Grafoloģe Anita Millere pēc rokrakstiem šifrē cilvēku raksturus: "Sākumā mani uztvēra kā kārtējo ezoteriķi"

Varētu šķist, ka laikmetā, kad lielākoties rakstām, izmantojot datora tastatūru vai abus īkšķus, driķelējot telefonā, rokrakstam lielas nozīmes vairs nav. Bet, izrādās, ir gan. Anitai Millerei ir piecas augstākās izglītības, domājams, drīzumā būs sestā, un medicīna ir viena no tām. 

Sen aiz kalniem tas laiks, kad skolēni no rokas rokā deva atmiņu klades, lai tur ierakstītu dzejoļus, vēlējumus, parakstītos, un droši vien būtu interesanti ar šādu kladi rokās doties pie grafologa, lai noskaidrotu, kuri no viņiem īstenojuši savu potenciālu. Mums burti ir tikai grafiskas zīmes, saziņas un emociju izteikšanas veids vārdos un teikumos, bet Anita Millere tajos izlasa daudz vairāk. Par to, cik rakstīšana ar roku ir svarīga, viņa stāsta lekcijās, tiekas ar pieaugušajiem un skolēniem. Ja to ņemtu vērā skolu programmu veidotāji, tad varbūt izņemtu no apgrozības mācību burtnīcas un liktu bērniem un jauniešiem rakstīt ar roku pēc iespējas vairāk.

Izmirstoša profesija

Daudzi varbūt glītrakstīšanas stundas atceras kā mocības, man gan patika censties rakstīt iespējami glītāk. Vai rokraksts iedzimst, varbūt mainās līdzīgi roku līnijām?

Rokraksts aug mums līdzi un tiešām veidojas līdz ar personību. Ja notiek kaut kas ārkārtējs, tas būs redzams arī rokrakstā. Ir fundamentālas īpašības, ko dzīves laikā ļoti grūti mainīt, kā arī mainīgās īpašības, kā stress, uztraukums, nemiers, kas rokrakstā mainās burtiski vienas dienas laikā. Vari pusstundu rakstīt skaisti, tad kāds sabojā garastāvokli, un rokraksts vairs nav tik glīts. Gadās, ka jāpieraksta ātri, tad rokrakstā iezīmējas steiga, nepacietība. Par fundamentālajām īpašībām, kas izstrādājas diezgan agri, var diskutēt, vai tās ir iedzimtas vai iemantotas vecāku audzināšanas rezultātā, – tās būs nemainīgas, pat ja labrocis nakts vidū rakstīs ar kreiso roku. Ja arī rokraksts izskatīsies šķībs, greizs un nepareizs, šīs īpašības paliks, pat ja rakstīsi ar kājas pirkstiem.

Interesanti, jo, piemēram, kriminālromānos nereti var lasīt – lai neatpazītu rokrakstu, varonis raksta ar kreiso roku.

Tas ir blefs. Tiesa, vizuāli ar kreiso roku rakstītais šķiet neglīts, neinteresants, jo labrocim šī muskulatūra ir vāja, bet grafologs skatās, kā tiek veidots burts, kā strādā nervu impulsi. Pat ja roka ir vājāka, nervu impulsa atbalss uz papīra analīzei būs līdzvērtīgas nozīmes, tāpat kā vadošajai rokai. Svarīgi ir simbolu – burtu – veidošanas principi, tie būs līdzīgi abām rokām. Grafologs jau īsti neanalizē rokrakstu, bet līnijas, burtu formu.

Glītrakstīšanā apgūstam vienādas burtu formas, ko pēc tam individualizējam, taču kopējās līnijas paliek it kā vienādas?

Lielos vilcienos, bez šaubām, kaut kas paliek līdzīgs, jo vadīsimies pēc Latvijā pieņemtajiem glītrakstīšanas principiem. Aptuveni astoņu gadu vecumā, otrajā klasē, bērnam sāk veidoties sava burtu forma. Ja paskatīsies savas burtnīcas, redzēsi, ka glītrakstīšana bijis pamats, uz kura attīstījies personiskais rokraksts, bet muskuļu ritms nemainās, savukārt mainās, piemēram, mazā a ovāla slīpums.

Vai grafoloģija ir sena zinātne, attīstījusies kopš rakstītprasmes sākumiem?

Latvijā grafoloģija ir ļoti jauna, kā zinātni to šeit esmu ienesusi tieši es, ar lielu jaudu mēģinot parādīt, cik šī metode ir efektīva. Ir vairāk filozofisks, no Francijas pārņemts grafoloģijas virziens, ko ieviesa Jānis Arvīds Plaudis; viņš par šo tēmu sāka runāt pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Man bija piecpadsmit, kad izlasīju viņa rakstu, bet spriedums – labs rokraksts, labs cilvēks, slikts rokraksts, slikts cilvēks – nebūs taisnība. Tātad ir divi grafoloģijas virzieni – filozofiski ezoteriskais jeb holistiskā grafoloģija un zinātniskāks, pazīstams kā integratīvā grafoloģija, kas pašlaik pārveidojas par neiropsiholoģisko. Šo metodi arī izmanto kriminālistikā par palīglīdzekli, lai izprastu personu.

Itāļu 16. gadsimta filozofu Kamilo Baldi varam nosaukt par grafoloģijas tēvu. Līdz ar Otrā pasaules kara sākumu daudzi nozares pētnieki izbrauca uz ASV, grafoloģija turpmāk jaudīgi attīstījās Šveicē, Britu salās. Kad kļuva skaidrs, ka ar grafoloģiju var arī nopelnīt, sākās izpēte personāla vadības virzienā. Visvairāk tā attīstās ASV un Kanādā, kur kļuva par labu instrumentu kriminālistikā. Jāņem vērā, ka grafoloģija ir manipulatīvs instruments. Lai kādam to mācītu, man jāzina, kā tu to izmantosi, un skolotājs uzņemas atbildību par saviem skolēniem.

Vai šai zinātnei vispār ir nākotne, jo līdz ar digitalizāciju rakstīšana ar roku kļuvusi nevajadzīga? Ja nu aprakstīt kādu sienu...

Pirms dažiem gadiem būtu teikusi – nē, tā noteikti nepazudīs. Tagad gan nākotnē raugos samērā pesimistiski. Protams, ceru, ka cilvēce attapsies un sapratīs, ka rakstīt ar roku ir ļoti svarīgi. Pirmkārt, rakstīšana noņem stresu, ne velti daudzi psihologi iesaka izrakstīties. Uzraksti savu bēdu, skumju stāstu…

Jā, dzirdēts, ka dienasgrāmatas terapija ir vērtīga, un runa ir par rakstīšanu ar roku.

Labāk rakstīt ar roku, jo tādējādi attīstām savu prasmi radoši domāt, ko principā spējam visi. Bija eksperiments, cik būtiski atšķiras teksti vārdu lietojuma un emociju nodošanas ziņā, vai rakstām vēstuli uz papīra vai WhatsApp. Izrādās, kad rakstām ar roku, tiek darbināti smadzeņu apgabali, kuri atbild par radošumu, ieskaitot literāro radošumu, kas palīdz veidot saistošāku izteiksmi, aktivizē vārdu izvēli. Sitot ar īkšķiem telefonā, šī saikne nestrādā, izsakāmies tukšāk. Tāpēc ir sāpīgi redzēt, ka neliekam vairs bērniem rakstīt, ka, atbildot uz jautājumu, burtnīcā jāievelk krustiņš. Rezultātā laupām viņiem iespēju radoši domāt, un ikdienā labi redzams, ka jaunajai paaudzei trūkst spēju komunicēt. Viņi nespēj izvēlēties vārdus, runā tieši, skarbi, neiejūtīgi, vienlaikus būdami ļoti emocionāli nesavākti. Turklāt, rakstot ar roku, iemācāmies būt empātiskāki, arī drošāki, ko atgādinu bērniem, kad tiekos ar viņiem skolās.

Nākamais – rakstīšana uzlabo atmiņu. Pierakstot ar roku, piezīmēs pēc tam pat nav jāieskatās, un tas ir labākais veids, kā atcerēties. Rakstīt vajadzētu arī, lai uzlabotu kritisko domāšanu, jo mācāmies analītiskāk izvērtēt lietojamos vārdus. Protams, jo vairāk rakstām, trenējot muskuli, jo glītāks būs rokraksts un otram to vieglāk salasīt.

Parādi, ko raksti, un pateikšu, kas esi!

Vai grafologam ir svarīga valoda, kurā rakstīts teksts, – dzimtā vai svešvaloda?

Grafologam nav nozīmes, vai tu raksti vai pārraksti, vai saproti, ko raksti. Mani interesē ritms un tas, kā veidojas burtu forma. Rokraksts gan ir atkarīgs no rakstīšanas rīka. Ja, piemēram, tas ir flomāsters, līnija ir biezāka, ja raksta ar lūpu krāsu uz sienas, var tikai nojaust, ka tur veidojas cilpa, bet grafologam vienalga, vai raksti uz papīra vai asfalta.

Lodīšu pildspalvas ir pašsaprotamas, bet savulaik spalvu mērcēja tintes pudelītē un rakstīšana bija daudz komplicētāka.  

Rokraksti kļuvuši arvien neglītāki. Analizējot vēsturiskos dokumentus, runāju ar vēsturnieku, kurš atgādināja, ka tintes senāk nebija daudz, tā bija jālieto ļoti taupīgi, līdz ar to bija augstāki rakstīšanas standarti un glītums bija pašsaprotams. Bet ir grūti analizēt vēsturiskos dokumentus, jo ar visiem šiem skaistajiem kruzuļiem nav viegli izlasīt rakstīto. Man ļoti patīk vēsture, esmu iedziļinājusies vēsturiskos dokumentos, kuros nolasāmi tā laika tikumi un likumi, jo tas, kas tagad ir norma, tolaik tā nebija. Visvecākais, ko esmu analizējusi, ir 3. gadsimta rokraksts, mūka rakstīta ziņa. To lasot, rokās bija balti cimdi, nedrīkstēja neko aiztikt, jo materiāls bija ārkārtīgi trausls. Tas bija pasūtījums no kāda Itālijas muzeja, kas vēlējās izprast rakstītāja personību.

Vai rokraksts atklāj dzimumu? Vecumu?

Vecumu ne, dzimumu var nojaust, taču nav tādas zinātniski apstiprinātas metodes.

Interesanti rokrakstu paraugi ir dvēseļu revīzijas, kuru daļa ir digitalizēta.

Man arī ar tām nācās saskarties, kad veidoju ciltskoku. Jutos kā izmeklētāja, šifrējot tekstus, plus vēl valodas lietojums, dialektu īpatnības, piemēram, ja polis ar latgalieti izveidojis tekstu. Man meitas uzvārds ir Špoģe, un tēvs savulaik stāstīja, ka esam cēlušies no poļiem un uzvārds sākumā bijis Spogišs. Ir Špoģu ciemats, Latvijā visi Špoģi tiešām ir radi, man kļuva interesanti noskaidrot, varbūt esmu kāda poļu muižnieka meita. Diemžēl ne, bet no poļiem gan esam ienākuši. Mammas ciltskoka pētīšanā esmu pašā sākumā, žēl, ka savā laikā vecākus tā pamatīgi neiztaujāju, lai būtu, ar ko sākt. Tagad pētījums jābalsta  uz atmiņām, kas šad tad pieviļ.  

Ko tad īsti atklāj rokraksts?

Cilvēka uzvedību. To, kā viņš reaģē konkrētā situācijā, piemēram, ja saņems darba piedāvājumu. Kādi ir talanti, potenciāls, kādas sāpes, kompleksi, pārdzīvojumi. Fiziskās veselības jomā grafologs nenosaka diagnozes, bet var konstatēt disbalansu, kas saistīts ar muskuļu ritmu. Skausts, pleci, muguras lejasdaļa, ceļi, gūžu reģions, sievietēm redz disbalansu ginekoloģijā.

Drīzumā varētu būt apstiprināti rezultāti sirds un asinsvadu slimību noteikšanā, ko parāda dažas rokraksta nianses. Ir neiropsihologi, arī psihiatri, kuru aizraušanās ir grafoloģija, viņi savāc komandu un veic šādus pētījumus. Arī kriminālistikas nozarē ir grafologi, kuri par to interesējas, ja saskaras ar nebijušām situācijām, ko nevar izskaidrot. Kāds Amerikas grafologs aizraujas ar finanšu noziegumiem, un arī to no rokraksta var noteikt – vai esam uz ko tādu spējīgi vai ne.

Izklausās, ka grafologi dāsni dalās ar zināšanām. Varbūt cits citu pazīstat?

Varbūt to var nosaukt par sektu. Kādreiz bija vairākas biedrības, taču šo sistēmu ir sarežģīti uzturēt, jo grafologu nav daudz un viņi ir ļoti aizņemti. Palaikam sazināmies un šad tad sarīkojam semināru, kur tad arī dalāmies. Pēdējos gados, protams, Zoom. Arī tāpēc, ka daudzi grafologi ir ļoti cienījamā vecumā. Patlaban visā pasaulē esam 64, Spānijā divi, Vācijā četri, Šveicē viens un Eiropā es visnotaļ ieņemu pirmo vietu. Man ir lieliski skolnieki, bet viņiem vēl ir, kur augt.

No policijas uz Kembridžu

Kā pati kļuvi par grafoloģi?

Bērnībā sapņoju, ka būšu izmeklētāja. Ļoti agri iemācījos lasīt, par ko vecāki nebija priecīgi, jo lasīju visu pēc kārtas. Kad atnesu grāmatu no skolas bibliotēkas, bija sacensība, kurš pirmais izlasīs, es vai tēvs. Nešķiroju, bērnu vai pieaugušo, aizrāvos ar vēsturi. Tēvs smagi slimoja, viņa nedzīstošās trofiskās čūlas aprūpēju jau kā maza meitene, viņa sapnis bija, ka studēšu medicīnu. Toties tēva māsa, redzot, cik ļoti man patīk literatūra, nosprieda, ka būšu skolotāja. Atceros, toreiz teicu, ka nebūšu ne mediķe, ne skolotāja. Rezultātā man ir grāds medicīnā, Dr. med. Psych. ar specializāciju neiropsiholoģijā, un es lasu lekcijas.

Uzaugu laukos, Zemgalē, netālu no Edvarta Virzas Billītēm. Jā, skaista puse, bet to saproti tikai ar gadiem. Vecāki man stingri noliedza iet uz policijas skolu, tad iestājos Rīgas arodvidusskolā, lai mācītos par biroja darba organizatoru, jo man bija vienalga, kāda profesija un skola, lai tikai tiktu prom. Dzīvoju kopmītnē, vecāki deva piecus latus nedēļā, tāpēc strādāju – iznēsāju reklāmu bukletus. Reiz atrados uz ielas Vecrīgā ar kompāniju, radās konflikts, rezultātā vitrīnai izbira stikls, un mūs visus aizveda uz policijas iecirkni. Toreiz pārbijos līdz nāvei, ka tikai vecāki neuzzina.

Bet tur pie dežurējošā izmeklētāja, gaidīdams rīta reisu, sēdēja krusttēvs, Kembridžas profesors. Viņš toreiz strādāja pie pētījuma par pusaudžiem ar uzmanības deficīta sindromu (UDS), kuri nonāk kriminālajās aprindās. Viņam puspajokam izpētei piedāvāja mūs, un, kad nonāca pie manis, es vaļsirdīgi atzinos, ka man interesē grafoloģija.

Nav ne jausmas, kāpēc toreiz paspruka šī frāze, tad vārds pa vārdam, un profesors teica: “Ja tu ar izcilību beigsi vidusskolu, es sagādāšu stipendiju Kembridžā, lai tu studētu psihoterapiju un paralēli grafoloģiju.” Tajā mirklī sajutos kā izvilkusi lielo laimestu loterijā. Protams, pēc tam sāku izvērtēt, ar ko draudzējos, jo otrreiz policijā nonākt vairs negribējās.

Vecāki nenoticēja, ka man radusies šāda iespēja, domāja, ka esmu izjokota, bet es no arodskolas pārgāju uz vidusskolu. Sazinājos ar profesoru, viņš skaidroja, uz ko jākoncentrējas. Man gan izveidojās attiecības, astoņpadsmit gadu vecumā jau piedzima dēls, tomēr iestājos Kembridžā.

Kur mācības notika angļu valodā…

Valodas man slikti padodas, runājot angliski, nedaudz stostos, bet Anglijā neviens tam uzmanību nepievērsa. Arī gramatikā pieļauju vienas un tās pašas kļūdas, kas ir īpatnēja logopēdiska problēma. Kembridža man ļoti patika, tā ir sava pasaule, kur visi cits citu atbalsta, un ātri ar visiem sadraudzējos. Mana situācija gan nebija vienkārša, jo bija dēls, kurš atceras tikai lielas telpas ar milzīgiem galdiem. Iekārtojos tā, ka daļēji mācos attālināti, turklāt man stipendiju deva tikai mācībām, un bija taču arī no kaut kā jādzīvo. Smejos, ka esmu izmēģinājusi visas profesijas pasaulē, jo bija nepieciešama nauda.

Bet jau divdesmit gadu vecumā man piedāvāja kļūt par nodaļas vadītāju pētnieciskajā eksperimentālajā psihiatriskajā institūtā, kur nodarbojāmies ar sarežģītu personu intervēšanu un izpēti. Sadraudzējos ar cilvēkiem, kuri strādāja izmeklēšanas dienestos, sākot ar Skotlendjardu, un viņi piedāvāja papildināt izglītību. Tad izgāju pilnu grafoloģijas apmācību jau speciālo dienestu uzraudzībā, un ne tikai – esmu apmācīta atpazīt balss tembrus, to, vai cilvēks melo vai nemelo, mācīja par mīmiku, žestiem, gaitu. Nepatīk jau lielīties, bet, tiklīdz manī sazīmēja ģenialitāti, man nāca daudz pretī. Daudzi cilvēki teikuši, ka to, ko daru es, normāls cilvēks nevarētu paveikt.

Vai tev piemīt arī gaišreģes spējas, analizējot cilvēkus?

Nē. Man pašai bija grūti aptvert, kad man pateica: “Anita, tev piemīt ģēnija tipāžs uz cilvēka personības izpratni.” Likās, esmu parasta meitene, bet, kad mani nosūtīja uz to pētniecības institūtu, mūs ļoti testēja. Studējot psihoterapiju, pēc trim gadiem konstatēju, ka man ir garlaicīgi, un pārgāju uz neiropsiholoģiju. Ļoti patika saprast, kā strādā mūsu smadzenes. Tagadējais vīrs man ir pārmetis – ja kaut ko daru, tad ieeju savā lietā līdz ausīm, nekas cits man vairs neeksistē. Varu aizmirst ēst, dzert un visu pārējo. Man arī nācās ļoti ar sevi strādāt, piemēram, pie valodas, lai varu ar cilvēkiem runāt bez sarkasma un cinisma.

Mans pētnieciskais institūts tātad sadarbojās ar Skotlendjardu, arī Zviedriju, Kanādu, strādāju ar rokrakstiem un cilvēkiem, apzināti centos kļūt par pārrunu vadītāju, piemēram, ar teroristiem, taču es stostījos, tāpēc tas bija iespējams reti. Reiz viens pārrunu vedējs bija saslimis, tāpēc izpestīt ķīlniekus aizsūtīja mani. Viss bija labi, līdz noziedzniekam sākās šizoīdi murgi, par ko neviens nebija informēts. Viņš pavērsa ieroci pret savu dēlu, gūstā bija saņemta visa ģimene un vēl kaimiņš, kas bija ienācis pēc piena. Kopumā tā bija interesanta pieredze, izņemot to, ka rikošetā man kājā trāpīja lode.

Cerams, saņēmi pieklājīgu kompensāciju par traumu, pildot darba pienākumus?

Maksāja toreiz labi, taču pēc sašaušanas mani izlamāja, jo nebiju ievērojusi dažas vadlīnijas. No otras puses, ja ievērotu, iznākums varēja būt daudz bēdīgāks. Man izteica pat rājienu (tas bija nopietns disciplinārs pārkāpums, lai gan ķīlnieki tika atbrīvoti un tas bija mans nopelns), ko skaidroju ar tēvišķu attieksmi, pēc tam mani nosēdināja laboratorijā, strādāju tikai ar rokrakstiem. No vienas puses, tas bija izdevīgi, jo bija taču jāaudzina bērns. Kad attīstījās digitalizācija, vairs nebija jāstrādā klātienē, turklāt Latvija visu laiku vilka atpakaļ. Kā organizētās noziedzības apkarošanas dienesta ārštata darbiniece varēju strādāt jebkurā vietā pasaulē. Galvenais, lai ir internets, lai vienmēr esmu sazvanāma. Ir gadījies, ka naktī zvana, tad uzreiz jāieslēdz dators, jāskatās, kas atsūtīts, jādod savs vērtējums.

Izdomāju, ka gribu Latvijā popularizēt grafoloģiju, darba devēji neiebilda, ja viņi paliek mana prioritāte. Tā 2015. gadā atvēru savu uzņēmumu SIA Grafoloģija, bet ceļš sākumā bija ļoti grūts. Mani uztvēra kā kārtējo ezoteriķi, kaut gan uzsvēru grafoloģijas zinātnisko pieeju. Pamazām ir izdevies panākt, ka cilvēki saprot – šī nav zīlēšana. Grafoloģiju vairs nejauc ar grafomāniju vai pat kaligrāfiju. Grafomānija ir psihisks traucējums, mānija.

Dzirdēts, ka pašnāvnieki atstāj pirmsnāves vēstules. Tās laikam raksta uz papīra vai kā tamlīdzīga, nevis datorā, jo ekrāns taču var nodzist.

Tās grūti lasīt psiholoģiski, bet ir būtiski izvērtēt, kas bijis galējais punkts, noslēdzot rēķinus ar dzīvi, lai palīdzētu citiem nenonākt šādā stāvoklī. Vēstules visbiežāk rakstītas ar padarīta darba sajūtu, atvadoties, reizēm kā sava veida paskaidrojums pārējiem. Pēdējā laikā šādu vēstuļu ir daudz arī datorā. Tur teikumi ir saraustīti, nesavākti, ar roku rakstītajā emocijas tiek nodotas daudz vairāk. Pirmsnāves vēstulēm raksturīgi, ka beigās nav paraksta, par tām piederīgie bieži vien saka, ka tas ir viltojums, jo nespēj noticēt šādai izvēlei. Ir ļoti skumji, ja jaunieši izdara pašnāvību, bet viņi vēstules atstāj reti. Tur visbiežāk iesaistīta mīlestība, pāridarījumi, narkotikas, vai arī nograuž vientulība.  

Dvēsele vada roku

Vai grafoloģijas popularizēšanas iemesls tev bija arī cilvēkmīlestība, misija palīdzēt viņiem ar savām zināšanām?

Esmu redzējusi ārkārtīgi daudz noziegumu, bet piedzimstot neviens par noziedznieku negrib kļūt. Dzīve aizved pie tā, ka izdarītas nepareizas izvēles. Mana iekšējā sajūta ir tāda, ka ar savu darbu kaut drusciņ pasauli varu padarīt labāku. Varu pateikt cilvēkam – stop, tu vari nenonākt nepareizajā pusē! Jo potenciāls kļūt par noziedzniekiem ir mums visiem. Ja cilvēks no visām pusēm, arī emocionāli, tiek sists, vienā brīdī viņš kļūst par cilvēku, kurš turpmāk sitīs citus.

Man gribētos Latviju padarīt par drošāku vietu pasaulē. Droši vien tas ir naivi, bet, ja klients atsūta ziņu, ka tagad jūtas laimīgāks, varbūt sasniedzis ko jaunu biznesā, es uzsitu sev uz pleca: “Jā, tam, ko daru, ir jēga!” Grafoloģija ir veids, kā vieglāk atrast īsto ceļu.

Pasniedz arī grafoterapiju – kas tas ir?

Mainot burta struktūru, formu, varam panākt, ka jūtamies emocionāli labāk, ērtāk. Piemēram, ja rokrakstā konstatēju, ka cilvēkam ir ļoti zems pašvērtējums, kas ietekmē pārējās viņa dzīves pozīcijas, tad, mainot t burta rakstības stilu, ir iespējams šo vērtējumu pacelt.  

Izklausās pēc maģijas.

Varbūt, bet cilvēkam tiek doti arī papildu uzdevumi, piemēram, vienu rindu viņš raksta ar burtu t, tad lūdzu rakstīt dažādus vārdus, kuros ir šis burts. Te sākas domāšanas process, kurā iekļauts radošums. Kādam lieku rakstīt gan ar labo, gan kreiso roku, citiem ir papildu psiholoģiska rakstura uzdevumi. Rezultātā cilvēks maina domāšanu, tādējādi ceļot savu pašvērtējumu. Paaugstināta paškritika, teicamnieka sindroms, upura loma, manipulatori – cilvēks pats bieži vien nejūt, ka manipulē, bet, no tā atbrīvojoties, uzlabojas attiecības ar apkārtējiem.

Pati par sevi grafoterapija jau dod rezultātu, bet parasti pievienoju vēl kaut ko, dažreiz piedāvāju aizstaigāt līdz psihoterapeitam. Grafoterapiju praktizēju arī saviem bērniem, kas viņiem īpaši nepatīk, bet mamma jāklausa. Man ir trīs dēli, vecākais studē arheoloģiju, viņam ļoti interesē vēsture. Vidējam dēlam iedevām vārdu kā karalim Arturam, ar īso u, viņam ļoti patīk sports, no kikboksa tagad pārgājis uz paukošanu. Pusotra gada vecumā Arturs nokrita tēvam no pleciem, salauza galvaskausu, un tika traucētas komunikācijas spējas. Liku lietā grafoterapiju, lai veicinātu runas attīstību, un dēls labi runā trīs valodās. Tas attiecas arī uz manu mazo zaķi Rodrigo, kuram ir autiskā spektra traucējumi; grafoterapija bija vēl viens labs papildu instruments attīstībai. Šogad sāka mācīties trešajā klasē, patīk viss, kas saistīts ar konstruēšanu.

Ja nu šo lasa vecāki, tad kā mudināt bērnus uz rakstīšanu, kas, izrādās, ir tik būtiska?

Mēs mājās tagad rakstām nedēļas plānus, kas turklāt labi strukturizē domāšanu  – kad un kas būs jādara. Visu, protams, pierakstām ar roku. Esmu pieradinājusi bērnus esejas un sacerējumus vispirms uzrakstīt ar roku, tad pārrakstīt datorā, kas skolotājam, protams, ir vieglāk. Vidējais dēls, skatos, ar roku raksta arī piezīmes, arī vecākais labāk jūtas, pierakstot kladēs, svarīgāko pēc tam pārraksta. Svarīgi ir bērniem uzsvērt labumus, ko iegūstam, rakstot ar roku, jo nevienam nepatīk darīt kaut ko tikai tāpēc, ka kāds to liek. Turklāt bērni atdarina vecākus. Ja vecāki mājās pilda manu grafoterapijas uzdevumu, pienāk bērns un saka: “Es arī gribu!” Un visa ģimene sēž un raksta burtus.

Varbūt laiks atjaunot apsveikuma kartīšu sūtīšanu kā vecos laikos? Tagad Latvijas Pasts sadrukā gatavas uz Mātes dienu: “Mammu, tu ar mani leposies!”

Visi pakalpojumi tiek vērsti uz slinko sabiedrības daļu – jo slinkāks cilvēks, jo lielāks patērētājs –, bet ar roku rakstītajā ir dvēsele. Pat ja tevi kāds piespiedis no malas, tu esi tam veltījis laiku, pūles. Kartīšu sūtīšana būtu lieliska, un to iespējams darīt pa visu pasauli. Ir portāls postcrossing.com, kurā var atrast adreses no visas pasaules, uz kurām varat sūtīt pastkarti. Kad reģistrējies, tev izlozē piecas adreses.

Man, piemēram, trāpījās Beliza, pat nezināju, kur tāda atrodas. Pēc tam tev no citām pasaules daļām atnāk vēstules – no nezināmiem cilvēkiem. Savā profilā vari norādīt, kādas tēmas tevi interesē, piemēram, kā skolēni šajā valstī mācās, un par to tad arī uzrakstīs. Tā ir laba spēle, mums tolaik nāca pa divdesmit vēstulēm dienā, jo sarakstījāmies es, vīrs un Arturs. Protams, prieks vienubrīd kļūst padārgs, par markām maksājot, bet saņemt no pasaules viņas malas atceļojušu kartīti ir brīnišķīgs pārdzīvojums. Citādi arī grafologiem neko citu nesūta, izņemot rēķinus.