16 gadu vecumā Ksenija aizbrauca no Latvijas un viena pati devās uz Ameriku
Milzīga patstāvības attīstība un redzesloka paplašināšanās. Tie ir tikai daži no ieguvumiem, ko rīdziniece Ksenija Stepuro (18 gadi) saskata, piedaloties programmas “FLEX” piedāvātajā bezmaksas mācību gadā ASV. Ksenija intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja ne tikai par savu pieredzi Amerikā, bet arī par izvēli turpināt mācības Spānijā un pašas izveidoto starptautisko organizāciju.
“Esmu sākusi mācības parastā skolā, nekad neesmu gājusi nevienā privātskolā. Arī angļu valodu es mācījos skolā kopā ar skolotāju, kā jau visi skolēni.
16 gadu vecumā devās uz ASV
Jau no pašas bērnības mani interesēja valodas, man bija viegli tās mācīties. Brīdī, kad lidoju uz ASV, es jau zināju angļu valodu, labi pratu arī vācu valodu, kā arī brīvi pārvaldīju latviešu un krievu valodu. Vēl man ļoti patīk sports, es vienmēr esmu bijusi iesaistīta volejbola vai basketbola spēlēs. Tāpat regulāri skrienu savam priekam.”
Sarunas brīdī Ksenijai bija 18 gadi, bet uz ASV viņa devās 16 gadu vecumā. Pirms brauciena uz Ameriku viņa dzīvoja Rīgā un mācījās 10.vidusskolā.
Patlaban mācās vidusskolā Madridē
Patlaban viņa mācās vidusskolā Madridē, Spānijā. Tā kā Latvijā ne visas skolas pieņem ASV vidusskolā pavadīto gadu, visticamāk, meitenei būtu jāmācās vēl viens gads tajā pašā klasē. “Tāpēc es nolēmu, ka būtu labāk mācīties kādā skolā ārzemēs.”
Latvijā Ksenija pabeidza 10.klasi, bet ASV viņa mācījās 12.klasē. Patlaban Madridē viņa apgūst 11.klases vielu, un nākamgad plāno turpināt mācīties Spānijas 12.klasē.
Priecājās, ka varēja iegūt stipendiju
Kāpēc viņa šogad izvēlējās studijas tieši Madridē? “Mans tēvs dzīvo salīdzinoši netālu. Viņš pārcēlās uz Kanāriju salām pirms aptuveni četriem gadiem.
Vēl svarīgi, ka Madrides skolā es ieguvu stipendiju. Mana ģimene bez stipendijas nevarētu apmaksāt visu manu mācību maksu.”
Arī Spānijā mācās angliski
Šobrīd Ksenija Madrides skolā mācās angļu valodā, jo apgūst starptautisku programmu. Tajā var mācīties arī spāņu valodu, bet tas nav obligāti.
“Programma paredz divu valodu apguvi. Pirmā valoda ir dzimtā valoda, bet skola nepiedāvā ne krievu, ne latviešu valodas mācības. Tikai angļu, spāņu un franču valodas. No šīm trim valodām es zināju tikai angļu valodu.
Savukārt par otro valodu es izvēlējos vācu valodu, jo to varēju apgūt no vidēja līmeņa, nevis pašiem pamatiem.”
Pirmā pieredze bija ļoti sāpīga
Kāpēc Ksenija, vēl mācoties pamatskolā Rīgā, sapņoja par došanos uz ASV? “Es “FLEX” programmai pieteicos jau 9.klasē, bet toreiz netiku un neiekļuvu finālā. Tas bija ļoti sāpīgi, jo visu gadu strādāju, lai pieteiktos, bet nekas neizdevās.
Taču pēc tam nolēmu, ka jācīnās tālāk! Es tiešām ļoti gribēju uzzināt, kā cilvēki ASV dzīvo. Mēs redzam tik daudz filmu, mūzikas un kultūras aspektu [kas saistīti ar ASV]. Gribēju redzēt atšķirības - vai tās tiešām ir.”
Jau iepriekš sapņoja par Ameriku
Ksenija atzina, ka jau iepriekš sapņoja doties uz Ameriku. “Tā ir ļoti tālu, es nekad nebiju tur bijusi, kā arī saprotu, ka naudas dēļ manai ģimenei nebūtu iespēju aizbraukt uz turieni.
Gribēju paskatīties, vai manas domas par Ameriku tiešām apstiprinās.”
Vēlā rudenī bija visgrūtāk
Lai arī Ksenija ļoti gribēja doties uz ASV un mācīties tur, vienlaikus bija grūti atstāt Latviju. “Kad atstājam mājas, vienmēr ir grūti. Es runāju ar citiem programmas finālistiem – visiem bija grūti [doties prom no dzimtenes un mājām].
Programmā pat māca, ka novembrī un decembrī skolēnu garastāvoklis ievērojami pasliktinās, jo ir skumjas par savu ģimeni, ASV vēl nav pazīstamu draugu, laiks ir ļoti tumšs un var sākties depresija. Nav māju sajūtas un pietrūkst savas valodas, jo Amerikā visi vienmēr runā angliski, pat viesģimeņu mājās.
Ilgojās pēc normālām sarunām ar tuviniekiem
Arī laika zonu starpība ir liela – astoņas stundas. Bija ļoti grūti komunicēt ar Latvijā palikušajiem.
Kad es [ASV] gāju uz skolu, viņi jau gulēja. Kad es gulēju, viņi bija skolā. Ļoti, ļoti grūti bija atrast laiku, lai tiešām normāli parunātos, nevis tikai divas minūtes pirms došanās gulēt.”
Dzīvoja salīdzinoši lielā pilsētā
Ksenija dzīvoja Mičiganas štatā. “Man vēl paveicās, jo es dzīvoju pilsētā, kurā bija aptuveni 300 tūkstoši iedzīvotāju.
Tas ir tiešām ļoti daudz, jo zinu skolēnus, kuri mita apdzīvotā vietā ar 97 cilvēkiem. Pilsēta, kurā es dzīvoju, bija mazāka par Rīgu, bet salīdzinoši tā bija ļoti liela pilsēta.”
Iepazina arī ebreju kultūru
Stāstot par savu viesģimeni ASV, Ksenija atzina, ka tā bija krietni citādāka nekā viņas Latvijas ģimene.
“Man nebija amerikāņu ģimenes. Viņi bija ebreji, tāpēc bija vēl citādi kultūras elementi. Piemēram, viņi nesvinēja Ziemassvētkus, bet svinēja Hanuku (Hanukkah).”
Pārsteigums par musulmaņu meitenes paradumiem
Mūsu ģimenē dzīvoja vēl viena meitene no Mali. Ģimene viņu uzņēma līdzīgi kā mani. Meitene bija no Rietumāfrikas. Tas arī bija ļoti citādi, jo viņa nāca no musulmaņu kultūras. Meitene svinēja Ramadānu un neēda dažādus pārtikas produktus, kurus mēs ēdam un par kuriem vispār nedomājam.
Es atceros pirmo reizi, kad tiešām sapratu, cik citāda ir viņas kultūra. Mēs bijām picērijā. Līdz tam biju domājusi, ka “Pepperoni” desu ēd visi. Bet viņa teica, ka nevar ēst picu, jo nelieto uzturā tādu desu. Tikai tad es tiešām sapratu, cik dažādi ir cilvēki.
Milzīga kultūras un reliģijas dažādība
Man ASV bija ne tikai amerikāņu pieredze, bet arī ebreju un musulmaņu. Varbūt tas ir raksturīgi Amerikai – ļoti dažādas pieredzes un dažādi cilvēki.”
Dzīvojot Amerikā, ievērojami paplašinājās Ksenijas redzesloks, jo viņa sastapa plašu kultūras un reliģijas dažādību.
Skolā iepazina desmitiem kultūru
“Skolā bija ļoti daudz cilvēku no Meksikas un Kanādas. Bija arī daudz cilvēku no kara valstīm - Irākas un Irānas. Satiku izteikti dažādus cilvēkus. Mans redzesloks pēc Amerikas ļoti paplašinājās.
Latvijā nav tik lielas dažādības. Mēs visi esam gandrīz vienādi, bet Amerikā pat viesģimenē bija divas dažādas kultūras. Skolā bija desmitiem kultūru, jo bija arī studenti no Vācijas un Spānijas. Iepazinu ļoti daudz cilvēku no dažādām valstīm.”
Varētu atgriezties Latvijā ar starptautisku izglītību
Ksenija izteica cerību, ka nākotnē varētu arī studēt universitātē Amerikā. Bet vai patlaban viņu nevelk atpakaļ uz Latviju? “Protams, kad domāju par mājām, tad gribētos atgriezties, bet es vēlētos atgriezties ar jaunām zināšanām, lai Latvijā tiešām kaut ko mainītu un izdarītu.
Domāju, ka kādā dzīves brīdī būšu atpakaļ Latvijā, bet ar labu izglītību. Plānoju mācīties vairāk un zināt vairāk valodas, lai tikai pēc tam atgrieztos Latvijā. Tur vienmēr būs manas mājas. Tur dzīvo mana ģimene un draugi.”
Mamma skuma, taču novērtēja meitas lielisko iespēju
Stāstot par mammas attieksmi par meitas ilgstošo prombūtni, Ksenija teica: “Viņa zināja, ka es piedalījos konkursā [lai tiktu mācīties ASV], viņa ticēja, ka es tikšu, bet, protams, tad, kad es jau tiku, viņa teica: “Jā, tas būs uz veselu gadu. Kā tu varēsi iztikt viena pati?”
Mammai bija skumji, bet vienlaikus viņa zināja, ka tā ir lieliska iespēja man, tāpēc atļāva braukt.”
Bija pašai jātiek galā ar visu
Amerikā pavadītais gads ļoti veicināja Ksenijas patstāvības attīstību, jo viņai vienai pašai bija jātiek galā ar lielāko daļu lietu un blakus neatradās mamma, kurai varētu pavaicāt, kā katrā situācijā rīkoties. “Ļoti daudz kas bija jādara man vienai pašai.”
Iepriekš, dzīvojot Latvijā, meitene labprāt ēda mammas gatavotās maltītes un vilka viņas sarūpētās drēbes. “Es vispār nezināju, kā tas viss strādā. Kad aizbraucu uz Ameriku, man vajadzēja rūpēties par savām drēbēm un ēdieniem.
Katru rītu cēlās piecos un gatavoja sev putru
Amerikāņu ēdieni ir citādi, tāpēc es visu gadu katru rītu cēlos pulksten piecos no rīta, lai pagatavotu sev putru. Tajā laikā ieguvu ļoti daudz patstāvības.”
Vai amerikāņi ēd neveselīgāk? “Domāju, ka tas ir atkarīgs no konkrētas ģimenes, bet ļoti daudzi ēda neveselīgāk. Atceros, ka tad, kad aizgāju pirmo reizi uz veikalu, tad redzēju vistu, kas audzēta ar hormoniem un daudz ko citu. Latvijā nekā tāda nav!
Kopumā ASV ir ļoti daudz neveselīgu pārtikas produktu, tāpēc viņi ēd neveselīgi.
Čipsi kā normāls vakariņu ēdiens
Tāpat viņi ēdienu redz citādāk. Piemēram, viesģimenē priecājās, ka būs vakariņu ēdiens, bet izrādījās, ka viņi vienkārši paņēma “Načos” čipsus, iebēra tajos sieru, un tās bija vakariņas…
Mēs čipsus ēstu pēc vakariņām vai kā uzkodu, bet viņi tos uztvēra kā vakariņas. Ar viņu ēdienu tiešām ir citādi.”
Bezmaksas brokastis skolā bija ļoti saldas
Un kāda bija viesģimenes attieksme pret Ksenijas ikrīta putras gatavošanu? “Viņi bija ļoti pieņemoši. Ja es gribēju ēst putru, tad varēju to darīt. Viņi paši vispār nebrokastoja, tikai dzēra kafiju.
Protams, skolā arī bija brokastis, tās bija bezmaksas, bet tur bija tikai neveselīgas iespējas, piemēram, saldumi, ļoti saldi jogurti un ļoti saldas bulciņas. Tās nebija tādas brokastis, kā mēs tās redzam. Tie vairāk bija saldumi.”
Kopumā meitenei ļoti garšoja dažādi amerikāņu cepumi. Viņa pati sprieda, ka, visticamāk, tas bija tāpēc, ka tajos pievienots liels daudzums cukura.
Neaizmirstamais Čikāgas brauciens
Ksenija pauda lielu prieku, ka varēja pavadīt gadu ASV, bet visvairāk viņas atmiņā iespiedušās Helovīna svinības, kā arī brauciens uz Vašingtonu un Čikāgu.
“Brauciens uz Čikāgu tiešām bija liels iedvesmojums, jo es nekad iepriekš nebiju bijusi tik lielā pilsētā, kur ir augstceltnes un ļoti daudz cilvēku. Mums Latvijā vispār nekā tāda nav pat Rīgas centrā. Tas bija Ziemassvētku laikā, tāpēc pilsētā bija daudz dekorāciju un salūts. Bija ļoti forši!”
Pēc šādas pieredzes nevar neko nedarīt!
Ksenija iesaka arī citiem jauniešiem apsvērt domu piedalīties kādā starptautiskā apmaiņas programmā un doties mācīties uz ārzemēm.
“Domāju, ka tā ir tiešām ļoti laba iespēja, jo, redzot citu dzīvi, rodas arī citas domas un idejas.
Kad es runāju ar citiem “FLEX” studentiem, tad viņi visi saka, ka tagad kaut ko dara. Pēc šīs programmas vienkārši nevar neko nedarīt!
Izveidoja savu organizāciju
Es izveidoju savu organizāciju “OPRO” (“Opportunities Rocket”). Šajā organizācijā ar vairāk nekā 10 brīvprātīgajiem mēs stāstām cilvēkiem par iespējam, piemēram, apmaiņas braucieniem, nometnēm un citām programmām.
Mēs cieši sadarbojamies ar vairāk nekā 40 cilvēkiem, kuri apmeklē angļu valodas klubu. Esam novadījuši vairāk nekā 10 tiešsaistes seminārus. Mums ir vairāk nekā 75 partneri no 12 valstīm un 840 biedriem.”
Labprāt palīdz citiem jauniešiem
Organizācijas izveide notika jau ASV, bet, atbraucot mājās, Ksenija saprata, ka grib to attīstīt vēl aktīvāk. “Es gribu caur to stāstīt par iespējām un praktizēt angļu valodu.
Brīvprātīgais darbs palika ar mani arī pēc programmas gada, jo tagad katru sestdienu piedalos runāšanas sesijās angļu valodā. Tajās ir cilvēki no dažādām valstīm, arī latvieši.
Viņi arī vaicā, kā labāk uzrakstīt savu pieteikumu “FLEX” programmai. Esmu ļoti priecīga, ka varu palīdzēt, jo man nebija neviena cilvēka, kurš varētu pateikt, kas labāk jādara un kas būtu vērtīgāk. Kad es to stāstu, jūtu, ka dalos arī ar savu pieredzi. Dalos ar savām domām un jauno redzesloku.”
Neko nemainītu unikālajā pieredzē
Sarunas noslēgumā Ksenija atzina, ka nav nekā tāda, kas viņai ASV pieredzē būtu bijis nepatīkams vai ko viņa gribētu citādāk.
“Visi mani pārdzīvojumi padarīja manu “FLEX” pieredzi unikālu. Tieši tāpēc es tagad caur “OPRO” un angļu valodas sesijām varu atdot atpakaļ savu pieredzi no Amerikas. Es domāju, ka neko nemainītu.”
Turpina starptautiskas aktivitātes
Turklāt pozitīvi, ka programma nebeidzas pēc viena ASV pavadītā gada. Arī tagad Ksenijai ir dažādas iespējas piedalīties starptautiskos pasākumos, konferencēs un darba grupās.
“Ir ļoti daudz iespēju pēc tam,” jauniete priecājas un aicina arī citus skolēnus padomāt par iespējām mācīties ārvalstīs.
