Topošā māmiņa - viena grūtniecības laikā. Kā pieņemt situāciju un stiprināt sevi
"Būt vienai grūtniecības laikā un pēc tam vienai ar zīdaini ir ļoti izaicinoši. Īpaši, ja šis ir pirmais bērns, jo tas nozīmē, ka pieredzes mammas lomā vēl nav, bet vienlaikus ir daudz fantāziju un ideju par to, kā vajadzētu būt," par solo mammām grūtniecēm saka psihoterapeite Līga Bernāte. Kā stiprināt sevi, esot vienai ar bērniņu?
Sarunas ar gaidāmo mazuli – drošības sajūtai
Ja izvēle grūtniecības laikā būt vienai, bez partnera, nav bijusi apzināta, tad jāzina: lai varētu ienākt prieks, ir jāizskumst un jāizsāp notikušais, raksta Mammamuntetiem.lv. Tāpēc līdz bērniņa piedzimšanai, cik vien iespējams, vajadzētu strādāt ar savām emocijām, kas saistītas ar to, ka attiecības nav izdevušās vai sieviete ar mazuli ir pamesti.
Tas jo īpaši svarīgi tāpēc, ka mazuļa piedzimšana pati par sevi rada daudz dažādu emociju, savukārt sāpes, kas savlaicīgi nav izsāpētas, var radīt emocionālus riskus pēcdzemdību laikā.
Esot vienai grūtniecības laikā, var būt daudz skumju un zaudējuma izjūta, kas vienlaikus mijas ar prieku par bērnu.
Nav jāizvairās skumt grūtniecības dēļ, taču arī mazulim ir jāstāsta, ka mamma ir bēdīga, jo tētis nebūs kopā ar mums.
Sarunas ar bērnu par šo grūto situāciju var likt justies drošāk ne tikai mammai, bet arī bērniņam, veidojot ciešāku savstarpējo saikni.
Ja būt vienai ir pašas mammas izvēle
Ja būt vienai ir sievietes apzināta izvēle, tad, iespējams, gaidīšanas laiks būs priecīgāks, nekā – ja attiecības ar partneri izjukušas otras puses dēļ. Tomēr tas nemazina dažādas bailes par to, kā būs, – domas un raizes par to, kā es ar visu tikšu galā, piedzīvo teju katra mamma, neatkarīgi no partnerattiecību statusa, un tas ir dabiski.
Ir vērtīgi, ja katra topošā mamma sameklē kādu, ar ko var izrunāt dažādas praktiskas lietas. Vērtīgi ir apmeklēt īpaši topošajiem vecākiem paredzētas nodarbības, tomēr lieliski, ja ir iespēja īstenot individuālas sarunas ar draudzeni, kādu citu solo mammu vai speciālistu, izstāstot savas pārdomas, fantāzijas vai bailes. Šāda uzticības persona var palīdzēt saprast, par ko ir un par ko nav vērts bažīties, un kam vēl būtu jāsagatavojas.
Kam lūgt palīdzību?
Paredzēt, kādas būs izjūtas, esot solo mammai, turklāt ar zīdaini, nav iespējams. Lai kā mēģinātu noskaņot sevi pozitīvi, ir skaidrs, ka būt 24/7 ar zīdaini ir grūti, lai arī bērniņš ir mīlēts un gaidīts.
Mazulis fiziski prasa daudz resursu, kas, protams, ietekmē arī emocijas, kuru jau tāpat bērna pirmā dzīves gada laikā mammai ir daudz un svārstīgas. Tāpēc mammai, ja vien iespējams, jau pirms dzemdībām vajadzētu izveidot sarakstu, kuriem cilvēkiem un kādu atbalstu varēs lūgt. Un par saraksta sastādīšanu nevajadzētu ne kaunēties, ne justies vainīgai! Ne velti ir radies šis senais teiciens: lai izaudzinātu bērnu, ir vajadzīgs ciems. Savulaik Latvijā bija ierasts vairākām paaudzēm dzīvot kopā, un tas nozīmēja, ka sievietei vienmēr bija vismaz praktisks atbalsts, piemēram, nebija jāgatavo sev ēst.
Ja ir labas attiecības ar saviem vecākiem, tad, iespējams, uz laiku ir vērts padzīvot pie viņiem – tieši ar mērķi saņemt praktisku atbalstu. Tas nozīmētu to, ka nebūs jādomā par iešanu uz veikalu, ēst gatavošanu, mājas tīrīšanu. Bieži novērots, ka tieši sadzīviskās lietas ir tās, kur sieviete neprasa palīdzību un par kurām līdzcilvēki neiedomājas piedāvāt palīdzību.
Daudzi piesakās paauklēt mazuli, tomēr tas nav pirmais, kur lūgt vai piedāvāt palīdzību. Visticamāk, visvairāk jaunajai mammai ir vajadzīga palīdzība mājas sakārtošanā, ēdiena sagādē, vecāko bērnu aizvešanā uz pulciņiem u. tml.
Svarīgi pašai mammai par to runāt un skaidri pateikt, kādu atbalstu viņa vēlas.
Atbalsta personu sarakstā vajadzētu būt arī kādam cilvēkam, kuram mamma uzticas un var uzdot jautājumus par zīdīšanu, zīdaiņa kaku nokrāsu, miegu utt. Lieliski, ja šādam nolūkam ir pieejama kāda zinoša draudzene, bet, ja finansiāli ir iespējams, var vienoties ar kādu PEP mammu vai dūlu, kas regulāri pirmo pusgadu vai gadu nāk uz mājām, sniedzot atbildes uz praktiskiem jautājumiem un arī emocionālu atbalstu.
Mazini sociālo tīklu ietekmi!
Aicinājums ikvienai mammai: mazināt sociālo tīklu ietekmi uz savu dzīvi! Tur publicētajās bildēs un video mammas un bērni pārsvarā ir smaidīgi, tīri un sakopti, kas vērotājam nereti liek justies slikti, jo salīdzināšana ar savu dzīvi notiek automātiski. Taču arī šajos ierakstos redzamajām ģimenēm ikdiena norit kā jau cilvēkiem – ar savām likstām un grūtībām!
Mūsdienās sievietes ir ļoti prasīgas – kādai jābūt kā mammai, kas jānodrošina bērniem. Tiklīdz mamma sevī sadzird iekšējās balss pārmetumus, ka kaut kas nav izdarīts pietiekami labi vai pietiekami daudz, tas ir signāls, ka jāmeklē veids, kā iekšējo kritiķi apklusināt, piemēram, pretī uzskaitot tās lietas, kas šodien ir izdevušās.
Mammai ir jāpieņem: katrs bērns ir atšķirīgs, ar savu temperamentu un pieredzi, un mammas spēkos nav visu ietekmēt, visu paredzēt. Mēģinot ik lietu izdarīt perfekti, sevi var viegli sadedzināt vai iegrimt pēcdzemdību depresijā.
Zīdainim vajag klātesošu, pietiekami laimīgu mammu. Viņam ir vienalga, kādas ir autiņbiksītes, vai viņu baro ar krūti vai maisījumu, vai viņu liek ratos vai slingā, gultiņā, šūpulītī vai mammas gultā, vai ar viņu staigā vienu vai trīs stundas. Zīdainim vajag, lai par viņu rūpējas, lai pārsvarā saprot viņa vajadzības, lai mamma ir kontaktā ar viņu – tas nozīmē, ka sievietei ir jāsajūt savas vajadzības un jāspēj parūpēties par sevi.
Izaicinoši – atrast līdzsvaru starp savām un bērna vajadzībām
Jā, pirmos trīs mēnešus ikdienu nāksies lielākoties pakārtot mazulim – lai pierastu, pieskaņotos viņam, bet pēc tam pamazām bērnu jāradina nedaudz pagaidīt, jāradina kādu brīdi pavadīt kopā ar vecvecākiem vai aukli, lai mamma varētu izdarīt to, kas nepieciešams viņas labsajūtai.
Izaicinošākais ir atrast balansu starp savām un bērna vajadzībām. Laba mamma ir tā, kas spēj parūpēties arī par sevi un atrast labāko iespējamo veidu, lai abiem ar mazuli klātos harmoniski!
Pārguruma riski
Ikdienā sievietei ir jārūpējas par savām fiziskajām un emocionālajām vajadzībām, pretējā gadījumā var ciest bērns.
Pārgurušas mammas kļūst neiecietīgas un nesavaldīgas – tas nenozīmē, ka sieviete nu ir slikta vai nepareiza mamma, bet gan to, ka ir jāmācās pamanīt brīdi, kad pašai ir vajadzīga atelpa.
Piemēram, ja mazulis ir ar grūtu temperamentu, viņš slikti guļ un daudz raud, tad mirklī, kad šķiet – es vairs savu bērnu nevaru izturēt, viņš mani kaitina! –, labāk būs viņu uz dažām minūtēm atstāt vienu gultiņā raudam un pašai iet uz citu telpu nomierināties nekā ignorēt savas emocijas, saņemties un mierināt, vienlaikus sagrābjot bērnu dusmās, kas reizēm var novest pat pie mazuļa sakratīšanas.
Ja šķiet, ka šobrīd bērna ir par daudz (un tāds brīdis ir katrai mammai!), tad veselīgāk ir atrast kādu, kas šodien, rīt vai parīt var atnākt kādu laiku viņu paauklēt, lai mamma var pabūt viena. Šādā situācijā ir lieki satraukties par drošo piesaisti un to, ka es nevaru/nedrīkstu nevienam citam atstāt savu bērnu!
Atpūta un palīdzība ir jāplāno, tā nenotiks pati no sevis, un mammai savas pamatvajadzības ir jāliek pirmajā vietā.
Ja bērns guļ, arī mammai ir jāmēģina gulēt, nevis slaucīt putekļus un mazgāt grīdas.
Kā uzlādēt sevi emocionāli
Lielu emocionālu atbalstu mamma var saņemt, apmeklējot mazuļu un mammu nodarbības, jo palīdz būt vidē, kur kopā sanāk sievietes ar līdzīgām grūtībām un emocijām. Tas var dot izjūtu, ka esmu normāla, jo ir redzams un apjaušams, ka arī citas mammas var apraudāties aiz noguruma vai prieka, ka arī citas jūtas gan dusmīgas, gan vientuļas, bet pēc brīža laimīgas.
Dalīties tajā, ka esat viena ar mazuli, varētu būt izaicinoši. Tomēr par to nav jākaunas, un parasti jaunās mammas ir ļoti atbalstošas viena pret otru. Savas dziļākās jūtas un emocijas var uzticēt arī dienasgrāmatai – ja vien patīk rakstīt. Tas var izrādīties efektīvs veids, kā noregulēt savas emocijas un kur atstāt savas domas.
Ja bērns ir līdzīgs šķirtajam bērna tēvam…
Iespējams, daudz jūtu var rasties, ja bērns pēc izskata ir ļoti līdzīgs tēvam. Arī tad ļoti ieteicams savās sajūtās un pārdomās ar kādu dalīties – ar kādu uzticības personu vai dienasgrāmatu.
Tāpat var palīdzēt meditācija vai vizualizāciju klausīšanās, vai kas cits – katrā ziņā ir jāmeklē veids, kā emocionāli justies stabilāk, izreaģēt jūtas.
Noteikti nevajag ilgstoši gaidīt, ka emocijas pāries vai pazudīs pašas no sevis. Jā, bērna attīstības krīzes pāriet pašas, turpretī viss, kas saistīts ar mammas emocionālo labsajūtu, tomēr prasa noteiktu rīcību un sevis saudzēšanu, nevis nogaidīšanu. Tādēļ ir jāizbauda visi mazie prieki, kas raisās, ikdienā esot kopā ar mazuli, bet savās emocijās un grūtībās ir jālūdz atbalsts ģimenē, no radiem, draugiem vai speciālistiem.
