Rūta un Kaspars Dvinski: "Mūsu ģimenē nevar izaugt cilvēks, kurš nemīl"

Vai jums ir viegli vai grūti runāt par attiecībām, mīlestību?

Rūta: Mums vispār ir tēmas, par kurām ir grūti runāt?

Kaspars: Laikam nav gan.

Rūta: Mēs tomēr esam stereotipisks pāris tādā ziņā, ka sievietei – man – patīk runāt, bet vīrietim – paklusēt. Sarunas par ikdienas situācijām vairāk ir manis iniciētas. Katrā ziņā es nevaru iedomāties, ka Kaspars būs pirmais, kurš nāks un teiks: mīļā, mēs varētu izrunāt vakardienas nesaskaņas. (smejas)

Vai ir kāds temats, kuru neaiztiekat, jo zināt, ka jums abiem tas nepatīk?

Kaspars: Ievēroju, ka pagājušovasar bija tā, ja es ierunājos par saviem hobijiem – gribēju aizbraukt sēnēs vai paspēlēt disku golfu –, Rūta uzreiz saka: nu, kur tu tagad brauksi? Es gan viņu vienmēr aicinu līdzi…

Rūta, tev nepatīk sēņot?

Rūta: Varu mežā pakūkot, bet nu ar prieku tur locīties… Nē, tā nav mana lieta. Pret disku mešanu man nekādu iebildumu nav, bet nav arī vilkmes. Mazliet gan skauž – es arī gribētu kādu tādu hobiju. Man dzīvē tā vienmēr ir bijis, jo dejas man bija gan hobijs, gan amatiermāksla. Bet, ja gribi dejot labā ansamblī, tam jāvelta ļoti daudz laika. Taču, piemēram, Kaspara disku golfs arī nozīmē 5–6 stundas, uz kurām viņš aizbrauc.

Kaspars: Es gan uzstāju, ka tās ir divas stundas.

Kāpēc neatsākt dejot?

Rūta: Nav vairs tā laika tik daudz. Es varbūt varētu iet uz kolektīvu, kur nav tik augstas prasības, taču A grupā droši vien nevarētu atgriezties. Ja gribētos, tad ikdienu droši vien varētu sakārtot tā, ka tiktu arī dejot. Vienkārši besī, ka viņam ir tās sešas stundas, bet man nav. (smejas)

Kaspars: Tas ir grūti, man ir līdzīgi ar basketbolu. Es uzaugu, spēlējot basketbolu, bet tagad principiāli atsakos to spēlēt, jo zinu, ka mans ķermenis vairs nevar izdarīt to, ko varēja agrāk, tāpēc nekādu prieku es negūšu.

Kādi jūs bijāt, kad satikāties?

Rūta: Jauni. Tas bija pirms deviņiem gadiem. Mēs kopā strādājām. Es biju jauna un ļoti noilgojusies pēc tādas dullības, man ļoti patika visa tā aizrautība ar Kasparu – tas sākums un taureņi, es to baigi izbaudīju un izdzīvoju.

Kaspars: Tas dzīves posms, kurā mēs satikāmies, man bija tāds YOLO – dzīvo šodienai! Vispār uz priekšu nedomā un neskaties, galvenais, lai šodiena ir feina!

Rūta: Tā jau nevar teikt, mēs arī kaut ko domājām. Ģimeni, piemēram, mēs plānojām, tas nebija tā, ka vienu dienu mēs bijām pļavā un Kaspars no smilgas uzvija gredzentiņu, un – o, rīt precamies! Mēs tam visam posmam gājām cauri kā pēc grāmatas. Bija kāzas, pēc kāzām – pirmais bērniņš, tad tika plānots otrais. Māju arī mēs saremontējam, varējām pārcelties uz dzīvi Siguldā. Visi papīri mums ir sakārtoti! Bet vai toreiz manā galvā bija kaut kāda kārtība un sapratne? Domāju, ka ne. Visam ir savs laiks, un, manuprāt, tas dullums, jaunības maksimālisms un iemīlēšanās mums ļoti palīdzēja nonākt līdz šodienai. Bet sākumā – jā, šķita, ka jūra līdz ceļiem.  

Ko jūs domājāt viens par otru, kāds bija pirmais iespaids?

Rūta: Mums bija tas klasiskais gadījums, ka aizgājām pirmajās kopīgajās brokastīs un šķiroties es nodomāju: nu, šito nekad vairs! Bet Kaspars domāja: varbūt vēl kādu reizīti…

Kaspars: Man atkal likās, ka bija otrādi! Atceros, ka Rūta teica: saproti, ka mūsu starpā nekas nemainās. Es atbildēju: nu, protams, protams! (smejas) Bet tad nākamajā nedēļā es viņai pagāju garām gaitenī, un viņa man pēc tam uzrakstīja: kādā sakarā tu man pat “čau” nepasaki? Pie sevis nodomāju – paga, tu taču pati teici, ka nekas nemainās. Bet jāatzīst, ka tajā brīdī biju aizdomājies par darba lietām, bet, kad es aizdomājos, tad neredzu, kas notiek apkārt.

Rūta: Tur vispār nebija nekāda ilgtermiņa plāna. Bet vienā brīdī sapratām, ka jau ir par vēlu kaut ko mainīt. Kaspars norobežojās, un komunikācija kļuva tāda… Prasīju: kas noticis, kāpēc tu esi tik auksts? Un viņš sacīja: tāpēc, ka sāku iemīlēties un man paliek bail. Atbildēju: man liekas, ka ir jau par vēlu, vairs nevar atmīlēt. Sapratām, ka jau esam pārāk traki samīlējušies.

Kaspar, kas tev visvairāk patīk Rūtā?  

Kaspars: Principā viss. Bet visvairāk man patīk tas, ka viņa padara dzīvi jēgpilnāku. Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez Rūtas, un viss interesantais un superlabais, kas noticis manā dzīvē, nāk no viņas. Un es ļoti, ļoti ceru, ka tā būs vēl neskaitāmus gadus uz priekšu. Tās ir pavisam elementāras lietas. Mums tikko bija fantastiskas ģimenes brīvdienas Itālijā – ne jau es izdomāju, ka tur ir jābrauc. Es pats tad biju prom uz basketbolu Džakartā, un Rūta man uzrakstīja: čau, kopā ar meitenēm lidojam uz Itāliju, okei? Jā, labi, laižam! Kaut vai tādas lietas.

Rūta: Pēdējā laikā ideju ģenerētāja esmu es, bet idejas realizēšanas racionālā puse balstās uz Kaspara pleciem. Tāpēc arī tas tik veiksmīgi darbojas, jo idejas man brīžiem ir kā mājas. Un nekad nav tā, ka es nāku klajā ar ideju, bet Kaspara pirmā reakcija ir “nē” vai “tas nav iespējams”. Viņš varbūt paklusē, taču beigās vienmēr atrod iespējas, kā manas idejas realizēt. Tas ir tik feini!

Arī šajā ceļojumā daudzreiz bija tā, ka es izvēlējos galamērķus, bet par loģistiku un to, kā mēs tur nokļūsim, nedomāju. Vienkārši gribēju uz siltajiem avotiem, un mēs tur nonācām. Ceļojuma laikā gadījās arī situācija, kurā spilgti parādījās mūsu atšķirīgā uzvedība krīzes brīžos – Sjēnā navigācijas sistēma mūs aizveda gandrīz līdz centrālajam laukumam. Milzīgs laukums, tāds ieslīps, un katedrāle, kura ir visās puzlēs. Mēs gribējām mašīnu nolikt pēc iespējas tuvāk centram. Vairākās citās pilsētās, tostarp Florencē, mums tas bija izdevies. Kaspars saka, ka esot navigācijā ievadījis parkingu un mēs uz turieni braucam. Braucot sajūta nebija sevišķi laba, jo pilsēta ir kalnaina, ielas šauras, cilvēku daudz – kā jau Itālijā.

Beigās attapāmies vietā, kurā bija jābūt navigācijas galapunktam, bet fiziski tā tur nebija. Patiesībā mēs atradāmies vecpilsētā uz gājēju ielas, pa kuru tūkstošiem cilvēku plūda uz to laukumu. Tā nu mēs ļoti lēnām pa to ielu braucam ar džipu, kas nav maza mašīna. Meita vēl ver vaļā logu un kaut ko dzied, un man liekas, ka es no kauna nomiršu – gribas vienkārši izkāpt un pazust… Redzu, Kasparam jau tek sviedri, mēs tikai turpinām lēnītēm braukt uz priekšu, līdz viens vietējais pieklauvē un saka: nē, vecīt, griezies atpakaļ, te nebūs. Mēs principā braucām iekšā Doma laukumā Rīgas svētku laikā. Un tagad mums tikpat lēni jābrauc atpakaļgaitā, un tas ir briesmīgi! Mēs izbraucām ārā un beidzot tikām no mazajām ieliņām prom. Sodu par to vēl neesam saņēmuši, bet, visticamāk, tas atnāks.

Tad redzēsim, cik šis brīnišķīgais brauciens būs izmaksājis, jo mēs iebraucām zonās, kurās iebraukt aizliegts. Beigās apstājāmies citā parkingā un nomierinājāmies, jo uzvilciens tajā brīdī mašīnā bija zvērīgs. Izkāpām ārā, un es Kasparam teicu, ka apbrīnoju viņa mieru un to, ka viņš tiešām izbrauca ārā. Varu godīgi pateikt, ka es būtu izkāpusi ārā, aizslēgusi mašīnu, aizgājusi paēst vakariņas, varbūt arī izdzertu pusi pudeles vīna un tad trijos naktī, kad tur nebūtu cilvēku, kaut kā mēģinātu izbraukt. Kaspara miers šādos brīžos tiešām nostrādā. Lai gan viņš, protams, bija ļoti dusmīgs, tomēr spēja novest visu līdz galam un situāciju atrisināt. Es būtu padevusies.

No tavas puses – ko tu Kasparā visvairāk cieni un mīli?

Rūta: To, ka varu uz viņu simtprocentīgi paļauties. Viņš vienmēr ir manā pusē, manā komandā, un tur rodas tā netveramā sajūta, ko es nevaru izskaidrot. Sajūtu līmenī es vienkārši jūtos droši. Zinu, ka, lai kur es iekultos – un es dažreiz iekuļos –, lai ko es savārītu, kad izstāstīšu to Kasparam, viņš, pirmkārt, vienmēr būs manā komandā un, otrkārt, ja ne uzreiz, tad pēc kāda laika atradīs racionālu risinājumu. Kaspars pasaka, kā viņš redz to situāciju, un tas nereti palīdz to ieraudzīt ne tik spilgtās krāsās, kā es to sievišķīgi redzu. Tā drošības sajūta man ar viņu ir bijusi jau no pirmās dienas. Varbūt tāpēc, ka viņš ir liels cilvēks, bet es esmu salīdzinoši mazs cilvēks – kad esmu aiz viņa, man nekad vējš nepūš mugurā. Jā, viņam pie rokas es jūtos pasargāta. Gan burtiski, gan arī tādā pārnestā nozīmē.

Varbūt neesat viens otram to teikuši, bet par ko jūs domājāt kāzu dienā tieši pirms tam, kad bija jāsaka “jā”?

Kaspars: Tieši kāzu dienu man ir baigi grūti atcerēties. Precējāmies manā lauku pusē, Līksnas baznīcā, un kāzas svinējām lauku šķūnī. Diezgan ilgi gatavojāmies, sākām tur dzīvot jau kādu nedēļu pirms kāzām, tāpēc ir sajūta, ka kāzas nebija tikai kāzu dienā, bet visu nedēļu. Toties ļoti labi atceros, ka pēc kāzām, kad bija palikusi tikai ģimene, sēdējām verandā, ēdām brokastis un es piecēlos kājās un teicu, ka man visilgāk paliks atmiņā nevis pašas kāzas, bet gan gatavošanās tām. Mēs tur bijām ļoti kuplā skaitā, visa mana ģimene. Tas bija tiešām feini.

Rūta: Tas bija super, tāda riktīga latgaļu talka. Tur droši vien bija kādi 159 strīdi, par kuriem mēs pat nenojaušam. Esmu tikai dzirdējusi, ka mans tētis no tā šķūņa esot mēģinājis iznest kaut kādas lietas, ko vecmamma pēc tam esot stiepusi atpakaļ. Nu, klasika! Visa tā gatavošanās – par to mierīgi varētu taisīt filmu, par ģimenēm, kuras sabrauc kopā un kaut ko riktē.

Jāizdara bija tiešām daudz. Vajadzēja, lai viss darbojas, mums tur bija savs ģenerators, atvedām arī tualetes. Visādas tādas lietas. Nezinu, vai tas ir kupls skaits, bet bija kādi 160 cilvēki. To varēja atļauties, jo taču lauki, plašums. Un tie šķūņi un gulēšana sienā… Kaut kādos brīžos tas bija arī komiski. Ēdinātāji, piemēram, bija vietējie, jo visi man tolaik zināmie pavāri teica, ka vest ēdienu uz turieni būšot kosmiski dārgi. Mūsdienās ar visām tām izbraukuma ēdināšanām ir vairāk iespēju. Domāju, ja toreiz būtu zinājusi, kā viss izvērtīsies, noteikti samaksātu vairāk un izvēlētos to piegādi.

Kas tad tur bija?

Rūta: Nē, nu…. Citiem bija arī gulašs, uz mūsu galda bija tikai kartupeļi.

Kaspars: Bija arī karbonāde.

Rūta: Tev bija karbonāde? Pat nezināju. Mums bija rasols un kartupeļi bez mērcītes. Viesiem gan bija arī laši un vēl kaut kas, un galvenais jau ir, lai viesi paēduši, līgavai tajā dienā tāpat ēst sevišķi negribas. Vislabākais bija bārs. Bijām izdomājuši, ka mums būs aperols, gāzēts ūdens, prosecco un bārmeņi būs tie, kas tos Aperol Spritz sajauks. Bet Latgalē pirms septiņiem gadiem tām meitenēm padsmitniecēm, kuras bija paņemtas par bārmenēm, Aperol Spritz bija kā nezināms elements no Mendeļejeva tabulas. Ieeju iekšā, un pirmais, ko ieraugu, – lielas trīslitru krūkas, kurās viss sajaukts kopā.

Kaspars: Nu, lai ātrāk...

Rūta: Jā, lai vari pieiet un ieliet no tās krūkas sev glāzē kā kompotu.

Vai bija sajūta – mūžam un līdz nāve mūs šķirs, vai arī – vienmēr taču var izšķirties?

Rūta: Nē, tādās kategorijās es nedomāju. Vienā brīdī baigi saraudājos, kad ieraudzīju savu brāli raudam, bet tā tas ir vienmēr.

Kaspars: Tas ir uzvarošais trio – Rūta, viņas brālis un tēvs. Ja viens sāk raudāt, drīz vien jau raud visi trīs.

Rūta: Jā, mēs vienmēr visi trīs raudam. Ja redzu, ka Toms raud, es arī raudu, vienalga, par ko. Un vedēji bija sagādājuši burvīgu pārsteigumu – Aleksandru Špicbergu, superīgu, jaunu dziedātāju, kura tagad dzied gan kāzās, gan baznīcās, bet toreiz tās bija pirmās kāzas, kurās viņa uzstājās. Aleksandra vēl bija bērns un dziedāja mums Ave Maria, un man liekas, ka tās dziesmas laikā es izdomāju visu turpmāko dzīvi. Caur asarām redzēju visus – mammu, tēti, brāli, Kasparu, viņa vecākus – visus… Tās bija spēcīgas emocijas. Domāju par to, ka tā tagad būs mūsu ģimene. Bet pirms iešanas iekšā baznīcā vienkārši turējos tētim pie rokas un domāju, kaut viņš beigtu trīcēt. (smejas)

Vai jūs abi esat gribējuši ģimeni? Vēl pirms vēl satikāt viens otru.

Rūta: Man laikam nekad nav bijis to princešu sapņu par balto kleitu, par kāzām, skaistu vīru un laimīgiem bērniņiem. Man vienmēr ir licies, ka tā vienkārši būs. Nevis tā: “Nu, šis dzīvē ir jāizdara!” Tas nāca tā organiski. Arī sevi kā mazu meiteni neatceros par to sapņojam. Man bija mammas kāzu kleita, kuru es nojāju – atvainojos par izteicienu – tik tālu, ka tai visa apakša bija dubļaina, arī kečups bija uzpilējis. Man ļāva to vilkt, es tajā dancoju pa māju, bet man tā drīzāk likās princešu kleita, es to neasociēju ar līgavu vai kāzām.

Lai gan man kāzās bija tā “kūku” kleita. Ja runājam par kāzām, es gribētu, lai pēc desmit gadiem mēs uztaisītu lielu balli, kur man būtu smuka kleita un smuka frizūra… Nu, man ar to vienu balto kleitu nepietika, es visu gribētu citādāk. Esam arī runājuši ar draugiem, ka vienam pārim tas būtu jāaizsāk un tad visi varētu taisīt tās desmit gadu ballītes. Arī mani vecāki tā darīja. Man patīk tādas lielas balles, kad visi sanāk kopā.

Vai šo kopdzīves gadu laikā esat kādreiz sēdējuši pie galda un viens otram teikuši – vajadzētu tomēr aiziet uz pāru terapiju?

Rūta: Nē. Es pati esmu gājusi uz terapiju, bet tās ir manas lietas. Mums tāpat kā visiem ir savi ikdienas strīdi. Apmēram reizi gadā ir arī tādi lielie, kad es tā riktīgi abižojos. Mums strīdēties nenozīmē vienam uz otru bļaut, jo Kaspars nebļauj. Vispār. Es gan. Man sakrājas, es izšauju to pulveri, un tās ir tās lielās reizes. Un tad es viņam aizsūtu tādu garu, garu ziņu. Jā, dažreiz man vajag to izrakstīt. Viņš nekad neatbild. Mēs pēc tam to izrunājam, bet rakstiski viņš neatbild nekad. Tas kaitina, un tad es rakstu vēl.  

Kaspars: Rūtai ir tā – viņai ir sakrājies, viņa izliek, es uzklausu un nebļauju. Ja man ir ko teikt, es arī pasaku. Bet ir bijis tā, ka padomāju un man šķiet, ka līdz galam tomēr Rūtai nepiekrītu. Tad man vajag kādas trīs dienas, lai saņemtos un aizietu viņai to pateikt. Bet es vēl neesmu pabeidzis teikumu, kad viņa jau to ir pagriezusi kaut kā citādāk…

Rūta: Situāciju pagriešanas ziņā es vispār esmu čempione!

Kaspars: Ar viņu nav forši strīdēties, jo es neatceros nevienu strīdu, kad būtu uzvarējis.

Rūta: Tas jau tā jokojoties. Es ņemu vērā. Kasparam atliek tikai pateikt trīs stingros vārdus, un es nedaudz apraujos.

Kā jūs komunicējat ar pretējo dzimumu? Vai mēdzat flirtēt – ja mēdzat, vai otrs to pamana?

Rūta: Neesmu manījusi, ka Kaspars flirtētu. Šajā ziņā esmu droša. Vispār esmu par to, ka neviens nav piesiets – es to varu ietekmēt tik tālu, cik varu; varu darīt visu, lai pati būtu foršs partneris, bet nevaru uzņemties atbildību par otra iegribām. Tagad varu droši tā runāt, jo nekad neesam bijuši tādā situācijā, nezinu, ko es teiktu, ja tā tiešām gadītos… Droši vien nāktu visas iespējamās emocijas – vispirms dusmas, tad viss pārējais. Tas, ka es sakrāmētu Kaspara koferus un izliktu aiz sētas, protams, ir skaidrs. Tā es izvēdinātu savu pirmo trakumu un tad varbūt varētu arī uz to situāciju paraudzīties ar vēsāku prātu.

Kaspars: Manuprāt, ja mājās ir pilns ledusskapis, ir muļķīgi iet ārā pie kaimiņu miskastes un rakņāties, meklējot kaut ko ēdamu.

Rūta: Ja Kaspars saka, ka viņš savu dzīvi nevar iedomāties bez manis, tad es ļoti labi varu iedomāties savu dzīvi bez Kaspara – negribētos, lai tas izklausās galīgi nepareizi –, taču nevēlos to darīt. Kad Kaspars uz mēnesi bija prom Džakartā, man daudzi teica – kā jūs to izturat? Es teicu: nu, es tagad mazgāju mazāk drēbju un mazāk taisu ēst. Tā varbūt arī ir lielākā atšķirība. Protams, ir arī bērni un viss pārējais, tas ir loģiski, bet es nevaru teikt, ka šausmīgi ilgojos un skumu. Jā, es ilgojos, jo ir daudz foršāk, kad Kaspars ir mājās, taču es pilnībā spēju realizēt savu dzīvi arī bez viņa. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai tu nebūtu no otra atkarīgs un varētu visu saorganizēt un izdomāt tā, lai varētu pastāvēt arī bez tās otras puses. Tas jau nenozīmē, ka tā ir jādara. Nevajag arī sevī iesēt to sēklu un visu laiku domāt: ja nu man viņa nebūtu? Vienkārši vajag iekšējo pārliecību. Man šķiet, sievietēm tas ir sevišķi būtiski.  

Divas mazas meitenītes nozīmē arī lielu slodzi. Vai jūs to uztverat kā grūtu darbu vai arī uz šādu jautājumu atbildat – nav tik traki, viss ir paveicams?

Kaspars: Mēs jau nezinām, kā ir citādāk!

Rūta: Arī tas, taču bijuši brīži, kad ir ļoti, ļoti traki, kā jau ar maziem bērniem. It īpaši Doras, mazākās meitas, zīdaiņa periodā – tas man vispār ir nedaudz miglains. Biju tik traka ar pirmo bērnu – aizrāvu tajā perfekcijas grāvī un nodarīju sev pāri –, ka ar Doru mēģināju citādāk. Un gandrīz ierāvu otrā grāvī, kad viss jau kļūst pārāk mierīgi. Atceros, kad Doriņa raudāja, es reaģēju tā pilnīgi mierīgi: kā ir, tā ir, lai bērns paraud. Mana mamma teica: kad Grieta šitā brēca, tu paliki pavisam traka!

Taču mūsu atbalsta komanda ir mūsu ģimene, un ģimene mums ir ļoti liela un mīloša. Viss ir kā senākos laikos, kad bērnus uzaudzināja cilts. Mums ir viensēta, visi tiešām iesaistās procesā, un tas ir milzīgs atspaids. Tas gan prasa citas prasmes – tev vienlaikus jāveido attiecības ar dažādiem pieaugušiem cilvēkiem, kur katram ir sava personība.

Bet es noteikti neteikšu – nekad vairs! Man liekas, bērni ar mazu vecuma starpību ir ļoti labs plāns. Piemēram, tagad, kad bijām ceļojumā, viņas no rīta pamostas un, kamēr mēs izdarām savas lietas – saliekam drēbes, saplānojam maršrutu –, abas dzīvojas divatā, būdamas pilnīgi pašpietiekamas. Kad piedzima Dora, Grietai bija gads un deviņi mēneši, to laiku, kad bija viena, viņa nemaz neatceras. Viņas vienmēr ir bijušas divas. Es pati apzinos, ka labākais, ko vecāki varēja man uzdāvināt, bija mans brālis. Domāju, Kasparam ar viņa brāli ir līdzīgi. Esmu pārliecināta, ka tas ir stāsts arī par mūsu meitām.

Kaspars: Man personīgi mani bērni ir fantastiski un izcili gandrīz visas 24 stundas diennaktī, taču no rītiem mana sirds smaida un dvēsele atplaukst. Mani visvairāk iepriecina tas, ka pirmais, ko meitas dara pēc pamošanās, – atrod un samīļo viena otru.

Rūta: Man ir mapīte ar nosaukumu D&G guļ. Viņas abas miegā tā savijas, ka es vispār nesaprotu, kā tā var sapiņķerēties, kā tā var būt ērti. Tie ir tādi brīži, kad izkūst mūsu, vecāku, sirdis. Tas nenozīmē, ka viņas nestrīdas, tie bērnu strīdi vispār ir tāds kosmoss, bet, manuprāt, pēdējā laikā kļūst nedaudz labāk, vai ne?

Kaspars: Jautājums bija par to, vai bērnu audzināšana ir smags darbs, bet es uz to vispār neskatos kā uz darbu. Manā izpratnē darbs ir kaut kas cits. Darbs man ir Dzelzavas ielā. Bērnus audzināt varbūt ir grūtāk, taču tas nav darbs. Beigu beigās, kad viņas vakarā ies gulēt, tu vienmēr būsi priecīgs, iedosi viņām buču – un nākamajā dienā viss sāksies no sākuma.  

Iespējams, tāpēc, ka jums ir paplašinātā ģimene, tikt galā ar bērniem ir krietni vieglāk.

Kaspars: Jā, varbūt tādā ziņā es varu vairāk atļauties būt prom no mājām.

Rūta: Un arī bērni var atļauties vairāk būt mājās, nevis tikt vesti līdzi uz nepiemērotām vietām. Tas man šķiet liels atspaids un ieguvums. Piemēram, ja es braucu uz veikalu, man viņas nav jāņem līdzi. Viņas var palikt mājās, jo tur vienmēr kāds ir. Es varu aizskriet uz pusstundu, man nav viņas jākrāmē mašīnā, bet pēc tam jānomierina tā čīkstēšana pie kases. Tas, protams, neizpaliek citās reizēs, kad esam veikalā, bet Grieta sešu gadu laikā Rīgas lielveikalos ir bijusi varbūt reizes četras.

Es mierīgi varu aiziet pie friziera, pie manikīra. Uz darbu viņas mums brauc līdzi ļoti labprāt, un mēs arī viņas ņemam līdzi. Visiem liekas – laimīgās meitenes, tiek studijā un tiešraidēs. Nē, tur viņas neiet, viņām tur nepatīk, jo tur ir jāsēž klusu. Viņas paliek pie mūsu datoriem, sēž un skatās multenes. Tas ir interesanti – kad strādāju Māmiņu klubā, izvairījos no bērnu ņemšanas uz darbu, tas man likās ļoti stresaini, bet tagad jau viņas pa to Dzelzavas ielu iet kā tādi vilcieni.  

Un vēl. Zinu, ka ir cilvēki, kas šo lielās ģimenes atbalstu uzskata par tādu izlutināto privilēģiju, it kā tas man ļautu “viegli šļūkt pa dzīvi”. Neslēpšu – beidzamajā laikā tas mani gan kaitina, gan aizvaino. Netaisos par to kādam taisnoties – neiedziļinoties materiālas dabas skaidrojumos, tā ir bijusi mana izvēle, kas prasa arī zināmu konsekvenci.

Nesen bija ziņas par jūsu meitas veselības sarežģījumiem. Vai jūsu dzīvē ir bijuši vēl kādi smagi brīži?

Kaspars: Tam nekas nestāv klāt.

Rūta: Jā, tas laikam bija visdrausmīgākais pārbaudījums, kāds mums ir bijis.

Kaspars: Man liekas, bērnu ienākšana dzīvē saasina visas sajūtas: kad ir slikti, ir super-slikti, bet, kad ir labi, atkal ir super-labi.

Rūta: Jā, tu apzinies gan pilnīgi jaunu mīlestību, gan bailes, gan visas pārējās izjūtas. Dzīvei parādās pavisam cita amplitūda.

Dzīvošana kopā ar citu paaudžu cilvēkiem jums tiešām patīk? Varbūt esat domājuši par savu atsevišķu māju?

Abi: Nē!

Rūta: Mums katram ir sava virtuve, sava vannas istaba, sava ieeja.

Kaspars: Vienkārši skaidrojot – iedomājieties rindu mājas.

Faktiski dzīvojat kaimiņos.

Rūta: Jā, un mums pa vidu vēl ir mana omīte ar savu virtuvi. Tā māja ir kā tāds kultūras nams. Būtu jau forši pārdot šo īpašumu un iegādāties vecākiem lauku mājas, bet mums – uzcelt pašiem savu. Pret to man pat laikam nebūtu iebildumu.

Kaspars: Jā, tā māja ir kultūras nams, tur dzīvojam mēs, Rūtas vecāki un vecmāmiņa, bet vēl tur regulāri uzturas arī Rūtas brālēns, Rūtas brālis ar draudzeni, Rūtas onkulis ar sievu...

Rūta: Mans brālēns mācās Siguldā, tad nu viņš arī pie mums nāk. Māja dzīvo, tā ir kā skudru pūznis. Kad es esmu augšā un dzirdu, ka mājā kāds ienāk un no lejas sauc, mēģinu pēc balss saprast, kurš tas ir. Pāri ielai, pretējā mājā, arī dzīvo radinieks. Viņam ir izteiksmīga balss, ja viņš ienāk, to vienmēr var pateikt. Reizēm atbrauc kāds mans draugs, lai aizņemtos tēva kvadraciklu. Visu laiku notiek nepārtraukta kustība, māja nekad nav tukša, un tas kaut kā piepilda arī mani, jo man ļoti patīk tādas attiecības. Man patīk arī būt vienai, arī tam ir savs laiks, bet zināt, ka apkārt ir dzīvība, – tas ir forši!

Kas jums ir mīlestība? Ko ietver šis vārds?

Rūta: Ak Dievs, tas tiešām ir ārkārtīgi grūts jautājums. Man liekas, dzīvē ir daudzas un dažādas mīlestības. Es piekrītu tam, ka nevajag mētāties ar skaļiem vārdiem – mēs nerunājam, kā, piemēram, angliski runājoši cilvēki, kuri saka: Oh my God, I love this tea! Nē, es teikšu – man šī tēja garšo. Tas nav mūsu valodas kodā, līdz ar to – nav arī mūsu kodā. Bet ar mani ir tā, ka es daudzus saucu par draugiem un daudzus arī mīlu. Nevajag arī kautrēties, no tā baidīties vai to taupīt, it kā mīlestība būtu kaut kāda viena lielā lieta.

Tas mīlestībai uzkrauj lielu atbildību. Vajag vienkārši mīlēt. Es mīlu dzīvi, mīlu savus bērnus, savu vīru, savu ģimeni, savu māju. Man ir svarīgi, lai mīlestība ir man apkārt. Tas ietver arī cieņu, draudzību, uzticību un uzticēšanos, un tādu sirds siltumu. Man šķiet, ka cilvēki, kuri ir tiešām sirdssilti, prot arī mīlēt. Varbūt izklausīsies augstprātīgi, bet mūsu lielajā ģimenē, mūsu vidū, nevar izaugt cilvēks, kurš nemīl, jo tās mīlestības ir tik daudz. Visās ģimenēs bērni, protams, tiek mīlēti bez nosacījumiem, bet mūsu mājās tas ir ļoti izteikti.  

Kaspars: Es teiktu, ka mīlestība palīdz vakarā vieglāk iemigt un no rīta vieglāk piecelties. Tas ir tas labais dzinējs, kas dzen uz priekšu.

Rūta: Ir divi dažādi atšķirīgi uzskati par laimi. Daļa cilvēku uzskata, ka visu laiku nevar būt laimīgs, un tad ir tā otra puse, ko varbūt dzird mazāk, bet kam es piekrītu simtprocentīgi – ka laimīgam ir jābūt pamatsajūtā. Tu nevari vienmēr būt priecīgs, bet laimei ir jābūt pamatam, uz kura tu stāvi. Tas ir visaptveroši. Dusmas, bēdas vai vēl kaut kas – tas viss ir pārejošs. Galvenais, lai esi laimīgs. Man liekas, ka tāpat ir arī ar mīlestību – mīlestībā ir jādzīvo. Tas, ka mēdz būt strīdi, balss pacelšana vienam uz otru vai uz bērniem, – tā tas gadās. Tā ir dzīve. Bet pāri tam visaptveroša ir mīlestība.