Roberto Meloni par itāļu temperamentu un dzīvi Latvijā: "Luka Banki vēl bija pieklājīgs par picu ar ananasiem"

Šajā salā ir gan iespaidīgi kalni, gan skaistas pludmales un kūrorti. Ja dosieties turp, neaizmirstiet iegriezties Ardarā, kuru no Rīgas šķir trīs stundu lidojums. Savā dzimtajā pilsētā populārais šovmenis plāno ierīkot viesu māju, kurā droši vien vairums ciemiņu būs no Latvijas. Roberto paredzējis iekārtot savai mammai Bingedai Demelai un tētim Agostino Meloni veltītus apartamentus ar īpašām freskām – ainavām no viņu dzimtajām vietām.

Interesanti, vai savu sapni kļūt par populāru dziedātāju Roberto Meloni būtu izdevies īstenot arī dzimtenē, vai viņš uzvarētu kādā Sanremo festivālā? Latvijā viņš piedziedājis malu malas, ieskaitot tirgus laukumus un mazus krodziņus, pilsētu svētkus un koncertzāles. Tie, kam zilonis uzkāpis uz auss, noteikti sekojuši līdzi Roberto gaitām, skatoties viņa vadītos šovus, arī kulinārās mākslas raidījumus, kuru receptes iemūžinātas četrās  pavārgrāmatās. Asprātības un joki Meloni runā birst kā no pārpilnības raga, un šo apburošo stāstnieka manieri ar itāļu akcentu un dzirkstošiem zemtekstiem nav viegli atdarināt uz papīra. Kur nu vēl šos lipīgos smieklus un šķelmīgo skatienu!

Mežā sēnes dažādas…

Man garšo ēst. Kaut kādā veidā lieku sevi rāmjos, bet tie ir ļoti paplašināti. Nedzīvoju pēc stereotipiem, saku, ka televīzijā tāpat tu dabū desmit kilogramus klāt, jo ekrānā izskaties lielāks. To izmantoju kā ļoti skaistu attaisnojumu, lai varētu turpināt ēst. Cenšos domāt par figūru, bet šajā ziemā un pavasarī man bieži bija jālido uz mājām, uz Sardīniju, jo mamma nejutās labi. Paliku mājās, nekur negāju, un, protams, māsas, tantes mani lutināja: “Robertiņam jādod ēst, jo mamma tā teica.” Viena tante ar šniceli, otra ar lazanju, tad vēl saldumi, un kļuvu apaļš kā Uzbekistānas melone. Paplašinājos. (Smejas.) Tajā brīdī to nejutu, bet, kad vestes pogas sāka kliegt un radās arī problēmas ar muguru, tad saņēmos. Tagad, var teikt, esmu formā, bet ir, kur strādāt.

Tu, Roberto, gadus divdesmit noteikti biji populārākais itālis Latvijā, bet tagad šajā godā jāsacenšas ar mūsu basketbola komandas treneri Luku Banki. Nesen lasīju viņa kritiku par picu ar ananasiem – vai tiešām tik traki?

Jā, un viņš pat ir bijis ļoti pieklājīgs – nesen atbraucis uz Latviju, varbūt negribēja izšaut visu pulveri pret ananasiem. Tas būtu kā aiziet ciemos pie latviešiem un likt tomātu mērci aukstajā zupā. Uz mani skatītos: “Nu ko tu tur dari?!”

Tā esot pica havajiešu gaumē.

Nu, ir tādas mazas saliņas okeāna vidū, kur palaikam pamostas vulkāni, lai viņi tur ēd savu Havaju picu tālu no mums. Tas tāds ģeogrāfiskais pamatojums, bet, manuprāt, tur nesadraudzējas tekstūra, garšas, un eksperimentiem ir robežas. Man pašam virtuvē eksperimenti sanāk reizēm tīšām, reizēm netīšām, bet es pilnīgi piekrītu Lukam. Ja tu Neapolē zvanīsi uz picēriju un pasūtīsi picu ar ananasiem, viņi nometīs klausuli. Vispār, ja Itālijā ēdīsi picu ar ananasiem, patiešām var sanākt nepatikšanas, tāpat kā, ja gribēsi dzert kapučīno pēc divpadsmitiem dienā; var arī sodu dabūt. Bet vispār mēs esam forši cilvēki, ekstraverti, neesam nūģi, tikai, ieraugot ananasus, sejas izteiksme uzreiz mainās.

Pica, spageti – tās ir Itālijas prioritātes, bet mums, latviešiem, augstā vērtē ir sēņošana. Lielīšanās ar pilnajiem groziem turpinās – vai tu arī esi aplipinājies ar šo bacili?

Sēņošanas kultūra ir arī Sardīnijā, kas gan ir sausāka zeme, mums ir baravikas, gailenes. Es savā ģimenē esmu jaunākais no pieciem bērniem – pastarino, kā es smejos, dzimis deviņus gadus pēc ceturtā bērna. Man ir trīs māsas un brālis, un viena māsa ir traka uz sēņošanu, ņēma mani līdzi, bet lika zvērēt, ka nevienam nerādīšu viņas sēņu vietas. Tās es tagad esmu mantojis, jo māsa dzīvo citā pilsētā. Kad oktobrī biju Sardīnijā, pasēņoju, un tās bija jaukas atmiņas par bērnību. Sēnes arī vēl bija pa vidu akmeņiem. Šeit esmu gājis sēnēs, bet man bail no ērcēm…

Un lāčiem!

Ko tas lācis, es pats tāds itāļu lācis, varbūt sadraudzēsimies. Šogad groziņi bija pilni diezgan agri, redzēju feisbukā karstasinīgāko sēņotāju bildēs. Es uz mežu labāk eju staigāt, bieži viens pats, lai dabūtu enerģiju. Un sēnes tik dažādas, lasu arī par neforšām traģēdijām, bet vispār tās ir Latvijas zelts – gailenes un apšu bekas. No ogām man garšo lācenes. Labi, ievārījumā ir sēkliņas, bet ar to Somijas sieru – mmm... Bija dažas skatītājas, kuras zināja, ka man garšo lāceņu ievārījums, un sūtīja uz raidījumu.

Aitu un siļķu bikini

Tu laikam visiem, pareizāk sakot, visām patīc – smaidīgs, laipns, proti pajokot, arī par sevi.

Neesmu simts eiro, kas patīk visiem, bet cenšos cilvēkiem iepatikties. Un, ja patīc sev, tad vieglāk patikt apkārtējai pasaulei. Varbūt, ja sevi neiemīlēsi, tad vismaz pieņemsi, un tad ir vienkārši iet sabiedrībā. Pašpārliecināts, ar labu garastāvokli, neesi īgns…

Ja ir itāļu temperaments, dzīvot vieglāk nekā mums, latviešiem, jo esam introverti, kā tu saki, nūģi, iesilstam tikai pirms koncerta beigām, nevis no pirmās dziesmas.

Jā un nē, jo Latvija īstenībā ir diezgan liela. Ir jūtamas atšķirības, kā mani uzņem Preiļos, Ludzā vai Ventspilī. Tur skatītāji, kurzemnieki, ir īpaši vērīgi. Cilvēki, kuri aicina mani uz pasākumiem, zina, ko viņi gaida. Vienmēr saku, ka neatbraucu dziedāt un stāvēt kā piemineklis. Esmu žiperīgs, man patīk kontaktēties, jau desmit gadu strādāju ar pianistu Anatoliju Livču, kurš mani saprot no vienas kustības. Viņš ir no Krāslavas, tātad atkal latgaliešu temperaments.

Bet par latviešiem – jums vajadzētu novērtēt savu brīnišķīgo humora izjūtu. Jums patīk ķircināt, pavilkt uz zoba. Nesen biju Birzgalē svinēt tautas nama jubileju, teicu, ka esmu no Sardīnijas, un tur zālē sēž dažas drošākas dāmas. “Kas dzīvo Sardīnijā – sardīnes!” viņas sauc, un visi smejas. “Jā, sardīnes, un arī sardeles, mīļie! Bet klīst baumas, ka man ir divas vecmāmiņas – viena no Varakļāniem, tāpēc man tāds mīkstāks tas l burts. Un otra no Kandavas.” Tad nu sākas: “Jā, Čīča!” – un atkal visi smejas. Pēc tam tā sieviete pienāk un saka: “Es ceru, ka jūs neapvainojāties…” Es apvainojos? Man taču patīk! Labi, esmu uz skatuves, bet tāds pats cilvēks kā visi. Varbūt kādreiz mani uztvēra kā eksotiku, bet tagad jau laikam esmu savējais. Es dievinu tādus jokus, sulīgu humoru, jo uzreiz izveidojas kontakts. Tā gan lielākoties ir mazpilsētās, kur visi cits citu pazīst, arī aprunā. Es pats nāku no mazpilsētas ar septiņsimt iedzīvotājiem un varu apgalvot, ka arī tur ir skaudība. Mana māsa strādā kultūras jomā, rīko pasākumus, un tad tur arī iet vaļā kā Dievišķajā komēdijā ar tās elli, šķīstītavu un paradīzi.

Pieminēji Dantes Dievišķo komēdiju. Vai darbojies Dantes Aligjēri itāļu biedrībā?

Esmu bijis pie viņiem pirms kāda laika. Šad tad tiekos ar šejienes itāļiem, man ir labas attiecības ar tagadējo Itālijas vēstnieku Latvijā Alesandro Monti, viņš ir kolosāls, mācās latviešu valodu, un es ar to lepojos. Jau iepazīstina ar sevi latviski: “Mani sauc Alesandro.” Es vienmēr saku, ka man ir divas mammas – Itālijas mamma un Latvija kā audžumamma. Tiešām jūtos kā mājās arī šeit. Tā bija dilemma, kad tagad Pasaules kausā Latvija spēlēja basketbolu pret Itāliju. Jā, ir Luka Banki, un priecājos par uzvaru, bet, ja tas būtu futbols, tad būtu citādi. Futbols mums ir svēta lieta. Hokejā itāļi dabūja krusas vārtus – mēs tā sakām, kad to ir daudz. Rezultāts 1:6, un nākamajā dienā man prasīja – itāļi tenisu vai hokeju spēlēja? Bet ir viena lieta, ko es neciešu – vienalga, kurā valstī. Tas ir vampīrisms. Redz, ka tev ir enerģija, grib no tevis to nosūkt. Agrāk man bija grūti tādus cilvēkus atšķirt, tagad esmu iemācījies. Vispār es vienmēr dodu, jo man patīk dot, tas dambis man ir vaļā.

Tavi izteicieni ir ļoti tēlaini!

Jā, man patīk metaforas. Un es dodu, dodu, dodu – kā benzīntankā, bet ja neko nesaņemu pretī? Vēl man nepatīk cilvēki, kuri strīdas un gudri spriež par lietām, par kurām vajadzētu domāt vienkāršāk, vieglāk. Var taču parunāties viegli, nevis aiziet visādos likumos, sīkumos, analizēt. To, cik esi gudrs un inteliģents, var parādīt citos veidos.

Tagad varam paanalizēt neseno ziņu, ka uz Sardīniju aicina aitu ganus no Kirgizstānas, jo kalnos esot darbaspēka problēmas.

Ko, lūdzu? Esmu bijis, starp citu, Kirgizstānā.

Aitkopības metodes esot līdzīgas, un jaunie itāļi negribot kopt aitas.

Jā un nē. Māsasdēlam ir sava ferma, kur ir kādas 300 aitas, un pēdējos gados Itālijā piena cena samazinājusies nežēlīgi. Pirms diviem gadiem bija tik traki, ka aitkopji brauca uz Sardīnijas galvaspilsētu un lēja pienu uz ielas, jo neko nevarēja nopelnīt. Kad biju mazs, piedzīvoju to pašu ar aitu vilnu. Sardīnijā tā nav īpaši augstā kvalitātē, bet varējām pārdot un kaut ko nopelnīt. Pie mums cirpēji noķēra aitu, sasēja visas četras kājiņas, bet tad atbrauca Jaunzēlandes aitu cirpēji, trīs vīrieši un viena sieviete, skaļas rokmūzikas pavadībā nosēdināja aitu un nomizoja kā sīpolu. Aita neko, brīnās, ka kažoka nav – bikini sezona sākusies? Kā siļķe kažokā un siļķe bikini… Es vienā raidījumā izdomāju joku, ka ziemā ēdam siļķi kažokā, bet vasarā – siļķi bikini. Bet, jā, viņi to aitu nocirpa pusminūtē. Un, kad viņa ir atbrīvota no kažoka, citas viņu nepazīst. Kas tik nav ar tām aitām – tie, protams, nav paši gudrākie dzīvnieki. Kirgīziem ir kalni, gan jau viņi tiktu galā arī ar Sardīnijas aitām.

Vēl bēdu stāsti dzirdēti par vīnkopību – ka izdevīgāk saņemt pabalstus nekā audzēt vīnogas.

Tagad Itālijā noņēma bezdarbnieku pabalstus, smējos, ka Itālijas premjerministre Džordža Meloni ir mana māsīca, jo uzvārds tāds pats.

Ko tas nozīmē?

Protams, melone. Žoržs Siksna, kad dziedājām kopā, jokoja: “Roberto, ja tu būtu latvietis, kas tu būtu? Jānis Ķirbis!” Jā, ar Žoržu var smieties līdz asarām. Bet par pabalstiem – kādreiz bija daudz naudas, piemēram, kad aitas saslima, bija sausums, tad valsts palīdzēja. Jā, jaunieši brauc prom no pilsētiņām, un darbi paliek citām kategorijām. Piemēram, tomātu lasīšana, kur izmanto imigrantus, jo no karstuma tur var noģībt, arī maksā ļoti maz. Galva visu laiku uz leju, nav ko elpot, 45 grādi.

Jums Itālijā esot tomātu kaujas.

Jā, vēl ir, arī apelsīnu, kas ir jau sāpīgāk. Labi, ka ne ābolu vai ķirbju!

Serenādes dzied tikai vīrieši

Jāatgādina lasītājiem, ka Latvijā tu ieradies ne jau tādēļ, lai dziedātu, bet lai mācītu itāļu valodu.

Jā, pabeidzu universitāti, kur biju ļoti čakls, tāds Aleksandrs Čakls. (Smejas.) Man patīk valodas, patīk kontaktēties. Man ir bakalaura grāds angļu valodā, tā gan nedaudz rūsē, palaikam vajag to nedaudz uzspodrināt. Zinu nedaudz franču, arī spāņu valodu, jo runāju sardīniešu valodā, kur ir pa daļai no spāņu, portugāļu, arī latīņu valodas. Latviešu valodu mācījos šeit, gāju arī kursos, bet sākumā dzīvoju pie latviešu ģimenes – jauki un sirsnīgi cilvēki. Sākumā nespēju ar viņiem īsti kontaktēties, tikai ar bērniem, kuri parādīja savus zobiņus, bet nevarēju sadot pretī. “Labdien, labvakar, man ir auksti,” – viss, ko varēju pateikt. Biju itāļu valodas skolotājs Teikas vidusskolā, braucu ar 17. trolejbusu uz centru. “Nākamā pietura – Kastrānes iela.” Atkārtoju, un man jau bija jautri, arī pārējiem, kas sēdēja blakus.

Nez kur tāda Kastrāne ir?

Vai tad tā ir pilsēta? Vai nebija kāda Ingrīda Kastrāne? Vajadzētu apskatīties.

Tad aizgāju uz Jāņa Rozes grāmatnīcu un nopirku grāmatu Do it in Latvian, 430 lappušu. Sāku mācīties, pierakstīju burtnīcā. Bija mazliet grūtāk ar darbības vārdiem, ar prievārdiem vēl joprojām – iet, aiziet, uziet, paiet… Mēģināju saprast, bet tas jau nāk tikai ar praksi. Labi, ka nedaudz zināju vācu valodu. Biju Vācijā dzīvojis, strādāju kafejnīcā par viesmīli, bija jautri, un arī tur man bija burtnīcas.

Latviešu valodā arī tās dzimtes, deklinācijas, skaitļi, locīšana: ezis – eža, tortes – toršu. Pirtis…

Apstājos pie jautājuma, kāpēc govs, uguns, nakts ir sieviešu dzimte, bet sāls vīriešu?

Labi, ka man padodas valodas. Kurpes, bikses, bet, kad iepazinos ar jūsu ķ, šķ! Mana mantra ir šaursliežu dzelzceļš. Vai šķiņķa šķēle uz šķīvja. Sākumā prasīju pārdevējai skinki. Ko lūdzu? Nu labi, dodiet vistu. Vēl joprojām ir visādi neparasti vārdi, tagad mācos dziesmas programmai Serenādes, un ir dziesma Ar mīlestības pinekļiem, vārdi “tiklu, ķītru godību”.

Ķītra – tā vairs neviens nesaka, tas ir dzejnieka Jāņa Petera izdomāts antonīms vārdam neķītra.

Āā? Nē? Dziedu arī Mana neveiksminiece – “sāk katli šķindēt, ūdeņi līt”. Man patīk arī Bez mīlestības nedzīvojiet, kur ir jaukie zemteksti. “Un dīvains apnicības velniņš uz spožām gardīnstangām sēž…” Es dievinu to visu! Mēs koncertos Serenādes dziedāsim kopā ar Normundu Rutuli un Daini Skuteli. Dainis mēģinājumā uz mani skatījās un prasīja: “Roberto, vai tu esi dublējis multeni Madagaskara?” Jā, es tur biju ronis. “Kad tu dziedi Bez mīlestības nedzīvojiet, man ir sajūta, ka tas ronis dzied!”

Kopā ar apvienību Bonaparti LV tu jau dziedāji par serenādēm to Ilmāra Dzeņa dziesmu Vēstule no Sorento – “sinjores, gitāres, skan serenādes”…

Jā, skaista dziesma, bet nav itāļu – spāņu. Sorento ir netālu no Neapoles, un man bieži saka: “Tava dzimtene ir tik skaista, saulaina, ko tu dari te, kur ir tik auksti?” Es piekrītu, protams, ka Itālijai ir savi plusi, tur esmu dzimis, un palaikam mani arī sauc uz mājām. Sevišķi tagad, kad man ir projekti, idejas. Mana mamma nesen aizgāja mūžībā. Viņa vienmēr gribēja, lai ir jautrība, varbūt no mammas to iemācījos arī es – būt vienmēr priecīgam, viņa arī bija Strēlnieks pēc horoskopa. Mamma atstāja man mantojumu, māsas un brālis piekrita, jo viņiem ir savas mājas. Plānoju ierīkot viesu māju – bed & breakfast. Runāju par to vēl ar mammu, un viņai uzreiz iepatikās.

Mana māja ir pretī domei, tāpēc tai jābūt ļoti skaista, un tagad iesaistīts arī vicemērs, ne tikai celtnieks. Palaikam uz manu pilsētiņu Ardaru brauc latvieši, meklē mani, ieiet kafejnīcā un prasa – kur Roberto Meloni? Pilsētiņa ir maza, četras ielas, latviešus uzreiz pamana – blondi, zilas acis, nedaudz iedeguši vai jau apdeguši. Pietiek ar vienu vārdu Letonia, un tad visas durvis manā ciematiņā ir vaļā. Mamma vienmēr bija priecīga par tādiem ciemiņiem, staroja kā strūklaka par savu dēlu.

Iznāk, ka Roberto ir labās gribas Latvijas un Itālijas draudzības vēstnieks.

Jā, te mani pazīst, bet īpaši nemaskējos kā daži. Ko man darīt, ja vajag uz veikalu, – ar ūsām iešu, vai? Bet, kad pērku lietas, tad esmu novērojis, ka tie, kuri pazīst, skatās, ko esmu nopircis. Tad man ir jautri!

Man ļoti patīk vadīt latviešu/itāļu kāzas, kur meitene parasti ir latviete, puisis itālis. Es esmu tas cements, kas apvieno šos ķieģelīšus. Tie ir svētki, kas iemūžina itāļu un latviešu mīlestību, un baudu tos no sirds. Es vispār visu daru no sirds, man uz sejas uzreiz redzams, ja liek darīt to, kas nepatīk. Un, ja man kaut kas nepatīk, tad pēdējā laikā arī pasaku nē.

Ir savas robežas

Brīnums, kur tu ņem enerģiju visam, ko dari. Jādzied, jāmirdz TV ekrānos… Tiesa, savam pavāršovam esi pielicis punktu. Vai varbūt komatu?

Tādus trīs punktiņus. Varbūt nākamajā gadā atgriezīšos. Ir jau ideja par sponsoriem, redzēsim. Bet vispirms nāk paša pasākumi, koncertturneja Serenādes.

Vai serenādes ir Itālijā dzimis žanrs?

Serenata. Italiano vero… Toto Kutunjo, kurš to dziedāja, nesen aizgāja mūžībā. Serenāde pieder romantiķiem, kā Romeo un Džuljeta. Tās nāk no sirds, un serenādes ir vīriešu lieta. Gribu dziesmā parādīt savu mīlestību, kā no tās vibrē mana balss, diafragma, viss ķermenis. Jā, serenāde ir mīlestības apliecinājums, un dziedot tu pats izbaudi savas jūtas, lai sieviete izjustu to pašu. Serenādes būs dažādās valodās – latviešu, angļu, spāņu, arī latgaliešu. Ar Normundu un Daini trijatā dziedāsim arī Questa note, Bonaparti LV Eirovīzijas dziesmu. Būs skaisti. Bet es ne uzreiz tiku tajos Bonapartos. Toreiz man Guntars Račs palūdza nodziedāt to dziesmu itāļu valodā pareizā izrunā tiem pārējiem, kuri dziedās. Es piekritu – re, cik labi būt labestīgam cilvēkam, nevis skaudīgam, kāpēc nepalīdzēt? Es aizgāju, studijā nodziedāju, klausījās Zigfrīds Muktupāvels, Normunds Jakušonoks, tad man piedāvāja pievienoties. Pēc tam interesantā veidā izveidoju Pirates of the Sea, viena klipa filmēšanā biju strādājis ar Jāni Vaišļu. Īsts pirāts ar uztetovētu enkuru, viņam piemita liela harisma, īsts kapteinis. Nu, labi, ar dziedāšanu Jānim gāja ne visai… Bet mums bija Liene Greifāne, kura izdarīja visu, un Zane Biķe, arī Aleksandra Kurusova, kura sākumā domāja, ka būs jādejo, nevis jādzied.

Divi Eirovīzijas dziesmu konkursa fināli ir nozīmīgs ieraksts tavā biogrāfijā. Kurā mirklī tavs dzīves kuģis pagriezās no valodām uz dziedāšanu?

Talantu fabrikā nonācu, jo dziedāju dušā, un mana draudzene Diāna to dzirdēja un ierosināja pieteikties. Biju jau skatījies to talantu rūpnīcu, man ļoti patika, kā dzied Chilli, Dons un Lily. Uzrakstīju pieteikuma vēstuli, un jau nākamajā dienā man zvanīja: “Jūs esat Roberto?” – “Jā.” – “Un jūs esat itālis?” – “Jā.” – “Un jūs runājat latviski?” Tad es kā Aina Poiša atbildēju: “Par to mēs varam parunāties…”

Tavi joki ir vienreizīgi! Un tu bieži piedalies visādos parunāšanu šovos. Kura ir tava galvenā profesija – filologs, pasākumu vadītājs, dziedātājs, pavārs?

Pavārs gan ne. Dziedu, jo mani sauc uz koncertiem, bet uz restorānu gatavot mani neviens neaicina. Ir gan piedāvājuši atvērt savu picēriju, bet darbs sabiedriskajā ēdināšanā nedaudz atgādina cietumu – vienmēr jābūt klāt, lai kontrolētu situāciju. Ja gribu itāļu restorānu, jābūt ne tikai ēdieniem, bet arī pasniegšanai un apkalpošanai visaugstākajā līmenī. Labāk sadarbošos ar citiem, varu būt konferansjē kādam pavāram.

Kā viņi gatavo, tu tikpat garšīgi runā, piemēram, izstādes Riga Food prezentācijās. Varbūt vienkārši esi labs aktieris dažādās dzīves situācijās, arī tēlojot pats sevi šovos Četri uz koferiem vai Vakariņš ar savējiem?

Negribētu atbildēt uz jautājumu, kas es esmu, jo man nepatīk likt lietas kastītēs. Ar latviešiem tēlot nemaz nav tik viegli, aktieri viņi noķer ļoti ātri. Esmu cilvēks, kurš dara lietas pēc savas sajūtas, pēc savas audzināšanas, pēc saviem principiem un ētikas. To, kas ir ar to pretrunā, es nedarīšu.

Reizēm mēdzu būt ļoti pacietīgs, laimīgs, dzīvespriecīgs, bet arī man ir sava robeža. Aiz tās varu uzsprāgt kā vulkāns. Vai esmu itālis Latvijā? Esmu pasaules cilvēks, kas varbūt izklausās banāla atbilde. Varu izveidot kontaktu ar cilvēkiem jebkur, bet neesmu vienmēr tik laimīgs, tik dzīvespriecīgs. Tad reizēm rodas problēma, ar ko esmu saskāries arī privātās attiecībās, ka grib tikai to pozitīvo Roberto visu diennakti. Nu nē, kad esmu mājās, mēdzu arī izslēgties, neko nedarīt, atpūsties, lai atkal uzlādētu savas baterijas. Atzīšos, ka man gribētos vairāk iet uz teātri, gribētos vēl kaut ko mācīties. Cenšos vismaz ceļot, jo vienā brīdī biju ļoti tuvu izdegšanai. Tad atnāca kovids, tas kaut kā izglāba. Sapratu – ir labi, ja varu tomēr neskriet kā vāverīte ritenī. Tagad īstenībā atkal esmu kā vāverīte, bet – gudrāka vāvere. Gudrāka Melone…