Psihoterapeits Artūrs Utināns par tendenci šķirot savējos un svešajos: "Cilvēks ir grupas dzīvnieks"

Lai saprastu, kāpēc mūsu prāts ir tik ļoti tendēts visu sašķirot un identificēties ar kādu konkrētu grupu, Patiesā Dzīve uz sarunu aicināja RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docentu Artūru Utinānu. 

“To sauc par evolucionāro adaptāciju, kas izpaužas arī dzīvnieku pasaulē,” saka psihoterapeits. “Dzīvniekiem ir gan anonīmās grupas, gan arī tās, kur viens otru atpazīst – pēc sejas vai smaržas. Grupās, kur notiek atpazīšana, pastāv dalīšana – savējais un svešais. Ar savējiem sadarbojas, bet ar svešajiem konkurē vai karo. Tā notiek ar visiem – gan ar kukaiņiem, gan zīdītājiem. Skudras, bites, vilki vai pērtiķu bari – visur ir savējie un svešie. Un arī cilvēkiem ir tāds pats dalījums. To veicina arī hormonu sistēmas, mūsu smadzenēs izdalās oksitocīns, kas stimulē emocionālu pieķeršanos savējiem. Vecāki pieķeras bērniem, bērni – vecākiem. Oksitocīnam ir ietekme arī romantisku un draudzīgu attiecību uzturēšanā. Pieķeršanās visizteiktāk darbojas 100–150 cilvēku grupās. Feisbukā mēs reizēm redzam, ka vienam otram ir vairāki tūkstoši draugu, lai gan tādas intensīvas draudzīgas attiecības nav iespējams uzturēt ar tik lielu skaitu cilvēku.   

Oksitocīns izdalās arī orgasma brīdī, tas stimulē dzemdības un laktāciju mātei. Agrāk to uzskatīja par izteikti labu hormonu, bet vēlāk atklāja, ka tas veicina ksenofobiju – piesardzīgu vai pat naidīgu attieksmi pret svešajiem.”

Barbari pret civilizāciju

Dzīve rāda, ka cilvēks nemitīgi ieskaita sevi kādā grupā.

Laika gaitā ļaudis attīstījās galvenokārt cilšu un etnisko grupu ietvaros, vēlāk veidojās arī reliģiskās grupas un nacionālas valstis. Pieķeršanās vieglāk veidojas starp ģenētiski radniecīgiem cilvēkiem vai starp tiem, kurus mūsu smadzenes uzver kā ģenētiski radniecīgus. Ja bioloģisks latvietis augs krievu audžuģimenē, viņš, visticamāk, sevi identificēs ar krieviem. Cilvēkiem ir arī etnoreliģiskā identifikācija – tās ir milzīgas grupas, kuru ietvaros veidojas arī mazākas interešu grupas. Skaidrs, ka ērti un komfortabli mēs jūtamies ar pazīstamiem cilvēkiem, ne tik ērti – ar nepazīstamiem. Kā jau teicu, draudzīgas attiecības iespējams uzturēt ar kādiem 100–150 cilvēkiem.

Mums ir lielas individuālas atšķirības, tāpēc daži diezgan viegli iepazīstas, bet citi spēj atvērties tikai tad, kad cilvēki ir pietiekami labi iepazīti. Gadās arī nacionālradikāļi vai konkrētu interešu fanātiķi, kas kontaktējas tikai ar savas grupas pārstāvjiem. Šeit iespējamas dažādas variācijas. Zināmā mērā arī gēni nosaka, vai cilvēks ir konservatīvs vai liberālis. Konservatīvajiem ir vairāk izteikts nacionālpatriotisms un ksenofobija, liberāļiem –  tolerantāka attieksme pret citu rasu pārstāvjiem, imigrantiem un seksuālajām minoritātēm.

Vai nav tā, ka visstriktāk dalīšana savējos un svešajos notiek dzīvnieku pasaulē? Un, ja tā, tad tie tolerantie un iecietīgie ļaudis savā attīstībā ir vistālāk tikuši?

Arī dzīvnieki pierod pie svešiniekiem, pavisam nepazīstami cilvēki suni var uzpirkt ar desu. Tāpēc nevar teikt, ka dzīvniekiem ir pavisam strikta un konstanta nepatika pret svešajiem. Ja runājam par cilvēka attīstību, vietā pieminēt teoriju par kromaņoniešiem, kas pārņēma zemi un izspieda neandertāliešus, jo bija daudz sociālāki par viņiem. Kaut gan neandertālieši bija fiziski spēcīgāki un arī smadzeņu masa viņiem bija par 200 gramiem lielāka nekā mums, viņi bija spiesti atkāpties. Kromaņonieši pulcējās lielākās grupās un savā domāšanā bija radošāki. Pēc savas būtības mēs esam diezgan sociāli dzīvnieki, daudz sociālāki nekā visu pērtiķu grupu pārstāvji. Te varam pieminēt arī skudras. Pūznī svešai skudrai vispār nav nekādu variantu kļūt par savējo, tā tiks iznīcināta.

Skaidrs, ka svešo nodalīšana un ksenofobija cilvēcei par labu nenāk. Šajā ziņā mums pietrūkst gudrības – to mēs tagad labi redzam Krievijas un Ukrainas kara apstākļos. Krievijas propaganda spēj diezgan viegli pārliecināt savus iedzīvotājus, ka citās valstīs dzīvo ienaidnieki. Tas vien norāda, ka cilvēka smadzenes ir ļoti piemērotas šāda uzskata pieņemšanai.

Līdz šim cilvēki nekādi nav spējuši vienoties, ka mums visiem ir viena identitāte – Zemes iedzīvotāji. Šāda vienošanās būtu izdevīga visiem, jo karš atnes tikai postu un vispārēju krīzi. Parasti ir tā, ka pēc kariem daudzi rausta plecus un brīnās, kāpēc tāds karš vispār tika sākts. Diemžēl cilvēka prāts vairāk tendēts nevis uz kritisko domāšanu, draudzīgumu un toleranci, bet gan uz dalīšanu savējos un svešajos. Jā, mums piemīt arī draudzīgums un tolerance, bet – pret savējiem. Uz to norāda arī Bībele. Dievs dod Mozum bausli  – tev nebūs nokaut. Bet tas attiecas tikai uz jūdiem. Vecajā Derībā nākamajās nodaļās lasām, kā Mozus izkauj tūkstošiem neticīgo, kas pievērsušies zelta teļam. Savukārt Jošua grāmatā lasām, ka Dievs pavēl iznīcināt kanāniešu un filistīniešu pilsētas, nogalinot visus vīriešus, sievietes, sirmgalvjus, bērnus un mājlopus. Kā redzam, arī Vecās Derības tekstos pastāv dalījums savējos un svešajos.

Šāda dalīšana spilgti izpaudās arī nemieros Francijā, kad vienas grupas pārstāvis nošāva citas grupas pārstāvi.

Grupas cīnās viena pret otru. Tām grupām, kuras savstarpēji sadarbojas, lai vērstos pret citām grupām, ir lielākas iespējas uzvarēt. Evolūcijas teorija saka tā – ja visi cilvēki būtu tikai egoisti, tad vislabāk izdzīvotu vislielākie egoisti, jo viņi to darītu uz citu rēķina. Un tādā gadījumā egoisti savairotos, bet altruisti izzustu. Tomēr vēsture liecina, ka vislabāk izdzīvo tā grupa, kuras iekšienē ļaudis savstarpēji sadarbojas. Tāpēc tiek pieņemti visādi likumi, noteikumi un morāles kodeksi, lai būtu pēc iespējas labāka sadarbība grupas iekšienē. Ja tāda grupa ir pietiekami liela, turklāt ir niknums un naids, tā var ieņemt citas teritorijas, lai attīstītos un vairotos. Kā redzam, šodienas politikā dominē lielās valstis, kurās ir pietiekami daudz iedzīvotāju. Ukrainai nebūtu nekādu cerību karā ar Krieviju, ja tai nepalīdzētu citas valstis. Tā notiek vienmēr, ka barbari iekaro civilizācijas. Viņi ir niknāki un izsalkušāki, un galvenais  – viņu ir vairāk.

Vai ir saprātīgi būt tolerantiem pret agresīvām un netolerantām grupām? Vai tas ir prāta darbs – būt iecietīgiem pret barbariem, kas gatavi mūs iznīcināt? 

Kamēr notiks grupu cīņas, uzvarēs tie niknākie. Tagad situācija gan nedaudz ir pamainījusies, jo daudz ko nosaka ekonomika un militārā rūpniecība, tāpēc tāda maza valsts kā Izraēla ar labām militārām tehnoloģijām spēj izdzīvot naidīgu valstu ielenkumā. Ja tā nebūtu, Izraēla būtu iznīcināta.

Dzīvē rodas apstākļi, kad cilvēki ir spiesti būt toleranti. Viņi spiesti trenēt iecietību un pat mainīt uzskatus. Ja vecākiem dēls vai meita apprecas ar cilvēku, kas pieder citai rasei vai tautībai, pret kuru ir aizspriedumi, vecāki ir spiesti kaut ko darīt ar savu nepatiku.  

Jā. Evolūciju veido vairāki faktori, un viens no tiem balstās Darvina tēzē, ka izdzīvo pielāgotākais. Nevis stiprākais, kā reizēm nepareizi interpretē, bet gan pielāgotākais. Un vēl – izdzīvo draudzīgākais. Novērots, ka pērtiķu baros par vadoni ne vienmēr kļūst spēcīgākais tēviņš. Var gadīties, ka trīs vājāki pērtiķi, kas prot draudzēties, izveido aliansi un gāž muskuļaino tirānu no troņa. Spēju izdzīvot un gūt panākumus nenosaka kāda viena konkrēta īpašība, bet gan īpašību komplekts. Cilvēku spēju sadarboties pastiprina arī Eiropas Savienība piemērs – tā ir dažādu valstu un etnosu kooperācija, un šajā kopumā ir spēks.

Kad tabu vairs nav spēkā

Piederība kādai grupai var sniegt patīkamas sajūtas. Reizēm kā spilgts piemērs tiek piesaukts mužiks Krievijas sādžā, kas staigā vatenī un reti kad ir skaidrā, toties ļoti lepojas ar savu lielo valsti un tās militāro varenību. 

Te gan nedrīkst aizmirst, ka visi cilvēki lepojas ar savu piederību konkrētam etnosam un to uzskata par īpašu. Konkrētais piemērs ir uzmanības vērts, jo tajā samanāms liels kontrasts. Lielajā Krievijā, kur daudzviet ir zems izglītības un ekonomiskās attīstības līmenis, cilvēki nevis vēršas pret savu politisko eliti, bet meklē ienaidniekus ārpusē. Lepošanās ar savas grupas pārstāvju panākumiem ir iracionāla. Te vietā ir jautājums: “Ja tu esi Šarikovs vai Švonders, kāds tev labums no tā, ka tavs tautietis ir Bulgakovs?”

Cilvēks ir grupas dzīvnieks, un tendence piederēt kādai grupai attiecināma uz instinktiem. Cilvēkam nepietiek ar piederību ģimenei vai dzimtai, viņam nepieciešama kāda lielāka grupa. Mēs esam būtnes, kurām instinktīvs piepildījums sniedz pozitīvas emocijas. Mēs ļoti priecājamies, ka mūsu komanda uzvar hokejā vai basketbolā, un šāda reakcija, kā jau teicu, ir iracionāla. Ja sākam analizēt, varam jautāt – kāds gan labums cilvēkam, ka viņa grupas pārstāvji kādā sporta veidā izrādījušies pārāki par citas grupas pārstāvjiem?

Latvijā valdīja liela eiforija, kad mūsu hokejisti ieguva bronzas medaļas. Pieļauju, ka liela daļa, kas tik ļoti par to priecājās, ir visai tālu no aktīvā sporta un labi ja trīs reizes var atspiesties no grīdas. No racionālisma pozīcijām tiešām jābrīnās – kas tur ko priecāties? 

Ja cilvēks būtu elastīgs un savā prātā spētu viegli mainīt identitātes, viņš varētu priecāties katru dienu, jo vienmēr kāds kaut kur uzvar. Nepieciešams tikai identificēties ar uzvarētājiem.  

Diemžēl cilvēka prāts nedarbojas tādā veidā. Mūsu domāšana – tās ir konkrētas sinaptiskās saites galvā, un laikā gaitā tās ir nostiprinājušās. Lai mēs ātri mainītu savu identitāti, būtu nepieciešams pārraut vecās saites un izveidot jaunas.

Bioloģijā šie procesi tik ātri nenotiek. Tas nav kā datorā, kad uzklikšķinām delete, un viss vecais tiek izmests. Tāpēc cilvēks nespēj vienu dienu identificēties ar amerikāņiem, otru – ar latviešiem, bet trešajā justies kā arābs. Tad vajadzētu nemitīgi kaut ko savā galvā pārlodēt. Mūsu galvā darbojas bioloģiska programma, kuru nav iespējams vienā mirklī pārmainīt. Jāatzīst, šī programma nav gluži akmenī iecirsta un to var mainīt, bet to nevar izdarīt ātri. Stereotipus laika gaitā var pārvarēt ar izglītību un kritisko domāšanu, lai gan tie var saglabāties zemapziņā. Un kādā brīdī, teiksim, reibumā, tie var aktivēties.

Piemēram, briti skaitās ļoti toleranti, turklāt Londona ir daudzkulturāla, taču, kad briti šeit piedzērās, viņi čurāja pie Brīvības pieminekļa. Bioloģiskās programmas, kas it kā ir izdzēstas no apziņas, var palikt zemapziņā un izspēlēties dažādos veidos. Reibumā zūd uzvedības kontrole, alkohols nobloķē to smadzeņu daļu, kas atbild par racionālo domāšanu un morāli. Alkohols iedarbojas uz instinktu apspiešanas programmām, instinkti aktivējas, un tad izrādās, ka ksenofobija un aizspriedumi tomēr nav līdz galam pazuduši.

Piederība konkrētam etnosam visiem nav vienādi izteikta. Viens ir liels nacionālpatriots, bet cits sevi uzskata par pasaules pilsoni.

Jā, tā var būt. Mēs atšķiramies cits no cita, jo katru cilvēku ietekmē viņa biogrāfija. Var gadīties, cilvēks jau bērnībā piedzīvo, ka vecāki bieži maina uzturēšanās vietas dažādās valstīs, vai arī viņš piedzimst jauktā ģimenē. Teiksim, ir jaukta ģimene – latvietis un vāciete. Pāris gadu ģimene dzīvo Latvijā, tad Vācijā, pēc tam atkal Latvijā, bet vēlāk, teiksim, Dānijā. Un tā cilvēks pieķeras nevis vienai, bet vairākām vietām.

Tas gan nenozīmē, ka viņš savā domāšanā būs pavisam elastīgs. Iespējams, viņam tuva būs Eiropa, bet būs grūti iejusties starp Sahāras iedzīvotājiem. Vienmēr ir kādas robežas. Lai arī cik elastīgs būtu cilvēks, nebūs tā, ka viņš būs gatavs iedzīvoties jebkur un iekļauties jebkurā mentalitātē. Ja tādi cilvēki arī eksistē, tie ir atsevišķi izņēmumi.

Reizēm cilvēkiem var rasties dilemma – aizstāvēt savējo vai svešo? Piemēram, ja paša bērns dara pāri citam bērnam. Tā var būt situācija, ka cilvēks tomēr ieņem svešinieka pozīciju un pamatīgi nostrostē savu bērnu. 

Būtisks ir jautājums – ar kādu mērķi tas tiek darīts? Mūsu sabiedrībā ir pieņemts, ka vecāki rūpējas par saviem bērniem un ieaudzina kaut kādu morāli. Visticamāk, paša bērns netiks strostēts tikai tāpēc, ka būtu dziļa empātija pret svešu bērnu. Drīzāk tās būs rūpes par savējo – lai izaudzinātu viņu tādu, kas prot draudzēties un iekļauties sabiedrībā. Ja viņš darīs pāri citiem, var kļūt par atriebības upuri un iekulties nepatikšanās. Un tieši tāpēc bērnam ir jāiemāca morāle. Šādās situācijās rūpes par svešiem bērniem nebūs tās noteicošās.

Reizēm vecāki interesējas un jautā bērnam, vai viņu skolā neapsaukā un nedara pāri, bet tikai retais iedomāsies pajautāt, vai paša bērns neapsaukā un nedara pāri citiem. 

Kara apstākļos gadās, ka par nacionālajiem varoņiem kļūst arī slepkavas un izvarotāji, kuri pamanījušies likvidēt pietiekami daudz ienaidnieku. 

Kā jau teicu, morāle tiek attiecināta tikai savas grupas ietvaros. Morāle aizliedz pavedināt un izvarot citu sievas, bet kara laikā šie noteikumi nedarbojas attiecībā pret naidīgas grupas pārstāvjiem. Šis tabu vairs nav spēkā. Par to mēs varam pārliecināties, klausoties pārtvertās telefonsarunas, kurā krievu karavīri runā ar savām sievām. Un sievas neiebilst, ka vīri izvaro ukrainietes. Tieši tā izpaužas mūsu pērtiķu smadzenes. Protams, ne jau visas sievietes būs ar mieru, ka viņu vīri izvaro ienaidnieku sievietes, tomēr šāda tendence ir pamanāma. Ienaidnieks ir ienaidnieks, viņa tēls tiek devalvēts un pasniegts stereotipiski. Ienaidnieka tēlā tiek projicēts ļaunums, bet ļaunums ir jāiznīcina, ļaunuma iznīcināšana ir labs darbs. Tieši tā darbojas šī filozofija.

Konflikti visos līmeņos

Mēs lielākoties runājam par etniskām grupām, bet reizēm visai niknas diskusijas var izraisīt tēmas, kas saistītas ar dzimumu. Gadās dzirdēt arī pavisam radikālus apgalvojumus, piemēram, ka visi vīrieši ir cūkas, bet sievietes – maitas.

Cilvēks nemitīgi sērfo starp savām dzīves laikā apgūtajām identitātēm, un to var būt diezgan daudz. Ar kuru grupu konkrētajā brīdī cilvēks identificējas, tās intereses viņš arī aizstāv. Grupas var būt dažnedažādas. Latvieši un krievi, vīrieši un sievietes, ārsti un pacienti, policisti un kriminālās sabiedrības pārstāvji. Ne velti ir tāds jēdziens – aizstāvēt savas korporācijas godu. Skaidrs, ka nav iespējams ļoti precīzi paredzēt cita cilvēka uzvedību – kuru viņš aizstāvēs, bet kuru nosodīs. Tas atkarīgs no tā, kura identifikācijas programma konkrētajā brīdī ir spēcīgāka.

Dzīvē gadās situācijas, kad pat ļoti tuvi cilvēki kļūst par svešiniekiem. Ar lielu aizvainojumu izšķiras divi cilvēki un neko vairs nevēlas dzirdēt par otru.

Jā. Un tādās situācijās var rasties stereotips par pretējā dzimuma pārstāvjiem. Vilšanās vienā cilvēkā var veidot aizspriedumus pret sievietēm vai vīriešiem kopumā. Psihoterapeitiem tas ir diezgan bieži novērots fenomens, tā ir tendence piedēvēt kādas sliktas īpašības grupai kopumā. Jebkurā gadījumā, lai kā cilvēks sērfotu starp identitātēm – tautību, reliģiju, profesiju, dzimumu –, būtiski ir saprast, ka šis stereotips ir domāšanas kļūda. Stereotips saistīts nevis ar racionālo, bet gan iracionālo domāšanu. Tikko cilvēks sāk identificēties ar kādu grupu – un ir vienalga kādu –, viņam zūd neitrāli objektīvā domāšana. Savu grupu viņš centīsies idealizēt, bet pretinieku grupu devalvēt. Ja arī necentīsies padarīt to ļaunāku, tad, visticamāk, muļķīgāku, neveiklāku, nesaprātīgāku.

Šādas domāšanas kļūdas cilvēkiem ir ļoti raksturīgas, mums bieži vien nav laika ievākt informāciju par katru nepazīstamu vai maz pazīstamu cilvēku. Tāpēc smadzenēs ir izveidoti tā saucamie īsceļi, lai varam izveidot ātru spriedumu. Bieži vien rīkoties vajag ātri, mums nav laika ievākt informāciju un veikt rūpīgu analīzi, tāpēc ikdienas situācijās mēs izmantojam ātro domāšanu un pieļaujam kļūdas.

Reizēm šī ātrā un stereotipiskā domāšana var novest pie lielām katastrofām, sevišķi mūsdienās, kad globalizācijas apstākļos arvien tuvāk nokļūst valodas, etnosi, reliģijas, profesijas un interešu grupas. Pasaulē notiek konflikti visos līmeņos, un katra konflikta pamatā ir kāds stereotips. Tieši uz stereotipiem arī lielā mērā balstās ksenofobija, kad automātiski kaut kas tiek piedēvēts svešas grupas pārstāvjiem. Un tad svešinieks šķiet daudz bīstamāks par pazīstamiem cilvēkiem.

Ļaudis bieži lieto tādus vārdus kā pareizi un nepareizi, taisnīgi un netaisnīgi, lai gan piemērotāk būtu teikt – man patīk, man nepatīk. Kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka viņam ir kosmiska taisnība?  

Tur jau tā lieta, ka nav tādas kosmiskas taisnības. Pareizi un nepareizi, taisnīgi un netaisnīgi – tā ir morāle. Katram cilvēkam piemīt tā saucamā intuitīvā morāle, un tā katram ir individuāla. To ietekmē mūsu gēni, audzināšana, izlasītās grāmatas, visa iegūtā dzīves pieredze. Salīdzinot dažādu cilvēku morāles, var atrast gan kopīgo, gan atšķirīgo, tāpēc droši var apgalvot, ka nav divu cilvēku ar identiskām morālēm. Nav tādas vienas kopīgas morāles, kam par pamatu būtu kaut kādi kosmosa likumi vai reliģija, jo reliģiju, kā zināms, ir daudz, un tās atšķiras.

Diemžēl daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka, lūk, viņa morāle – tā ir kaut kāda kosmiska gudrība. Jā, cilvēki spēj vienoties par kopīgiem ētikas kodeksiem, piemēram, konkrētām profesionālām grupām – ārstiem, žurnālistiem, tiesnešiem... Eksistē arī ANO konvencijas, bet tās neievēro, jo uzskata, ka viņu morāle tomēr ir tā pareizākā. Tā ir liela problēma. Šajā pasaulē nav universālas morāles, kas varētu nodefinēt, kas ir taisnīgi vai netaisnīgi, un kurai visi piekristu.

Vai cilvēkam, kas piedzīvojis amnēziju un neko vairs neatceras, var ielikt jaunu identitāti?

Iespējams. Tikai jautājums, vai viņš tam noticēs. Amnēzijas stāvoklī cilvēka smadzenes nav pavisam tukšas, atmiņa saglabājas zemapziņā. Ja kāds mēģinās kaut ko iegalvot, cilvēka zemapziņa var šo ideju nepieņemt. Bet var arī pieņemt.