Pētera Šneidera sirdslieta ir senu ēku atjaunošana: "Ļoti lepojos ar Kuldīgu"

Pasauli Pēteris ieraudzīja Ventspilī, jo Kuldīgas dzemdību nodaļa 1984. gadā bija remontā. Ja vien slimnīcā viņu nesajauca ar kādu citu, Pēteris drīz vien nonāca pilsētā, kas kļuva par visu viņa dzīvi. “Ja uz ielas būs kāda šmuce, es atkritumus pacelšu, iebāzīšu kaut vai kabatā un pēc tam izmetīšu. Ja kāds pilsētā taisīs sūdus, noteikti dabūs iekšā. Man nav vienaldzīgs tas, kas notiek Kuldīgā. Tā ir kā mana sēta, mans pagalms. Esmu ar to saplūdis. Nekur uz pasaules nav skaistākas vietas.” 

Nav ne augšas, ne lejas

Kur slēpjas Kuldīgas šarms?

Vecajā pilsētas daļā un cilvēkos. Mūsu ir maz, mēs visi cits citu pazīstam, esam pilsētas kodols. Pamanījāt, ka vecā apbūve ir ne tikai ar vēsturi, bet arī ar dvēseli?

Jā, protams! Tu bieži aizrādi, ja kāds uzvedas ačgārni? 

Uz nejēdzībām norādīt iznāk bieži. Nu, piemēram, tu taču nečurā gultā – tu aizej uz tualeti. Tāpat ir ar pilsētas vidi. Dažkārt pietrūkst sapratnes, jo šķiet, ka tas, kas notiek aiz loga, tevi neskar. Kā var neskart? Kas tu tāds esi, ja tev ir vienalga?! Lepnums par savu pilsētu daudziem parādās tikai ar laiku. Es pats ļoti lepojos ar Kuldīgu. 

Daudz ceļoju un vienmēr ar prieku visiem stāstu, ka esmu no Kuldīgas. Piemēram, Indijā rādu kartē, kur tā atrodas. Indieši apjauš, ka tas ir Eiropā, bet Latviju nezina. Arī Dubaijā nav intereses par mūsu valsti un manu pilsētu.      

Kāds ir tavs bizness, ja ļauj nopelnīt tik daudz, lai ieguldītu pilsētas attīstībā?

Nodarbojos ar mazo būvniecību. Man nepatīk jēdziens celtniecība – tas ir tāds notrulināts. Es varu palīdzēt piepildīt sapņus par ēkām un ne tikai. Būtībā nodarbojos ar cilvēku iepriecināšanu. Var arī teikt, ka esmu gatavs izpildīt ikvienu kaprīzi par pasūtītāja naudu.

Kā tu nonāci līdz tādam darbības veidam?

Nejauši. 2001. gadā vēl strādāju veikalā, tad sapratu, ka nekādas izaugsmes te nebūs, taču būvniecībā būs. Sāku ar ķerras stumšanu. Pirmajā mēnesī objektā vācu papīrus un bēru maisos gružus. Nu jau rit divdesmit otrais gads, kopš man ir pašam savs uzņēmums. 

Tā ir atbildība gan par vidi, gan darbiniekiem.

Tieši tā! Tāpēc jau man ir sirmi mati un sirma bārda. Tas ir ārprāts, ko tas viss ir prasījis, turklāt jāņem vērā, ka man nav izglītības. Vidusskolas 12. klasi nepabeidzu, mani atskaitīja.

Visu esmu panācis ar darbu un neatlaidību. Tu iedomājies, ka gribi to – kaut ko. Kā to dabūt gatavu? Jāgudro. Pamazām kapājos uz augšu, bet tas ir nosacīti, jo nav jau ne augšas, ne lejas. Protams, neiztiku bez izdegšanas. Iedomājies, man, puišelim, ir divdesmit darbinieku, visi par mani vecāki. Iedzīvojos veģetatīvajā distonijā. Tolaik jau vēl nezināja, kas tas ir, un par to nerunāja.

Tu ej, un tevi nes

Kā tiki pāri izdegšanas periodam?

Sāku meklēt atbildes, un ar to arī beidzās iepriekšējā dzīve. Sapratu, ka nevar tā būt – ar ķermeni viss ir kārtībā, bet sirds lec pa muti laukā un gribas sev uzmest striķi. Sāku pētīt, kas ir kas. Nonācu pie viena pirtnieka. Viņš mani mazgāja astoņas stundas. Atceros, ka gulēju uz lāvas, pēc tam sēdēju uz taburetes. Man visu laiku bija jāraud. Kad atbraucu mājās no pirtnieka, nedēļu nevarēju savirknēt teikumus. Tur piedzimu tāds, kāds esmu tagad.

Domā, tur, uz tās lāvas, distonija atkāpās?

Nē! Tur tu piedzimsti no jauna un atkod, kas ar tevi notiek. Tad nāca daudz jautājumu, domām par distoniju nebija laika. Nākamais solis – es sadraudzējos ar Juri Rubeni. Viņš man atklāja, kas ir meditācija, un to, ka problēma ir manī iekšā. Tas bija ļoti būtiski. Juris parādīja pāris virzienu, kurp man iet. Tas viss mani aiznesa līdz jogai, līdz hinduismam – indiešu pasaulei. Man bijuši vairāki skolotāji, kuri palīdzēja saprast, kas esmu un kāda ir pasaules kārtība. Lai kaut ko sasniegtu, ir jādara. Tāpēc tās nosacīti ir durvis, kas veras vaļā, un tad tu ej. Tu ej, un tevi nes. Tā ir uzticēšanās. Nekas nav neiespējams, tu jau nevari iedomāties to, kas neeksistē.

Minēji arī jogu. Vai joprojām praktizē?

Jā, jau gadus desmit, bet tas tā reglamentēti. Joga ir dzīvesveids. Patiesībā tā ir nevardarbība pret sevi, apkārtējiem, dzīvniekiem, dabu – pret jebko. Iedomājies, cik skaisti – lai Pēteris dzīvotu, nevienam nav jāmirst. Es nenogalinu dzīvniekus, lai būtu paēdis.

Ar ko aizvietoji gaļu?

Painteresējos par pākšaugiem, kas ir tepat degungalā. Bet nevardarbību un sevis mīlēšanu nevar pārdot, tāpēc tās nav populāras. Šajā dzīvesveidā parāvu līdzi arī sievu Ievu. Mums ir bērni Rēzija un Rūdolfs, kuri nekad nav dabūjuši gaļu, tātad nav ēduši miroņus. Tajā sarkanajā mājā, ko sauc par baznīcu, mūs ar Ievu salaulāja. Toreiz viņa teica, ka visu, ko vajag, darīsim kopā.

Tu esi luterticīgs?

Es nezinu. Nē. Ja kāds man prasa, kas ir Dievs, kur ir Dievs, es saku – tu šobrīd runā ar Dievu. Es esmu Viņš, tu esi Viņš – Dievs ir visur. Mēs visi esam Viņš. 

Kur un kā tu ceļo?

Es daudz braucu ar mocīti, pa Eiropu krustām šķērsām esmu izceļojies, ieskaitot Spānijas galu. Kad ar draugiem aizlidoju uz Indiju, močus noīrējām tur uz vietas. Ceļojumos parasti dodos bez ģimenes, tas ir svētais brīdis, kad viens no otra atpūšamies. Ceļojumā tu atbrīvojies no visa ikdienišķā, piepildi sevi un, kad atbrauc atpakaļ, esi cits cilvēks. Ieva arī ceļo viena. Kad viens no mums ceļo, mēs nesazināmies – nesazvanāmies, nesūtām bildes. Tā ir pilnīgi cita kvalitāte, es visiem ieteiktu to pamēģināt.

Ko redzēji un sajuti Indijā?

Tur biju otro reizi, kā jau teicu, šoreiz ar mocīšiem. Bija sajūta, ka esmu mājās. To nevar izstāstīt. Tur bija dzīvnieku staļļa smirdoņa, karstums, bet tajā pašā laikā tur virmo mīlestība, vieglums, gaisīgums, uzticēšanās, paļaušanās, plūšana... Indijā jutos droši un stabili. Es runāju tikai par sevi, jo mums grupā bija arī viena meitene, kura visas desmit dienas raudāja, jo nevarēja piedzīvoto sagremot. Indijā tu apgriezies ap savu asi un redzi visu – bagātību un nabadzību, dzīvos un mirušos. Kontrasts ir ārprātīgs, 44 grādu karstumā staigā govis, čurā, kakā – viss ir kopā. Kad tu to failu uzķer, jautājumu vairs nav. Vīrieši jau nerunā par tādām lietām, vai ne? Mīlestība. Varētu jau parunāt arī par mīlestību.

Ja nemīli pats sevi, par mīlestību nevar runāt

Ko vari pateikt par mīlestību?

Mīlestība ir tikpat vienkārša kā šī dzīve. Pats galvenais ir iemācīties cienīt un mīlēt sevi. Pēc tam arī var doties glābt pasauli. Ja reiz tu šeit esi, tas ir tavs uzdevums.

Vai tu sevi mīli jau kopš bērnības?

Labs jautājums. Paldies Visumam, jo laikam pats sevi vienmēr esmu saistījis ar mīlestību. Protams, īsta apzināšanās nāca ar gadiem, taču nav bijis tā, ka es sevi nemīlētu, jo esmu resns, tievs vai briļļains. Bērnībā man bija brilles, bet nebija sajūtas, ka neviens mani nemīl.

Varbūt tāpēc, ka tev bija labi vecāki?

Noteikti! Bez vērtējuma. Nevaru vecākiem ne pārmest, ne viņus slavēt. Es pats viņus izvēlējos. Nodarbojoties ar mīlas priekiem, viņi nevarēja iedomāties, ka iznāks tieši šāds Pēterītis. Man gan nācās ļoti ātri pieaugt, taču tas ir cits stāsts. Ģimene izšķīrās. Brālis aizgāja mācīties uz Rīgu. Es nezinu, ko nozīmē izrunāties ar vecākiem par pirmo mīlestību, pajautāt, kas ir sekss vai kā izpaužas mobings.

Arī par šķiršanos man neviens nepastāstīja. Reiz, kad pārnācu mājās, tēta vienkārši vairs nebija. Tieši tāpēc pats esmu kā izlobīts uz āru – es par to runāšu, un es visu teikšu. Manai mammai fakts, ka negribu neko noklusēt, iespējams, nepatīk. Taču šis ir mans teātris, un es esmu režisors. Nedomāju, ka pirms piedzimšanas manis nebija un ka pēc nāves manis vairs nebūs. Tu uzkrāj pieredzi, ko šodien sēj, to rīt pļauj. Tā ir pamatbūtība.

Neesi mēģinājis ieskatīties savās iepriekšējās dzīvēs? Ir skolas, kurās to māca.

Nē, mani absolūti neinteresē pagātne vai nākotne; tās neeksistē. Ja tu runā par pagātni, tad parādi man, kur tā ir. Tas pats arī ar nākotni. Kāpēc šajā mirklī, kas tev ir dots, tu nedzīvo tā, kā vēlies? Nekā cita jau nav, tikai tagadne. Tas ir tik vienkārši, ka tam nevar noticēt, vai ne?

Vai tu kā uzņēmējs esi piedzīvojis arī brīžus, kad nav ko ēst un nevar nomaksāt rēķinus?

Jā. Pa pakaļu esmu dabūjis, taču nekad nav bijis tā, ka nav galīgi nekā. Es uzskatu, ka arī sakaltusi rupjmaizes doniņa ir kaut kas. 2009. gadā, kad bija lielā krīze, dabūju pārdot daudzas lietas. Pirmais uzņēmums tā arī aizgāja, viss apstājās. Sasitu krājkasīti. Tā ir pieredze. Kādam liekas, ka tas ir brīdis, lai uzmestu striķi, citam varbūt dod iespēju apstāties. Tāpat kā kovids.

Starp citu, kā tev gāja kovida laikā?

Superīgi! Laiks it kā apstājās. Man bija prieks noskatīties, kā, pateicoties pandēmijai, draugs iepazīstas ar saviem bērniem un uzzina, kurā klasē viņi iet. Kāds pamanīja, ka viņam ir sieva un māja. Nevērtēju slimību kā tādu, bet tas apstāšanās brīdis bija tik svētīgs! Ceru, ka citi cilvēki arī noķēra to mirkli un piefiksēja, cik tas ir svarīgi. Bija skaisti noskatīties, kā vīrs ar sievu iet kopā pa ielu. Agrāk viņi nekad to nebija darījuši, jo ikdienas virpulī nekam nebija laika. Es kovida laikā pārkrāsoju visas sienas.

Arī pats saķēru kovidu. Starp citu, vēl nekad nebiju ceļojis tik daudz kā kovida laikā, kad visas robežas it kā bija ciet un ceļot nedrīkstēja vispār. Robežas nebija ciet – tajā sistēmā bija ļoti daudz melu! Kovidu atvedu no Spānijas, mēs tur bijām ar močiem. Atbraucu mājās un jutu – kaut kas nav kārtībā. Zāles es nelietoju, neesmu arī potējies. Nolēmu sevi pavērot. Pirmo dienu kārtīgi kāvos, pēc tam vēl kādas divas trīs dienas. Dzēru ūdeni. Tā sajūta bija elektriska, es teiktu, ka tas nebija īsti no dabas. Kādu nedēļu pavārtījos viens pats, tad jau pielaidu citiem arī. Nepotējos, jo uzdevu sev jautājumu, vai man to vajag. Neprasījās. Tu jau piedzimsti ar visām atbildēm. Cits jautājums – kā tikt tām klāt. Tu kaut kur aizej un tur dabū pa pieri. Tad atminies – man jau tā likās, ka nekur nevajag iet. Ja tā likās, kāpēc tad gāji? Viss ir tevī, tikai sev jāuzticas.

Gribas kaut ko atstāt aiz sevis

Runā, ka tu ļoti daudz laika, enerģijas un līdzekļu ieguldi Kuldīgas pilsētvides sakārtošanā.

Jā, es piedalos visu laiku. Vienā brīdī tu saproti – kas paliks aiz Pētera? Apmierināti klienti? Uzdevu sev dažādus jautājumus un sapratu, ka jārīkojas. Man patīk vecas lietas, un viss sākās ar mājām, proti, es restaurēju vecas, mazas mājiņas. Šī ēka, kurā sēžam, laikam ir vismazākā māja Kuldīgā. Tā bija ārkārtīgi sliktā stāvoklī. Ar zināšanām un tagadējo pieredzi būvniecībā nu Raiņa ielas mājiņā viss ir tā, kā tam jābūt – no nagliņām un krāsu izvēles līdz amatnieciski izstrādātiem dēlīšiem. 

Un kas atrodas restaurētajās mājiņās?

Vienā man ir ofiss, otrā dzīvo sievasmāte, vēl cita pagaidām stāv tukša. Viena mājiņa ir pieejama publiski – i’dille Raiņa ielā 19. Cilvēks var šo unikālo mājiņu, kuras pakājē plūst Alekšupīte, noīrēt uz vienu nakti vai nedēļas nogali, sajust pilsētu… Šī ēka un arī pārējās, kuras esmu atjaunojis, ir būvēta pirms vairāk nekā simts gadiem. Vērojot, kā top i’dille, cilvēki nesaprata, kas tur būs – kāds kiosks vai kas tamlīdzīgs. Iekštelpu dizains ir mans redzējums par to, kā savienot mūsdienīgo ar vēsturisko, ārpuse ir Alda Orniņa veikums. Viņš ir šī namiņa projektētājs un arhitekts, arī viņam bija interesanti. Te viss ir kompakts un miniatūrs, no visa ir pa druskai: dakstiņš, skārds, koks, apmetums...

Esmu ievērojusi, ka Kuldīgā pie daudzām privātmājām ir puķu kastes vai ļoti skaisti puķu podi. Vai tā ir tāda vietējās komūnas aktivitāte?

Domāju, tas veidojies neapzināti. Mums par kaimiņiem ir liels prieks – viņi skatās, ko dara citi, un arī paši sarosās. Notiek neapzināta, skaista sacensība, kas beigās rada kopējo skatu.  

Kas ir tas, kas tevi tracina vai šķiet nejēdzīgi?

Nejēdzīgs ir birokrātiskais ārprāts! Mēs nelietderīgi tērējam enerģiju tur, kur nevajag. Nesaku, ka nevajag likumus un noteikumus, jo, protams, vajag, bet mani kaitina nenormāli lielā birokrātija. Institūcijai tiek iedots budžets gadam, kurā jau ir ierēķinātas algas, tāpēc tu zini – vienalga, atnāksi uz darbu vai ne, sataisīsi sūdus vai ne, tev katru mēnesi tas tūkstotis būs. Ja kāds sataisa ziepes, no viņa atbrīvojas, nevis liek par izdarīto atbildēt. Tāpat notiek, ja atlaiž Saeimu.

Deputātus atlaiž, un viss! Kur ir atbildība? Kāpēc man kā uzņēmējam par visu jāatbild ar savu galvu, bet pārvaldes struktūrās retu reizi kādu karina pie zvana? Viņus vienkārši nomaina. Tagad par to, kas mani tracina. Mans draugs savulaik strādāja spēļu zālē. Ja kāds vinnēja tūkstoti, vinnētājs, protams, bija priecīgs bez gala. Bet no kurienes tas tūkstotis nāk? Kāds to ir zaudējis. Kāda sieva nav vīru sagaidījusi ar algu, kāds bērns nav paēdis. Ja sāk to visu šķetināt, saproti, ka tā nauda ir asiņaina. Tāpēc man šī joma izteikti riebjas.

Tu piedalies vēlēšanās?

Jā. Esmu piedalījies pilnīgi visās vēlēšanās un piedalīšos arī turpmāk. Tie, kas neaiziet un nenovēl, vispār nedrīkst vērt vaļā muti. Es no deputātiem varu prasīt atbildību, jo esmu par viņiem vēlējis. Nesaku, ka viss ir slikti un visi jāatlaiž. Pašu ievēlēti jau vien ir – tādi paši kā tu un es. Svarīgi, lai viņi saprastu, ka uzņēmēji dod darbu arī citiem, ka viņi ir par attīstību.

Kā tu domā, vai kuldīdznieku vidē tevi uzskata par dīvainīti?

Es noteikti esmu citāds. Vairāk vai mazāk visi mani zina, un es arī zinu visus. Man patīk godīga atvērtība. Es jau nesaku, ka tas ir līdz galam pareizi – visu, kas uz mēles, uzreiz spert ārā. Bet tā es jūtos brīvs.  

Tev ir svarīgi, lai cilvēki tevi saprot?

Būtu forši, ja citi saprastu. Taču tā ir mana problēma, ja man šķiet – vajag tieši tā! Ja tu esi piedzimis par apli, kā kvadrāts nenomirsi. (Smejas.)