Mammas mūžīgā vainas izjūta. Ko ar to darīt?

Koncepts “mātes vainas izjūta” (angļu val. “maternal guilt”) tika ieviests pagājušā gadsimta 30. gados, pētot iemeslus, kāpēc mātes ir pārlieku sargājošas. Tika izpētīts, ka vēlme tik ļoti rūpēties par savu bērnu rodas no vainas izjūtas. Neilgi pēc tam māte kļuva par centrālo objektu, kuru vainot pie dažādām bērnu grūtībām, palaižot garām pašas mammas perspektīvu. Apzināti mammas nevēl sliktu savai atvasei – lielākoties viņas savu rīcību vērtē kā tādu, kas bērnam palīdz. Tomēr ne vienmēr tā tiešām palīdz. Reizēm ir tieši otrādi! Viena no jūtām, kas mēdz sagrozīt izpratni par to, kas bērnam patiešām nepieciešams, ir vainas izjūta.

Cilvēku sabiedrībā māte bērna attīstībā iegulda visvairāk

Raugoties no evolūciju teorijas, sievietes kā mātes un bērna emocionālā attīstība vadās pēc principa “mātes ir vissvarīgākās” (angļu val. “mothers matter most”). Cilvēku sabiedrībai raksturīgi, ka bioloģiskā māte bērna attīstībā iegulda visvairāk – māte ir būtiska zīdaiņa izdzīvošanai, kā arī viņai ir nozīmīga loma, bērnam pieaugot un veidojot nākamās paaudzes, piemēram, esot vecmāmiņai. Labi zinām, ka ir ģimenes, kuras lemj neplānot nākamo bērnu, jo trūkst atbalsta no vecvecākiem.

Lai gan māte var justies vissvarīgākā, viņa reti kad viena ietekmē bērna audzināšanu. Māte lemj par to, cik daudz un kā bērna attīstībā noteiktā vecumā iesaistīsies viņa pati un citi, sajūt, kas bērnam nepieciešams, mātei ir arī funkcija uz noteiktu laiku nodot atbildību par bērnu citiem, piemēram, tēvam, vecvecākiem. Apkārtējā vide, attiecības, pieejamie resursi, bērnu skaits, mātes veselība un vecums ietekmē mātes pieņemtos lēmumus attiecībā uz bērna audzināšanu.

Vīrieši cīnās vai bēg, sievietes – kopj un draudzējas

Bērnam pieaugot un kļūstot neatkarīgākam, viņš arvien biežāk oponē mātei par viņas pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar viņa attīstību. Mātes personība, mīlestība pret bērnu, pieķeršanās, dusmas un citas emocijas regulē šos konfliktus. Evolucionāri mātes lomas funkciju dēļ veidojas uzvedības un emociju regulācijas dzimumu atšķirības.

Sievietes biežāk nekā vīrieši izvairās no situācijām, kuras var radīt fizisku apdraudējumu vai apdraudēt dzīvību. Spēja inhibēt (kavēt) agresiju un riska uzvedību ir būtiska “vecākošanas” sastāvdaļa. Kamēr vīrieši biežāk izvēlas “cīnīties vai bēgt” (angļu val. “fight and flight”) stratēģiju, sievietēm raksturīgāka “kopt un draudzēties” (angļu val. “tend and befriend”) stratēģija – meklēt mierinājumu un izlīgumu, veidojot tuvas sociālās attiecības. Pierādīts, ka meitenes un sievietes spēj izjust empātiju un vainas izjūtu lielākā mērā nekā zēni un vīrieši.

Kāds ir vainas izjūtas mērķis?

Vainas izjūta ir interpersonāla emocija, kuras mērķis ir “salabot” uzvedību vai tās sekas, kuras kaitē vai varētu kaitēt apkārtējiem. Ja jūtamies vainīgi, mēs atvainojamies un cenšamies šādu rīcību neatkārtot. Ja jūtam, ka tas, ko gribam teikt vai darīt, radītu nepatīkamas izjūtas mums svarīgam cilvēkam, mēs paredzam, ka jutīsimies vainīgi, un meklējam sociāli adaptīvākus veidus, kā rīkoties. Piemēram, nebūt tik skarbi vai aizskaroši savos vārdos, apslāpēt agresiju, atlikt savu vajadzību citu dēļ.

Vainas izjūta signalizē, ka jāmaina sava rīcība, lai salabotu attiecības. Ja es jūtu kaunu, es jūtos slikti par savu rīcību, un tā kaitēja man pašam – mani kāds par manu rīcību nosodīja, tā nebija akceptēta no sabiedrības puses, piemēram, slikti noprezentēju un saņēmu nosodījumu.

Lai cilvēks būtu spējīgs izjust vainas izjūtu, vispirms viņam ir jāspēj būt empātiskam. Tātad jāspēj izprast, ka otram viņa rīcība rada nepatīkamas izjūtas.

Tātad, evolucionāri raugoties, mātes vainas izjūta palīdz bērnam izdzīvot, jo tā parūpējas, lai bērna vajadzības tiktu pamanītas un ievērotas un lai māte spētu atlikt malā savas nepatīkamās izjūtas un rīcības, kas varētu kaitēt bērnam.

Kauns vai vainas izjūta? 

Vainas izjūta motivē rīkoties, lai salabotu izdarīto, turpretī kauns rīcību apstādina – gribas noslēpties, pazust, ielīst zemē.

Kā atšķirt vainas izjūtu no kauna?

Būtiski atšķirt vainas izjūtu no kauna. Ja es jūtos vainīgs, tātad es ar savu rīcību esmu nodarījis pāri otram un otrs jūtas nepatīkami. 

Bērns vēro tieši mammas uzvedību un reakcijas!

Bērni neapzināti mātes uzvedībai un reakcijām pievērš lielāku uzmanību nekā tēva uzvedībai. Zīdaiņu spēja būt apburošiem rada lielāku mātes vainas izjūtu, kad zīdainis ieraudas, tiek atstāts vienatnē. 

Tas noder konkurencē ar brāļiem vai māsām – mammas biežāk uzmanību pievērš “problēmbērniem”, kā arī uz mammas vainas izjūtas rēķina var dabūt kaut ko vairāk nekā no tēva, piemēram, mamma veikalā nopirks kaut ko vairāk nekā tēvs. Bieži disfunkcionālās ģimenēs mamma un meita “pa kluso” pērk apģērbu, aksesuārus, kosmētiku u. c. lietas, lai tēvs neuzzina, vai arī nesaka vērtību nopirktajām precēm, lai tēvs nedusmotos.

Nav pieņemts, ka mammas dusmojas. Taču dusmoties ir normāli!

Lai gan mūsu sabiedrībā nav aizliegtu emociju, ir emocijas, kuras kombinācijā ar būšanu mammas lomā rada aizspriedumus. Dusmas, niknums, agresīvas jūtas pret bērnu automātiski mūsu sabiedrībā tiek izjustas kā “nepareizas”. Koncepts par to, kas ir pareizs un nepareizs, rodas no morāles. Vainas izjūta ir viena no morāles emocijām, tāpēc, izjūtot emociju, kas morāles skatupunktā ir nepareiza, automātiski pieslēdzas vainas izjūta.

Klīniskajā praksē novēroju – jo vairāk māte jūtas vainīga (īpaši, kad bērns sāk atdalīties no mātes), jo vairāk dusmu uz bērnu slēpjas zem šīs vainas izjūtas. Un paiet laiks, kamēr mammas pieņem, ka ir normāli just dusmas; cits stāsts – ko ar šīm dusmām darīt, kā reaģēt, kā spraust robežu, kā verbalizēt.

Bērnam nepieciešama robeža, cik tālu un kā dusmoties ir pieņemami un kad vairs nav. Ja māte jūtas vainīga, viņa vēl vairāk sevi inhibē situācijās, kurās būtu vienkārši stingrā balsī bērnam jāpasaka: “Stop! Man sāp, ja tu man sit, un mani sadusmo šāda rīcība. Redzu, ka tu esi dusmīgs par ...” Un attiecīgi jāizprot, par ko bērns ir sadusmojies, un vai nu jāmeklē veids, kā emociju adekvāti izpaust, vai jāmaina apstākļi.

Par ko mammas jūtas vainīgas?

Somijā veiktā pētījumā mātes atzīmēja, ka visbiežāk jūtas vainīgas par agresiju pret bērnu vai fantāzijām par agresiju, domām par vēlmi pamest bērnu, domām, ka labāk bērns nebūtu dzimis vai nomirtu, par emocionālu vai fizisku būšanu prom no bērna, izjūtu, ka viens bērns patīk vairāk nekā otrs, neatbilstību savam vai citu mātes ideālam. Strādājot psihoterapijā ar jaunajām mammām, novēroju, ka arī pie mums mātes izjūt lielu daļu iepriekš pieminēto vainas izjūtas ierosinātāju.

Uzreiz svarīgi pieminēt: ja jūtaties vainīga par savām fantāzijām, tad tieši vainas izjūta pasargā no šo fantāziju īstenošanas. Ir jācenšas sev nepārmest, ka šādi jūtaties – tā jūtas liela daļa mammu. Ja gadījumā piefiksējat, ka saistībā ar bērnu nemitīgi ir negatīvas fantāzijas, nepieciešams vērsties pie psihiatra vai ārsta psihoterapeita, jo tas var liecināt par depresiju, un depresija ir ārstējama. Ārstējot depresiju, negatīvās domas mazinās, un attiecīgi arī neadaptīvā vainas izjūta.

Kļūšana par mammu ievieš izmaiņas dzīvesveidā, prioritātēs un brīvajā laikā, tādējādi radot gan fiziskas, gan emocionālas grūtības. Tas, kādā apmērā jaunā mamma nodrošina sev pietiekamas fiziskās aktivitātes, veselīgu uzturu un pietiekamu miega daudzumu, ietekmē viņas veselību ilgtermiņā. Tomēr jaunajā lomā tas ir krietni izaicinošāk, nekā bija pirms tam.

Ne velti ir teiciens: laimīga sieva, laimīga ģimene. Vai tu jūties laimīga?

Pierādīts, ka sievietes, kurām ir bērni, ir fiziski mazāk aktīvas, ar zemāku miega kvalitāti, lielāku uzņemto kaloriju daudzumu. Lai gan klasiski šīs izmaiņas saista ar pašdisciplīnas, sociālā atbalsta, laika un informācijas trūkumu un stresoriem, kurus ienes būšana par vecāku, svarīgs faktors, par kuru ne tik bieži runā, ir vainas izjūta. 

Tradicionāli pret mātes lomu sabiedrībā ir izveidojušās gaidas, kuras attiecīgi “ierakstās” mūsu morālē, – ka māte ieņem primāro bērna aprūpētaja lomu un ģimenes vajadzības izvirza par svarīgākām nekā savas individuālās. Pat, pārvarot pašdisciplīnu, sociālā atbalsta, laika trūkumu, diezgan neizbēgami, ka māte, noliekot bērna vajadzības pēc savējām, jutīsies vainīga tieši sociālo gaidu un morāles priekšā. Vainas izjūta it kā saka: tu dari kaut ko nepareizi.

Šī vainas izjūta ir saistīta ar atbildības izjūtu pret bērnu un negatīvu sabiedrības redzējuma uztveri. Vainas izjūta pastiprinās, jo māte nav spējīga konstanti būt bērnam blakus un iesaistīties, kad nepieciešama palīdzība. Aicinu pievērst uzmanību, cik prasīga ir šī vainas izjūta – būt bērnam vienmēr blakus un vienmēr palīdzēt. Tas nav reāli un nav nepieciešami! Ne velti ir teiciens: laimīga sieva, laimīga ģimene. Mamma, kura ir apmierināta ar savi, spēs dot nepieciešamo gan bērnam, gan ģimenei. Ja vainas izjūtas dēļ ir grūti atvēlēt laiku sev – izbrīvēt brīvu pēcpusdienu, dienu vai nedēļas nogali –, svarīgi ir tomēr to izkārtot un pieredzēt, ka bērns tiek galā. Un atkārtot vairākkārt šādu pieredzi, lai izveidojas pārliecība, ka arī citi aprūpētāji tiek galā ar bērna vajadzībām, kā arī pēc tam mammai ir vairāk spēka un enerģijas iesaistīties attiecībās ar bērnu.

Uzmanību! 

Ja vainas izjūtas dēļ ir grūti atvēlēt laiku sev – izbrīvēt brīvu pēcpusdienu, dienu vai nedēļas nogali –, svarīgi ir tomēr to izkārtot un pieredzēt, ka bērns tiek galā.

Mammām, kurām ir vairāk izteikta līdzcietība pret sevi (angļu val. “self-compassion”), ir mazāka vainas izjūta un ir vieglāk parūpēties par sevi. “Self-compassion” ietver trīs komponentes: spēju pieņemt personīgās neveiksmes bez pašpārmetumiem, izjūtu, ka neesi viens savās ciešanās (tātad tās ir normāla dzīves sastāvdaļa un citi to sapratīs), un apzinātību par savu situāciju. Tas nozīmē, ka brīžos, kad mamma ir nogurusi vai noilgojusies pēc sava personīgā laika un hobijiem, viņa spēj izturēt vainas izjūtu, kas rodas attiecībā pret bērnu, jo saprot, ka vispirms jāparūpējas par sevi.

Sociālo mediju ietekme uz mammas vainas izjūtu

Nevaram izslēgt sociālo mediju ietekmi uz mammu vainas izjūtu. Mūsu prāts ir veidots tā, lai dalītu pasauli labajā un sliktajā. Attiecīgi veidojas arī labās un sliktās mātes tēls. Labās mātes tēls ir redzams ik uz soļa – tas gan apzināti, gan neapzināti rada sava iekšējā ideāla veidošanos par labo mammu. Literatūrā to mēdz saukt par mātišķuma mītu (angļu val. “materhood myth”).

Ideālās mammas tēls uzliek nevajadzīgu iekšējo spiedienu, radot distresu, izolēšanos un garastāvokļa traucējumus, t. i., izdegšanu, depresiju, trauksmi.

Ideālās mātes posts 

Daži autori ideālo mātes tēlu uzskata par pamatavotu mātes vainas izjūtai. Jo augstākas gaidas pret sevi kā māti, jo izteiktāka ir vainas izjūta. Mammas, kurām ir augsts ideālais mammas tēls, var kļūt bērnam smacējošas, trauksmainas, nedrošas vai tieši pretēji – pārlieku pārliecinātas, kas bērnam nepieciešams, neredzot viņa personību. Vainas izjūta reizēm slēpj vilšanos par savām reālajām spējām – kāda es reāli esmu kā mamma. Svarīgi nonākt līdz savām patiesajām spējām un kapacitātei un tās pieņemt. Tikai no šīs pozīcijas mamma var būt autentiska un pašpietiekama, radīt piemērotu vidi bērna attīstībai.

Mammu, atceries un atgādini sev šos 4 punktus! 

• Vainas izjūta ir normāla emocija, kas regulē attiecības.
• Izjūtot vainu, mammai jāmācās atpazīt, kā viņa jūtas attiecībā pret bērnu (iespējams, bija sadusmojusies uz bērnu), kādas bērna vajadzības ir pakļautas riskam vai tās tiek neievērotas, cik būtiski tās ir izpildīt.
• Mātei nav jābūt perfektai, bet gan pietiekami labai (angļu val. “good enough mother”). Tātad izpildīt vismaz pusi no bērna vajadzībām. Un “lieko” vainas izjūtu izprast, izturēt un nekā nerīkoties.
• Vainas izjūta tāpat kā visas citas emocijas mūsu dzīvē ir signāli – gluži kā luksofors. Lielākais uzdevums: atšķetināt signālus un attiecīgi rīkoties, un atpazīt, kad luksoforam ir kāda ķibele un tas signalizē kļūdaini. Katra mamma reiz ir bijis bērns un piedzīvojusi savas dzīves pieredzes, kuras veido dzīves bagāžu. Uz šo bagāžu vajadzētu skatīties kā uz avotu, kas reizēm mūsu luksoforu sagroza un reizē arī veido mūs katru par unikālu personību!

Kura vainas izjūta ir viltus signāls?

Grūtība ir tā, ka reizēm vainas izjūta mēdz būt pārmērā liela, un mammai ir grūti izprast, kurā vainas izjūtā ieklausīties un kuru uztvert kā viltus signālu. Tas visbiežāk notiek tad, ja sievietei ir depresīvas personības struktūras iezīmes. Depresīva personības organizācija nav tas pats, kas depresija.

Cilvēks dzīvo ar pārliecību, ka tiks atraidīts, ja izpaudīs nepatīkamas, agresīvas jūtas. Vēlas citiem palīdzēt un sev pārmet, ja nespēj to izdarīt, ir grūtības pateikt “nē”. 

Vispirms padomās par visiem citiem un tikai tad par sevi. Bieži jūt skumjas, vainas izjūtu; kad sadusmojas, sev par to pārmet. Attiecībās ar citiem izjūt vainas izjūtu par savām vajadzībām un bieži tās arī nerealizē. Izteikti jūtīgs pret kritiku – saņemot kritiku, nespēj to uztvert konstruktīvi, bet sevi vaino pie kļūdas, īsti nepavērtējot, cik tā nozīmīga un vai tiešām kritikai ir pamats. Ja no 10 lietām 9 būs izdarītas labi un 1 nebūs, tad depresīva personība pieķersies tai vienai, kura nav izdarīta, un atlikušās 9 nepamanīs. Visticamāk, katram paziņu lokā ir omulīgs, silts cilvēks, kuram parasti līdzi ir viss ikdienas situācijām nepieciešamais, kurš tāpat vien uz darbu atnes pašceptus cepumus – lai iepriecinātu. 

Ja sievietei mammai iepriekš minētās iezīmes ir bijušas pirms bērna piedzimšanas, tad būšana mammas lomā pastiprina jau tā pārlieku lielo vainas izjūtu. Ja atdiferencēt palīdzošo un pārmērīgo vainas izjūtu pašas spēkiem ir grūti, svarīgi meklēt ārsta psihoterapeita palīdzību, lai uzlabotu gan savu dzīves kvalitāti, gan nodrošinātu bērnam emocionāli labvēlīgus apstākļus.