Patiess mīlasstāsts. Sarmīte: "Veca mīlestība rūs... un kā vēl!"

Uzaugu Latvijas mazpilsētā, teiksim – Pilsētiņā. Jau pamatskolā patiku visiem puikām. Citu provinces skolniecīšu vidū izcēlos ar modernākajām drēbēm, firmīgākajām kurpītēm, smukākajām mugursomām, penāļiem un grāmatu vākiem, – sazin, kur vecāki to visu dabūja tukšajos septiņdesmito gadu veikalos?

Vidusskolas gados – jau lielpilsētā – manī iemīlējās puisis no vecākas klases. Tīšām saku “manī iemīlējās” jo tagad vairs neesmu pārliecināta, vai tas bija abpusēji. Bet toreiz – astoņdesmitajos – bijām viens stabils un skaists pāris. Arī Arņa vecāki nebija nekāds vidējais padomju proletariāts: tikko Arnim palika 18, viņš uz skolu braukāja ar žiguli, un tas tolaik bija ui, ui, ui! Vārdu sakot, abi bijām no viena „plaukta”.

Drīz pēc vidusskolas izlaiduma apprecējos. Ne jau ar Arni, kā visi radi un draugi bija paredzējuši. Pēc armijas arī viņš apprecējās – paņēma īstu skaistuli. Vēl pēc astoņpadsmit gadiem kādā privātā jahtklubā mēs atkal satikāmies un vēlreiz izrādījāmies vienā „plauktā” – man veiksmīgs privātbizness, Arnis starptautiskas kompānijas prezidents. Un sākās viss no gala... lai turpinātos astoņus gadus.

Tā tas sākās

Domājot par sevi, Arni un vīru Māri, secinu, ka mīlestība – tas ir ārkārtīgi eiforisks apzīmējums, ko bieži vien lietojam vietā un nevietā. Ja kādam tas ir tikai foršais sekss vai brokastis gultā – tā nav mīlestība. Arī tā nevar būt, ka katra nākamā nu tikai būs tā īstā mīlestība!

Jā, toreiz, savos septiņpadsmit, es Arni pametu, jo iemīlējos citā puisī. Ar Māri apprecējāmies pašā atmodas sākumā, kad katram, kas bija gana uzņēmīgs un pašapzinīgs, bija iespējas veidot savu biznesu. Mums izdevās – atradām pareizo nišu un priecājāmies, kā tā lieta iet. Bet kā jau daudzi, arī mēs 90.gadu otrā pusē piedzīvojām pamatīgu bankrotu. Pārdevām māju Pilsētiņā, pārcēlāmies uz dzīvokli, un no lieliem mīnusiem sākām visu no jauna,– ļoti lēnām, bet stabili kāpām uz augšu. Bērnu mums nav, tāpēc ģimenes biznesā abi bijām ielikuši visu savu sirdi.

Paralēlās dzīves paralelitāte

Mārim bija problēmas: kā alkohols, tā sievietes. Viņš patīk sievietēm, bet nav no tiem, kas var skaidrā prātā vienkārši pārgulēt. Kādas reizes trīs esmu nejauši uzskrējusi tam procesam: mūsu biroja atpūtas telpā, pirtī draugu jubilejā, mašīnā gaišā dienas laikā pie mājas...

Bija sajūta, ka sajukšu prātā,- ir bijis slikti ar sirdi viņa neuzticības dēļ, milzīgas sāpes pārdzīvotas. Esmu bēgusi no mājām nezināmā virzienā... Viņš man vienmēr lūdza piedošanu, teica: „Es pat neatceros, kāda viņa izskatījās.” Tas it kā nozīmē, ka neskaitās. Bet vai tāpēc man vieglāk ar to tikt galā?... Es vārdos vienmēr it kā piedevu, bet ar sirdi nē, un tā ir lielākā kļūda.

Ar neuzticībām ir līdzīgi kā ar sievietēm, kuras vīri sit: pirmo reizi sāp, trešo sāp, bet septiņpadsmitajā vai divdesmit septītajā reizē tā jau ir norma. Bija tikai divi gadījumi, kas nebija kā visi pārējie,- ar tiem es nespēju tikt galā.

Kad mēs iepazināmies, viņš jau divus gadus bija šķīries. Nebija nekāda naida, jo ģimeni es nebiju izjaukusi. Ar Baibu mums bija labas attiecības, un tā kā Māris bieži bija dzēris vai aizdauzījies, braucu pie viņu bērna, apdāvināju jubilejās, palīdzēju materiāli, ja viņiem gāja grūti.

Nešauboties saku: mīļotā cilvēka atgriešanās pagātnē ir visgrūtāk sagremojamā krāpšana

Reiz kārtējā bērna jubilejā biju bez Māra. Sēžam, dzeram ar Baibu šampanieti, un viņa pēkšņi saka: „Nezinu, vai man tev tas jāstāsta, bet es tomēr pateikšu. Veca mīlestība nerūs – Māris pie manis diezgan regulāri brauc pa naktīm.”

Lūk, tā ir nodevība! Tas bija pats briesmīgākais, ko mūsu laulībā esmu pārdzīvojusi. Man toreiz būtu gribējies, lai Māris liedzas līdz pēdējam, lai melo! Bet viņš neliedzās: “Ne jau nu regulāri, bet pāris reizes ir bijušas.” Kāda vairs starpība, cik reižu? …

Otrs gadījums sāpēja tāpēc, ka tas viņam bija pirmais skaidrā prātā. Salidojumā satika skolas laiku mīlestību, un tā viss sākās. Nešauboties saku: mīļotā cilvēka atgriešanās pagātnē ir visgrūtāk sagremojamā krāpšana. Jo tas vairs nav „tā gadījās”.

Likteņa ironija, ka tieši tad es satiku Arni un arī mums sākās romāns. Vai Māris zināja, ka man ir citas attiecības? Nē. Man rūpēja, lai vīrs neuzzinātu. Nepateicu visu līdz galam, bet arī nepinos melos. Paliku pie Arņa vienīgi tad, kad zināju – Māris ir ārpus Latvijas.

Arnis aizgāja no sievas drīz pēc mūsu tikšanās. Es no vīra nē. Ja tagad visu izanalizēju, redzu, ka man visu laiku atradās „iemesli”, kāpēc vēl un vēl neiet pie Arņa. Patiesībā tā bija pašas uzburta ainiņa, ka esmu iemīlējusies, ka Arnis ir mana īstā mīlestība. Mums bija lielisks sekss, kas, protams, nebija mazsvarīgi. Kad tā nekad agrāk nav bijis, tauriņi vēderā danco uz nebēdu. Šo tauriņu dēļ sabojāju dzīvi Arnim, nenormāli to sagandēju Mārim, varbūt arī sev.

Līdzīgi kā mums ar Arni, arī Mārim otrā sērija ar pirmo mīlestību vilkās diezgan ilgi. Toreiz domāju: „Redz, cik tālu mēs esam nonākuši, ka abi glābjamies pagātnē. Mēs jau vairs kopā tikai tirināmies.” Neredzēju jēgu tādai kopdzīvei un aizgāju no vīra – pusgadu bijām pašķīrušies. Viņš atkal pielūdzās un solīja, ka viss būs labi. Viņš tiešām cīnījās par mani, pārtrauca tās attiecības. Es pārtraucu tikties ar Arni.

Bet, ak, šī sievietes ziņkārība! Pēc gada ieskatījos vīra telefonā, un tur bija viņas īsziņas, apmēram tādas: „Spilvens joprojām smaržo pēc tevis. Skaitu minūtes līdz trešdienai.” Likās – dzīve apstājusies. Ak tā? Nu skaties, tu man! Atsāku tikties ar Arni un beidzot, pēc sešiem gadiem apsolīju, ka būšu ar viņu pavisam. Bija sajūta, ka ar viņu pēc savas stresainās dzīves iegūšu mieru.

Pats briesmīgākais, ka Mārim mana aiziešana bija kā spēriens no skaidrām debesīm – vēstule uz galda un viss. Tā bija salda atriebība; lai viņš izjūt, kā ir, kad ir nodarīts pāri! Likās, ka nevienā citā veidā viņš to nespētu saprast, tik pārliecināts bija par sevi. Aizgāju, nesaprotot, ka atriebība nav fundaments, uz kā var ko jaunu būvēt.

Pilnības… tukšums

Pirms pārvācos pie Arņa, nopirku Rīgā dzīvokli, - faktiski zemapziņā jau nodrošināju atkāpšanās ceļu. Kāds taču augšā raksta to scenāriju, kā citādi to izskaidrot? Aizgāju no vīra nevis pie cita vīrieša, bet uz savu Rīgas dzīvokli. Nebija tā, ka no vienas gultas pārlecu otrā – noteikti nē! Bet nebija arī tā, ka tajā brīdī domāju, ka kādreiz nākšu atpakaļ pie vīra. Taču pieļāvu domu, ka ar Arni nevarēšu sadzīvot, tas gan tiesa. Man jau sākumā šķita, ka mūsu attiecības pašos pamatos neveidojās tā, kā ir tad, kad tu notici savai sirdij. Tās nebija būvētas uz emocijām, uz kurām jābūvē kopdzīve.

Runājot par Arņa attieksmi pret mani, viņš darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai es būtu laimīga. Bet es kā mūžam nepiebarojamais vilks visu laiku raudzījos meža virzienā. Pilsētiņā palika draugi, bizness.

Dzīvojot ar Arni, šķita, ka sajukšu prātā

Man visu laiku par to bija jādomā. Tā arī Arnim vēlāk teicu: „Viss ar tevi ir ideāli, bet ne priekš manis. Priekš manis ir mana dzīve.” Vienkārši viņš nebija mans cilvēks. Diemžēl mēs bieži melojam paši sev,- uzburam vēlamo par esošo, neīsto par īstu. Fiziski izveidojam ainiņu, kur viss ir baigi forši, bet tai pat laikā dvēsele mirst. Dzīvojot ar Arni, brīžiem likās, ka es sajukšu prātā. Mums bija ļoti skaists dzīvoklis, ko abi kopā iekārtojām no nulles, bet es tur nejutos mājās. Sajūta bija tāda, it kā es būtu ceļinieks, kas kādā dzīves posmā apstājies šajā vietā, un zina, ka nebūs te vienmēr. Viņam es to pateikt nevarēju, nevienai draudzenei arī nē, jo visiem likās: tur taču tāda love! Lepnums arī milzīgs; kā gan es atzīšu, ka tikko mainījusi dzīvi, jau saprotu, ka esmu riktīgi aplauzusies. Bet nav jau runa par Arni, vaina nav viņā. Vaina ir manī un manās emocijās.

Ar Māri vienojāmies par šķiršanos, bet laulību nešķir pirms nav sadalīta manta. Tā nu pagaidām noformējām mantas šķirtību un noslēdzām laulību līgumu. Arī mūsu bizness nu bija inteliģenti sadalīts. Nosacīti, jo uz papīra jau var sadalīt pat bērnus, bet tas nenozīmē, ka tu par viņiem vairs nerūpēsies un nedomāsi. Pat būdama ar Arni, organizēju darba lietas, konsultēju Māri. Man tas rūpēja, un es par to domāju. Arnim visu laiku likās, ka to var nogriezt. Varbūt arī varētu, ja būtu bijusi īsta mīla. Mana vecā dzīve man bija tik svarīga, ka es nespēju pieņemt jauno.

Mārim mana aiziešana nenormāli sāpēja. Pat fiziski slimoja pirmo pusgadu. Dienām ilgi neizgāja no dzīvokļa un runājās ar suni. Domāju, ka viņš sajuks prātā. Vēlāk viņš teica: „Es katru vakaru raudāju spilvenā.” Tajā pat laikā, mums satiekoties, viņš vienmēr bija korekts. Nekad nav neviena slikta vārda bildis, lai cik nikns bija uz mani un Arni. Beidzot spējām sadzirdēt viens otru, mums veidojās dialogs. Pārspriedām pat kļūdas savā laulībā: kā būtu, kā nebūtu; ko tu man nodarīji un ko es tev.

Tajā pašā laikā Arnis... Bail atcerēties visu to zampu, kā viņš izteicās par Māri! Skaidri redzēju, ka Māris ir krietni inteliģentāks nekā Arnis – tieši apgriezti proporcionāli abu izglītības līmenim.

Cietsirdība ir noklusēšanā, nevis rūgtās patiesības pateikšanā

Ar Arni kopā dzīvojām pusotru gadu. Bija brīži, kad es it kā aizeju, it kā attālinos. Bija ļoti grūti pateikt tos vārdus: „Arni, problēma ir tā, ka es tevi nemīlu.” Tā ir drausmīga kļūda, ka mēs nepasakām īstos vārdus īstajā vietā un laikā, mēģinām kaut kā izlīferēties, it kā saudzējot otru cilvēku. Jāpasaka ātri, tieši un konkrēti. Cietsirdība ir noklusēšanā, nevis rūgtās patiesības pateikšanā. Šai ziņā es Arņa priekšā emu ļoti vainīga. Pat aizejot pavisam, es atkal mēģināju izlīferēties ar nepateikšanu līdz galam. Un cilvēks, kurš ar kaut ko ir pārņemts, dzird to, ko vēlas dzirdēt, nevis to, ko viņam saka. Ja es pasaku „varbūt”, otrs ir dzirdējis „noteikti”.

Atkal pārvācos uz savu Rīgas dzīvokli. Dažas dienas pēc tam abi ar Māri saņēmām pavēsti par tiesas sēdi mūsu laulības šķiršanā. Uz sēdi neaizgājām, jo dziļi sirdī ne viens, ne otrs negribējām šķirties.

Sev iecērtot asti bluķī

Kādus trīs četrus mēnešus pirms tam sāku apmeklēt psihoterapeiti. Līdz tam domāju, ka pati esmu gana stipra un gudra savos četrdesmit, bet izrādās, ka tā nemaz nav. Sākām visu šķetināt, un secinājām, ka mana lielākā problēma bija tā, ka vēlamo biju uzdevusi par esošo. Iemācījos atšķirt respektu no bijības vai cieņas; tāpat ar mīlestību no pateicības vai kaisles. Ir daudz dažādu līdzīgu terminu, un, kad tiec ar tiem skaidrībā, arī iesaistītie cilvēki rādās pavisam citā gaismā. Pret Māri man bija duālas jūtas. Kā vīrietis viņš man vienmēr ir fascinējis, bet izrādīju tieši pretējo: man tevi nevajag, varu aiziet! Kāpēc?

Vienā no terapijām mēs strādājām “ar piedošanu”. Tas bija kaut kas dievišķs! Sajutu, ka esmu Mārim piedevusi ar sirdi, ko vajadzēja izdarīt jau pirms entajiem gadiem, varbūt tad viss būtu pavisam citādi. Tas bija īstais pagrieziens, kas lika saprast, ka jābeidz sev melot! Jā, biju aplauzusies ne pa jokam, bet jābūt spēcīgam cilvēkam, lai to atzītu. Diemžēl mēs nemākam cīnīties par to, kas patiešām svarīgs, tai pat laikā šķērdējam sevi tur, kur nav pa īstam. Jā, es rīkojos nepareizi, aiziedama no vīra, bet bez tā es nezinātu, ko īsti gribu un kas esmu. Ja nebūtu lūzuma punkta mūsu attiecībās, tās nekad nebūtu tādas, kādas ir šobrīd.

Apzināti celt

Mana atgriešanās pie vīra notika ļoti dabiski. Kad tikko biju aizgājusi, vīrs lūdzās: „Nāc atpakaļ! Domāsim, kāpēc esam tik tālu nonākuši, meklēsim risinājumu.” Kad nācu atpakaļ, neviens man vairs nelūdzās, lai nāku, un es nelūdzos, lai ņem mani atpakaļ. Bija tā, kā notiek, kad satiekas pilnīgi sveši cilvēki,- ja viņiem ir lemts būt kopā, viss notiek. Mēs ļoti lēnām tuvojāmies, ilgu laiku mums nebija seksa. Īstenībā Mārim bija ļoti grūti atsākt ar mani mīlēties, iespējams, sekas jūtam vēl šodien.

Dažus mēnešus biju gan šur, gan tur – tad pie Māra, tad mājās, līdz attapos, ka viss jau notiek – es esmu tur, kur biju jau pirms kāda laika un nekas nav mainījies. Un pats briesmīgākais, ka to pusotru gadu ar Arni... Es to negribu atcerēties! Man tas periods ir kā izkritis. Es to uztveru kā mācību, kas man lika saprast sevi, saprast lietas, kas man ir pašas svarīgākās.

Tagad attiecības ir transformējušās citādās sajūtās un izpausmēs

Mēs ar Māri tagad esam pilnīgi citi cilvēki. Kādreiz varējām sakliegt viens uz otru, tagad – nē! Divu gadu laikā kopš atkal esam kopā, mēs viens otram nevienu pārmetumu neesam izteikuši, pilnīgi nevienu. Uzvedamies un dzīvojam tā, it kā tas pusotrs gads nebūtu bijis, it kā nebūtu bijuši arī pagātnes grēki. Pilnīgi no nulles, no baltas lapas. Bet nebija tā, ka mēs norunātu: „Ar šodienu sākam jaunu dzīvi, apņemamies nedarīt to un to, neteikt to un to!” Tas notika ļoti dabiski un patiesi. Un tas iespējams tikai tad, ja to grib divi cilvēki,- ja abi pat vistumšākajā, visaukstākajā naktī, vienatnē palienot zem segas saprot, ka mans cilvēks ir tieši tas, nevis kāds cits. Un ja cilvēki spēj piedot.

Māris alkoholu vairs nelieto ne piles. Arī dēku viņam vairs nav. Acīmredzot caur sāpīgiem notikumiem cilvēks attopas, kas viņam ir svarīgs, ko negrib zaudēt. Mīlestība var uzvarēt instinktus, ja vien cilvēks apzinās, ko tas var maksāt. Vienu es apzinos skaidri – īstā mīlestība man ir bijusi tieši ar Māri. Iekāre, kaisle, taureņi vēderā, ko bieži jaucam ar mīlestību – tas laiks mums ir beidzies. Tagad attiecības transformējušās citādās sajūtās un izpausmēs – nozīmīgākās.

Kasjauns. lv / Foto: Vida Press