnīgi melna, pūstoša, ar nekrotiskiem audiem un briesmīgu smaku. Nelīdzēja nekādas terapijas, baidījāmies, ka nāksies amputēt. Un tad pilnīgi nejauši man ienāca prātā paturēt rokas pie slimās vietas.

Jutu, ka no plaukstām nāk ārā spēcīgs siltums, tik jaudīgs, ka šķita pat dedzinošs. Arī mamma to sajuta. Un patiešām – kājas stāvoklis sāka uzlaboties, čūla pazuda pusgada laikā.

Pēc tam izdevās dziedināt vēl pāris cilvēku Tukumā – gan ar roku, gan enerģētiski uzlādēta ūdens palīdzību. Tomēr sevi kā dziedinātāju īpaši reklamējusi neesmu. Šāda dziedniecība prasa ilgu un pacietīgu pieeju vairāku mēnešu garumā, kamēr cilvēki gaida tūlītēju vai vismaz ātru rezultātu. Turklāt bieža enerģētiskā saskarsme ar slimniekiem ir diezgan nomācoša. Bet, ja man lūdz palīdzību, neatsaku.

Kā atgriezies pie astroloģijas? Un kā tas viss saistās ar Taro?

Kaut kur dziļi iekšā man visu laiku bija šī interese, tikai nebija iespēju izglītoties. Drīz pēc atbraukšanas no Meksikas sapratu, ka mana kriminālistikas izglītība te nevienam nav vajadzīga, jo visur, pat iekšlietu iestādēs, vēl arvien tiek prasītas krievu valodas zināšanas, turklāt esmu pārsniegusi 40 gadu vecuma slieksni un par izmeklētāju strādāt vairs nevaru. Paradoksāli, vai ne?

Tieši cilvēkam ar lielu dzīves pieredzi tas būtu īstais darbs, bet likums neļauj... Un, lai dabūtu darbu savā dzimtenē, jāprot svešas valsts valoda! Nekur citur pasaulē tā nav. Tad, 2017. gada rudenī, es pamanīju, ka Baltijas Astroloģijas skola, ko vadīja nu jau nelaiķis Valērijs Babajevs, uzņem audzēkņus. Klasiskā un Hamburgas astroloģija, Taro, bioenerģētika – ļoti daudzveidīga un interesanta programma. Iestājos, trīs gadus studēju, saņēmu sertifikātu.

Ar ko tu atšķiries no citiem astrologiem un tarologiem?

Es to visu uztveru mazliet netradicionāli. Tas sākās, jau kārtojot pirmā kursa eksāmenu. Mums, skatoties uz cilvēka natālo karti, vajadzēja noteikt viņa rakstura īpašības,  bet es pēkšņi nez kāpēc sāku stāstīt par to, ko viņš dara tagad, kā viņam klājas personiskajā dzīvē un karjerā, kādas ir viņa atkarības...

Pasniedzēja ļoti brīnījās, teica, ka pēc natālās kartes es noteikti nevarētu to pateikt, tomēr viss esot pareizi, jo viņa šo cilvēku pazīstot personiski. Acīmredzot, skatoties astroloģiskajā kartē, manī ieslēdzas kaut kas līdzīgs gaišredzībai, un no informatīvā lauka sāk pienākt informācija. Tieši tas pats ar Taro kārtīm – kad skatos izlikumā, es nedomāju par visām gudrajām teorijām, ko kurš arkāns vai kombinācija nozīmē. Izlikums it kā runā ar mani, un atliek vien uzklausīt un pastāstīt šo informāciju klientam. Tas neredzamais spēks, kas mani vadījis visu dzīvi, palīdz arī šajā jomā, un es tam uzticos.

Arī tavas konsultācijas esot tādas... netradicionālas.

Kāpēc cilvēks vispār iet pie astrologa vai tarologa? Tāpēc, ka viņam ir kāda problēma. Diemžēl daudzi, kas nāk, jau paši ir izprātojuši, ka pie viņu likstām vainīgi citi, meklē kādu, kas uzlicis lāstu, ļaunu aci, noskaudis... Gaida, kad to pateikšu, ka pareģošu jaunu vīru vai mīļāko, jaunu darbu, daudz naudas. Bet es pasaku, kāds ir īstais cēlonis, īstais risinājums. Un vairumā gadījumu tas ir darbs ar sevi, spēja un drosme mainīt savu dzīvi, iziet no komforta zonas. Ne visiem tas patīk, bet tur neko nevar darīt – astrologa un gaišreģa misija ir pateikt patiesību, un es to arī cenšos darīt.