Ukraiņu meitenītes Sofijas nāve satriekusi Maksimu Galkinu: "Kas tas par ceļu, kurp ejam?"

Sociālajā tīklā "Instagram" Galkins ievietojis arī Čerņihivas teātra fotogrāfijas, kurās redzams, kā ēka izskatījās pirms kara un tagad. Viņš atcerējies arī savu uzstāšanos savulaik šajā teātrī un dalījies ar skaudru ierakstu, pieminot mazo Sofiju un veltot kritiku Krievijas varasvīriem, kuri ir atbildīgi par asiņaino karu Ukrainā un zaudētajām dzīvībām.

"Vasara, augusts, brīvdienas, pilsēta, centrs, teātris, bērni, nāve. Mazā meitene smaidīja, dzīvoja, cerēja, smējās, lai nu kā, bērnības laiku mēs neizvēlamies, raķetes lido un lido, sirēnas gaudo, un bērnība turpinās, mazs cilvēciņš dzīvo uz jaunās lielās dzīves sliekšņa, un šim mazajam trauslajam cilvēkam pieauguši onkuļi medaļās saka - nebūs tev šīs lielās dzīves, mums ir citi plāni, šodien ir tava pēdējā diena, ir attiecīgi zaudējumi. Mūsu lielais ministrs teica, ka tā to sauc, ne jau mēs to izdomājām. Un viņš mūsu vislielākajā valstī ir atbildīgs par visām mūsu lietām, kuras uz mums neattiecas. Attiecīgi zaudējumi.

Kāpēc meitene vairs nesmaida? Man nav spēka skatīties uz viņas smaidu. Es pat nevaru parādīt meitenes fotogrāfiju. Viņa taču kādam ir mīļā meitenīte. Viņas mīļie, tuvinieki nejauši atver telefonu, un no sveša telefona viņa raugās uz viņiem. Un viņiem jau tā ir tik grūti. Kāpēc viņu meitene ir tūkstošiem svešu cilvēku telefonos? Jo viņa tagad ir attiecīgs zaudējums. Attiecīgs. Kas tas par ceļu, pa kuru ejot, ir tādi zaudējumi? Kurp mēs ejam? Ministronkulis zina labāk. Vai varbūt arī viņš nezina, kāds ir ceļš. Viņš šādā veidā sevi mierina. Bet vai šis pieaugušais onkulis, kurš nospieda pogu, spēj paskatīties uz smaidu, kura vairs nav? Vai arī viņš nelieto internetu? Vai lieto, bet nevienam nestāsta, tā ir mierīgāk. Un tad ir atsevišķas pieaugušas tantes ar kaķiem, mīlošas māmiņas un vecmāmiņas ar pelargonijām uz palodzes, kuras tagad rakstīs, ka es neatcerējos meiteni Palestīnā, vai arī burkšķēs, ka es sanaidoju cilvēkus Tas nomierina viņas...

Skaists teātris, vēl turas pēc trieciena, savulaik tajā uzstājos, jokoju, cilvēki smējās, katrs teātris ir dzīva dvēsele, es tā izjūtu. It kā sienas, akmens, bet dzīva dvēsele. Cik daudz cilvēku pasaulē dzīvo, podziņas nospiež, un dvēseles ir mirušas. Bet šim teātrim dvēsele ir dzīva un dzīvos tālāk.

Līdzjūtība Čerņihivas iedzīvotājiem."

Humorists Maksims Galkins pats ir divu bērnu tēvs - viņa dvīņi Ļiza un Garijs ir 10 gadu veci. Sava publiskā atbalsta Ukrainai dēļ patlaban Galkins savā dzimtenē Krievijā ir pasludināts par ārvalstu aģentu.

Jauns.lv jau rakstīja, ka sešgadīgā Sofija bija vienīgais un ilgi gaidītais bērns viņas vecāku Olgas un Oleksandra ģimenē. Patlaban Sofijas māte atrodas slimnīcā, savukārt tētis ir armijā un cīnās par Ukrainas brīvību, informē viņu ģimenes draudzene.