Drīz mājasdarbus labos mākslīgais intelekts. Pētniece Dace Namsone par skolotāju deficītu Latvijā un vecāku lomu

“Skola 2030” izraisījusi daudz diskusiju gan skolās, gan sabiedrībā. Latvijas Universitātes vadošā pētniece un Starpnozaru izglītības inovāciju centra vadītāja Dace Namsone kopā ar Starpnozaru izglītības inovāciju centra komandu veikusi pētījumu par to, kāda tad īsti ir šī tik bieži aprunātā 21. gadsimta izglītība un kādi praktiski soļi jāveic, lai tā kļūtu par Latvijas realitāti.

Iemācīties mācīties

“Redzam, ka ļoti strauji mainās profesiju spektrs – ļoti maz ir atlicis profesiju, kurās mums ir tikai jāizpilda komandas. Tas nozīmē, ka mācību procesā skolēnam ir jāiemācās domāt, iedziļināties, pašam mācīties un saprast, ko un kāpēc nepieciešams mācīties,” atklāj pētniece Dace Namsone. Nemitīgās tehnoloģiju attīstības dēļ cilvēkam mūsdienās kļūst arvien grūtāk uzturēt nepieciešamo zināšanu līmeni. Tā kā mācības neapstājas ar skolas vai augstskolas pabeigšanu, jebkuram ir svarīgi saprast mācīšanās pamatbūtību.

Jaunais izglītības modelis ir tendēts uz zināšanu procesa, ne konkrētu komandu apguvi. Pavisam vienkāršiem vārdiem runājot, tas nozīmētu, ka skolēnam tiek iemācīts, ka makšķere ir nepieciešama makšķerēšanai, kas savukārt ir likumsakarīgs process, lai tiktu pie zivs.

Līdzšinējās mācību metodes vairāk ir fokusējušās uz galarezultātu, piemēram, kādu konkrētu formulu apgūšanu, nevis pašu procesu, kā pie formulas nonākt un kāpēc viss formulas atvasināšanas process ir svarīgs. 21. gadsimta izglītība paredz, ka jebkuras skolā gūtās zināšanas palīdzēs orientēties citās dzīves situācijās un nonākt pie risinājuma, balstoties uz pagātnē gūto pieredzi. “Runa ir par to, kā praksē izmantot gūtās zināšanas. Zināšanas par to, kā labāk mācīties, sniegs izpratni par to, kā rīkoties, arī tad, ja cilvēks nezinās, ko darīt,” D. Namsone paskaidro.

Skolotāju deficīta sekas

Tomēr lielākā Latvijas izglītības reformas problēma ir vispārējs skolotāju deficīts. Bieži vien tas arī ir galvenais iemesls, kas rada vecāku dusmīgos komentārus sociālajos tīklos un neizpratni par mācību saturu – bērns līdz galam neizprot apgūstamo vielu un jautā, kāpēc viņam tāda jāapgūst, taču skolotājs nespēj uz šo jautājumu atbildēt, jo pašam trūkst nepieciešamā skaidrojuma. Tā kā apgūstamās prasmes strauji mainās, no skolotājiem nereti tiek sagaidītas prasmes un zināšanas, kādu tiem vēl nav.

Ņemot vērā dažādo skolotāju sagatavotību, var būt situācijas, kurās vecāku sašutums ir pilnīgi adekvāts. Lai gan lielākajā daļā gadījumu, kad bērns kaut ko nesaprot, visticamāk, kaut kas būs paslīdējis garām pašam bērnam, arvien vairāk pieaug skolotāja individuālā ietekme uz mācīto materiālu – paši skolotāji ir tie, kas veido šos jaunās izglītības modeļa materiālus, balstoties uz savu personīgo pieredzi. Taču šos materiālus tālāk izmanto arī skolotāji, kam konkrētās pieredzes nav bijis, kritizē šos materiālus un līdzi uzkurina arī bērnu vecākus, visām nesaskaņām atspoguļojoties tieši bērnu izglītības kvalitātē.

Mākslīgais intelekts – palīgs, nevis bieds

Kamēr daudzviet pasaulē notiek spraigas diskusijas par to, kādas pārmaiņas nesīs mākslīgā intelekta pieejamība, D. Namsone uz to raugās pozitīvāk, sakot, ka mākslīgais intelekts būs lielisks palīgs skolotājiem un arī skolēniem. Lai gan šobrīd lielākais fokuss ir vērsts uz ChatGPT un tā sniegtajām iespējām izveidot, piemēram, domraksta saturu, nemaz nepiepūlot savas smadzenes, D. Namsone uzskata, ka nākotnē, kad pieejamāka būs arī virtuālā realitāte, skolotājam būs daudz vienkāršāk bērniem izskaidrot dažādas šobrīd līdz galam praktiski neizprotamas tēmas. Taču jau ātrāk popularitāti piedzīvos adaptīvā mācīšanās, kuras ietvaros bērns mācās kopā ar mākslīgo intelektu. Mākslīgais intelekts talkā nāks arī pašiem skolotājiem – tas palīdzēs ātri un efektīvi labot skolēnu darbus.

Vecāku loma 21. gadsimta izglītībā

Kā skolēna mācību procesā var palīdzēt vecāki? “Netraucēt skolotājam strādāt,” D. Namsone nosmaida. Vecāku svarīgākais pienākums ir sadarboties ar skolotāju un palīdzēt bērnam atrast pareizo motivāciju mācībām. Pandēmijas laikā secinājām, ka bērniem ir ārkārtīgi grūti sevi motivēt mācīties vienatnē. Tādēļ vecākiem ir bērniem pastiprināti jāskaidro, ko nozīmē mācīties un cik liela vērtība ir apgūt kaut ko jaunu. “Ja mēs pieradinām bērnu, ka jāmācās, lai iegūtu labu vērtējumu, pamatskolā sākas problēmas, jo vēlamo vērtējumu ir grūtāk sasniegt,” viņa papildina. Bērnam ir jāizjūt atbildība pret sevi un savām nākotnes zināšanām, lai sasniegtu nepieciešamo rezultātu, nevis jārēķinās ar sodu vai atalgojumu par konkrētas atzīmes iegūšanu, un tur lielu lomu spēlē tieši ģimenes atbalsts un vērtības.

Nākamreiz, kad pašķirsti bērna mācību grāmatu un ieraugi, ka bērni tagad mācās kaut ko tādu, kas mūsu laikos vispār nebija aktuāls, pirms rakstīt sašutuma pilnas vēstules draudzenēm, aprunājies ar pašu bērnu. Varbūt viņam skolā jau ticis izskaidrots, kāpēc šis materiāls būs nepieciešams viņa nākotnei un tālākai attīstībai. Ja ne, nākamajam zvanam būtu jābūt attiecīgajai skolotājai – vai viņa ir informēta par konkrētā satura mērķi. Ja arī skolotājai atbildes nav un viņa tikai pacietīgi pasniedz visu grāmatas materiālu, neiedziļinoties satura būtībā, ir laiks attīstīt dialogu ar skolu, lai meklētu iespējas izglītot un motivēt skolotājus. Galu galā skolotāju, vecāku un skolas galvenā misija šajā jautājumā ir nodrošināt bērnus ar kvalitatīvu un konkurētspējīgu izglītību. Tikai komunicējot un risinot radušās problēmas, mēs kopīgiem spēkiem varam radīt kvalitatīvu mācību vidi un nākotni Latvijas bērniem.