Aina Poiša: "Es neesmu bijusi baigi pareizā"

Lai arī Aina tik daudz ir stāstījusi gan par sevi, gan procesiem sabiedrībā, ar viņu droši var tikties atkal un atkal. Jo viņa nav beigusi mācīties, rūpēties par sevi, meklēt cilvēkus, sportot un ļauties baudām un izaicinājumiem. Viens no pēdējiem – kā aktrisei piedalīties izrādē Padomi precētiem pāriem. Līdz šim tā spēlēta Austrumu robežā, nu sākusi turneju pa visu Latviju. Vīrietis, kurš jūtas nenovērtēts, un sieviete – nemīlēta. Ļoti pazīstamas krāsas šodienas musturā.

– Gaidot aiz durvīm, vienu brīdi satrūkos – tava kliente sāka smieties. Psihoterapeita kabinets asociējas ar ko citu. Tev ir arī salvetes asarām?

– Ir, ir, daudz.

– Pie tevis daudz cilvēku apsmejas?

– Es pati apsmejos. Un tas nav – speciāli provocēt. Vienkārši turi iekšējo termometru, lai neaiziet uz pesimistisko galu. Tas palīdz paskatīties uz situāciju no cita rakursa, jo visa dzīve taču ir traģikomēdija. Reizēm ieciklējamies uz dramatisko, un zūd fokuss. Pēc laika atskatoties, šķiet, nu, ko es varēju gruzīties? Tāpēc mēģinu izšūpot emocijas ar dzīves apliecinājumu, kas bieži vien ir svarīgāks par analīzi. Smiekli atbrīvo, un dabiski tie dzīvo bērnā. Ievainotā dvēsele ir iekšējais bērns, un pieaugušais ar savu superego presē to tā, ka seja pārvēršas, kļūst arvien nozīmīgāka, svarīgāka, tālāka no emocijām, statiska, ierobežota.

– Vai gaudulība ir atkarība?

– Ar čīkstēšanu, nelaimīgumu cenšamies pievērst uzmanību, lai kāds, sajūtoties vainīgs, sāktu izturēties šausmīgi labi, traki žēlot. Ap čīkstēšanu cilvēki sāk tīksmināties, neklausās, ko viņiem saka, jo tas traucē.

– Sāpīgo labsajūtu?

– Jā. Kad ar klientu ir labs kontakts, šo pesimismu var atļauties pārtraukt.

– Vai pēdējos gados psiholoģisko problēmu loks ir mainījies?

– Tas iezīmējās kā mazs zvaniņš – risks ir sociālā un emocionālā izolētība. Visu laiku esi uz nedrošības pulvermucas – tas satricina rāmi, struktūru. Ja ceļš ir tik nemierīgs, cilvēki kļūst mazāk atdevīgi, meklē kompensācijas mehānismu, kā savu personību piepildīt, pievēršas garīgajām praksēm Pliku maizi nemitīgi nevar ēst. Bet ko uz tās smērēt? Un cilvēki sāk uzdot jautājumus – kas ir manas vajadzības, tieksmes, mans gribu.

– Un tas ir veselīgi un labi – tāda pašārstēšanās?

– Protams. Bet vilcieniņš, redz, aiziet ne tikai uz darba, bet arī uz privāto sfēru – sānsoļi pieaug. Autonomija ir nozīmīgāka par sadarbību, saistībām ilgtermiņa projektā, kurā vērts ieguldīt. Tiklīdz tevi sāk spiest vienā vai otrā sfērā, slepenie gājieni sāk konkurēt ar oficiālo. Mēs, meitenes, jau varam parunāt, ka visam jābūt caurspīdīgam, legālam, bet tas nav iespējams, ja nejūti taisnīgumu, pieņemšanu, akceptēšanu. Piederības izjūta ir ļoti svarīga – ka tevi novērtē. Ja sāk skatīties nevērīgi, darbā jūties kā skrūvīte, plus globālā netaisnīguma izjūta. Ja vajadzības netiek piepildītas, neražojas laimes hormoni. Un to mums ļoti trūkst. Iekšējais bērns zina – blakus dārzā āboli garšīgāki (smejas). Esam ļoti trenēti uz dubultiem standartiem, jau kopš padomijas. Bet izrādās, ka mūsu brīvībā, demokrātijā – skaisti vārdi – tāpat tiekam presēti, nesaņemam attieksmi, nedabūjam piederības izjūtu pie savas zemes, valsts, darbavietas, ģimenes. Ikdienā negūsti apstiprinājumu, ka esi vajadzīgs, ka tev bija vērts piedzimt. Lai vienīgais prieks nav gaidīt algas dienu, ja tāda ir. Lai nav vērts cepties un katru reizi paģērēt, lai mājās tevi sagaida ar aplausiem, jo arī viņiem vajag to pašu. Un reizēm tās ir gaidu gaidas – abpusēji nepiepildītas, iztukšojums. Ir ļoti daudz ģimeņu, kurās zūd prieks, kur mēģina jāt uz dažādiem zirgiem, skrien pa daudziem darbiem, lai salasītu summu izdzīvošanai. Es nerunāju par slāni, kuru tas neinteresē, bet par vidējo, normālo latvieti.

– Vai tev ir kāda recepte?

– Tur, redz, tas jaukums, ka man nav jānostājas kā prokuroram. Man ir gods novērot visu, kas notiek, un uzmanīgi atspoguļot, cerot, ka kāds to neinterpretēs ne tajā virzienā. Ja no malas redzu, kā straume plūst un cik dažādus modeļus mīlestībā, ģimenē cilvēki spējīgi producēt, un viņiem tā ir labi, tad kurš teiks – šis nekam neder? Ne jau ģimenes terapeite. Bet es varu palīdzēt saprast riskus šajā ārēji nestabilajā, neierastajā modelī, kurā viņi atraduši vidējo aritmētisko. Es ir izslāpis pēc pašaprūpes, un to var veikt tikai cilvēks pats. Visa dzīve ir aizvedusi pie lielākas autonomijas, sociālās un emocionālās vientulības. Ja to nepaņem kā drāmu, bet fakta konstatāciju un pietiek spēka sevī ko ieguldīt, tad var atgriezties pie rāmja, kas rada drošību, prognozējamību.

– Tad nevis pirkt vienvirziena biļeti, bet arī atpakaļceļam? Atrast sevi, sakārtot, atgriezties un saprast – es gribu tos cilvēkus, darbu, attiecības?

– Ļoti bieži tā ir. Piemēram, sieviete ņem laiku sev, lai būtu pašaprūpē. Viņai vajag saprast, kas ar viņu notiek pēc dzīves aplauzieniem. Mēs uzburam perspektīvu viņas iekšējām pārveidēm, lai viņa notic, ka ir uz to spējīga, sameklē vecos, labos resursus. Bet musturs, ar ko viņai iedibinātas attiecības, ir vecais. Pārvērtību procesā vajadzīga liela noturība, lai ievalkātu jauno paštēlu, kad kļūsti drošāka, skaidrāka, pilnīgi pieņēmusi lēmumu, ka pa vecam vairs nevar. Jo visi dzīves aplauzieni ievaino. Tad ir trauma, nezini, kur sāp vairāk – galvā, sirdī vai visā ķermenī. Tiec palikts zem tanka. Ja nebēgam prom, izvēlamies palikt, jābūt lielai elastībai. Bet kustībai jābūt tik neagresīvai, lai vecais musturs nav bruņojies. Jo tam ir tendence dabūt atpakaļ vecajās sliedēs. Tirānija mazliet uzprasās uz revolūciju, vai ne?

– Tu par musturu sauc pāra attiecības, modeli, kurā sieviete kādu laiku dzīvojusi, bet saprot, ka negrib pa vecam?

– Jā, tas ir eksāmens – noturēt sevi tajās pārmaiņās. Vajag ticību, ka nenodod sevi. Par spīti tam, ka apkārtējie vēl to neredz, nenovērtē. Ievainojumi rodas, jo cilvēks ir atkarīgs no citu vērtējuma. Šodien klientei teicu – man ir sajūta, ka tevī iesprūdusi kvēlojoša oglīte, kas dedzina kā cigarete, atstājot rētas. Šķiet, kāds tev ir pateicis, ka citi vienmēr zinās labāk. Viņa saka – tā ir, pati pret savu gribu neapzināti mēģinu izdabāt, lai tikai dabūtu pozitīvu vērtējumu. Viņa nesaprot, ka tieši šī pieeja provocē, ka tiksi kritizēta. Uzreiz ir vainas sajūta, aha – es atkal ne tā, piedošanu. Tās ir programmas, kas mūsos dzīvo, ievainojumi runā tik skaļi, ka rada milzīgu bremzi, pozitīvās enerģijas sastrēgumu. Ar galvu vari izdomāt jebkādus mērķus, ej pa kursiem un tik formulē. Bet dziļie ievainojumi, kas ir tetovējumi no iekšpuses, ko uz ādas neredz, tie priekš mums runā pārāk nozīmīgi. Un dabūt to pārāk nost – lūk, tas ir grūtais, ar ko saskaroties cilvēki saka – jā, citus mainīt ir vieglāk (smejas). Labāk citiem mācīšu, nevis uzlikšu sev milzīgo slodzi – atrast savā Es sajūtu pie jaunas piederības. Jo viss jaunais izsauc noliegumu. Un, ja mums bijis daudz ievainojumu, atraidījumu, ir mazāk spēka. Ir ļoti svarīgi, ka ar tevi tajā ceļā ir kāds, kas ir aizmugure, lojāls un saka – tas nekas, ka solis uz priekšu un divi atpakaļ, galvenais ir just virzienu. Un mērķis ir labs, jo gribi sadarboties. Tu piedāvā jaunus spēles noteikumus, esi gatava diskusijām. Ne paštaisni – tikai tā un ne citādi.

– Jā. Ēnas – greizsirdība, nenovīdība – ir katrā no mums. Tā ir normāla tevis daļa, jo neesi eņģelis. Kad dzīve nomet no zirga, tev ir tiesības just dusmas, nenovīdību, bet tas paliek pie tevis. Tu zini, kā to izlādēt, nekaitējot citiem, nepiesārņojot vidi. Ja gribi turēties gaismā, apzināti turi slēdzīti – tā ir pašdisciplīna, ko vajag trenēt. Saprast, kurā pusē ir patīkamāk, vieglāk elpot, sajust savu vienīgo dzīvi. Ja to nedari, aug negatīvais. Tava atbildība ir saprast – gribi sadarboties vai ļaut sevi iztērēt.

– Tā ir izvēle dzīvot tumsā. Lai dzīvotu, vajag vairāk drosmes nekā iekšēji emocionāli nomirt. Reizēm domāju, ka cilvēki nav vainīgi, viss atkarīgs no neirobioloģijas. Ja pieslēgtu pie aparātiem, redzētu, kas notiek smadzenēs. Viņi to nevar kontrolēt, bet varētu, ja kāds skaidri un gaiši pateiktu. Līdzīgi māmiņām saka par bērna barošanu – jo ilgāk viņu turi pie krūts, jo ražojas piens.

– Privātās attiecībās viens nevar būt pāri stāvošs, tas otru automātiski pazemina, viņš kļūst ievainojams. It kā gribas būt atklātam, bet jāatceras, vai tas otrs cilvēks zinās, kur likt to patiesību. Varbūt es viņu ievainošu vēl vairāk. Par izrunāšanos es teiktu – labāk nē nekā jā. To saku no personīgās pieredzes – esmu riskējusi, bet pēc tam jūtu, ka nekas vairs nebūs tā, kā bija. Jo vienai no pusēm tas nav sagremojams. Ļoti smalki jāizvērtē.

– Uzdevums ir nemitīgi mācīties atrast īstos vārdus. Jo tiem parasti ir kāda nokrāsa. Es teiktu – vajag mierīgu situāciju, lai nav saspringuma un varam mazliet tos mūrus nojaukt, meklēt intimitāti. Kad vairs nav bail, sākas uzticēšanās. Lai cilvēks nedzird vērtējumu, prokurorisku izteiksmi, jo no tās var sastingt un neveidojas satikšanās.

– Mums ir priekšstats, ka draudzībā un mīlestībā ir tikai lojalitāte. Šķiet pašsaprotami, ka tai jābūt. Bet tās pēkšņi nav! Ceļi šķiras, vērtības mainās. Mūsu iekšējie gadi neatbilst tiem, kas pasē. Un arī dzīvesveids – ja esi tradicionālāks, vairāk seko ārējam piedāvājumam, ja radošāks, mēģini balansēt starp savām vajadzībām un pārējo pasauli. To vajag filtrēt – nepazaudējot sevi, bet tajā pašā laikā nepaliekot kā nesaprasts ģēnijs, kurš nevienam nav vajadzīgs. Dzīve atnes vilšanās, kaut arī šķiet, ka nu gan nevajadzētu nākt pārsteigumiem. Tas tikai apstiprina to, cik nemierīgi esam. Sevī un ārpusē. Alkas pēc miera, patiesas tuvības, ko pēc mūsu priekšstatiem dod mīlestība un draudzība, nav piepildītas.

– Ja parādās vērtējums, tas ir kā vērsim sarkanā lupata. Ar to trāpām kā ar sāli pa brūci, un kontakts tajā brīdī pārtrūkst. Tā ir bumba ar laika degli – mūsu ceļi šķirsies. Jo tas ir nesavienojami – viens, kas skrien, otrs, kas sēž. Saskaņot tempu, lai nepazaudētu kontaktu, ir ļoti smalka juveliera lieta.

Bailes kā sudraba karotīte

– Jā, cilvēki attālinās, kaut tehnoloģijās varbūt ir ļoti virtuozi. Bet, izrādās, visbīstamākā robeža ir tuvībai. To esmu piedzīvojusi – cilvēki kļūst tramīgi, kad palūdz viņus piecelties un izkustēties telpā, censties neuzgrūsties citiem, mēģināt turēt acu kontaktu, fiksēt, sajust, ko tas ar tevi dara. Vai aizvērt acis un mēģināt ar muguru sameklēt atbalsta punktu pie otra. Tu smuki to nosauci par cilvēcisko biolauku, vienkārši siltumu. Kad tas izdodas, katarse, kas nāk, saviļņojums reizēm ir uz histērijas robežas. Ar šo uzdevumu, kas šķiet tik nekaitīgs, ir ļoti bīstami – tu ej kā mīnu laukā, jo cilvēki vairs nav trenēti cienīt tuvību. Sievietes mācās biodejas, iekšējo ritmu kustību, kur caur plastiku atbrīvo ķermeni un galvu, lai nepazūd pirmatnējais, svarīgākais enerģētiskais lauks, lai nav bail vienam no otra. Mēs varam būt piesardzīgi, tas ir normāli, bet lai tas nepārvēršas dominējošā attieksmē. Ir tomēr spēks tajā, ka viens pie otra varam turēties. Tas ir mūsu patvērums dzīves garumā, rada mieru, ka neesi viens. Jo vientulība šausmīgi sāp. Ja izvēlies būt viens un neesi vientuļš, viss kārtībā, tad zini, cik daudz tev vajag socializēties. Bet, ja jūties vientuļš, mūris aug arvien lielāks, piederība paliek otrā pusē, nav spēka iet pretī, un sāc gaidīt, lai tā nāk pie tevis. Saku – mēģiniet kustēties un atradīsiet. Viena maza ķermeniska darbība reizēm izdara vairāk nekā gara runāšana. Tā ir piedzīvošana.

– Labi, ja cilvēks var tikt galā ar savu pagātnes pieredzi, kas bieži ir zemapziņā, piedzīvotais karš, izsūtīšana pa dzimtas līniju. Ja piedzīvotas lielas bailes, esi manipulējamāks, atkarīgāks no informācijas, kas tevi satrauc. Reizēm ģenētiski nesam sevī arī vecvecāku pieredzi. Nesen beidzu īpašu apmācību pēc Helingera metodes. Domājot par savu dzimtu, sāc izjust senču enerģētisko biolauku, un sākas maģija. Bieži parādās arī nāves klātbūtne – kaut kas neizsērots, nepabeigts, neatrisināts. Tas kā sudraba karotīte nāk līdzi un reizēm ir atbildīgs par bailēm, ko nevar tik viegli nolikt malā. Taču caur to var dabūt arī atvieglojumu, ka tas, ka es tā jūtos, nav no manis atkarīgs. Tas samazina vainas izjūtu, bezspēcību, dod spēju turēties pretī informācijai, kas ražo bailes.

– Uzzināju ļoti konkrēti... Uzliekot bērnības uzstādījumu, pirmajā bildē redzēju mammu, tēti un sevi – kā no malas. Redzēju, ka starp viņiem nav dinamikas, un atbildība par to ir man, tikai es varu ko iekustināt... No tās sistēmas esmu paņēmusi lomu, ka man tā jāuzvedas jebkurā sabiedrībā. Un mani tā uztver – kur nāku, uzreiz kaut kas atdzīvojas. Man šķiet, ka speciāli neko nedaru, bet dinamika ir. Tas ir mans nemiers. Reizēm var prasīt, kā attiecībā uz teātri, nojūgusies, nav miera? Bet es jūtu, ka nevaru nepārkāpt noteikumus. Man tas vējš visu laiku liek kāpt ārā no komforta zonas. Reizēm jau tāpat ielienu aliņā un kā lācis sūkāju ķepu, bet vajadzība ir visu laiku just, ka kaut kas kustas, ir interesanti.

– Mana dzīves kvalitāte ir nesēdēt tumsā, bet ik pa brīdim ir šausmīgas alkas pēc piederības izjūtas, un es kaut kā to proporciju izlīdzinu. Zinu, ka ir cilvēki, kas var mani saprast, un tas spēcina. Kad atrodi tos, ar kuriem vari brīvi elpot, tas vairo iekšējo spēku. Ar gadiem kļūsti izvēlīgāks, un to cilvēku kļūst mazāk. Gadās, esi paļāvusies, bet pēkšņi viņa dzīvē kas mainās, citi dvēseles gadalaiki piemeklējuši, nav vairs tās frekvences. Var nopauzēt un paskatīties, vai tā bija nejaušība vai iezīme, ka kaut kas mainās un nekas vairs nebūs, kā bija. Piemēram, vīrietis saka – kam man attiecības, saistības, ja esmu pašpietiekams, man ir labi iestrādāta programma: izlienu no alas un paņemu sev tik, cik vajag, bet man nevajag nevienu, ar kuru gribu būt kopā aliņā. Tas ir viens no jaunajiem attiecību modeļiem.

– Mūsu hierarhijā vīrietis var atļauties vairāk. Viņš tajā subordinācijas krellītē ir augšpusē, aiz viņa vilcieniņā – sieviete, kas nodrošina aizmuguri, un bērneļi.

– Vīrietis pieņem lēmumu patriarhālajā domāšanā, viņam ir vara, un tad iespējama arī vardarbība. Tas uzreiz ir pa rokai, nav jādiskutē, jāprasa – kā varu palīdzēt?

– Kas pēdējos gados ir mainījies tavā dzīvē? Bērni lieli, ap trīsdesmit, tas nozīmē, ka stabili?

– Bērni ir dzīvē, pie vietas. Jau diezgan sen. Patstāvīgi, ar abpusējas vienošanās palīdzību. Es veicināju tukšās ligzdas sindromu – lai tas notiek ātrāk, neievelkas un varam tikties pilnīgi citā līmenī.

– Lai kopā dzīvošana nekļūst par apgrūtinājumu un nesākas rūgšana?

– Tieši tā. Jo bija simptomātika, ka rūgšana jau sākusies. Domāju, kādam jāpieņem lēmums, un kas gan cits, ja ne es, kas atbildīga par ģimenes dinamiku. (Smejas.)

– Pretī saņēmi neapmierinātību?

– Sākotnēji, protams, bija apjukums, bet tas man vairs neinteresēja, netaisīju tirgu. Jo kādreiz vienkārši jārīkojas. Ja tu to dari bez liela konflikta, vari paskaidrot un atstāt – cik sapratīs, sapratīs. Bet, protams, tās attiecības ir sāpējušas. Bet tā ir, un neko nevar darīt. Kad izsāpi, palaižas vaļā, un tad arī viņi nāk atpakaļ.

– Vai 50 gados tev bija maza histērija, ka dzīve tā kā uz otru pusi? Bija jābūt pašai sev par psihoterapeiti?

– Tad vēl ne, bet 55 gados uztaisīju baigo dzimšanas dienas ballīti, jo jutu, ka nezinu, vai man turpmāk ko gribēsies. Ir pietiekami daudz enerģijas, bet arī tramīgums, kā mainīsies pašizjūta. Mani ietekmēja grāmata Nakts vilciens uz Lisabonu, ļoti depresīva, ar tēmu, ka laiks ir konfrontējošs un kā vari to piepildīt, apzinoties savas iespējas, kas samazinās. Negribu to saukt par depresiju, bet ik pa brīdim ir skumjas, taču ne zemē dzenošas.

– Smeldze?

– Jā, kā spārnu vēdas. Un tad, nebēgot no tā, mācīties pieņemt, ka esi tajā fāzē. Sadzīviska situācija: iedomājos mazmeitiņu, un pēkšņi doma – nez vai es vēl būšu, kad viņai būs astoņpadsmit...

– Katrs no vecmāmiņas dzirdējis – nez vai sagaidīšu tavu izlaidumu. Mums likās – atkal jau...

– To nevajag teikt jaunajai paaudzei, bet var runāt ar vienaudžiem vai cilvēkiem, kas ātrāk saņēmuši drosmi iepazīt nāvi, veltīt laiku priekam, mirkļiem, ko vēl vari piedzīvot. Tad ar to esi normālā sazobē. Jo, kamēr laiks uz tevi skatās, pārņem trauksme – ko lai dara, ko lai dara... Nu, vairs neko... Ir viegli nokrist no zirga. Tāpēc saku – man ir tik gadu, cik ir. Un labi, ja atrodu kādu prieku, pielieku pūles, apzināti dzenot sevi ārā no komforta, lai būtu stresa līmenis, ka daru ko jaunu. Nedomāju, ka otrā jaunība saistās tikai ar to, ka man vajadzētu kādu jaunu boifrendu, trīsdesmitgadnieku ar brīnišķīgu torsu, ko es, protams, būtu gatava apēst ar acīm un nekautrējoties (smejas). Bet vai es gribētu par tādām likmēm ar savu identitāti spēlēties? Labāk gleznoju, dejoju, spēlēju teātri. Un vēl – es nekad neesmu sev ļāvusi kļūt baigi pareizai. Jaunībā vairāk gribēju izdabāt, iet pa straumi. Paļāvība uz sevi nāk ap četrdesmit. Tagad saku – katram savs mūzikas instruments. Es spēlēšu savējo. Jo zinu – ja daru to, kas iepriecina, neslimoju.

– Esi teikusi, ka pieņēmi lēmumu apprecēties otrreiz, jo biji sev pateikusi – es nebūšu cietēja, vientuļā māte. Tajā, piedod, tomēr skan aprēķins. Vai tagad vari teikt, ka esi dzīvojusi laimīgi?

– Uzskatu, tas bija īstais lēmums tajā brīdī, lai es iemācītos būt kopā ar pilnīgi cita tipa cilvēku nekā pirmajā laulībā, kurš bija manējais, bet tajā mana līdzatkarība satikās ar atkarību. Man vajadzēja iemācīties citu attieksmi pret dzīvi, atklāt sevī īpašības, ko līdz tam nezināju. Bijām pietiekami prātīgi, mums vairāk bija uzstādījums par lojalitāti, sadarbību, komandas izjūtu, rūpēm vienam par otru. Mīļums, uzticēšanās, uzticība. Ieguldītais darbs. Tā nebija uz paplātes dāvātas laimes sajūta, ko nes pirmās attiecības. Pēc tām aplauzies un sāc domāt, ka šo vilcienu var pagriezt citādi, pieņemt, ka ne tikai lidojumam, arī prognozējamai ikdienai var būt savs laimīgums. Par lidojumu uzņēmos atbildību es pati, jo ar Gati esam attiecībās, bet viņš nekad man nav liedzis brīvību. Lai man viena roka būtu brīva, lai neesmu privatizēta. Tad domāju – par ko man sūdzēties? Ka tas nebija pareizais lēmums? Es nekad nesaku, ka mums ir ideālā, absolūti laimīgā laulība, ir turēšanās pie realitātes.

– Bet vai tie, kas nāk pie psihoterapeita, meklē laimi, lidojumu? Viņi taču nenāk pēc stabilitātes.

– Stabilitāte viņiem reizēm ir aizmirsusies. Iekšējā drošība. Lai, no tās atsperoties, sāktu lidot. Un mācētu piezemēties. Jo lidmašīnai ir ne tikai jāpaceļas, bet arī jānolaižas. Citādi caur sāpēm piedzīvo avāriju. Nu tad mācies no savām kļūdām – tā ir pārsvarā.

– Tevi agri izmācīja – vēl pirms psiholoģijas studijām.

– Sākot nodarboties profesionāli, vispirms jāsaprot, kas ir bagāža, ko sevī nes, lai apjaustu empātijas līmeni, attīstītu paškontroles mehānismu. Vēl tagad to atceros – kā zvīņas noņemtas no acīm. Pirmoreiz esi spiests paskatīties uz iekšpusīti, atzīt savu ēnu, kļūdas, nepilnības, un tas ir pietiekami sāpīgi. No tā jāmācās piecelties un ieņemt jaunus virzienus, nevis ieciklēties un dzīvot ar to akmeņu maisu.

– Esi spējusi nenest sevī arī melno, kas ar tevi pirms daudziem gadiem notika šeit netālu, bērnu slimnīcā?

– Jā, un varu tam pieskarties. Jo esmu izsāpējusi. Protams, pie stāsta ar līdzīgu pārdzīvojumu ievibrēju, bilde atdzīvojas. Bet tad kļūstu modra – negribu nodot savu pieredzi, jo tā bija sāpīga, taču ļoti labi varu pieslēgties sievietei, kura ir bezspēcīga kā ievainota vilcene, uzreiz saslēdzos intuitīvā līmenī. Man jābūt stabilai, bet ne nedzīvai. Acīs var sariesties asaras, un tev ir svarīgi redzēt, ka esmu dzīvs cilvēks.

– Nē, man bija svarīgi zināt, ka tu katrreiz nenorij rūgtu malku, braucot te garām uz darbu. Jo personīgā topogrāfija mūsos dzīvo.

– Esmu iemācījusies palaist vaļā. To lēmumu pieņēmu – varbūt šķību, greizu, nepareizu, bet es nerīkoju apbedīšanas ceremoniju, jo šķita, ka piesaiste vēl nav iedibināta. Caur kupoliņu jau biju tā kā atvadījusies, jo intuīcija teica, ka zaudēšu. Nedēļu kā dzīvnieks klīdu, lai sevi pie tā pieradinātu. Ir sāpīgi zaudēt mīļoto, labāko draugu, bet bērnu – absolūti netaisnīgi.

– Mazmeitiņa tevī atvēra jaunu lomu?

– Protams. Pēc tukšās ligzdas bērni nāk atpakaļ ar mazbērniņu, atnes kā dāvanu. Un man tā jaunā loma jāapgūst. Esmu tur, kur esmu, gatava atbalstīt, bet neskrienu, nerauju no rokām ārā. Kaut reizēm... (čukstus) gribētos, lai biežāk atnāk.

– Pati gribēji, lai ir patstāvīgi.

– Un labāk tā, nekā mēs čunčinātos un beigās sastrīdētos tā, ka negribētos citam citu redzēt. Šī ir distancēta tuvība. Bet pienāk brīdis, kad bērniņš paaugas, ir gatavs runāt, uzdot jautājumus un attiecības ar vecvecākiem veido pats.

– Un tad – cik pats esi gatavs ar biolaukiem saskarties un siltumu kopt?

– Jā, es domāju, tā būs.