"Amoralle" radītāja Inese Ozola: "Sievietes Latvijā ir bezgala skaistas"

Tērpta visa melnā līdz pat zemei. Basām kājām. Bez spilgta meikapa, ar maiga toņa krāsu pār nagiem. Tāda – dabiski eleganta. Viņa daudz smejas un bužina savus īsos, gaišos matus. Pat ja viņai dzīvē arī ir kādas problēmas, patlaban par to neliecina ne mazākā kustība. Jā, tas ir īstais ievads stāstam par Inesi Ozolu un “Amoralli”.

“Amoralles” stāsts, kā noteikti vismaz rīdzinieces atceras, sākās ar zeķēm…

Jā, ar “SockBox”.

Sākumā es gribēju uztaisīt zeķu veikalu, jo Latvijā nebija vietas, kur nopirkt kolosālas zeķes. To, starp citu, izdzirdēju vienā ballītē. Es biju stāvoklī, gaidīju dēlu, kad ballītē dzirdēju šādu frāzi: “Latvijā taču nav neviena veikala, kur nopirkt skaistas zeķes!” Tā doma manu prātu nepameta. Un, kad dēlam bija deviņi mēneši, es atvēru veikalu “SockBox”, kur pārdevu dažādu zeķu zīmolu ražojumus. Bet mana galvenā kaislība bija zeķes pie zeķtura... jo es ticu, ka sievietē, tādas uzvelkot, notiek kaut kāds impulss, kas var mainīt visu viņas dzīvi.

Tu pati vienmēr valkā tikai zeķes? Vai tomēr grēko arī ar zeķbiksēm?

Protams, grēkoju. Un ne tikai ar zeķbiksēm, arī ar treniņbiksēm, biksēm… Ar visu ko grēkoju, bet skapī ir tāds instruments, ko vajadzības gadījumā varu uzvilkt, un zinu, ka tajā ir liels spēks! Un tieši tajā kontrastā, ka no rīta varbūt esmu treniņbiksēs, bet vakarā uzvelku skaistas zeķes… Vai – vēl labāk – otrādi: agri no rīta uzvilkt zeķes ar zeķturi, tad deviņos pārģērbties un aiziet uz darbu džinsos. Tas iedod tādu dziļu sievišķības sajūtu. Vismaz man. Tie kontrasti, tā spēja spēlēties.

Nu, lūk, tajā laikā es ticēju zeķturu spēkam. Zeķes, zeķbikses, arī vīriešu zeķes mēs tirgojām, pat kompresijas zeķes. Es pati strādāju veikalā un runāju ar dāmām, kas nāca. Kad veikalā neviena nebija, es gāju ārā un aicināju cilvēkus iekšā…

Zinu, zinu, jo tieši tā arī es savulaik pirmo reizi iegāju tavā veikaliņā. Un izgāju nevis ar vienu, bet trim pāriem zeķu!

Jā, bet, piemēram, kompresijas zeķu bizness neturpinājās ilgi… Jo mana sirds nevarēja izturēt: omītes nāca tās pirkt, bet maciņš viņām ieslēpts un ietīts maisiņā, kurš aiz trim kārtām somā… Prasa: meitiņ, cik jāmaksā? Un es pati tās zeķes apmaksāju, nekāds bizness man tur nesanāca.

Toreiz, strādājot veikalā, runājot ar sievietēm, mēģināju sajust, pēc kā viņas patiesībā ilgojas, un sāku saprast, ka ar to, kas man ir piedāvājumā, nepietiek. Arī nekur citur nevarēju atrast to, ko, manuprāt, mūsu sievietes gribētu. Un tad mana mamma teica: “Meitiņ, ko tu uztraucies, mēs varam pašas uzšūt!”

Tu mācēji šūt?

Mazliet māku šūt. Pirmos svārkus uzšuvu, kad biju maza meitene – mana vecmāmiņa šuva dāmām tērpus, arī mamma šuva. Padomju laikos tas bija vienīgais veids, kā dabūt kaut ko skaistāku uzvilkt mugurā. Man pat bija viens modes žurnāls “Otto”! Un es tikai nesen piefiksēju, ka tieši tā sauc manu dēlu! (Smejas.)

Tātad – mēs sākām šūt zeķes. Gribēju uztaisīt slavenu modes zeķu zīmolu. Tolaik rakstīju sev tādus gada plānus, un man bija ieraksts: “Izveidot modes zeķu zīmolu.” Bet, lai to izdarītu, ir jāpiedalās modes skatēs. Pateicoties pirmajai modes skatei, radās arī mūsu pirmie bodiji, jo kā gan citādi parādīt zeķes pie zeķtura? Ko darīt ar tām kailajām krūtīm? Un pēdējam uznācienam vajadzīgs kaut kas efektīgs, plīvojošs – tā radās pirmie peņuāri.

Vēlāk, verot vaļā pirmo veikalu Saūda Arābijā, bija skaidrs, ka ir ļoti grūti pārdot zīda peņuārus, kuriem nosaukums ir “SockBox”. Tātad jāmaina nosaukums. Pēdējā dienā, kad jau bija jādod uzdevums izkārtnes veidotājiem, pieņēmu lēmumu – “Amoralle”.

Man pašai šis nosaukums ļoti patīk. Man liekas, tur iekšā ir visas sievietes pasaules pretrunas. “Amor’’, kas ir mīlestība, arī “morāle” un “amorāle”. Vārds “or”, kas simbolizē izvēli, kas arī ir ļoti svarīga sievietes dzīvē.

Tā radās “Amoralle”, katru dienu strādājot un veidojot attiecības ar mūsu klientēm, viņu sapņiem.

Par to “or” un izvēli... Kādas bijušas lielākās izvēles tavā dzīvē, un kādas tev joprojām ir jāveic?

Mums visām katra diena sastāv no mazām un lielām izvēlēm. Lūkojoties atpakaļ, lielākā izvēle bija, kad es no laukiem atnācu mācīties uz Rīgu. Otrs tāds būtisks pagrieziena punkts – man pietika drosmes kardināli mainīt dzīvi no finanšu jomas (man ir finanšu izglītība), uz ko tādu kā mode. Jomu, kur man ir tikai degsme, aizrautība, ticība.

Strādāt un veltīt savu dzīvi modes zīmolam “Amoralle” arī ir mana izvēle. Tas noteikti nozīmē 24/7 darbu un dažkārt arī personīgās brīvības apdraudējumu, taču man tas patīk. Tā ir mana misija šajā dzīves posmā.

Tev vispār ir tādi sapņi – ko tu darītu, ja būtu brīva?

Bet es esmu brīva, man nav sajūtas, ka neesmu brīva! Man patīk tas pienākums, man patīk saistības, un es tajās jūtos brīva – tas ir mans spēks.

Hmm, ko es darītu? Man patīk runāt ar cilvēkiem, kas ir tādā briedumā. Septiņdesmitgadīga dāma ir viena no manām mīļākajām sarunu biedrenēm. Un es šīm dāmām vienmēr prasu: kas ir tā viena lieta, ko tu mainītu savā dzīvē, ja varētu? Viena daļa saka: es neko nemainītu, paldies par dzīvi, par pieredzi, viss brīnišķīgi! Viņas saka: neklausi nevienu, dari tā, kā tu gribi! Dzīve ir īsa, neko negaidi. Neanalizē, nepārdzīvo, vismazāk svarīgi ir tas, ko citi par tevi domā.

Otra daļa saka: piedzemdētu vēl vienu bērnu… Arī man vienas no saldākajām asarām ir bijušas tās, kas bērnu koncertos un izlaidumos.

Arī par “Amoralli” kāda asariņa ir nobirdināta?

Protams. Man vispār patīk raudāt! No prieka, no skumjām. Es varu apraudāties aiz laimes un arī aiz dusmām, bezspēcības.

Par ko tev ir bijis vislielākais lepnums “Amoralles” sakarā?

Kad aizbraucām uz pirmo modes izstādi Ņujorkā, pirmās dienas vakarā aizgājām uz slaveno “Boom Boom Room” bāru. Pirmo reizi Ņujorkā, manas meitenes vēl nav atnākušas, esmu pirmā. Paņemu kokteili, stāvu pie loga līdz zemei… Ņujorka burtiskā nozīmē pie manām kājām. Un es domāju – ak Dievs, mēs to izdarījām! Kripatiņu pa kripatiņai, vienkārši no nulles, no tukšuma, no nekā!

Ja man tagad jāpastāsta, kādā veidā, es nezinu. Vai es varētu to vēlreiz? Nezinu! Bet man par to joprojām ir tāds kautrīgs lepnums.

Tu sevi uzskati par uzņēmīgu sievieti?

Es nekad neesmu redzējusi savu tēti sēžam dīvānā un neko nedarām. Viņš vienmēr kaut ko dara.

Domāju, ka ir cilvēki darītāji, kuri visu laiku dara. Vienu projektu noliek malā, divi citi ir vietā. Un ir cita kategorija – kas prot atpūsties. Un katram jāmācās savas lietas; man jāmācās nedarīt, citiem jāmācās darīt. Piemēram, kad gāju pārgājienā – diennaktī nogājām 42 kilometrus, kas neprofesionālim ir milzīgs pārbaudījums –, es raudāju, jo nevarēju vairs izturēt, bija tik grūti… Man teica: pietiek, tev atbrauks pakaļ! Bet es nemāku padoties. Saproti, nevaru padoties. Neaiziet līdz galam. Un esmu priecīga par to pieredzi, jo toreiz sapratu, ka man ir jāmācās padoties. Mums katram savas mācības ir apgūstamas.

Vai uzskatu sevi par uzņēmīgu sievieti? Es vispār par sevi pārāk daudz nedomāju. Vairāk mani interesē dzīve. Arī tagad, piemēram, mani vairāk interesē tu, nevis manas atbildes. Bet, ja man obligāti jāatbild uz šo jautājumu, tad skalā no viens līdz 10 es esmu uzņēmīga uz astoņi.

Sieviete tu esi uz 10?

Dažreiz galīgi ne! Bet citreiz esmu uz 12.

Man bija ļoti īpaša vecmāmiņa, kura man iemācīja divas svarīgākās lietas. Viņa teica: “Meitiņ, ja tu gribi būt laimīga, tev vajag būt mazliet aklai, mazliet kurlai un mazliet mēmai!” Otrs – kad es precējos, viņa teica: “Meitiņ, tu vienmēr klausi vīriņu, bet dari pa savam!” (Smejas.)

Kādas vēl intereses ir tavā dzīvē?

Man patīk iet garās pastaigās. Patīk vērot cilvēkus. Veidot ap sevi skaistumu. Skaistumu var uztrenēt – kad acis redz skaisto, tad satrenējas. Tiešām! Man ir draugs francūzis, viņš meklē unikālas skaistuma lietas: mēbeles, greznuma priekšmetus, visu ko. Viņš tos atrod, atjauno, papildina un pēc tam pārdod. Es saku: kā tu tajā lietu gūzmā redzi, ka tā ir pērle? Viņš atbild, ka trenē aci katru dienu četras stundas. Vienkārši skatās uz skaistām lietām grāmatās, internetā. Tas ir viņa darbs. Es par to aizdomājos, un man šķiet, ka tā ir liela patiesība. Ar to nepiedzimst, mēs izveidojamies paši, ar nolūku, mērķi. Vai arī mūs izveido dzīve, apstākļi, citi cilvēki. Ar ko komunicējam, ko dzirdam, ko izvēlamies skatīties, piemēram, instagramā, tiktokā, tas mūs veido, tie ir nospiedumi, kas paliek.

Ja tu gribētu sev nodrošināt ļoti skaistu dienu, ko tu tajā darītu?

Tas ir kā orķestrī – pirms tas sāk spēlēt, vispirms tiek noskaņoti instrumenti. Proti, man svarīgākā dienas daļa ir rīts, kad es varu sevi noskaņot dienai. Jo grūtāks posms dzīvē, jo svarīgāka ir tā rīta rituāla daļa. Un tikai īpaši vieglajos dzīves posmos var atļauties neko nedarīt, jo viss jau tāpat ir brīnišķīgi.

Bet tajos grūtākajos posmos ir jānoskaņojas uz dienu. Jo izvēles jau nav, tas grūtais dzīves posms būs jānoiet. Un no manis pašas ir atkarīgs, cik vieglā veidā tas izdosies. Neviens cits nepalīdzēs, man pašai sev būs jāpalīdz.

Kādi ir tavi instrumenti?

Tātad – pieceļos no rīta, iedzeru espreso no skaistas tasītes. Mans pēdējais ieguvums ir no svētdienas krāmu tirgus Āgenskalnā. Nesen tur nopirku tādas porcelāna tasītes, mmm! Man bija tāds posms dzīvē, kad ar tādu skaistu tasīti staigāju un, kad kaut kur gribēju kafiju, lūdzu, lai man to ielej tajā tasītē.

Tad es aizietu garā pastaigā ar mūziku austiņās. Pēc tam joga. Bija posms, kad gāju aukstā vannā, kā iesaka Vims Hofs. Tad, kad man ir vieglāks dzīves posms, es nevaru ieiet tajā aukstajā ūdenī. Bet citreiz tieši to vajag, lai mobilizētos! Kā es sāku aukstuma peldes? Biju aizbraukusi pastaigāt gar jūru, ārā auksts, neatceros gadalaiku, bet man bija mētelis. Eju gar to ledaino ūdeni… Un nevis es gribu, bet mans ķermenis grib tajā aukstajā ūdenī!

Tad viss, sākas diena. Tālāk jau notiek notikumi. Man pieder tikai rīts. Pēc tam darbs, bērni, ģimene, draugi… Vēl ir labi, ja vakarā ir laiks sev, piemēram, grāmatu palasīt.

Ko tu domā par to, kā sievietēm lemts novecot?

Novecot ir lemts izredzētajiem. Es vēlos redzēt savus mīļos novecojam un vērot sevi novecojam. Tas nozīmē, ka mums kopā bijusi gara dzīve. Krunkas ir tikai pieredzes vēstneši, un sirmi mati ir mirdzošs briedums. To var izmantot kā vēl vienu stila elementu. Novecošana ir tikai nākamais gadalaiks ar saviem plusiem un mīnusiem – jo ātrāk izdodas to pieņemt, jo vieglāk ir raudzīties uz nenovēršamo. Es patlaban esmu pieņemšanas procesā. Raugos uz pārmaiņām savā ķermenī un priecājos par savām smieklu krunciņām. Tās nozīmē, ka daudz esmu smaidījusi.

Mēs dzīvojam brīnišķīgā, izvēļu pilnā laikā. Vizuālo tēlu varam pieskaņot savai personībai. Tēls ir vēl viens komunikācijas instruments, vēl viens iedvesmas avots.

Es mēģinu tajā atrast kaut kādu aizraujošu prieku, skatīties uz labiem piemēriem. Ir daudz brīnišķīgu piemēru, kur sievietes tieši briedumā ir pa īstam skaistas. Visa viņu jaunība bija tikai ceļš uz skaistumu. Stiprinos tādos piemēros, jo tas ir pilnīgi jauns posms, par kuru man pirms desmit gadiem likās – tas nekad uz mani neattieksies.

Tu un drēbes?

Manā dzīvē drēbēm ir milzīga loma, jo tās man iedod sajūtu. Piemēram, šie svārki. Tas ir viens no pirmajiem “Amoralles” modeļiem, radīts pirms gadiem 13. Laimīgi valkāju.

Man šķiet, ka drēbes palīdz mums sarunāties ar pasauli bez vārdiem. Ar sevi arī. Apģērbjos – un es esmu es.

Kur ir tā vieta, kur tu visdrošāk atradīsi drēbes, kas tev patiks un būs piemērotas?

Tur nav formulas. Vienkārši acis vaļā, un pēkšņi atnāk. Tas pat ir stāsts arī par mīlestību – ja es nemīlu to drēbi, tā nekad nebūs manā skapī.

Un kur tu liec tās nemīlētās drēbes?

Kādam atdodu, pāršuju… Neviens netic, bet man ir maz drēbju.

Cik tev ir kleitu?

Man ir… Šitik daudz. (Rāda ar rokām.) Apmēram pusotrs metrs skapī.

Bet tas tiešām ir maz! Un uz kādu apģērba gabalu tu esi kritusi? Kas tevi neatstāj vienaldzīgu? Krāsa, piegriezums, materiāls?

To jau var redzēt! Melns ar melnu ir viskrāsainākais salikums. (Smejas.) Un vēl man patīk balti krekli… Mana vājība ir zīda maksigaruma naktskrekli, ko es valkāju kā kleitas. Jā, žakete, balts krekls, tēkrekli, zīda kleitas… Un gari svārki. Principā tā ir mana garderobe.

Kādreiz domāju, ka man kategoriski nekad nebūs “Ugg” zābaku. Un “krokši”. Tagad man ir “Ugg” zābaki. Un tie ir vieni no maniem mīļākajiem zābakiem – nāk ziema, un tad es ievelku tur pliku kāju… Es jau tagad tāpēc vien gaidu ziemu, ka varēs vilkt “Ugg” zābakus! Tāpēc es vairs nesaku “nē, man nekad, nekad”. Man liekas, ka Viņš mūs tur, augšā, noklausās un tad iedod tieši to, ko tu domāji, ka tas tev nekad nebūs.

Vai pasaulē ir sieviete, kuru tu apbrīno?

Ir daudz tādu sieviešu.

Vienas es pazīstu, citas ne. Citreiz tādas redzu, kā viņas sēž kafejnīcā. Vai teātrī, piemēram, nesen viena tāda dāma sēdēja. Tāāāā sēž, nu, brīnišķīgi... No tādām, ko mēs visi pazītu, man iedvesmas objekts ir Monika Belluči. Es arī ne pārāk sen biju uz viņas koncertu Atēnās. Viņa lasīja dzeju un deklamēja mīlestības vēstules, ko rakstījusi Marija Kallasa. Es gan nesapratu nevienu vārdu, jo nerunāju franciski, bet bija ļoti iedvesmojoši.

Odrija Hepbērna. Par attieksmi pret dzīvi, pret visu, kam viņa ir gājusi cauri. Viņas pazemība un dzīves pieņemšana. Koko Šanele mani iedvesmo ar to, kā viņa izveidoja savu dzīvesstāstu, viņa faktiski pārrakstīja savu biogrāfiju. Odrija Totū. Par to, kā es vizuāli redzu viņas attiecības ar dzīvi.

Latvijā?

Latvijā sievietes vispār ir apbrīnojamas. Mēs esam uz ģimeni orientētas. Ne tikai uz savu mikroģimeni, bet uz savu makroģimeni – attiecībām ar vecākiem, vecvecākiem, tantēm, onkuļiem... Ar visu dzimtu. Mēs esam uz darbu orientētas. Mums ir svarīgi visu paspēt: karjera, māja ir tīra, gurķi ieskābēti. Braucot cauri Latvijai, var redzēt, ka gandrīz pie katras mājas ir siltumnīca. Ko tas nozīmē? To, ka tas ir ne tikai sievietes plāns, bet arī vīrs viņu ir atbalstījis.

Un sievietes Latvijā ir bezgala skaistas. To saka visi, kad atbrauc šurp pirmo reizi. Starp citu, Latvija ir arī pasaulē pirmajā vietā pēc topmodeļu skaita uz iedzīvotāju skaitu.

Vai tev siltumnīca ir bijusi?

Kā tad, vairākas! Tagad vairs nav, toties mammai ir divas. Man ir bijuši skābēti gurķi un ievārījumi. Pašlaik es neesmu tādā dzīves posmā, bet dziļi sirdī to saprotu. Varu identificēties ar to sajūtu. Un vēl! Vēl divas lietas... Latvijā mēs visu kūpinām: sieru, gaļu zivis, visu ko. Un ļoti daudzas lietas taisām želejā.

Kad “Amoralle” radās un tev tolaik bija mazi bērni, vai tas tev bija tāds kā sapnis? Kaut kas atšķirīgs no ikdienas ar bērnu atraudziņu lupatiņām?

Citreiz es ar tādu saldu, saldu, saldu sajūtu atceros tās lupatiņas, atraudziņas… Lai gan toreiz jau tas nebija viegli. Tas nevienai sievietei nav viegli, tās diennaktis. Bet pēc tam paliek tikai saldās atmiņas, tas grūtais aizmirstas. Vai “Amoralle” bija sapnis? Es nevarēju to nedarīt, tas vienkārši nāca pār mani – skaidra saprašana, ka tas ir vienīgais veids, vienīgā lieta, kas jādara. Vienīgā pareizā lieta. Izveidot savu zīmolu, kas darītu sievietes laimīgas.

Kas ir tavs lielākais luksuss?

Brīvais laiks. Kad nav nekādu pienākumu. Un tad es ar sevi dažreiz tieši tā arī sarunāju: tagad man visu dienu nebūs nekādu pienākumu.

Šodien tev ir izteiksmīgas rotas. Vai rotas arī ir stāsts par tevi?

Rotas palīdz pabeigt tēlu. Piemēram, man ir arī plikas kājas, jo tā ir daļa no mūsu sarunas, tas palīdz man būt pavisam atklātai – es esmu sazemēta. Tāda, kāda esmu. Mēģinu būt pēc iespējas atklāta ar sevi un ar jebkuru notikumu, kas nāk.

Laikam viena no grūtākajām lietām ir mācēt pateikt “nē”. Tad iemācīties pateikt “nē”, nevienam nenodarot pāri…

Bet par rotām. Šī te ir mana pēdējā mīlestība – liels, apaļš gredzens. Nāk no Parīzes, to ir uztaisījusi viena māksliniece, par kuru ceru, ka viņa atbrauks uz Rīgu ar savu izstādi. Viņa ir uztaisījusi skulptūru sēriju. Runājot ar sievietēm, viņa uzklausa stāstus par to, ka sievietei ļoti nepatīk kāda viņas ķermeņa daļa. Piemēram, ir sieviete, kurai nav vienas krūts, un tad māksliniece atlej un uztaisa skulptūru no tās ķermeņa vietas. Bet ir tādas sievietes, kam nepatīk viņu pleci, lai gan tie ir brīnišķīgi, taču viņām vienalga ir tāda iekšējā sajūta, ka neglīti. Un tad šī māksliniece uztaisa skulptūrā sievietes plecus.

To esmu pamanījusi, strādājot veikalā. Mēs esam pret sevi tik bargas un prasīgas, mums vajag, lai viss ir perfekti. Vismaz pēc mūsu domām. Lai gan, no malas skatoties, bieži vien viss ir absolūti brīnišķīgi. Un tad man jādomā – vai ir iespējama tāda pasaule, kur sievietes sevi pieņemtu? Tādas, kādas mēs esam. Un izturētos pret sevi tik labi kā pret savām labākajām draudzenēm.

Tev pašai izdodas?

Es to mācos. Bet zinu arī, ko nozīmē tāds prasīgums. Varu to saprast, zinu, kā tas ir. Tā ir realitāte, tas, ko redzu, strādājot, darot šo darbu 15 gadus.

Mēs mācāmies. Mēs esam tādā labā posmā, kur mēs mācāmies. Arī es.

Esi pamanījusi, kas tevi padara skaistāku?

Meditācija. Pēc tam, paskatoties spogulī, ir pat tāda gaismiņa. Manas attiecības ar meditāciju sākās ar Juri Rubeni Lūžņā. Nē, tas nebija tā, ka “aizbraucu un apguvu”. Tā es būtu gribējusi. Man tas bija garāks process, kamēr iemācījos izmantot šo instrumentu savā labā.

Starp citu, tu jautāji, kas ir tie pagrieziena punkti, es pieliktu vēl trešo – meditācija. Nezinu, varbūt tas saistīts arī ar pieaugšanu.

Mīlestība – attiecības, romantika. Un vēl jokošanās, traka smiešanās – smiešanās balsī. Sveces – kad izslēdz elektrību un ir tikai sveces.

Tev ir kāds iekāres objekts, tieši runājot par lietām?

Kasetes! Es gribētu klausīties mūziku kasešu magnetofonā. Man ir veca mašīna, tur klausīšos. Jā, kasetes – tā būtu pirmā lieta, ja tā jautā. Tagad man ir tikai viena kasete. Ar itāļu estrādes mūziku.

Ko mēs varam gaidīt no “Amoralles”?

Es gribu uztaisīt sporta šortus, tādus treniņbikšu. Kaut kas seksīgs tajā ir.

Atkal nāks sievietes un teiks, ka viņām kājas nav gana smukas…

Jā. Tās pirks garos svārkus…