Kādēļ bērnības atmiņas ir tik spilgtas, un kā tās ietekmē mūsu dzīvi?

“Man nez kāpēc ik pa laikam prātā atgriežas bērnības smarža – svaigi ceptas maizes smarža – un tā īpašā sajūta, ka sēžu uz vecmammas mājas lieveņa kāpnītēm, blakus suņuks Lāčuks un priekšā var manīt pļavu augusta rītā, ar vieglu migliņu,” mikroblogošanas vietnē “X” atmiņās dalās Kaija Skujiņa.

Rakstniece Dace Rukšāne vēsta, ka smarža, kas viņai rada bērnības noskaņu ir “kadiķu smarža saulē un apsūnojoši akmeņi”.

Savukārt, Jolanta norāda, ka “bērnībā rītdiena bija lielāka par šodienu un arī saldējums garšoja labāk”.

Kognitīvi biheivorālā psihoterapeite un attīstības psiholoģijas speciāliste Sabīne Bērziņa norāda, ka “visbiežāk mūsos saglabājas tādas atmiņas, kas saistītas ar lielām emocijām, turklāt atmiņām ir arī praktisks labums – tās palīdz mums radīt dažādas nākotnes projekcijas un veidot mūsos stāstu par to, kas un kādi mēs esam”.

Smaržu uztvere saistīta ar emocijām

Psihoterapeite norāda, ka “agrīnajā periodā cilvēku veido maņu atmiņas, kā arī ķermeniskās un emociju atmiņas, kas ir neapzinātas, bet ap trīs gadu vecuma atcerēšanās jau kļūst mērķtiecīga”.

“Apzinātas atmiņas mēs esam spējīgi noformēt no 3 gadu vecuma, retos gadījumos arī agrāk – no 1.5 vai 2 gadu vecuma, bet atmiņas, kas saistītas ar emocijām, mūsos spēj saglabāties jau no krietni agrīnāka perioda,” norāda Bērziņa.

Psihoterapeite Gunta Andžāne “Mammamuntetiem.lv” norāda, ka “neapzinātas atmiņas bērnam veidojas jau māmiņas grūtniecības laikā.

“Bērns dzird tās pašas skaņas, jūt tās pašas garšas un emocijas, ko māmiņa. Tās ir neapzinātas fona atmiņas, uz kuru pamata tiek būvēts cilvēks,” skaidro Andžāne.

Arī smaržas, kas nereti darbojas kā katalizators, lai atsauktu prātā bērnības noskaņu mūsus veidojas neapzināti.

“Smaržu smadzeņu receptori atrodas tuvu smadzeņu reģionam, kas atbild par emocijām un nav saistīts ar apzinātām atmiņām, un šī smadzeņu daļa, kas atbild par emocijām saglabājas mūsos spēcīgāk,” skaidro Bērziņa.

Atmiņas veido stāstu par to, kas mēs esam

Tāpat bērnības atmiņām var būt nozīme arī uz turpmāko nākotni, jo tās palīdz mums radīt dažādas nākotnes projekcijas un veidot stāstu par to, kādi vai kas mēs esam.

“Šis stāsts var būt dažāds,” vēsta attīstības psiholoģijas speciāliste Sabīne Bērziņa, “piemēram, cilvēks sev galvā var projecēt stāstu, par to, vai viņš bija mīlēts vai nemīlēts, vai viņš juties drošībā, vai gluži otrādi – apdraudēts.”

“Bērna atmiņa var būt pilna ar informāciju, ka pieaugušais ir uzbrucējs un no viņa nevar gaidīt neko labu. Savukārt, ja mazais pieredzējis un atstājis savā atmiņā pozitīvu attieksmi, nonākot vidē, kur viņš to nesaņem, viņš uzreiz protestē,” vēsta Gunta Andžāne.

Tāpat Bērziņa uzsver, ka smadzenēm nav uzdevums saglabāt visas emocijas:

“Protams, prātā var saglabāties arī parastas epizodes par to, kā tu, piemēram, dārziņā esi kāpis augšup pa kāpnēm, tomēr smadzenēm ir tendence atminēties tās ainas, kas tīri bioloģiski bijušas nepieciešamas, lai izdzīvotu. Piemēram,  ja bērnībā esi pieskāries karstai plītij, tad nākotnē izveidosies asociācija, ka šāda rīcība rada draudu.”

Tādējādi stāsts, ko ar atmiņu palīdzību par sevi veidojam, palīdz mums radīt projekcijas par to, kas notiks nākotnē.

Atmiņas paliek līdz mūža galam

“Pastāv arī citi atmiņu veidi, piemēram, ķermeniskās atmiņas,” skaidro Bērziņa. “Tās ir ķermenisku epizožu kopums, kas saglabājas mūsos sajūtu līmenī, un šīs atmiņas grūti ietērp vārdos. Piemēram, bērns var atminēties vientulības sajūtu, ja bērnībā nav ticis paņemts rokās, kad viņam tas bijis nepieciešams.”

Tāpat atmiņas var veidoties aplūkojot senas fotogrāfijas vai klausoties pārstāstus par savu bērnību. Tomēr, speciāliste uzsver, ka “stāstam, ko mēs par sevi veidojam, ir tendence mainīties, jo katru reizi, kad mēs kaut ko atminamies, mēs atceramies nevis pašu notikumu, bet gan pēdējo reizi, kad par šo notikumu esam atminējušies.”

Andžāne uzsver, ka “pieaugušie atceras aptuveni 10 % no savas bērnības, turklāt šīs atmiņas lielākoties saistītas ar maņām un emocijām. Tāpat viņa piebilst, ka šīs emocijas ir ārkārtīgi vērtīgas un paliek ar mums līdz mūža galam”.