"Šaubījos, vai vēlos būt tik vaļsirdīga" - Māra Upmane-Holšteine atklāj 10 interesantus faktus par sevi

1. Šaubas ir klātesošas vienmēr

Grāmata ir ļoti atklāts, pat atkailinošs stāsts par Māras dzīvi, viņas sajūtām, pārdomām un piedzīvoto. Pat pēc tam, kad tika izlemts – jā, grāmata būs, Māra tik un tā šaubījās, vai tā tiešām būtu jāizdod, vai viņa vēlas būt tik vaļsirdīga, teju kaila iznākt publikas priekšā. “Es šaubījos, vai tiešām gribu to sev nodarīt… Viens ir tad, kad par tevi raksta mediji, kas cits – ja tu to izdari pats, jo tas apaug ar kritiku un komentāriem un paredzēt publikas reakciju nav iespējams.”

2. Grāmata “uzrakstījās” netīšām

Tā patiešām bija! Māra sāka apmeklēt radošās rakstīšanas kursus, lai labāk sagatavotos Astro'n'out septītā albuma dziesmu tekstu rakstīšanai un paraudzītos uz rakstīšanas procesu no citas prizmas. Būdama apzinīgs kursants, viņa aizrāvās un, turot līdzi citiem, apzinīgi pildīja visus uzdevumus. “Un tad es sāku spēlēties ar terminu “grāmata”…

3. Pusotrs gads – tieši tik ilgi grāmata tika rakstīta

Māra centās rakstīt katru dienu, taču bija arī periodi, kad iestājās radošā krīze un viņa uz mēnesi vai pusotru padevās. “Rakstīju pa posmiem, izmantojot taimera jeb Pomodoro tehniku. Tā darbojas sekojoši – uzliec taimeri uz 25 minūtēm un raksti, neapstājoties un ļaujoties domu plūsmai par tēmu. Drīkst apstāties un apdomāt teikumus, bet nevar pārlasīt uzrakstīto un to rediģēt. Šī tehnika bija raitās rakstīšanas noslēpums, kas ļāva īsā laika posmā tikt pie diezgan liela teksta apjoma, ko pēc tam rediģēt un gluži kā puzli bīdīt kopā.”

4. Grāmatas iznākšana ir vienlaikus priecīgs un arī skumjš notikums

“Pusotra gada laikā rakstīšana kļuva par ļoti foršu rituālu, kuru vakaros patiešām izbaudīju. Tas bija laiks ar sevi un savām domām,” atceras Māra un piebilst, ka paspējusi ar šo procesu sarast, tāpēc tagad, kad grāmata jau nonākusi pie lasītājiem, ir mazliet skumji, ka nav vairs jāraksta.

Pēc grāmatas iznākšanas Māra gribēja to izlasīt vēlreiz, taču nespēj. “Tiku līdz otrajai nodaļai un sapratu – nē, šobrīd vēl neesmu gatava to lasīt ar distancētu skatienu. Man sāk likties, ka nevajadzēja rakstīt to un vēl kaut ko… Tā ir mainīgā sajūta par tekstu, kas ietver daudz privātas informācijas un personīgu pārdomu, kuras tu nevēlies katru dienu cilāt pats un ne katru dienu esi gatavs stāstīt citiem.”

5. Ar pirmo šāvienu sapņu profesijā

Darīt savu sapņu darbu, nenoliedzami, ir privilēģija, un Māra ir viena no tiem laimīgajiem, kas ar pirmo šāvienu ir trāpījusi mērķī. Tomēr arī viņa ir sev uzdevusi jautājumus par to, vai ir īstajā vietā, vai ir vērts turpināt un vai tas joprojām ir viņas sapnis. Rakstot grāmatu, Māra secinājusi, ka daudzi nemaz nezina, ko grib darīt, nav nodefinējuši savu sapni. “Man ir paveicies, un es to uztveru kā lielu veiksmi.” 

6. Būt uz skatuves un dziedāt ir vieglāk nekā uzrakstīt un izdot grāmatu

Māras gadījumā – pavisam noteikti! “Uz skatuves esmu 20 gadus, un kopā ar Astro'n'out esam uzstājušies lielākām un mazākām auditorijām, arī tādām, kur neesam vakara gaidītākie mākslinieki, un protu tikt ar to galā. Taču grāmata ir ārpus manas komforta zonas. Es biju tik ļoti uztraukusies grāmatas prezentācijā un nobijusies, kā pasaule reaģēs. Esmu pārsteigta, ka cilvēki lasa un viņiem patīk, un neviens nenāk klajā ar savu, iespējams, citādo interpretāciju par kādreiz notikušo. Protams, tas liekas pārspīlēti, jo nekā tāda jau tur nav, bet man bija ļoti bail saņemt publisku nosodījumu. Nu šīs savas bailes esmu vinnējusi!”

7. Grāmatas panākumu atslēga ir godīgums – cilvēki to novērtē

 “Atklātība ir izrādījusies neticami atbrīvojoša pieredze, un to respektē arī citi. Tu esi godīgs, un, pat ja citi tev nepiekrīt, viņi nav gatavi tev sist, jo apzinās, ka esi atklājies kails un trausls,” spriež Māra un piebilst, ka ļoti uzmanījusies, lai nesāktu audzināt, teikt, kā ir pareizi. “Daudzi blogeri raksta – “šo grāmatu nevar vērtēt ar zvaigznēm, jo tas nozīmē vērtēt cilvēka dzīvi”. Man tas patīk. Šajā teikumā jūtu pietāti pret to, ka tā ir mana pieredze un pārdomas, kuras var rezonēt un tikpat labi būt vienaldzīgas, bet vērtēt – tās ir labas vai sliktas, ir tāpat kā vērtēt cilvēka dzīvi,” rezumē Māra.

8. Māras vīrs, mūziķis Goran Gora, īstajā vārdā Jānis Holšteins-Upmanis, grāmatu nav izlasījis

“Vīrs izlasīja pirmās četras nodaļas. Un tad mēs sastrīdējāmies… Katru nodaļu devu lasīt atsevišķi, un mums bija daudz labu sarunu un diskusiju. Viņš tobrīd mācījās dramaturģijas kursos un sprieda par to, kā tēlu vajadzētu attīstīt dramaturģiski, savukārt es – kā uz to paskatīties no dažādām perspektīvām. Un tad vienā brīdī viņš teica – tas ir tavs darbs, tev jāizlemj pašai… Sapratu, ka tās atkal ir manas šaubas, kas pieprasa apstiprinājumu no kāda cita, un man ar tām jātiek galā. Jānis ir izlasījis pa fragmentam no katras nodaļas, un man šķiet – viņam ir pilnīgi skaidrs, ko es ar šo grāmatu esmu pateikusi. Zinu, ka viņš to noteikti izlasīs, tiklīdz būs brīvāks brīdis.”

9. Bjērna Natthiko Lindeblāda autobiogrāfija "Varbūt es maldos" iedvesmoja Māru pabeigt savu grāmatu

Uzsākot lasīt šo stāstu par mūku, kurš 17 gadus nodzīvoja klosterī un pēc atgriešanās Zviedrijā nonāca savas dzīves zemākajā punktā, jo izrādījās laicīgajā dzīvē neiederīgs, gaidīja zelta atklāsmes. Taču vienīgā atklāsme, kas vijas cauri visai grāmatai, ir “varbūt es maldos”.

Ja sākumā man tā šķita tukša frāze, tad, izlasot grāmatu, es sapratu, ka tā ir viena no dzīves patiesībām, jo tā tiešām ir – katrā konfliktā es esmu pārliecināta par savu taisnību, bet varbūt es maldos? Man dzīvē ir jādara šis darbs, bet varbūt es maldos? Kad sāc uz pasauli raudzīties šādi, tu kļūsti pieņemošs. Varu atlaist emocijas, jo varbūt es maldos. Tas ir atbrīvojoši, jo tu pieņem, ka, iespējams, visu vēl nezini. Šī grāmata man deva atļauju šaubīties. Man visu laiku likās, ka man savas šaubas ir jāuzvar, bet beidzot es sapratu, ka man tās vienkārši jāpieņem. Grāmata iedrošina turpināt šaubīties un turpināt darīt.

10. Grāmata ir Māras izlīgums ar pagātnes pieredzēm

“Tas ir izlīgums ļoti daudzās formās. Esmu piedevusi sev, cilvēkiem, uz kuriem es esmu bijusi dusmīga un no kuriem esmu sāpināta, un arī dzīvei. Es biju ļoti apvainojusies uz dzīvi pēc Ezras slimnīcas posma, un, iespējams, man vajadzēja to norakstīt, izanalizēt un izvērtēt. Gaidīju kādu tiešāku atbildi, kāpēc šī pieredze man bija vajadzīga, ko tā man dod. Es visu laiku to prātā šķetināju, bet atbilde nenāca. Sapratu, ka varbūt tas ir okei, ka lielākas atbildes nemaz nav, jo šī pieredze lika uzdot jautājumus. Varbūt tāpēc ir šī grāmata. Arī pēdējā nodaļa ir ar atvērtiem jautājumiem, jo es neesmu gatava kādu mācīt, sniegt gatavas atbildes, kā ir vai kā jābūt.”