Kosmētika Eiropā būs tīra no plastmasas

Niecīgās, ar neapbruņotu aci bieži neredzamās plastmasas daļiņas ir izkaisītas gandrīz pa visu pasauli, gan jūras dzelmē, gan kalnu virsotnēs. Tās ir tik sīkas, ka iekļūst mūsu organismā kopā ar ēdienu un dzeramo ūdeni. Pēc ANO aplēsēm, mikroplastmasas daļiņu ir vairāk nekā zvaigžņu mūsu galaktikā, un to ir apmēram 200 miljardu.

Šis piesārņojuma veids atradīsies barības ķēdē vēl gadsimtiem ilgi, un tā ietekme uz veselību joprojām nav pilnībā izpētīta. Aprēķināts, ka ES vien ik gadu apkārtējā vidē nokļūst 42 000 tonnu mikroplastmasas, kas bijusi pievienota dažādiem produktiem. Mērķis ir līdz 2030. gadam par 30% samazināt atkritumu apjomu ar mikroplastmasa.

Tagad ES nolemts aizliegt tās izmantošanu, mikroplastmasa definēta kā “sintētiska polimēra daļiņa izmērā mazāka par pieciem milimetriem, kas nešķīst un nesadalās”. To satur kosmētika, mazgāšanas līdzekļi, spīdumiņi, rotaļlietas, mēslojums, medikamenti, zobu pastai mikroplastmasu pielieto kā abrazīvu līdzekli, ādas pīlingam kā saistvielu.

Aizliegums neskar būvmateriālus, jo šajā gadījumā mikroplastmasa tik ļoti nenokļūst vidē, kamēr zobu pastu un kosmētiku noskalo izlietnē. To var turpināt izmantot produktos, ko lieto rūpnieciskajā ražošanā. Tomēr ražotājiem ik gadu vajadzēs ziņot par plānoto mikroplastmasas emisiju un izstrādāt instrukcijas utilizācijai. Aizliegums attiecas gan uz ES ražotajiem produktiem, gan importu.

Tas jau stājies spēkā kosmētikai, kas satur tikai vienu procentu no kopējā mikroplastmasas apjoma. Citiem ražojumiem noteikts pārejas laiks no četriem līdz pat 12 gadiem, atkarībā no sarežģītības un alternatīvu iespējas. Piemēram, granulām, ko izmanto sporta laukumu segumos, pārejas posms ir astoņi gadi. Šajā laikā segumi būs jau nodiluši un tikpat vajadzēs nomainīt.

Štutgartes universitātes Plastmasas institūta vadītājs Marks Kreicbruks sarunā ar “Deutsche Welle” gan iebilst, ka pagaidām nav labākas alternatīvas par plastmasu un tā pat palīdzot glābt klimatu.

“Diemžēl tā ir, jo plastmasai var piedot formu ļoti zemā temperatūrā. Nav būtiski, metāls, keramika vai stikls, visi citi materiāli prasa lielu enerģijas patēriņu, lai izgatavotu no tiem produktus. Bet tas saistīts ar CO2 izmešiem,” skaidro Kreicbruks. Viņaprāt, jāizveido simtprocentīga savākšanas un pārstrādes sistēma.

Pastāv arī biodegradablā plastmasa, kas, nokļūstot vidē, ātri sadalās, bet tās īpatsvars ir niecīgs un nav izmantojama visās precēs, it īpaši pārtikas iepakojumā.