Psiholoģe ar lāčiem kā terapijas palīgkomandu. Zigrīda Lukša atklājusi ļoti interesantu metodi

Kāds labvēlis pagājušajos Ziemassvētkos bija izrotājis Ropažu baznīcu ar kristāla lustrām un putniem, skanēja lūgšana “Ave Maria”, dievnama solos sēdēja ne tikai cilvēki, bet arī ap 30 līdz 40 spēļu lāču.

Pārsteigums Ziemassvētkos

“Es arī tvēru šo noskaņu un reizē vēroju cilvēkus. Viņi apbrīnoja kristāla skaistumu  un  komunicēja ar lāčiem. Ja ļaudis atnāca kopā ar ģimenēm, tad lāči bija kā rotaļlietas, ja cilvēks atnāca viens, tad daudzi nosēdās lācim blakus, un, manuprāt, tas kļuva par domu un sarunu biedru. Lāči kalpoja baznīcā no Ziemassvētkiem līdz pat 10. janvārim. Visu to redzot, es jautāju Ropažu draudzes locekļiem: “Ko lāči darīs pēc Ziemassvētkiem?” Atbilde bija, ka neesot zināms,” atceras Zigrīda.

Redzot, kā cilvēki komunicēja ar lāčiem, psiholoģe sapratusi, ka tie ir terapeitiski, iepazīstinājusi draudzi ar sevi, izskaidrojusi, ka strādā ar vardarbībā cietušiem bērniem  un varētu dot lāčiem darbu. Baznīcēni vispirms sazinājās ar dāvinātāju un tad piezvanīja, ka varot braukt pēc lāčiem. “Man bija atstāta vesela lāču ģimene! Tā tagad dzīvo kabineta uzgaidāmajā telpā – sagaida atnācējus, bērni ar tiem spēlējas, dažreiz ienirst lāču mīļumā un mierā, pieaugušie sildās. Kad bērni dodas skolēnu brīvlaikos, daži lāči tiek ņemti līdzi uz mājām,” priecājas Zigrīda.

Veikals, kur Billei iepirkties

Līdzās psiholoģes prakses vietai Vārnu ielā 6 atrodas dzejnieces un rakstnieces Vizmas Belševicas māja, kur arī uzņemta spēlfilma “Bille”. Vārnu ielā 8, kur ir psiholoģes kabinets, bija iekārtots pārtikas veikals, uz kuru Bille dodas iepirkties.

“Man bija vairākas sarunas ar filmas mākslinieci Ievu Romanovu. Viņi bija ļoti priecīgi, ka varēja filmēt tajā pašā pagalmā, kur augusi mazā Bille. Pa īstam to māju, to seno bruģi, pa kuru meitene savulaik skraidījusi un devusies arī uz veikalu iepirkties. Billes pagalma dziļumā ir īstā Rīgas vēsture,” saka Zigrīda.

Kopš filmas uzņemšanas pagājuši jau septiņi gadi, bet viņa vēl aizvien atceras, ka piecu minūšu epizodes dēļ mākslinieki un butafori strādāja divas nedēļas un veikals pastāvēja, iespējams, tikai piecas stundas.

Gar visu sienu bija  veikala plaukti, tos vajadzēja piepildīt ar preci kā īstā bodē. Maizi sponsorēja, bet burku un kārbu, kas bija aplīmētas ar 1939. gada preču zīmēm, vajadzēja tik daudz,  ka pietrūka, un filmas veidotāji sadraudzējušies ar dzīvnieku patversmi, kas uzdāvināja šos rekvizītus.

“Redzot lielo ieguldīto darbu, es  Ievai Romanovai prasīju: cik tas viss būs filmā? Viņa atbildēja: paldies dievam, Bille uz veikalu dodas divreiz! Filmas veidotāji mani ieveda arī Billes dzīvoklī, kurā bija radīts tā laika interjers. Es vēlos izrādīt cieņu gan Vizmai Belševicai, gan filmas veidotājiem. Manā kabinetā tagad ir redzamas Jāņa  Deinata fotogrāfijas, kas uzņemtas “Billes” filmēšanas laikā,” priecājas psiholoģe.

Darbs ar ukraiņiem

Zigrīdai kā psiholoģei jāstrādā ar ļoti dažādām problēmām. Viņa parāda dekoratīvu, nelielu saulespuķes ziedu, tas nozīmē, ka klientu vidū ir ukraiņu bēgļi. Pirms tam domājusi, ka  būs daudz konsultāciju par bailēm no nāves, bet par to nerunājot, viņiem karā neviens tuvinieks nav gājis bojā. Dažiem miruši vecāki, bet slimnīcas apstākļos, aprūpēti. Ukraiņu sievietes maz runājot tieši par karu, un tas ir saprotami, tāds ir psihes aizsargmehānisms.

“Kad sākās šis briesmīgais karš, es pati pieteicos, ka vēlos strādāt ar ukraiņiem. Mans pirmais klients bija puisis, kuram tobrīd vajadzēja pabeigt devīto klasi. Pirmā tikšanās bija ar viņa māti, sarežģīts dzīvesstāsts, un sieviete bija ļoti satraukta. Domāju, kā būs tālāk konsultācijās? Nē, puisis bija ļoti reāls, mierīgs un stabils, mums notika ļoti interesanta saruna,” atminas psiholoģe, kura izmanto smilšu terapiju.

Jaunietis atzinis, ka iesākumā ticējis abiem prezidentiem – Putinam, ka neuzbruks civiliedzīvotājiem, Zelenskim, ka armija ir spēcīga un kara nebūs. Cerība nepiepildījās, dēls kopā ar māti izbrauca no Ukrainas otrajā dienā pēc kara sākšanās. Dodoties ārā no valsts, šāviņi krituši abās pusēs ceļam.

“Jaunietis manā kabinetā nerunāja par karu, bet par to, kā iekļauties šejienes sabiedrībā, klases kolektīvā, kā apgūt mācības, jo latviešu valodu neprot. Viņš bija priecīgs, ka viņu pieņēma skolā, pabeidza devīto klasi, vēlējās apgūt profesiju, lai nākotnē strādātu  uz kuģa, un bija neizsakāmi priecīgs, ka tas izdevās. Arī visas viņa smilšu bildes ir ļoti darbīgas: darboties, darboties, darboties! Es ukraiņus konsultēju krievu valodā, bet man reizēm pietrūkst kāda vārda. Puisis tādā gadījumā  izņēma savu mobilo telefonu un sameklēja nezināmo vārdu,” stāsta Zigrīda.

Pēkšņi vairs nav nekā

Viņa konsultējusi arī vairākas ukraiņu bēgles. “Sākumā ir liels satraukums kā šeit atrast darbu, viņas jūtas ļoti nestabili. Jauna sieviete, māmiņa ar diviem bērniem, runāja par to šoku, kādu izjūt, bet par personiskām lietām, ne karu. Viņa bija apmierināta ar dzīvi Ukrainā – dzīvoklis, bērniem bērnudārzs, strādāja par skolotāju. Un pēkšņi nav vairs nekā! Viena ar bērniem Latvijā. Tagad sievietes dzīve ir sakārtojusies, viņa strādā viesnīcā par istabeni. Tas, protams, nav viņas izglītībai atbilstoši, taču ir darbs, kuru var savienot ar bērnu  vajadzībām.”

Kāda sieviete sacījusi – es dzīvoju savas dzimtas mājā, vari no tās iziet ar vienu mugursomu plecos, jo skaidrs, ka nevari ņemt līdzi koferus, labi, ka pats vēl tiec vilcienā. Ar dziļu pateicību bēgļi no Ukrainas  runājot par Latvijas cilvēkiem, kas palīdzējuši, gan dodot pajumti, gan darbu, saziedojuši apģērbu un saimniecībai nepieciešamas lietas.

Ļoti liela motivācija

“Kad ukraiņi šeit dabū darbu, konsultācijas neatšķiras no tām, kādas ir ar Latvijas iedzīvotājiem. Galvenokārt kā iekļauties darba kolektīvā. Vienai klientei ir interesants stāsts, ka šeit atrada darbu firmā, kas šuj tautastērpus dziesmu svētkiem. Sieviete prata šūt, Ukrainā piederējis šūšanas salons. Viņa teica: cik jums te viss niansēti, katram novadam savs tērps! Ukrainā tā neesot, bet viņa domājot, kad beigsies karš, Ukrainā arī atdzims tautas tērpu ražotnes,” psiholoģe dalās vēl vienā pieredzes stāstā.

Darba kolektīvs ukrainieti uzņēma ļoti labi, tomēr sieviete atzina, ka brīvdienas, ja paliek pilnīgi viena, ir emocionāli smagas. Viņa centusies, kopā ar paziņām braukusi ekskursijās uz Siguldu, Ogri, citur, iemīlējās Latvijā, tās dabā.

Karš šīs sievietes ģimeni izšķīris, meita dzīvo Vācijā, pati Latvijā, bija ļoti priecīga, ka, šeit strādājot, varēja iekrāt tik daudz naudas, lai meitu aicinātu ciemos uz Latviju un parādītu mūsu krāšņo zemi.

Zigrīda par ukraiņu klientiem var teikt tikai labus vārdus – ir strādāt griboši, prasīgi pret sevi, pārdzīvo, ja kas neizdodas. “Ļoti liela motivācija strādāt, viņi to dara pēc labākās sirdsapziņas un ļoti pārdzīvo aizrādījumus. Es gan viņus cenšos mierināt, ka ideāli neesam neviens.”

Tēt, ej projām...

Zigrīdai ir līgums ar Rīgas Sociālo dienestu, viņa rehabilitē  vardarbībā cietušos bērnus. “Ir sievietes, kuras ļoti ilgi cietušas no vardarbības, un, kā viena no viņām man stāstīja, pat divgadīgais bērns, sēžot uz poda, teicis: tēt, ej projām! Taču šīs sievietes turpina ciest un cerēt, ka viss var mainīties uz labo pusi. Tagad, kad notiek ilgstošs tiesāšanās process, nožēlo, ka tik daudz gadus dzīvojusi kopā ar varmāku,” novērojusi psiholoģe.

Vecākiem šķiroties, vissmagāk parasti cieš bērni, jo mīl abus. Lukšas praksē bija gadījums, kad māte daudz lietojusi alkoholu un tēvam bija jāveltī ļoti daudz pūļu, lai no dzērāju midzeņa izvilktu 15 gadu veco meitu.

“Tēvs  nodrošināja labus apstākļus meitas dzīvei pie sevis, viņam šķitis, ka viss ir labi. Es, strādājot ar smilšu terapijas metodi,  bērnus neizjautāju par viņu sāpīgajām problēmām, bet viņiem ir iespēja simbola veidā izlikt  savu pārdzīvojumu smilšu kastē – pēc tā redzēju, cik ļoti viņa ilgojas pēc mātes. Kad pajautāju par māti, viņa sāka raudāt un atklāja, ka katru vakaru un nakti raudot par māti, bet tēvs to nezina. Kad pateicu tēvam, viņš tam neticēja un atbildēja, ka meita esot aktrise,” vēl viens gadījums no psiholoģes prakses.

Zigrīda bieži saskaras ar drūmām situācijām, tomēr reizēm ir vienkārši neizpratnē: “Kā tas var notikt Latvijā mūsdienās, ka narkomānu midzenī dzīvo bērns? Attālu radu ziņojumi netika ņemti vērā, jo bija anonīmi parakstīti, pieaugušiem cilvēkiem bija bail atklāt savu identitāti. Tikai tad, kad narkomāns nokļuva cietumā, tiesībsargājošie dienesti ieraudzīja, ka kopā ar viņu dzīvojusi piecgadīga meitenīte. Par to man ir tiešām šoks. Tagad bērns saņēmis rehabilitāciju un dzīvo mīlošā ģimenē.”

Jūt dzimtas koka saknes

Savai ģimenei Zigrīda var un grib teikt paldies: “Mēs esam jau 19 – man ir četri bērni un deviņi mazbērni.” Vecākā meita daudz ceļo, kad runājušas par to, Zigrīda atklājusi, ka gribētu aizceļot pagātnē, pie senčiem, viņas aizraušanās ir izpētīt savas saknes.

Sākotnēji zinājusi tikai to, ka māte ir no Mazsalacas, dzimusi 1923. gadā mājā pie Tūteres ozola, netālu no Burtnieka ezera. Dzimtas koku pa mātes līniju izzināja un izveidoja radinieks Imants Cīrulis, un Zigrīdas sapnis piepildījās – apceļoja dzimtas vietas Burtnieka ezera apkārtnē.

“Kad es stāvēju Matīšu baznīcā pie altāra, tas bija svēts brīdis – šeit mani vecvecvecvecvecāki Jukums Pabriks un Trīne 1804. gadā precējās, un viņu dēls Libis Pabriks precējās ar Marietu 1842. gadā, pēc baznīcas grāmatām,” Zigrīda ir saviļņota. “Biju emocionāli ļoti aizkustināta un teicu savējiem – kad dzima bērni un mazbērni, jutu, kā dzimtas kokam aug zari, bet tagad jūtu, kā plešas saknes.”

Pie viņas pienācis baznīcas kalpotājs un atklājis, ka šim dievnamam  ļoti laimējies, jo visos laikos tā bijusi baznīca, arī kolhozu laikos te nav ierīkota, piemēram, noliktava.

Tālos rados Kārlis Skalbe

Zigrīda bijusi ceļojumā arī uz sava tēva Jāņa Espes dzimtas izcelsmes vietu – Gaiziņkalnu, šajā apkārtnē filmēts populārais televīzijas seriāls “Likteņa līdumnieki”.

Devušies ceļojumā arī uz Zigrīdas vīramātes dzimtas vietu Vecpiebalgā. Interesants moments – kārtojot dzimtas māju Vecpiebalgā, atradās Lizes Sarmules, dzimušas Skalbes, pase (dzimusi 1858 gadā). Varbūt rados dzejnieks un prozaiķis Kārlis Skalbe?

“Mans dēls piedzima 7. novembrī, mazdēls arī, un šis datums ir arī Kārļa Skalbes dzimšanas diena. Jābrauc uz viņa muzeju skatīties!” izlēmusi Zigrīda. “Muzeja darbiniece pārsteigta: visi Skalbes radi ir apzināti. Izrādījās, mūsu dzimtas koks ir ar dziļākām saknēm. Pētot uzzinājām, ka Kārļa Skalbes vectēvs Jānis Skalbe (dzimis 1806. gadā) un mana vīra mātes vecvecvectēvs Pēteris Skalbe (dzimis 1793. g.) ir bijuši brāļi. Ticu, ka, pētot dzimtas koku, gaida vēl daudz pārsteigumu,” pārliecināta ir psiholoģe Zigrīda Lukša.