"Baznīcā man ir labi!" - Kārlis Streips jau 30 gadu ir mācītāja asistents
Populārais televīzijas un radio žurnālists, kā arī pasniedzējs Kārlis Streips ne tikai ir viens no Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīcas draudzes dibinātājiem, bet arī jau vairāk nekā 30 gadu pilda asistenta pienākumus dievkalpojumos.
Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Kārlis Streips atminas savas dzīves notikumus, kas viņu pievērsuši ticībai: “Amerikā uzaugu ne īpaši baznīcā ejošā ģimenē. Mani vecāki, kā jau latvieši, vairāk interesējās par dievturību. Es baznīcā nonācu, jau būdams pieaudzis cilvēks. Tolaik strādāju televīzijā Amerikā un kādā no svētdienām sajutu iekšēju vajadzību iet uz baznīcu. Sev laimīgā kārtā atklāju baznīcu "Metropolitan Community Church", ko nodibināja cilvēks, kuru izraidīja no Dienvidu Baptistu baznīcas tāpēc, ka viņš bija gejs. Viņš līdz ar to bija izveidojis pats savu denomināciju. Tā ir baznīca, kas lielākoties strādā ar LGBT kopienas cilvēkiem.”
“Kad no Amerikas pārcēlos uz Latviju, uz dievkalpojumiem gāju Rīgas Doma baznīcā. Gandrīz vienmēr dievkalpojuma laikā, kad no mācītāja izskanēja vārdi “Dievs, svētī Latviju” un ieskanējās milzīgās ērģeles, un cilvēki sāka dziedāt, es biju tik aizkustināts par atmodas procesiem, ka šajos brīžos man acīs saskrēja asaras,” atceras Streips un saka: “Kad Jānis Vanags kļuva par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu un paziņoja, ka sievietes viņš vairs neordinēs, uzrakstīju laikrakstā kritisku komentāru. Neilgi pēc tam Vanaga baznīca paziņoja, ka gejiem vairs nav atļauts iet pie dievgalda viņu baznīcā. Kas, protams, radīja jautājumu, kā mācītājs zinās, kurš no tiem, kas ir nometies ceļos viņa priekšā, ir gejs, lesbiete vai transpersona?”
Līdz ar liegumu doties pie dievgalda tajā pašā dienā Kārlis Streips izlasījis priecīgu ziņu, ka misionārs Ardens Haugs no Amerikas dodas uz Rīgu, lai atjaunotu Svētā Glābēja Anglikāņu draudzi. “Luterāņiem un anglikāņiem ir tā dēvētais Porvo līgums, kas ļauj mācītājiem no vienas draudzes kalpot arī otrā draudzē ar izietu apmācību un atļaujām. Mums pa šo laiku, kopš atjaunota Anglikāņu draudze, bijuši četri mācītāji, kas visi nākuši no luterāņu pasaules, – Ardens Haugs, Juris Cālītis, Jāna Jēruma-Grīnberga un Elīza Zikmane,” informē žurnālists un palepojas: “1992. gada beigās es kļuvu par vienu no Svētā Glābēja Anglikāņu draudzes dibinātājiem. Ļoti daudzi no mūsu draudzes cilvēkiem rotē, bet es esmu no tiem laikiem palicis vienīgais. Jau no draudzes dibināšanas mācītājs mani lūdza asistēt dievkalpojumos. Pāris reižu viņš mani mudināja vadīt dievkalpojumu. Es nevaru vadīt dievgaldu, jo neesmu ordinēts mācītājs. Tādos gadījumos liturģijā paredzēts jēdziens – dziesmas un lūgšanas, kas ir būtībā tas pats dievkalpojums, bet bez sakramenta. Un to es esmu darījis. Daudz biežāk esmu asistējis mācītājam – lasīt psalmus, asistēt dievgaldā. Tā tas arī bija nesen ar mācītāju Kārli Žolu, kad viņam bija sprediķis un viņš vadīja dievgaldu, bet es asistēju šajā procesā.”
Mācītāja asistenta godā Streips ir jau vairāk nekā 30 gadu. “Nevaru apgalvot, ka katru svētdienu eju uz draudzi, jo reizēm ir arī darba lietas darāmas un jāstrādā pie tulkojumiem. Mums ir savs grafiks, esam pāris cilvēku, kas asistē mācītājam dievkalpojumos,” par savu saistību ar draudzi stāsta pazīstamais žurnālists.
Taujāts, kādu mērķu vadīts viņš darbojas draudzē, Kārlis Streips min kādu piemēru no Bībeles, kas viņu iedvesmoja un pamudināja pievērsties ticībai: “Esot baznīcā, man vienmēr galvā skan šie vārdi – ir labi šeit būt! Kāda ir mana personīgā saistība ar to visu, par to es publiski nevēlos runāt. Bet man tur ir labi!"
