"Likteņa līdumnieku" režisore Virdžīnija Lejiņa: "Par to, kas bijis, ilgi neskumstiet"

Džīna – tā Virdžīniju Lejiņu sirsnīgi uzrunā draugi un kolēģi – sapņo par to, lai atdzimtu senās augu kultūras, kas garšos kā senāk un būs tīras no uzlabojumiem. Ka atkal būs ziedu pļavas, kurās ganīsies viena vai divas gotiņas, nevis bezpersonisks ganāmpulks. Režisore tāpat kā viņas dzīvesbiedrs rakstnieks Jānis Lejiņš (viņa zināmākais darbs ir triloģija Zīmogs sarkanā vaskā) ir Latvijas patrioti šā vārda pamatīgākajā nozīmē. Abi pelnīti saņēmuši valsts augstākos apbalvojumus.

Virdžīnijas Lejiņas jaunākais darbs ir dokumentāla filma Es esmu runājusi. Elvīra Baldiņa – par latviešu aktrisi, kura augustā atzīmēja 104. dzimšanas dienu un kuru vecākā un vidējā paaudze atceras kā Sigitu Paula Putniņa lugā Gaidīšanas svētki Jaunatnes teātrī. “Baldiņas dzimšanas brīdis ir vēsturisks,” saka režisore. “Viņa dzimusi 1919. gada augustā. Tātad radīta reizē ar Latviju – 1918. gada novembrī.”

Kuļos, kuļos un sakuļos

Jau vairākus gadus nestrādājat Latvijas Televīzijā. Vai aiziešanu stipri pārdzīvojāt?

Protams. No rīta līdz vakaram skaitīju Šekspīru: “Par to, kas bijis, ilgi neskumstiet, tad tūdaļ dzīvot vieglāk kļūst mazliet; par to, kas nav vairs atgūstams, paties, ir beigu beigās labāk pasmieties; tad zagli apzagt laimējies būs jums, bet divkārt apzagts tiks tas vīrs, kas ilgi skums!”

Laba mantra, der visiem gadījumiem. Nezinu, varbūt manī ir kaut kas vardei līdzīgs, nevaru norimt, kuļos, kuļos. Tā sakūlām ar Jāni Straupes pilskungus, tagad sakūlu dokumentālu filmu par Elvīru Baldiņu, gribētu sakult vēl dažus labus projektus. (Iezvanās Virdžīnijas telefons.)

Tā taču bija Līdumnieku melodija, vai ne? Biju sagatavojusi jautājumu, vai jūs joprojām dzīvojat ar līdumniekiem, vai arī šis posms ir atstāts pagātnē. Acīmredzot ne?

Kamēr Līdumniekus rāda, tā ir tagadne, lai gan pagājuši jau divdesmit gadi. Tāpat kā aktieri, ar kuriem ir strādāts, paliek kā mīļi radinieki. Smieklīgi, visu mūžu esmu nostrādājusi televīzijā, bet cilvēki atceras tikai Līdumniekus. Es brīnos, ka pat pazīst mani, jo parasti skatītāji fiksē aktierus, ne jau veidotājus. Bet man nāk klāt sveši cilvēki un saka paldies. Burtiski pirms dažām dienām veikalā pienāca sieviete un ar asarām acīs teica, ka katru reizi, kad rāda Līdumniekus, viņa skatās. Tā visi saka. Viss pārējais, ko esmu darījusi, palicis kaut kur... Protams, ir tādi darbi, ko pati esmu aizmirsusi, jo agrāk ražoja ārkārtīgi daudz. Bet nozīmīgākie darbi paliek visu mūžu.

Kas tas par fenomenu šajā seriālā? Kāpēc tas vajadzīgs tautai?

To gan es varu pateikt, kāpēc vajadzīgs. Jo tur ir tas, ko manā jaunajā filmā pateica Elvīra Baldiņa, – vēstures grāmatas var mest kaktā, tās neko neizsaka. Pliki fakti. Cilvēku dzīve un emocijas – tā ir īstā vēsture. Tāpēc Līdumnieki ir ļoti iekrituši sirdī, jo tur simt gadu vēsture iet cauri emocijām, pārdzīvojumiem un līdz ar to kļūst dzīva. Līdumniekos viss sakrita: brīnišķīgi aktieri, vide, mums bija kolosāla atmosfēra un pasakaina brigāde. Visi bijām uz viena viļņa. Sakritība, ka tas notika drīz pēc brīvības atgūšanas, – kad sākām filmēt, bija pagājuši tikai desmit gadi. Tautas vēsture toreiz bija svarīga, cilvēki par to ļoti interesējās. Kad tika rādīta filmas pēdējā daļa, daudzi teica: “Es visu laiku skatījos, bet to pēdējo daļu – tos padomju laikus – vairs negribu.” Toreiz vēl pārāk tuvu bija aizgājušais padomju laiks, negribējās to atminēties. Tagad ir otrādi – šis posms iegūst savu vērtību un interesi.

Lasot mūsdienu latviešu literatūru par padomju laikiem, ir sajūta, it kā visus šos gadus esam dzīvojuši kā Salaspils nāves nometnē. Bet tā taču nebija!

Ja būtu tā, kā pasniedz, tad mēs nebūtu sagaidījuši šo laiku. Man atkal jāatsaucas uz Elvīru Baldiņu. “Es to vārdu Atmoda neatzīstu,” viņa sacīja. “Ja mēs būtu bijuši aizmiguši, mēs nekad nepamostos.” Es piekrītu. Mēs nebijām aizmiguši, mēs daudz ko redzējām, zinājām un sapratām, un tieši zināšana un saprašana radīja šo fenomenu – Atmodas laiku.

Padomju laikā esmu nostrādājusi visu savu aktīvo dzīvi. Vienīgais, kur bija cenzūra, attiecās uz politiku. Bet mums bija brīnišķīgi redaktori. Piemēram, Skaidrīte Jurjeva ļoti labi bija izstrādājusi paņēmienus, kā apiet cenzūru. Bija tāds raidījums Laiku lokos, kuram pateicoties simt reižu vairāk zinājām par pasaules literatūru nekā šodien, kad viss ir pieejams. Skaidrītei bija jāsaka ievadvārdi, un viņa vienmēr savu runu uzbūvēja tā, it kā tas autors ir Padomju Savienības draugs, un tad varēja dabūt cauri visu. Cilvēciskas vērtības un emocijas nav atkarīgas no vēsturiskā laika. Nevar taču teikt, ka šodien būtu tikai ārkārtīgi ideāli cilvēki, jo nav apspiesti. Komunisma ideja arī nebija slikta, to samaitāja izpildījums. Es neteiktu, ka tagad demokrātiju realizē labākajā veidā, bet to publiski paust ir ļoti nepopulāri.

Man ļoti sāp sirds par to, ka pašlaik absolūti nekritiski pieņem visu, kas plūst no lielās pasaules, uzskatot to par kādu etalonu. Publiskajā telpā trūkst personību, kas saprot lietas un saka, ko domā. Jo cilvēki baidās runāt. Bet tieši tāpēc, ka cilvēki nesaka, ko domā, veidojas nepareiza sabiedriskā doma.

Māksla nemēģina iepazīt cilvēka dabu

Kas ir tas, ko visbiežāk baidāmies pateikt?

Pirmkārt, to, ka pašlaik daudzās jomās valda pseido. Kaut vai, piemēram, par kādu privātumu vispār varam runāt, ja publiskajā telpā to ignorē un arī datorā neakceptē. Kamēr es neļauju piekļūt saviem datiem, neko tālāk nevaru izdarīt. Tā ir ļoti daudzās lietās. Vilcienā katrā vagonā ir kontrolieris, bet kontrolieri nāk pārbaudīt vēl viena kontrole. Es viņiem prasu – un kas jūs nāk pārbaudīt? Jo lielāki birokrātiskie priekšraksti, jo mazāk veidojas godīgi cilvēki. Tagad no visiem prasa tikai instrukciju izpildi, it kā domājoši cilvēki būtu izmiruši. Diemžēl mūsu galvās jau sen zeļ un plaukst mākslīgais intelekts! Pati valsts veido cilvēkus, uz kuriem nevar paļauties. Atkal atsaukšos uz Elvīru. Jautāju viņai, par ko šodien vajadzētu taisīt izrādes. Viņa teica – par godu. Viņas jaunībā bijis jēdziens godavīrs. Vai tagad tāds ir?

Par laimi, dzīvē nekas nav viennozīmīgi. Es apbrīnoju, cik daudz ir brīnišķīgu lietu, cik daudz brīnišķīgu cilvēku, sevišķi laukos, mazpilsētās. Brīnišķīgas bibliotēkas, kolosāli kolektīvi, lielisks viss, ko viņi dara. Bet, jo tālāk iet birokrātisms, jo vairāk zūd brīnišķīgās lietas. Degsmes vietā nāk priekšraksti, un cilvēks kļūst par skrūvīti. Par to man sāp sirds. Mums pašlaik ir ļoti jāstrādā pie tā, lai nezaudētu jēgas sajūtu. Ticību.

Jums tas ir izdevies?

Man liekas, tas ir nemitīgs process. Katru dienu dažādi spēki uz tevi iedarbojas, un katru dienu tev jācenšas sevi nenodot. Cita ceļa nav. Šķiet, ka ar mani ir grūti manipulēt, vienmēr saku, ko domāju, bieži arī tad, kad gudrāk būtu paklusēt. Padomju laikos bija ļoti skaidri zināmi spēku samēri – esam mēs, un ir viņi. Rit cīņa, kaut arī visbiežāk neredzama. Tagad ir daudz grūtāk, jo visi esam mēs, bet, izrādās, tik dažādi! Manā biogrāfijā vienīgais gadījums, kur saskāros ar varu, bija viens TV uzvedums. Anna Žīgure pārtulkoja Mati Unta lugu Pastardiena. Es aiznesu uz redakciju, jo man tā ļoti patika, vietējā priekšniecība izlasīja, neko pretpadomisku nesaredzēja, ļāva taisīt. Bet lugā bija kutelīgas vietas, kas lasot nebija pamanāmas.

Par kuru laiku bija luga?

Par septiņdesmitajiem. Brīnišķīga luga, sižets ļoti vienkāršs – ģimenes galvu, šoferi, aizsūta pensijā. Viņa sieva, meita, meitas draugs, paša draugs un vectētiņš to atzīmē. Viss notiek pie galda – sēž, iedzer, runā tizlas runas, ik pa brītiņam jaunie palaiž muti. Pēkšņi zvans pie durvīm, ienāk vācieši – viens virsnieks, otrs ar šaujamo. Liek vispirms visiem parādīt pases, svinētāji pilnīgi apstulbuši. Visi iztapīgi izpilda pavēles, jaucot vācu vārdus ar krievu vārdiem. Īsi sakot, esam pieradināti pie dažādām varām – ko liek, to darām. Beidzot meitas draugs neiztur un sit pretī. Izrādās, izbijuši aktieri, paņēmuši no teātra kostīmus un staigā pa dzīvokļiem laupīdami. Melnā komēdija, paradokss. Bet ļoti labi uzrakstīta, un aktieri bija brīnišķīgi, Liniņa aktieri. Kad noskatījāmies gatavo materiālu, jutāmies kā revolucionāri. Bet aizliedza. Kritiskais izrādījās aktiera Osvalda Bērziņa teksts: “Nevajag uzstāties pret varu.” Aktieri uzaicināja Liniņu, lai noskatās. Cerējām, ka Liniņš aizstāvēs, bet neaizstāvēja. Iestudējumu aizliedza, ierakstu lika nodzēst.

Vispār likvidēja?

Ulda Stabulnieka sieva strādāja videotēkā, viņa to vienkārši noslēpa. Deviņdesmitajos gados vienreiz parādīja.

Kādi vēl ir jūsu nezināmie darbi?

Man ļoti žēl, ka vairs neparāda amerikāņu dramaturga Maksvela Andersona Tūkstoš dienas Annas Boleinas dzīvē. Tas bija 1993. gads. Sēdēju bibliotēkās un meklēju lugas. Izvēlējos šo par notikumiem 16. gadsimtā. Toreiz vēl bija 300 kilogramu smagās kameras. Visu filmējām īstā vidē, nevis studijā: Rīgas pilī, Turaidā. Uldis Dumpis bija Henrijs VIII, Indra Roga, tikko beigusi akadēmiju, bija Anna Boleina. Lielisks aktieru kolektīvs. Arī mūzika, dekorācijas, tērpi. Man ļoti mīļš darbs.

Vai tas glabājas televīzijā arhīvos?

Ceru, ka vēl glabājas, bet viss, kas nelietots dzīvē, pamazām iepelē… Tikpat mīļš darbs man ir Ķiršu ziedu svētki par 17. gadsimta Japānu. Dekorācijas, tērpi, grims bija vecjapāņu stilā. Vienīgais, ko televīzija lieto ik pa laikam, ir seriāli Lai tev labi klājas, Tumsas puķe, Tas notika Rīgā, Vienas vasaras zieds. Es varu teikt tāpat kā Elvīra – man ir laimīgs, veiksmīgs radošais mūžs, esmu strādājusi ar izciliem TV profesionāļiem, visus nosaukt pat nav iespējams, bet vismaz dažus: mākslinieku Vladimiru Glušenkovu, grimētāju Birutu Mageli, fantastisku kostīmu mākslinieci Margu Gončari, operatorus Juri Rudzīti, Aldi Šēnbergu, Igoru Tūnu, Aivaru Kalniņu utt., utt. Katrs no viņiem ir pelnījis sava radošā darba apkopojumu filmā.

Kas jums pašai patīk mākslā? Teātrī, kino?

Man ļoti patika Lindas Oltes filma Māsas. Arī izrāde Kaukāza krīta aplis. Ik pa brītiņam parādās labi mākslas darbi, bet diezgan bieži dzirdu no cilvēkiem, ka negribas iet uz teātri, jo no teātra gaida kaut ko citu. Es arī gaidu ko citu. Mākslas darbam jāuzjunda emocijas, jābūt katarsei. Prāta konstrukcijas to nevar panākt. Pašlaik ļoti modē ir slēpties aiz tēmām – noreklamē aktuālu tēmu, un aiziet! Tālāk vari darīt visu ko, skatītājs apēdīs kā kūciņu un prasīs vēl. Diemžēl jo vairāk zeļ vienkāršotā masu kultūra, jo arī liela daļa skatītāju kļūst aizvien robustāka. Piemēram, ir dvēseliskas filmas, kur sižets atklājas caur skatieniem. Bet skatītājs to neredz. “A kas tur bija? Nekas tur nenotika.” Bet tur iekšā vētras trako! Ne vienmēr viss notiek tur, kur skrien, sit vai žņaudz. Īstās lietas notiek brīdī, kad noraustās vaiga muskulis. Tajā var būt visa dzīve! Māksla ir vienīgā, kas sniedz priekšstatu par cilvēka iekšējo pasauli. Diemžēl tagad māksla nemēģina iepazīt cilvēka dabu. Redz notikumus, sižetu. Bieži pat sižeta nav.

Tāpēc arī daudzu cilvēku attiecības ir ļoti sarežģītas, jo cilvēks cilvēku nepazīst, nepamana nianses. Nesaprot milzīgo kompleksu, kas notiek otrā. Saprot tikai to, ko pasaka tiešā tekstā. Bet ne jau visu izsaka vārdi. Režisori vairs gandrīz nekad nepaļaujas uz aktieri, vairāk prevalē forma. Ir ļoti interesanti skatīties izrādes par cilvēkiem un viņu attiecībām, bet tagad uz skatuves vajag milzu ekrānus, kailumu, vēl kaut ko, lai visur kustas, ņirb gar acīm. Līdz ar to zūd dvēsele. Bet iekšējās emocijas prasa citu izteiksmi, citu ritmu. Vajag dialogu ar skatītāju, nevis novērst uzmanību ar efektiem. Arī Baldiņa teica, ka tagad mākslā ir par daudz disharmonijas, un ļoti asprātīgi citēja tautasdziesmu par to, ka pasaulē nav taisnības:

Viena zeme, viena saule,
nevienāda pasaulīte:
stiprais sit vārgulīti,
gudrais muļķi izzoboja,
bagāts moka nabadziņu,
sliņķis čaklo niecināja,
ķipīts ķērnīti saspārdīja,
spainīti ielika cietumā!

Pēdējās rindas bija:

Pie Dieviņa sūdzēt gāju,
atrod Dieviņu aizmigušu.
Piecelies gan, Dieviņ,
uzklaus’ manu grūtumiņ!

Radošums ar gadiem nedilst kā mēness

Īstais brīdis, lai sarunā pārietu pie filmas Es esmu runājusi. Elvīra Baldiņa. Kā tā pie jums atnāca?

Ir tāda Ordeņu brālība, kurā apvienojušies cilvēki, kas saņēmuši valsts ordeņus. Mēs ar Jāni tajā esam un katru gadu augusta beigās tiekamies. Kad tikāmies 2019. gada augustā, Elvīrai bija 99 gadi. Tā bija pirmā reize, kad tuvā plānā viņu vēroju, un mani šokēja labā nozīmē tas, ka viņa savos gados ir tik dzirkstoša, tik ņipra, tik skaidri un interesanti domājoša! Ierasts, ka tad, kad runā par senioriem, izklausās, it kā runātu par kādiem aizmežu dīvainīšiem, kuriem vienīgais, kas būtu jādara – jāgaida, kad beigsies konkurss uz ragaviņu ražošanu. Pēdējais laiks saprast, ka prāta spējas, talants nav atkarīgs no gadiem. Vecums ir relatīvs jēdziens. “Vai kāds viņu filmē?” toreiz pajautāju. Izrādās, ne. Manas režisores asinis sāka vārīties – kā parasti, kad redzu ko vērtīgu filmējamu.

Savaldījos, jo man kā atvaļinātai personai nebija nekādu resursu. Pagāja gads, bija Elvīras simtgade, mēs atkal satikāmies, un joprojām neviens viņu nefilmēja. Tad es neizturēju, uzrunāju ģimenes draugu un bijušo kolēģi televīzijā Jāni Rēdlihu, slaveno brāļu hokejistu tēvu. Jānim ir sava mazā kamera, un mēs sākām filmēt bez jebkāda finansējuma, bez pasūtījuma, jo nevarēja zināt, cik ilgi vēl Baldiņa būs mūsu vidū. Pusotru gadu filmējām, visur gājām kopā ar viņu.

Vai palīdzēja tas, ka viņa ir aktrise? Zina, kā strādāt uz kameru...

Nē, nekādas strādāšanas uz kameru! Viņa teica: “Pat neceri, ka es atkārtošu, ja jums kaut kas tehniski nesanāks. Man jūsu te vispār nav!” Brīžiem pat mikrofons nebija piesprausts, jo tas viņu apgrūtināja, rakstījām ar kameras skaņu. Pagājušā gada 11. augustā ar filmu nosvinējām Elvīras 103. dzimšanas dienu. Viņa priecājās, ka uz ekrāna ir dzīva, dabiska.

Pirms sāku filmēt, ar lielu interesi skatījos dokumentālas filmas par vecākajiem cilvēkiem pasaulē. Rādīja vienu Grieķijas salu, kur dzīvo daudzi visvecākie cilvēki pasaulē. Viņiem visiem bija pie simt, pāri simtam nebija nevienam. Visi sēdēja, iestutēti krēslos. Žurnālists kaut ko jautā, viens izstāsta ņiprāk, cits knapāk. Tikai vienu cilvēku no filmas varoņiem parādīja, ka viņš iet pa ielu. Bet Elvīra, kad filmējot kopā gājām, vienmēr mudināja: “Ko tu velcies? Nāc ātrāk!” Un viņai bija pāri 100 gadiem! Tāpēc lielāko uzsvaru neliku uz viņas aktrises profesiju. Sapratu, ka viņas fenomens ir nodzīvot tik garu mūžu un būt tik stiprai, tik dzīvesgudrai, tik gaišai.

Noskaidrojāt, kas viņai rada šī fenomena pamatu?

Baldiņa visu mūžu aizrāvusies ar tautasdziesmām. Viņa pati domā, ka tieši tām bijusi liela loma, tās veidojušas viņas viedumu, dzīves pieredzi. Jautāju Elvīrai, cik tautasdziesmu viņa zina. Atbildēja, ka līdz 3000 aizskaitīja un tad apnika. Viņa savākusi tādas, kas nav Barona krājumos. Katrā situācijā piesauc tautasdziesmas. Es tikai tagad, filmējot Elvīru, apjautu dziļo jēgu, gudrību un spēku, kas ir mūsu tautasdziesmās. Filmai intervēju arī Janīnu Kursīti, viņa teica: “Mēs braucam uz Indiju, meklējam mantras, meklējam sevi. Bet mums pašiem viss ir, mēs tikai līdz tam neaizrokamies. Tā vietā no pasaules visu ņemam ar atplestu muti, it kā būtu pamodušies no letarģiska miega.”

Daudzas Elvīras lietotās tautasdziesmas ir apbrīnojami smalkas. Ilgus gadus viņa paralēli darbam teātrī strādāja par izvadītāju un tautasdziesmās izstāstīja cilvēka mūžu. Kad no Afganistānas sāka nākt zārki, izvadīšanā par to nedrīkstēja runāt, bet Elvīra ar tautasdziesmu izstāstīja tā, ka viss kļuva skaidrs; tā, ka vienlaikus it kā ir pateikts, it kā nav. Filmēšanas laikā viņa 101 gadu vecumā izvadīja kādu stipri jaunāku radinieci. Elvīra skaitīja:

Pavaicāju slieksnītim,
kur palika māmuliņa?
Aizgājusi to celiņu,
rasā pēdas neredzēj’.

 Tā pateikt par nāvi! Kā var ko tādu radīt un izdomāt?!

Filmā viņa saka: “Es nekad ne uz vienu neapvainojos. Es nekad sevi nežēloju. Ja man nesāpētu, es domātu, ka esmu beigta. Esmu azartiska. Man patīk velnu raustīt aiz astes.” Elvīrai nav pieņemams, ka cilvēki ir nevarīgi, čīkst, žēlojas. Filmā to jūt. Un tas ļauj cilvēku iepazīt labāk nekā tad, ja viņa stāstītu savu biogrāfiju. Man vienmēr visās dokumentālās filmās interesē cilvēks un laiks. Viņa dzīves fons, vēsture, kas veido cilvēku.

Esmu pateicīga producentam Marekam Bērentam, ka pieslēdzās un palīdzēja filmu pabeigt. Ir ļoti grūti būt nekam nepiederošam, ja nav, kas tevi atbalsta, tic un palīdz. Ja nav šīs aizmugures, tad tevis it kā nav, tu radošā ziņā paliec kā bārenītis. Nevienu neinteresē, ko tu vari izdarīt vai cik spožas ir tavas idejas. Jauni cilvēki iedomājas, ka ar gadiem radošums dilst kā mēness. Bet radošums vai nu ir, vai tā nav. Ja to nelieto, radošā enerģija tevi ēd nost. Reizēm domāju, kaut man nebūtu nevienas idejas – tad būtu vieglāk dzīvot.

Jāpiedzimst ar bijību pret pasauli

Jums ar Jāni ir īpaša filozofija par latvietību. Ko latvieši par sevi nezina?

Mēs ļoti bieži nenoticam savai fantastiskajai tautas biogrāfijai. Mums trūkst zināšanu un apjausmas, kas dotu stingru mugurkaulu, ticību, paļāvību, pašapziņu. Pirms gadiem, kad vēlējos filmēt Jāņa triloģiju Zīmogs sarkanā vaskā, sagatavojām īsu demo rullīti. Tajā ir epizode, kur no pilskalniem augšāmceļas senās pilis. Jo mēs nezinām, bet ir jāzina, kā ir dzīvojis tavs vecvecvecvectēvs; ja runājam nevis par mistiskiem pagātnes cilvēkiem, bet par tiešo senci, pavisam citādi uztveram vēsturi.

Kad Vaira Vīķe-Freiberga no Mežaparka estrādes teica “Mēs esam vareni”, daudzi par to zobojās. Mēs bieži kaunamies no labām lietām, bet no sliktām ne. No labām lietām nevajag kautrēties. Te runa nav par iedomību, nekādā ziņā. Bet pašapziņai ir jābūt. Tautas kultūru, zināšanas, pārmantotās bagātības, ar kurām visam esam izgājuši cauri, mēs jūtam Dziesmu svētkos. Ikdienā mēs pazaudējam to apziņu, ka mums aiz muguras ir diža vēsture, mūsu senči. Elvīrai bija viena tautasdziesma:

Ne mušiņas bērniņš biju,
pieniņā nenoslīku.
Lielu ļaužu, gudra tēva,
no diženas māmuliņas.

Mēs neesam mušiņas bērniņi un pieniņā nekad neesam noslīkuši.  

Pēdējo desmitgažu progresa paisumā grūti nenoslīkt.

Kas ir progress? Tas, ka tagad ir datori, bet kādreiz nebija? Tas, ka tagad ir mākslīgais intelekts, bet agrāk tāda nebija? Vai tas ir progress? Tas, ka tagad ceļ augstākas mājas zemo vietā? Tie ir nezinošu cilvēku pieņēmumi, kurus paši arī izplatām. Man televīzijā patīk vēstures kanāls, kur stāsta un rāda senvēsturi. Senā Roma, Ēģipte, Grieķija. Vairāk un vairāk atklāj, ka īstenībā mainās tikai ārējās formas un ka progress ir ļoti relatīvs jēdziens. Ja visas pilsētas būtu celtas tagad, nebūtu, kur braukt, ceļot un ko skatīties.

Mēs taču braucam skatīties vecpilsētas, nevis debesskrāpju kvartālus. Mūsdienu cilvēkam nav pamata augstprātībai. Aizvien biežāk domāju – toreiz, kad mūsu seno pasauli izjauca krustnešu ienākšana, mūs apsūdzēja, ka tauta pielūdz zaļus kokus. Taču tagad jau visā pasaulē cīnās par to, lai būtu zaļā domāšana. Mums tā ir bijusi jau sen. Visa daba latvietim bija dzīva, pret visu bija bijība, līdzvērtība. Tagad sākas kustība, lai mēs nonāktu pie tā atpakaļ. Diemžēl vārds bijība tāpat kā gods ir pazudis no apgrozības. Jo cieņa nav tas pats. Cieņa ir tā, ko kāds iegūst. Jā, es vēroju cilvēku un saprotu, ka viņš ir pelnījis cieņu, es viņu apbrīnoju. Taču bijība ir dabīga attieksme pret visu. Ir jāpiedzimst ar bijību pret pasauli. Jāmācās no Elvīras, ka neviens cilvēks pašvērtību tev neiedos un nevarēs arī atņemt.  

Kā pašai ar pašvērtību?

(Smejas.) Man ir tā – ja man saka labus vārdus, es domāju, ka runā par citu, ja lamā, tad saprotu, ka par mani.

Tātad ne visai.

Katram cilvēkam ir jāstrādā pie sevis tā, lai varētu teikt – es zinu, ka to izdarīju labi, un zinu, ka šeit man neizdevās, ir kļūdas. Jāmāk novērtēt labo un arī atzīt savu kļūdu. Ja šķiet, ka līdz ar to sevi pazemosi, būsi zaudētājs. Jo visi kļūdās. Vienīgi kļūdas attīsta cilvēku. Ir grūti to pieņemt, mēs visu mūžu to mācāmies.