Zane Jančevska par teātri, folkloru un dabu: "Skaisti brīži gadās tad, kad tos negaida"

“Bērnībā, kad nāca viesi, katram gāju klāt, lai paskatītos, kādā krāsā tam cilvēkam ir acis. Tā arī noprasīju – kādas tev ir acis, zilas vai zaļas? Otrs jautājums bija – cik tev ir gadu? Tā es viņus it kā piereģistrēju. Mamma mani par to drusku strostēja,” atceras aktrise.

Zanes senči nāk no Ēdoles, kur dzīvojuši vairāk nekā 200 gadu. “Kad vecvecākus izsūtīja, mammai laimējās palikt Rīgā. Es uzaugu Ventspilī pie vecmāmiņas, jo tolaik mamma ar tēti Rīgā mitinājās vienā tumšā istabiņā. Ēdolē joprojām dzīvoja radi, vecmāmiņa brauca viņiem palīgā ņemt bietes un citādi piepalīdzēt. Pie omītes nodzīvoju sešus gadus, kad sāku iet skolā, omīte pārcēlās uz Rīgu. Pat nezinu, kāpēc man Ēdole ir tik tuva...”

Saldie ķirši un dārgumu lāde

Ēdole tagad ir arī viena no jūsu darbavietām.

Es skoliņā pasniedzu bērniem folkloru un darbojos folkloras kopā Ēdoles ķist’ pie Ēdoles kultūras nama. Priecājos, ka folkloras kopa ir tik kupla, ap piecpadsmit cilvēku, dalībnieki brauc arī no Kuldīgas, Ventspils un Jūrkalnes. Daži arī mācās spēlēt kokli. Ķists ir apvidus vārds, kas nozīmē labības lādi. Omītes dzimtās mājas, starp citu, sauca Ķistenieki.

Ēdolē esmu bieži. Agrāk braucu ar autobusu, kas pienāca septiņos vakarā, novadīju mēģinājumu, pie radiem izgulējos, un četros no rīta gāja autobuss uz Rīgu. Ziema, auksts, četri no rīta, gaidu autobusu, skatos uz skaisto dzirnavu ezeru, uz māju ezera krastā, uz zvaigznēm debesīs un domāju – vai es vienīgā redzu šīs vietas skaistumu, vai to apzinās arī cilvēki, kuri te dzīvo? Ēdole vispār ir savdabīga, piemēram, te aug ļoti seni saldie ķirši, kuru stumbrs sasniedz trīs metrus apkārtmērā. Tā ir īpaša šķirne, kas visur nemaz neaug. Ogas ir gandrīz melnas, sarkanas un dzeltenīgas, ļoti, ļoti saldas. Jautājums par šiem ķiršiem ir strīdīgs – iespējams, tos no Vācijas atvedis kāds no fon Bēriem. Omītei par šo vietu un cilvēkiem bija ļoti daudz dažādu stāstu, un es bieži teicu – omīt, pastāst’ par senim laikim!

Dzimtas stāsti ir ļoti interesanti, daži pat gluži neticami. Kāds kungs no Kuldīgas, kurš brauc pie mums dziedāt, pastāstīja savas dzimtas stāstu. Tas noticis brīvās Latvijas laikā. Viņa vecvectēvs ar dēlu pēc vētras gājuši skatīties, vai no jūras nav izskalots kaut kas derīgs. Liedagā pamanījuši, ka no smiltīm lien ārā tāds kā stūris. Parušinājuši smiltis nost – izskatās pēc lādes. Viens palicis, otrs skrējis uz māju pēc lāpstas. Izrakuši, tiešām lāde, bet tai lādē kaut kas grab – un tā nopietni grab! Aiznesuši mājās, atmūķējuši vaļā. Iekšā bijis ne vairāk, ne mazāk kā zelts, sudrabs un visādi spīdīgi akmeņi.

Tiešām, tiešām?

Tiešām, tiešām! Visi priecīgi, bet jau aiznākamajā dienā pie vārtiem policija – lai atdodot! Kāpēc neesot pieteikuši atradumu, tas pienākoties valstij! Bet nu vecvectēvs nekādi nevarējis saprast – kurš? Izrādās, sieva pateikusi kaimiņienei, piekodinot, lai tikai nevienam nestāsta. Tad vecvectēvs sapratis, ka tik stulbu sievu viņam nevajag, pateicis sveiki, pārcēlies dzīvot citur un apprecējies otrreiz. Atliek tikai cerēt, ka viņam tika atradēja tiesa. 

Jūs tautasdziesmas un tradīcijas esat krājusi ilgus gadus.

Es saku paldies Dievam, vecākiem un omītei par to, ka esmu uzaugusi ar dziesmām. Pieredzēju vēl tos laikus, kad cilvēki viesībās pie galda dziedāja. Zinu dažas mājas, kur tā notiek joprojām. Priecājos, ka pazīstu Lidiju Jansoni, ilggadīgo folkloras kopas  Gudenieki vadītāju, kura saglabājusi tradīcijas paaudžu paaudzēs; pie viņas ir sanākušas arī dažnedažādas tautasdziesmas. Savulaik starp Ēdoli un suitiem bija kautiņi, bet faktiski jau tās tradīcijas ir ļoti līdzīgas.

Piemēram, agrāk kāzās vienmēr bija mičošana. Kad bija apēsts, šķiet, galvenais ēdiens, divi cilvēki ņēma vienu mazu bērniņu aiz rociņām un, skaitīdami pantiņu “Mācies, Anniņ, bērniņu auklēt – šogad citai, citgad pašai!”, dancināja. Savulaik ģenerālis Mārtiņš Peniķis esot teicis, ka pabijis daudzās kāzās, bet tik skaistu mičošanu kā Ēdolē nekur neesot redzējis. Arī es vēl esmu piedzīvojusi mičošanu, kas notiek organiski. Reiz, kad man bija četri gadi, pat paņēma mani, jo mazāku bērniņu nebija. Biju ļoti apvainojusies, ka mani tā parauj un dancina, pēc tam aizbēgu kaktā raudāt.

Par teātri un Veltas Līnes uzlējumu

Kādas patlaban ir jūsu attiecības ar teātriem?

OratoriO pie Rēzijas spēlēju divas izrādes: Viņš, viņa (agrāk to izrādīja Dailē ar nosaukumu Silvija) un otra, salīdzinoši jauna, kam pirmizrāde bija novembrī, – Akmens aizslīd garām. Rēzijai piemīt talants sameklēt lugas, kas vienkāršā un saprotamā veidā risina problēmas, par kurām cilvēkam būtu jādomā. Akmens aizslīd garām ir brīnišķīga izrāde par to, kā mēs protam vai neprotam pieņemt šķiršanos no cilvēka, vai tas būtu nāves gadījums vai šķiršanās. Galvenā varone ir zinātniece, kurai nomirst vīrs. Viņa pieņem tikai to, kas ir zinātniski pierādīts, taču vēlāk uzskati mainās un viņa saprot, ka patiesībā ar nāvi nekas nebeidzas.

Jūs zināmu laiku Dailes teātrī spēlējāt izrādē Krietnā puiša rituāla nokaušana.

Jā, uz kādu brīdi acīmredzot bija vajadzīga mana palīdzība. Tagad tur vairs nespēlēju, taču tā bija īsa, bet interesanta pieredze.

Vai jums, kad strādājāt Nacionālajā teātrī, bija arī kāds rituāls, piemēram, pirms pirmizrādes?

Teātrī visi zināja – ja es smēķēju, tad izrādes iestudēšana tuvojas pēdējam etapam. Cigarete manā rokā nozīmēja, ka visi ir slikti. Partneri slikti, režisors slikts, kostīmi slikti, es pati slikta. Parasti tā notika aptuveni desmit dienas pirms pirmizrādes. Bija gan divi cilvēki, no kuriem smēķēšanu slēpu, – Velta Līne un Jānis Kubilis.

Jo viņi bija autoritātes?

Jā! Līne bija brīnišķīga. Viņa varēja būt ļoti asa, bet nekad nerunāja aiz muguras – teica acīs. Veltai ārkārtīgi patika Normunds Laizāns, un viņa teica – es esmu tādos gados, kad varu atļauties to neslēpt! Viņa arī mēdza izstrādāt visādus jokus, piemēram, Silmaču laikā viņa uz ģērbtuvēm atnesa burciņu – sak’, man te bija tāds uzlējums, es to šķidrumu nolēju nost, palika odziņas, meitenes, cienājieties, garšīgas! Un mēs, cik reižu ejam garām, tik iemetam mutē pa odziņai…

Kamēr pillā gan?

O, jā! Tas bija viens no diviem gadījumiem, kad gandrīz nesapratu, kur atrodas skatītāji, bet kur – kulises. Par laimi, gājām tautā, lielu lomu nebija. Kaut kā nomukām nost un teicām – nu, Velta, tās odziņas! Viņa tik gardi smējās… Biju jauna, nezināju, ka tās odziņas ir tik efektīvas.

Teicāt – viens no diviem gadījumiem.

Jā, bija vēl viens, kad es uz skatuves pati sevi apdzirdīju. Mana omīte taisīja ļoti garšīgu kvasu. Rupjmaize, cukurs, raugs. Direktora Jaunozola laikā bija brīdis, kad spēlējām arī vasarā, toreiz Brigaderes lugu Kad sievas spēkojas nez kāpēc izrādīja VEF Kultūras pilī. Bija epizode, kurā mana varone Antrīne iemaldās kompānijā, kur viņai piedāvā no krūzes padzerties. Pēc lomas krūze bija jāizdzer tukša, dibenam jābūt gaisā. Parasti ielēja tik daudz, lai es spētu to izdzert. Nodomāju – aiznesīšu kvasiņu, ko pati biju sataisījusi. Kvass siltajā virtuvē bija sarūdzis. Kad izdzēru to krūzi, rezultāts bija tik acumirklīgs, ka knapi sajēdzu, kā tikt nost no skatuves. Un nebija neviena, kam pārmest.

Dabas maģiskās zīmes

Ko jūs tagad darāt tādu, ko nedarījāt jaunākos gados – un varbūt pat nevarējāt iedomāties, ka jums tas kādreiz iepatiksies?

Ēdolē vācu augus, mācos gatavot dažādus uzlējumus, tējas. Esmu sākusi gatavot arī ziedes, kuras var smērēt uz sejas, degunā, uz brūcēm. Protams, uz savu galvu neko neuzsāku, bija cilvēki, kas pamācīja. Pirms diviem gadiem notika kaut kas dīvains. Sapnī redzēju lazdas – veselu lazdu audzi. Sāku meklēt informāciju un izlasīju, ka lazdu mizas ir ļoti veselīgas, jo attīra organismu no liekā holesterīna. Jāievāc agrā pavasarī no tievākiem dzinumiem. Tad nu nākamajā dienā gāju vākt mizas.

Gadās arī citas brīnumainas lietas. Varbūt pilsētās mazāk, bet laukos mēdz notikt kā pasakās, kad ziņu nodod putni. Man pašai putns atnesa ziņu, kad tuvam cilvēkam bija slikti ar  veselību. Tas klauvēja pie rūts, un brīdī, kad es sapratu, ko viņš grib pavēstīt, putns aizlidoja. Arī augi paši atnāk pie cilvēka – pēkšņi parādās vietā, kur pirms tam nekas tāds nav audzis. Man tā uzradās augi, pēc kuriem sen biju ilgojusies. Bijušas arī dažādas interesantas zīmes, pat aizsaluša loga rūtī, turklāt tik nepārprotami skaidras, ka tu saproti – tās jāņem vērā. Tā kā esmu aktrise, man ir spilgta iztēle, tāpēc negribētos sajaukt iztēles uzburto ar kaut ko tādu, kas tiešām jāņem vērā. Taču domāju, ka dabā notiek viss, un daba mūs aicina atgriezties pie sevis, tikai daudzi to nepamana. Man ir žēl to pilsētnieku, kuri pat nenojauš, cik daba ir brīnišķīga.

Ko vēl esat atklājusi un iemācījusies?

Piemēram, apšu pumpurus, kas attīra ķermeni. Jāgatavo uzlējums spirtā, tad jāiepilina kādi 15 pilieni ūdenī vai pie tējas. Es vēl pamācīšos, jo faktiski katrs augs ir kaut kam derīgs. Ir arī daži augi ar īpašām spējām, un es jūtu, ka par to nevajag skaļi runāt. Vēl es gribētu iemācīties vārīt ziepes. Nevis sapirkt veikalos sastāvdaļas un piepilināt klāt smaržīgas eļļas, bet kā savārīt ziepes no lapu koku pelniem, no sārma un taukiem.

Kas pašlaik nodarbina jūsu prātu? Par ko varbūt ir dusmas?

Cenšos nedusmoties, bet esmu lielā neizpratnē par mūsu valsti, man ir daudz jautājumu. Redzu, kas notiek Ēdolē. Nevaru saprast, kā tas ir, ka skolas slēdz ciet. Vienu gadu nav pirmās klases, un skolu slēdz. Vienreiz dabū divnieku, un esi nesekmīgs uz mūžu? Vai tā ir tāda domāšana,  stratēģija? Jā, cilvēku kļūst mazāk, viņi brauc prom. Kādā laikā mēs dzīvojam, ja cilvēki mūk prom no valsts? Kāpēc neviens neaicina atpakaļ? Kāpēc nenovērš aizbraukšanu? Kāpēc mums nav rūpnīcu? Kāpēc neviens par to nerunā? Tas ir stulbums vai apzināta rīcība? Domājam!

Nesaprotu, kas ir eko enerģija. Kas tik netiek iznīcināts, lai to ieviestu… Sapņo par lieliem vēja parkiem, bet no privātajiem, kuri salikuši saules paneļus, elektrību neņem pretī, un to nav kur likt. Kāpēc jāizcērt milzīgas meža platības, lai uzstutētu vēja ģeneratorus? Cik tad tā enerģija beigās ir zaļa? No apkaimes, kur ir ģeneratori, pazūd putni un zvēri. Pameklēsim, kur vēl Eiropā tik tuvu apdzīvotām vietām būvē ģeneratorus, kas ir divreiz augstāki par Pēterbaznīcu... Tādus plāno celt Ēdolē.

Tās ir pretrunas, un brīnos, ka cilvēki tās neuztver, daudzi vispār nedomā līdzi. Viņi izlasa ziņas – tur tā bija teikts! Piekrītu stāstam, ko pati esmu ierunājusi, par to, kā radās demokrātija, – Dēmons Krātijs…

Skumdina arī tas, ka daudzi dzīvo pilnībā atrauti no dabas. Tāds cilvēks neko neiegaumē, nepamana, viņš vadās tikai pēc Waze. Ja telefons pēkšņi izslēdzas, viņš ir pazudis, jo vairs neprot orientēties pēc citām pazīmēm – apkaimes, akmeņiem, kokiem. Ja kāds nespēj dzīvot bez pults, ar kuru aizver aizkarus, tad drīz arī nevarēs dzīvot, ja uz ietves nebūs slīdceliņa un pašam nāksies kustināt kājas.

Man nav par ko runāt ar cilvēkiem, kuru mīļākie vārdi ir bet man. Viņš ir apmierināts ar visu, jo viņam ir labi. Tas, kas notiek apkārt, viņu neuztrauc. Man nav pieņemami, ka cilvēks iedomājas sevi par pašu gudrāko būtni – radības kroni, kurš drīkst visu. 

“Jūs dziedat – un mēs dziedam līdzi!”

Vai jums mēdz būt vēlme aizbēgt no visa?

Man ir gribējies tikt prom, jā. Esmu arī domājusi, cik ilgi varētu nodzīvot laukos, mūsu īpašumā. Tā ir vieta, kurp es dotos. Tur ir mazs namiņš, kurā vasarā var pārgulēt, taču nav elektrības. Pirms izsūtīšanas tur pašiem bijis maziņš vēja rotoriņš.

Kuras valstis vilina? Vai kādā no tām jūs varētu dzīvot?

Patiesībā man nav nekādas vilkmes ceļot. Latvijā ir vēl tik daudz neredzētu vietu ar brīnumainiem stāstiem un vēsturi! Es varētu izbraukāt Latviju krustu šķērsu. Kad kaut kur nonāku, vienmēr mēģinu izpētīt, kas tur ir ievērības cienīgs. Nereti brīnos, ka vietējos pašus tas nemaz neinteresē.

Man gribētos aizbraukt uz Gruziju; esmu tur bijusi bērnībā. Patika Norvēģijā, un dīvaini, ka tur cilvēki likās līdzīgi mums, arī vizuāli. Zviedri ne, tieši norvēģi. Šķita, ka viņi ir mums radniecīgi, lai gan vēsturiski it kā par to nekas neliecina. Skotijā ciemojos īsu brīdi, gribētos aizbraukt vēl, kaut kas mani pievelk – varbūt tāpēc, ka savulaik spēlēju Mariju Stjuarti. Tad, kad aizbraucu, tad jau ir labi! (Smejas.) Grūti ir izkustēties. Vēl man patīk Polija. Arī uzvārds pa tēta līniju man ir poļu. Dzīvot citā valstī… Es varētu padzīvot varbūt Norvēģijā, varbūt Čehijā. Studiju gados mēs, studenti, tur dzīvojām – tad tā vēl bija Čehoslovākija. Čehija un Slovākija bija stipri atšķirīgas, čehi slovākus tā kā drusku vilka uz zoba, kā agrāk mēs latgaliešus.

Vai varat piecelties un pamest telpu, ja tur norisinās kaut kas tāds, ko nespējat pieņemt?

Esmu to darījusi, bet nekad neesmu bijusi noskaņota pret visiem klātesošajiem. Cenšos rīkoties tā, lai mājas saimnieks nejustos aizskarts. Pirms gadiem bija gadījums, kuru te negribu konkretizēt, kad lielā pasākumā Jūrmalā tika izsmieta mūsu valsts himna. Manuprāt, Valsts prezidentam vajadzēja piecelties un iziet, bet viņš palika sēžam.

Jūs rosināt uz dialogu starp paaudzēm, lai vecvecāki nodotu pieredzi, tradīcijas, dzimtas vēsturi mazbērniem. Nereti mēs tik ilgi gatavojamies iztaujāt vecākos dzimtas locekļus, kamēr vairs nav, kam jautāt…

Īsu brīdi strādāju lielā skolā, pasniedzu runas kultūru un teātra mākslu. Lūdzu jauniešus runāties ar vecvecākiem un vākt stāstus, ko viņi arī darīja. Dažs atnāk tāds skumīgs – man ir tikai viens fakts… Taču tas izrādās tik interesants! Meitene saka   man arī nekā nav, vienīgi tā māja… Kāda māja? Vecmamma teica, ka tā mūsu ģimenei pieder vairāk nekā 200 gadu. Viņa vēl nesaprot, cik brīnumaini stāsti tur var būt apslēpti. Iepazīšanās nolūkā arī palūdzu, lai jaunieši pastāsta par saviem nākotnes sapņiem. Bija tādi, kuri zināja, ko grib, citi vēl nezināja, bet kāda meitene pateica tā – es vēl īsti nezinu, ko darīšu, bet zināmu summu jau nopelnīt vajag: ēdienam, siltumam, apģērbam un vēl tik daudz, lai varētu kādam palīdzēt. Cik skaisti, ka cilvēkam ir tāds domu gājiens...

 Pašlaik jums darāmā pietiek vai gribētos vēl kaut ko klāt?

Es priecājos, ja cilvēkiem manas dziesmas un stāsti sagādā prieku. Uzstājos ar savu kokli, pēdējos gados esmu paņēmusi rokā arī ģitāru.

Jūs vēlētos vairāk tikšanos ar cilvēkiem – autorvakarus, koncertēšanu kultūras namos?

Jā. Arī bibliotēkās – tur notiek brīnišķīgi pasākumi! Arī privātos pasākumos. Tas vienlaikus ir gan koncerts, gan sarunas. Es ar cilvēkiem runājos, un tas man sagādā patiesu prieku. Dziedu gan zināmās dziesmas, lai visi var dziedāt līdzi – ko cilvēki arī labprāt dara –, gan mazāk dzirdētas. Kad uzstājos Mūrmuižā pie Valmieras, biju pārsteigta, ka gandrīz visi dziedāja līdzi arī mazāk zināmās dziesmas. Uz manu izbrīnu viņi atbildēja – mums taču ir folkloras kopa! Painteresējos, vai tiešām visi ir tās dalībnieki. Nē, bet mums jau ausis ir, jūs dziedat, un mēs dziedam līdzi. Tas bija tā, ka…

Dvēsele nav muļķe

Ko jūs no šodienas skatu punkta teiktu divdesmitgadīgajai Zanei?

Es divdesmitgadīgajai Zanei teiktu, ka vajag arī prast sevi aizstāvēt. Bija daudzas lietas, par ko blisināju acis un nesapratu, kā tā var rīkoties. Arī teātrī. Un neko nedarīju, tikai brīnījos. Bija arī lietas, kuras esmu pārāk ilgi pārdzīvojusi un neesmu pratusi izanalizēt to cēloņsakarības. Vēl es ieteiktu vairāk apzināties sevi, arī pamanīt zīmes. Kad otrreiz iestājos Mūzikas akadēmijā, mums bija psiholoģija, iepriekš nebiju to mācījusies. Tikai tad sapratu – paga, paga, tas, kas ar mani notika, taču bija manipulācija, emocionālā vardarbība! Cilvēku taču ietekmē, ja viņam stāsta – tu esi dumjš, tu neesi derīgs… Bet dvēsele jau nav muļķe. Es taču spēju apzināties, ko esmu izdarījusi un paveikusi. Kad aizbraucu pie cilvēkiem uz pasākumu, viņi priecājas, saka paldies. Tad kā es varu būt muļķe un nekam nederīga? Tagad saprotu, ka bija tēmas, par kurām vajadzēja painteresēties daudz agrāk. 

Saka gan, ka viss mūs atrod savā laikā.

Nē, viss nebūt nenotiek savā laikā. Cilvēki tiek nobīdīti no laika, apturēti laikā, notiek laika aizkavēšana, laika nesakritība…

Kas no tā, kas spēja satraukt agrāk, jūs vairs nesatrauc itin nemaz?

Tas, ko par mani domā cilvēki, ar kuriem man nav tuvāk jāsaskaras.

Esat slavena ar saviem rokdarbiem – vai arī tiem atliek laika? 

Mājsēdes laikā atsāku adīt. Nu kā – agrāk, ja tu gribēji ar kaut ko atšķirties, tev pašam bija jāšuj vai jāada. Esmu sev adījusi kleitas, un sanāca pat tīri labas, esmu šuvusi. Ja es būtu vīrietis, labprāt būtu galdnieks – man ļoti patīk koks. Reiz kādu Dziesmu svētku laikā Vērmanes dārzā, kurā bija amatnieku tirdziņš, mēģināju ar kaltu pagrebt bļodu. Nu, tas ir āķis! Tur tās skaidiņas tik smuki atlec, sarullējas… Tur vajag lielu mācēšanu.

Vai tāpēc jābūt vīrietim? Varbūt vēl var pagūt iemācīties arodu.

Ir skaists stāsts par kādu dziedātāju, kuru vārdā gan nesaukšu. Reiz mums abām bija jāuzstājas vienā koncertā. Runājāmies, es stāstu, ka mācos Mūzikas akadēmijā etnomuzikoloģiju, un viņa tā ļoti nopietni atbild – jā, es arī vēl taisos mācīties. Jautāju, vai tā būs pedagoģija, uz ko viņa – ne-e, es gribu izmācīties par santehniķi. Izrādījās, dziedātājai pieder īpašums, kurā viņa pati saimnieko. “Celtniecībā un remontdarbos mani vairs apšmaukt nevar,” viņa teica. “Bet santehniku es nepārzinu. Kādas tik muļķības man nav mēģinājuši iestāstīt, lai attaisnotu savu neizdarību un kļūdas.” Pēc tam nav gadījies viņu satikt, tāpēc nezinu, vai viņa jau ir izmācījusies.

Par tiem gadiem – te jāpastāsta par kādu kungu, kurš dzied mūsu folkloras kopā. Kungs uz Latviju atbraucis no Anglijas, viņa tēvs ir latvietis, māte angliete. Ģimenē nekad nav runāts latviski, viņš valodu apguvis pašmācības ceļā. Pirms četrpadsmit gadiem kungs sapratis, ka tur dzīvot vairs negrib, un atbraucis uz Latviju. Tagad viņš dzīvo netālu no Kuldīgas un pirms četriem gadiem sācis mācīties spēlēt klavieres un kokli. Jāsaka, viņš spēlē ļoti labi! Viņam ir skaists piesitiens, un no viņa pirkstiem tiešām nāk mūzika. Tā nav nekāda bungāšana kā dažam labam, kurš klavieres vienkārši dauza.

Kas no pēdējā laikā redzētā, dzirdētā, izlasītā ir atstājis iespaidu?

Vācu vijoļmeistara Mārtina Šlēzkes grāmata Skaņa. Tas ir vēstījums par to, kā viņš meklē skanošos kokus. Mani ļoti iespaidoja autora attieksme pret dabu un pārdomas, kā viņš izjūt un izprot konkrētas Svēto rakstu vietas. Bez dogmatisma, bet tieši saistībā ar dievišķo, arī dabas un kosmosa likumu kontekstā.

Ja jums būtu tāda iespēja, ko jūs mainītu kultūrpolitikā?

Es noteikti atvēlētu kultūrai vismaz tikpat laika, cik sportam. Liela daļa cilvēku skatās Panorāmu, pēc kuras uzreiz ir sporta ziņas. Es pirms sporta ziņām laistu kultūras ziņas un veltītu tām vairāk laika. Tāpat medijos ir sastopamas rubrikas Kultūra un izklaide. Tās tomēr nav liekamas blakus. Kultūra  ir daudz plašāks jēdziens, ir taču arī garīgā  kultūra, un tā ir jāieaudzina, cilvēki jāizglīto. Es sāktu ar to, ka skolā ieviestu folkloru kā atsevišķu mācību priekšmetu.

Folklorā tāpat ir analizējamas lietas, arī nešpetnas lietas – tur ir viss! Kad mācījos Mūzikas akadēmijā, reiz mācību filmas sižetā kāds vīrs stāstīja par tradīcijām Latgales pusē. Tur esot bijis arī tāds paradums – ja kāds nav gribējis, lai kaimiņam izaug laba raža, vajadzējis viņa labības laukā dažus stiebrus aizlauzt. Un to arī uzreiz varēja redzēt – ka viens gājis un tavā laukā tos stiebrus aizlauzis. Nodomāju – redz, kā tas labais un sliktais tautas gudrībā iet blakus… Taču mēs augam un attīstāmies, un, ja vēl tagad kāds tā domā un dara, tā ir dziļa tumsonība un ļaunums.

Kāda rīcība no otra cilvēka puses jūs spēj satriekt visvairāk? Vai spējat cilvēku, kurš rīkojies nepiedodami, neatgriezeniski izsvītrot no savas dzīves?

Laikam jau nodevība – tieši apzināta vai gļēvuma vadīta nodevība. Situācijas var būt visādas, neesmu no tām, kas tā strikti izsvītro. Cilvēks var mainīties, cilvēks var kaut ko saprast. Bet! Pieņemsim, kāds vienreiz sevi ir parādījis no sliktās puses. Tad ir otra reize, kad ar šo cilvēku kādu apstākļu dēļ tomēr nācies sadarboties, un viņš atkal sevi parāda no tās pašas puses – vai nu sagādā pārējiem stresu, vai ar savu izturēšanos grauj citu darbu. Ja tu uz to paraksties vēl trešo reizi, vari pats sevi saukt par muļķi. Jā, ir cilvēki, ar kuriem kopā es vairs nekad neko negribu veidot, taču acīmredzot viņiem tas bija jāparāda, tādā veidā liekot man kaut ko saprast. 

Kāds būtu lietu minimums, lai jūs ikdienā justos ērti?

Man būtu vajadzīga mana kokle, dažas nepieciešamas grāmatas. Ik pa brīdim jūtu vajadzību no lietām atbrīvoties – diemžēl to daru par maz. Es esmu aktrise, nu, kaut vai drēbes…

Kādu – arī kādā vidē – jūs labprāt sevi redzētu, sacīsim, 85 gadu vecumā?

Noteikti dabā! Zinu cilvēkus gados, kuru personība ir tik skaista, ka viņi pie sevis burtiski pievelk. Pie viņiem tiecas arī jaunieši. Es labprāt pie viņiem piederētu. Tie ir cilvēki, kuriem gadu nav.

Kādu sapni piepildītu, ja būtu neierobežots laiks un iespējas?

Man sakrājies daudz stāstu par manu dzimtu, ļoti gribētos tos tādā brīvā formā pierakstīt. Tie ir arī stāsti par neizskaidrojamām likumsakarībām un nejaušībām, kas nebūt nav nejaušības. Ir kāda valsts, uz kuru man nekad nav gribējies braukt, – tā ir Ēģipte. Taču nu tas ir mainījies, es labprāt turp aizbrauktu, jo šķiet, ka man Ēģiptē kādreiz ir bijusi darīšana – un ļoti nopietna darīšana. Es gribētu paceļot atpakaļ iepriekšējās dzīvēs – es gribētu saprast...

Vai ir kādas atblāzmas?

Jā, atblāzmas ir. Kā jau teicu, ik pa laikam notiek dažādi brīnumi.

Cilvēki, kuriem gadu nav

Vai ir mainījies tas, ko jūs prasāt un gaidāt no cilvēkiem, arī draugiem un paziņām?

Prasības īsti tās nevar būt. Mielavam bija dziesma – mēs mīlam pieprasīt, mēs mīlam pieprasīt, tāpēc ka mīlam par maz.

Katram draugam ir sava vieta, un ar katru zināms laika nogrieznis jāpavada kopā. Ir draugi, kuri mani balstījuši ļoti smagos brīžos. Tagad sazināmies retāk, bet man jāsaka milzīgs paldies par to, ka viņi mani glāba.

Ko sagaidu no cilvēkiem… Man ir ļoti apgrūtinoši, ka neredz mani, bet nospēlēto tēlu atblāzmu manī. Katru reizi, kad man saka – jūs bijāt tik brīnišķīga Aija! –,  man iekšā viss savelkas. Bija pat viena kolēģīte, kura atzinās: “Tu taču esi pavisam citāda, bet, kad es ienācu teātrī, man no tevis bija briesmīgi bail – es atcerējos to tavu Aiju…”

Vai atpazīstamība jums ir svarīga?

Dažbrīd svešu cilvēku sabiedrībā manī ieslēdzas tas – es, aktrise, tagad nāku! Tas gan, par laimi, ir īslaicīgi, un es pati sevi momentā pieķeru. Ļoti daudz jaunu cilvēku mani kā aktrisi nemaz nezina, tāpēc viņu acīs varu būt tikai Zane. Ja es kā cilvēks viņiem kaut ko nozīmēju, tad nozīmēju. Ja ne, acīmredzot manī nav tā, ko viņi sagaida.

Ja eju ar cerību, ka mani atpazīs, parasti nav nekāda efekta. Skaisti brīži gadās tad, kad tos negaida. Tāds bija novembrī. Priekšvēsture ir tāda: pie iespējas es ņemu ūdeni no avotiem – gan pie Cēsīm, gan Ēdolē, gan pie Gaiziņkalna. Tur ir avots, kas tek uz austrumiem, tādiem ir īpašs spēks. Pēc nostāstiem 19. gadsimta beigās ļaudis tur redzējuši pašu Laimu, tāpēc arī to sauc par Acu avotu, Bolēnu avotu un Laimas avotu.

Todien pie Cēsīm sasmēlos ūdeni, nesu uz mašīnu, garām iet vīrietis un nosaka – nu kur tad  sieviete tik smagu stiepj, tā nu gan nevajag! Un aiziet tālāk. Gāju un īgņojos – tāds un šitāds, būtu palīdzējis, nevis izteicis piezīmes. Atbraucu, noliku mašīnu, un man atkal tāds gabals bija jāiet. Saņēmos visu nesamo un stiepu, kā varēju. Tumšs, man galvā mice, uz acīm vēl kapuce. Pretim nāca pajauns vīrietis sportiskās drēbēs un uz mani tā noskatījās. Nodomāju – ha, vai atkal būs piebilde, ko sievietei nevajag stiept…

Bet viņš jau bija blakus un prasīja, vai nevajag palīdzēt. Ar slāvisku akcentu, bet ļoti pareizi. Sākumā gribēju noraidīt, tad nodomāju, ka tikko taču pati par to palīdzēšanu prātoju. Atbildēju – labprāt, ja tas jūs neaizkavē. Tad jau es nebūtu pieteicies – tā viņš. Un turpināja – esmu ārzemnieks un esmu novērojis, ka jums Latvijā ir grūti pieņemt palīdzību. Tad pajautāja – jūs taču esat aktrise, vai ne? Teicu – jā, bet kā jūs zināt? Viņš paskaidroja – mēs ar sievu pirms pāris dienām televīzijā skatījāmies Lāčplēsi, un jūs bijāt tā, kas runāja.

Tas, ka ārzemnieks kopā ar sievu skatījies Lāčplēsi, ir tik skaisti! Vēl vairāk mani izbrīnīja, ka viņš spēja mani pazīt, – tumsa, kapuce, mice…

Ko darāt kopā ar draugiem?

Vienai draudzenei ļoti patīk iet uz koncertiem un izstādēm, un pirms pandēmijas viņa bija skaisti iesākusi dzimšanas dienā nerīkot viesības, bet uzaicināt visus uz muzeju. Bijām Mākslas muzejā, Aspazijas muzejā, Jūgendstila muzejā, kur gids mums visu izstāstīja, bet pēc tam kādā nelielā vietiņā bija kliņģeris un kafija. Vēl ir draugi, ar kuriem kopā sēņot, draudzenes, ar kurām vienkārši sēžam pie galda, aizdedzam sveces un pārspriežam notikumus. Kāda klača jau arī tiek uzsista, vai nu bez tā.

Kas jums sagādā tādu tīru bērna prieku?

Neviltots prieks man ir tad, ja cilvēki sanāk kopā, priecājas, jūtas labi un paši var to prieku radīt – vai ar jokiem, vai dziedāšanu, vai ēst gatavošanu.

Jūs noteikti ļoti lepojaties ar saviem talantīgajiem bērniem – komponistu Jēkabu Jančevski un aktrisi Martu Lovisu Jančevsku.

Jā, esmu pateicīga Dievam, liktenim un viņu tēviem, ka man ir tādi bērni.

Vai ar abiem bērniem saprotaties vienlīdz labi?

Viņi man ir atšķirīgi, ar vienu es tā kā vieglāk varu parunāt, viņš ir atklātāks, taču otrs mani audzina. Nevis tā – tu to dari pareizi, bet to nepareizi –, bet ar savu rīcību, un es saprotu, ka mana taisnība nav universāla.

Ko pati sev novēlētu no visas sirds?

To es novēlētu gan sev, gan visiem pārējiem – veselību, mīlestību un mieru. Lai nu katrs ar mīlestību un mieru saprot to, kas viņam tuvāks.

Vai gadu skaitlis raisa pārdomas?

Es saprotu, ka ir jāpadara kaut kādi darbi, jo mēs nezinām, cik mums ir atvēlēts. Te ir divi aspekti – kā es pati jūtos un kā to redz citi. Un es arvien paturu prātā tos cilvēkus, kuriem gadu nav…

Šis jums ir jubilejas gads, droši vien drīz vien metīsies virsū visi izdevumi.

(Smejas.) Pagājušajā reizē nemetās. Kad jubileja bija pagājusi, tad gan – vai, kā mēs nepamanījām! Manas folkloras meitenītes vairākkārt ir vaicājušas, cik man gadu. Kad pasaku, viņas negrib ticēt, saka – mēs jau jums dotu divdesmit deviņus, nu labi, trīsdesmit piecus… Ja to pasaka desmit, divpadsmit gadus vecs bērns, tas ir lielākais kompliments. Pēc kāda laiciņa meitenītes atkal jautā to pašu, un, kad atgādinu, ka viņas to jau ir prasījušas, saka – nu jā, prasījām gan, bet tik un tā nespējam tam noticēt!