Viņa auga, dzirdot aizrādījumus, ka ir resna. Leģendārā Džeina Fonda un viņas dzīves drāmas

Sarežģītā ģimene

Džeinas Seimūras Fondas ģimenes stāsts ir sarežģīts un traģisks. Māte Frēnsisa Forda Seimūra, kanādiešu-amerikāņu sabiedrības dāma, apprecējās 24 gadu vecumā ar miljonāru Džordžu Tatlu Brokavu, kuru viņa pirmā sieva, rakstniece un komēdijas Sievietes, sievietes – iestudēta arī Latvijā – autore Klēra Būza raksturoja kā aizvainojošu alkoholiķi. Kāzas bija pieticīgas, un jau drīz pasaulē nāca pāra vienīgais bērns – meita Frēnsisa de Villersa Brokava. 1935. gada maijā pēc sirdstriekas Džordžs devās mūžībā, bet viņa atraitne iepazinās ar daudzsološo Holivudas aktieri Henriju Fondu, par kura sievu kļuva 1936. gada 16. septembrī.

Henrija Fondas dzīve nesākās ar sudrabotu karotīti rokās, taču viņam bija pamats lepoties ar holandiešu senčiem, kuri Ņujorkas štatā dibināja pilsētu, ko nodēvēja par Fondu. Jauneklis
uzsāka žurnālistikas studijas Minesotas Universitātē, tomēr 20 gadu vecumā saprata, ka viņu vilina skatuve, un no tās bija tikai viens solis līdz Holivudai. Protams, sākums nebija spožs, un Henrijs kopā ar pirmo sievu, aktrisi Margarētu Salivanu un aktieri Džeimsu Stjuartu īrēja kopīgu mājvietu un sapņoja lielus sapņus. Pāra attiecības drīz vien izira, un 1935. gadā Fonda devās uz Holivudu...

Frēnsisas Fordas Seimūras un Henrija Fondas laulībā piedzima divi bērni – Džeina Seimūra, kurai tika dots vārds, atsaucoties uz Frēnsisas radniecību ar Anglijas karaļa Henrija VIII trešo sievu Džeinu Seimūru, un Pīters. Abi bērni gāja tēva pēdās un kļuva par izciliem aktieriem.

Otrā pasaules kara laikā Henrijs Fonda – tāpat kā daudzi viņa kolēģi – dienēja armijā, un par uzticīgu kalpošanu trīs gadu garumā viņu apbalvoja ar Bronzas Zvaigznes medaļu. Laulātie maz laika pavadīja kopā, un iemesls bija ne tikai Henrija Fondas prombūtne, bet arī kāre pēc dēkām, ko izdaudzinātais brunčumednieks necentās apslāpēt. 1949. gadā Fonda informēja sievu, ka vēlas šķirties, lai varētu apprecēties ar mīļāko – Sjūzenu Blanšāru, kura tobrīd bija 20 gadus veca. Frēnsisa gadiem cieta no emocionālām problēmām, un šī ziņa viņu pilnībā sagrāva.

Sieviete nonāca psihiatriskajā klīnikā un dažus mēnešus vēlāk – vien 42 gadu vecumā – uzrakstījusi vairākas vēstules, taču neviena no tām nebija adresēta vīram, viņa izdarīja pašnāvību, ar nozagtu bārdas nazi pārgriežot sev rīkli. Saskaņā ar Džeinas Fondas teikto, kura ar juristu palīdzību pēc daudziem gadiem ieguva piekļuvi medicīniskajiem ierakstiem, viņas māte bērnībā bija piedzīvojusi atkārtotu seksuālu vardarbību un dzīves laikā viņai veikti deviņi aborti.

Henrijs Fonda ātri noorganizēja privātu bēru ceremoniju, kurā bez viņa piedalījās arī nelaiķes māte. Psihiatrijas doktore Mārgareta Gibsone, kura ārstēja Frēnsisu, Henriju Fondu vēlāk raksturoja kā “aukstu, pašmērķīgu cilvēku, pilnīgu narcisu”. Ar bērniem par notikušo viņš nerunāja un neko nepaskaidroja – atvases patiesību uzzināja pēc vairākiem gadiem –, un, kā plānojis, apprecējās ar Sjūzenu.

Tomēr arī jaunā laulība nebija laimīga, turklāt bērni nedrīkstēja ļauties emocijām, jo tā tika uzskatīta par vājuma pazīmi. Vienpadsmitajā dzimšanas dienā Pīters nejauši sevi sašāva. Ārsti bažījās, vai izdosies glābt zēna dzīvību, taču, par laimi, viņš atveseļojās. Pēc gadiem par šo notikumu kādā LSD nodrošinātā tripā viņš par to pastāstīja Džonam Lenonam un Džordžam Harisonam, un drīz tapa The Beatles dziesma She Said She Said.

Izdomātie ideāli

Kad nomira māte, Džeinai bija 12 gadu, un patiesību par notikušo viņa uzzināja nejauši – kāda nejaucene meitenes rokās iespieda pļāpu žurnālu... Tas bija tikai laika jautājums, līdz emocionālā spriedze pārauga ēšanas traucējumos – tie reiz bija gandējuši arī Frēnsisas dzīvi.

2018. gadā intervijā Džeina Fonda atzina, ka uzaugusi, nemitīgi dzirdot aizrādījumus par to, ka ir resna un nepievilcīga. “Es melotu, apgalvojot, ka esmu to pilnībā pārvarējusi,” viņa teica. Anoreksija un bulīmija bija viņas ciešas pavadones no 13 līdz 37 gadu vecumam, un, kad Džeina strādāja kā modele – viņas fotogrāfija vairākkārt rotājusi arī Vogue vāku –, ēdienkartē bija vien kafija, cigaretes un zemeņu jogurts.

Henrijs Fonda mēdza teikt: “Kamēr tu neizskatīsies perfekti, tevi nemīlēs.” Dzīve saskaņā ar tēva izdomātajiem skaistuma ideāliem: tieva, skaista, perfekti ieveidotiem matiem, jauka altruiste – muļķīte aiz vīrieša muguras “noveda pie daudzām nepatikšanām”. Džeina bija pārliecināta, ka līdz 30 gadu vecumam nenodzīvos. “Biju ļoti, ļoti nelaimīga,” viņa reiz, atceroties šo posmu, stāstīja. Džeina nekur negāja, pat uz randiņiem ne, bet ēšanas traucējumi no šķietami nevainīgiem pārvērtās šausmīgā atkarībā, kas pilnībā pārņēma jaunās sievietes dzīvi un ietekmēja gan viņas ķermeni, gan izskatu. Fonda vienmēr bija nogurusi un nespēja izveidot godīgas attiecības, jo nav iespējams tādās būt, ja no apkārtējiem slēpj lielu daļu savas dzīves.

Bulīmija pieņēmās spēkā, bet Džeina nezināja, ka tā ir slimība, ka bulīmijas slimniekiem ir atbalsta grupas un ka to var izārstēt. Nu, atskatoties pagātnē, oskarotā aktrise apgalvo, ka “tas patiešām bija grūti. Taču labā ziņa ir tāda, ka no ēšanas traucējumiem var atveseļoties. Par 100 procentiem”. Viņa ir spilgts apliecinājums, ka tā patiešām notiek, taču ar vienu noteikumu – ja pats to vēlies. Un viņa vēlējās: kādā jaukā dienā izlēma, ka viss – pietiek!

Salabšana

Džeina Fonda mācījās privātā internātskolā Ņujorkā, pēc tam – Vasera koledžā, ko gan nepabeidza un vēlāk rūgti nožēloja, jo devās uz Parīzi, lai būtu modele. Piecdesmitajos gados viņa saprata, ka vēlas būt aktrise – tāpat kā tēvs, un kopā ar viņu 17 gadu vecumā piedalījās teātra iestudējumā Lauku meitene. Viņa apmeklēja Lī Strasberga vadītās nodarbības The Actors Studio un bija no sirds laimīga, kad leģendārais vīrs viņai pateica: “Tev ir īsts talants!” Tā apgalvoja arī Džeinas tēvs.

Jau 1960. gadā jaunā aktrise saņēma Amerikas teātra pasaules augstāko novērtējumu – Tony balvu un debitēja uz lielā ekrāna. Filmas ar viņas piedalīšanos kļuva arvien pārliecinošākas: Barbarella (1968), Nodzītus zirgus arī nošauj, vai ne? (1969), Kluts (1971, Fondas loma – meitene pēc izsaukuma – aktrisei nodrošināja pirmo Oskaru), Atgriešanās mājās (1978, otrais Oskars), kā arī Pie zelta ezera (1981). Tajā Džeina spēlē kopā ar tēvu, un, pateicoties filmas sižetam, abi beidzot izlīga. Filmā piedalījās arī Holivudas leģenda Ketrina Hepbērna.

Amerikas Kinoakadēmijas biedru vērtējumā filmu 10 kategorijās nominēja Oskariem. Labāko kategorijā izvirzījās adaptētais scenārijs, Ketrina Hepbērna – viņa, kā parasti, Oskaru ceremoniju neapmeklēja – un Henrijs Fonda, kurš bija pārāk slims, lai pamestu mājas. Zeltīto apbalvojumu no Sisijas Speisekas rokām saņēma Džeina, kura pateicības runu sāka ar vārdiem: “Ak, tēt, es esmu tik laimīga un lepna par tevi. Mans tēvs patiešām neticēja, ka šādi notiks, bet pirms kāda laika viņš man teica, ka, ja tā notiks, viņš vēlas, lai viņa sieva Šērlija saņem šo balvu viņa vārdā. Taču Šērlija šo vakaru vēlējās pavadīt kopā ar viņu, un šeit esmu es.”

Šērlija Meja Ādamsa bija Henrija Fondas piektā sieva, turklāt 27 gadus jaunāka par viņu, taču abu laulība ilga no 1965. gada līdz pat leģendārā aktiera nāvei. “Pirmkārt un galvenokārt, sava tēva vārdā es vēlos pateikties akadēmijas biedriem, kuri balsoja, lai viņš saņem šo balvu. Es zinu, ka šobrīd viņš skatās ierakstu, un zinu, ka viņš jūtas ļoti, ļoti pagodināts un pārsteigts. Un varu derēt, ka viņš, uzzinājis par balvu, teica: “Vai es neesmu veiksminieks?” [..] Viņš vēlas, lai šovakar šeit būtu arī mans brālis Pīters, taču Pīters šobrīd atrodas kaut kur Filipīnu džungļos pie kameras – kā jau īsts Fonda. [..] Es zinu, ka viņš ir pateicīgs Šērlijai, kura 17 gadus ir bijusi viņam mīlošs atbalsts, ko viņš dēvē par Gibraltāra klinti. Es zinu, ka viņa ir Etela Teijere (filmā – H. Fondas varoņa sieva). Tēt, es un visi tavi mazbērni tūlīt pat dosies pie tevis.”

Fondas spēja aprakt gadiem sāpētās un sarežģītās emocijas. Vēzis Henriju Fondu taisaulē aizsauca 12. augustā.

Visi vīri – brunčumednieki

Fondu privātā dzīve nekad nav bijusi rāma. Henrijam bija piecas sievas, Pīteram – trīs, bet Džeina ir trīskārtēja šķirtene, kura teju desmit gadus nereģistrētās attiecībās pavadīja arī ar mūzikas producentu Ričardu Periju.

Pirmoreiz Fonda apprecējās 1965. gadā, kļūstot par franču režisora, Brižitas Bardo atklājēja, Rožē Vadima sievu. Viņas amerikāniski puritāniskās domas par laulību tika izsvēpētas vienā mirklī. Vadimam ar vienu sievieti bija par maz, arī gultā viņš kāpa ar pārliecību, ka bariņā ir jautrāk. Mācīta vienmēr visam piekrist, Džeina norija ne vienu vien krupi. Attiecībās ar meitu Vanesu viņa atkārtoja to pašu emocionāli distancēto musturu, kādu pazina pēc savām attiecībām ar tēvu. Pēc gadiem intervijās viņa atzina, ka to rūgti nožēlo. Rožē Vadima uzstājība bija iemesls, kāpēc Džeina pievienojās kino seksbumbu plejādei – 1968. gadā nospēlētā, trūcīgi tērptā titulloma Barbarellā skatītāju prātos palika daudz labāk nekā filmas vājais scenārijs.

1973. gada 19. janvārī, trīs dienas pēc šķiršanās no Vadima, Fonda apprecējās ar aktīvistu Tomu Heidenu. Pāris bija uzsācis attiecības iepriekšējā vasarā, un precoties Fonda bija trešajā grūtniecības mēnesī. Laulība ilga 17 gadus, taču arī Heidena acis šaudījās, meklējot citus brunčus, savukārt Džeina arvien vairāk laika veltīja pasaules glābšanai. Viņa tik aizrautīgi protestēja pret karu Vjetnamā, ka ieguva iesauku Hanojas Džeina un vienu nakti pat pavadīja aiz restēm. Dēls Trojs Geritijs par vecāku aktivitātēm bija neizpratnē un kādā asākā vārdu pārmaiņā pat vaicājis – kāda gan jēga, ka ir māte? Fonda reti bija mājās, turklāt arī daudz filmējās. 1982. gadā pāris adoptēja afroamerikānieti Mēriju Luanu Viljamsu, kuras vecāki bija iesaistījušies Melno panteru kustībā.

Pirms dažiem gadiem Džeina Fonda atzina, ka ar šodienas prātu bērnus būtu audzinājusi daudz citādāk. “Es nebiju tāda māte, kāda vēlos būt bijusi saviem bērniem. Es vienkārši nezināju, kā to izdarīt.” Nu viņa ir savu bērnu dzīvē klātesoša, kaut gan Džeinu Fondu par klasisku omīti nenodēvēsi – viņa turpina strādāt (filmējās Netflix seriālā Greisa un Frenkija; pērn aprīlī iznāca septītā – noslēguma sezona), regulāri dalās ar savām pārdomām Instagram un ir ielauzusies TikTok pasaulē.

Trešo reizi Džeina apprecējās 1991. gadā ar miljardieri un kompānijas CNN dibinātāju Tedu Tērneru, kurš – tāpat kā viņas iepriekšējie vīri – bija brunčumednieks, turklāt fiziski vardarbīgs. Pēc šķiršanās arī ar Tedu Fonda saglabāja draudzīgas attiecības, taču paziņoja, ka vīriešu viņas dzīvē ir bijis gana un nu laiks dzīvot vienai. 2018. gadā viņa atzina, ka vairs neiet uz randiņiem: “Man ir 80, un šo bodīti esmu aizvērusi.”

Aerobikas impērijas karaliene

Džeina Fonda patiesi izbaudīja iespēju filmēties seriālā Greisa un Frenkija, taču pēc garām stundām studijā viņa kārtējo reizi pārliecinājās, ka jaunāka nepaliek – sāpēja kājas. Kādam žurnālistam Džeina ar sev ierasto humoru stāstīja, ka no “oriģinālās” Džeinas maz kas palicis, jo ir nomainītas gan viņas gūžas, gan viens ceļgals, operēti pleci un viņai ir artrīts. Taču no fiziskām aktivitātēm Fonda neatsakās – daudz staigā un turpina vingrot treneres klātbūtnē, lai būtu pārliecināta, ka visu izdara pareizi. Pie šīs rutīnas viņa turējās arī pandēmijas laikā. Tiesa, aktrise atzīst, ka “man viss ir jādara ļoti, ļoti lēnām”, un, visticamāk, tā Džeina, kura astoņdesmitajos gados kļuva par pasaules slavenāko aerobikas popularizētāju, uz viņu noskatoties, pavīpsnātu – re, par kādu vārguli esi kļuvusi.

Ilgus gadus Džeina Fonda dejoja baletu, taču, kad filmējās drāmā Ķīnas sindroms (1979), savainoja ceļgalu. Tā vietā, lai nedarītu neko, viņa sāka nodarboties ar aerobiku, un drīz Losandželosā durvis vēra Džeinas vārdā nodēvēta studija, bet miljoniem mājsaimniecībās nonāca revolucionārās videokasetes, kurās slavenā aktrise rādīja, kā uzturēt ķermeni lieliskā formā. To tapšanā bija iesaistīti profesionāli mediķi, lai izpildāmie vingrinājumi būtu droši jebkuram vingrotājam. Fonda izdeva grāmatu, kas zibenīgi iekļāvās starp bestselleriem, un 23 dažādas programmas video formātā, kas viņu padarīja par miljonāri.

Pērn kādā intervijā Fonda neslēpa prieku, ka viņai vēl joprojām ir spēcīgas ciskas. Viņa uzskata, ka jauniem cilvēkiem jābeidz baidīties, ka viņi kļūst vecāki. “Ne jau vecums ir svarīgs, bet veselība,” uzskata aerobikas impērijas karaliene. Vienalga, cik esi vecs, ir jākustas atbilstoši vecumam, jo tas “ir absolūti kritiski veselīgam dzīves ilgumam”. Jaunie taču neapzinās, cik ļoti viņiem paveicies, ka ķermenis strādā kā pulkstenis, taču ar gadiem tas nolietojas, tāpēc jātur formā. Cienījamajā 85 gadu vecumā viņa saviem spēkiem var izdarīt gandrīz visu, taču – ne tik ātri kā iepriekš.

Fondai patīk režīms, un tas nozīmē astoņas vai pat deviņas stundas miega un diētu, kurā nav sarkanās gaļas. Viņa ir atteikusies arī no zivīm, bet uzturā iekļauj salātus, dārzeņus, augļus un ogas. Aktrise uzmana, lai uz šķīvja būtu pēc iespējas lielāka krāsu dažādība, pilngraudu maize, nesālīti rieksti un pēc iespējas mazāk termiski apstrādāta ēdiena. Turklāt viņa nenašķējas starp ēdienreizēm, uzņem pietiekami daudz šķidruma, neliedz ādai saules glāstus un tiekas ar draugiem. “Smiekli ir laba lieta,” viņa ir pārliecināta.

Fondas ēdienkarte nav akmenī cirsta. Ja gribas šokolādi – lūdzu, bet vienu gabaliņu, nevis veselu tāfelīti, un nākamajā dienā – garāka pastaiga. Viņa ēd arī neveselīgus ēdienus, piemēram, filmējoties Itālijā, kur Džeina pavadīja divus ar pusi mēnešus, viņa teju katru dienu ēda gan pastu, gan saldējumu. “Taču mans svars nepieauga. Dienās, kad darba grafiks to ļāva, es cēlos sešos no rīta, pirms sākās karstums, un stundu, pusotru, divas staigāju,” viņa atklāj savas lieliskās formas noslēpumu.

Pērn, augustā, masu apģērbu zīmols H&M paziņoja, ka uzsāk globālu kampaņu, lai cilvēki sportotu, un tai ir divas “sejas” – Džeina Fonda un horeogrāfs Džakvels Naits, kurš ne reizi vien sastrādājies ar Bejonsē.

Kaut būtu bijusi drosmīgāka

Kā zināms, ar veselīgu dzīvesveidu ne vienmēr pietiek, lai izbēgtu no slimībām. Džeinai Fondai ir bijis krūts vēzis, un pērn viņa pastāstīja, ka cīnās ar ne-Hodžkina limfomu. Fonda par to pavēstīja Instagram, norādot, ka 80 procentos gadījumu šis audzējs ir ārstējams, turklāt viņas gadījumā liela nozīme bija veselības apdrošināšanai un tam, ka viņa varēja nokļūt pie vislabākajiem ārstiem. “Šajā ziņā esmu priviliģēta. Gandrīz katrai ģimenei Amerikā kādreiz ir nācies saskarties ar vēzi, un pārāk daudziem nav iespējama kvalitatīva veselības aprūpe, kādu saņemu es, un tas nav pareizi,” viņa komentēja medicīnas sistēmu ASV.

Fondas vēzis atkāpās, pat neizejot visu ķīmijterapijas kursu, un viņa atgriezās ikdienā, kur – tāpat kā daudzus gadus – svarīgas ir pilsoniskās aktivitātes. Ja savulaik viņa protestēja pret karu Vjetnamā un vēlāk – Irākā, nu Džeinas Fondas uzmanība ir pievērsta klimata pārmaiņām. Par šo tēmu viņa pat sarakstīja grāmatu Ko es varu darīt? (2020).

Džeina Fonda ne reizi vien ir atzinusi, ka emocionāli jūtas daudz laimīgāka nekā tad, kad viņai bija 20 un 30 gadu, taču viņa “vēlas, kaut būtu bijusi drosmīgāka” un neļautos kārdinājumam gulties zem plastikas ķirurga skalpeļa. Karjeras sākumā viņa lēma par labu krūšu implantiem, bet pēc 40 veica pirmo sejas plastiku. Ķirurgi koriģējuši arī viņas zoda formu un likvidējuši maisiņus zem acīm... Par pieredzi ar estētisko medicīnu Džeina Fonda sāka runāt 2018. gadā: “Priecājos, ka savā vecumā izskatos labi, taču man veikta plastiskā operācija. Negrasos par to melot.” Holivudā, kur aktrises, gadiem ritot, kļūst arvien līdzīgākas, tā bija revolūcija. “Taču esmu tāda, kāda esmu,” leģenda noteica un ļāvās ironijai.

“Jā, Fonda. Tev ir nauda. Tu vari atļauties treneri. Tu vari atļauties plastisko ķirurģiju. Tu vari atļauties sejas procedūras. Tu vari atļauties lietas, kas palīdz tev vēl joprojām izskatīties jaunai...” Tomēr aktrise nenoliedz, ka, skatoties uz sevi spogulī, saprot – maz palicis no viņas pašas. “Man katru dienu jāstrādā ar sevi, lai sevi pieņemtu. Tas nav viegli,” viņa teica, rezumējot savus eksperimentus, kas, par laimi, nepārvērtās atkarībā. Viņa ar augsti paceltu galvu iziet uz sarkanā paklāja, priekšroku dodot elegancei un spilgtām krāsām, stilīgām frizūrām un meistarīgi klātam grimam ar spilgti sarkanām lūpām.

Īsumā

* Džeinas Fondas kinoaktrises karjera sākās 1960. gadā.

* Saņēmusi divus Oskarus, septiņus Zelta globusus, Emmy balvu, kā arī vairākas īpašās balvas par mūža ieguldījumu kino.

* 54 gadu vecumā paziņoja, ka pamet kino, taču 2005. gadā atgriezās uz lielā ekrāna komēdijā Vīramāte – vellamāte.

* 2013. gadā izdeva atmiņu grāmatu Mana dzīve līdz šim, kas arī kļuva par bestselleru.